Atlantīdas bērni, [C] [PZ] Neparastas spējas, vajāšana un pagātnes noslēpumi. Opcijas

[Elony]

Žeņa Somoļeva, Nika Romānova, Jirži Lada, Rināts Kajumovs un Maikls Demidovs pamodās.

Viņi visi pamodās katrs savā telpā, vieni paši, tiesa, visas šīs telpas bija pilnīgi vienādas, tāpēc arī tiek vienādi aprakstītas.

Atmosties nebija viegli. Likās, ka kāds miegā viņus modina, tāpēc arī pamodās.
Viņi visi gulēja svešā vietā, nelielā telpā, kas atgādināja cietuma - metāla durvis, kas gan bija pavērtas vaļā, neliels, aizrestos lodziņš tuvu griestiem sienā pretī durvīm, lāva uz kuras viņi gulēja un stūrī atejas bedre. Pie griestiem dega nespodra spuldze. No ārpuses skanēja trokšņi it kā tur darbotos kaut kādas mašīnas, vai lidotu lidmašīnās.

Galva sāpēja, likās, ka degunā ir nepatīkama smarža no kaut kā. Atmošanās nebija viegla, viņi konstatēja, ka mugurā ir pelēcīgs kombinezons. Līdzās lāviņai atradās slimnīcas stienis, pie kura karājās plastikāta maisiņš ar caurspīdīgu šķidrumu tajā. No tādiem maisiņiem parasti vēnās ievada kādu šķidrumu, arī šim bija caurule ar adatu galā, tiesa, šobrīd caurule vienkārši nokarājās blakus guļošajam. Tomēr varēja pamanīt, ka uz rokas vēnā ir izdarīti vairāki dūrieni.

Kā nonāca šādā vietā, nevienam nebija atmiņu. Pēdējais ko atcerējās, viņi devās gulēt (savās mājās, vai kur nu tobrīd atradās) Un tikai tāds kā zibsnis - pirms miega vai miegā laikā, kaut kas iekoda vai iedzēla kaklā. Un ja tagad sakustina galvu, tad jūt, ka tajā vietā kakls sāp.

Vienīgā atšķirība bija Maiklam, viņa kamerā, līdzās lāvai, uz kuras viņš gulēja, atradās jauna sieviete, apmēram 25 gadus veca. Liekas, ka viņa arī bija tā, kas modināja.

[Sindra]

Principā Maikls zināja, ka būt par varoni neatmaksājas. Un arī izglābties pēdējā mirklī iespaidīgi izskatījās tikai filmās.
Tagad, kad viņš centās pēc iespējas ātrāk uzskriet pa metāla trepju pakāpieniem, tie likās slideni un neērti. Fakts, ka pa viņu šāva padarīja visu vēl sarežģītāku. Lode, kas nospindzēja gar roku, puisi sanervozēja un viņš zaudējis līdzsvaru nokrita no kāpnēm atmuguriski atpakaļ zemē. Pirmajā mirklī viņš centās pielēkt atpakaļ kājās, lai mēģinātu vēlreiz izglābties, taču sasistā mugura ar sāpēm viņam ātri vien liedza šo mēģinājumu atkārtot.
Ko viņš varēja izdarīt? Laikam jau neko. Uzbrucēju pusē bija manāms pārspēks un viņš tāpat nespēja atgrūst viņus visus. Viņš nevarēja klibot augšā pa trepēm un atgrūst viņus.
Padevies likteņa bezcerībai, Maikls atslīga atpakaļ zemē.
Varbūt viņš patiešām bija totāls neveiksminieks un tās nemaz nebija iedomas.



OOC - Atvainojos par bremzēšanu.