Palīdzība - Meklēt - Biedri - Kalendārs
Pilnā versija: Atlantīdas bērni
Kurbijkurne forums > Foruma spēles > Lomu spēles > Lomu spēļu arhīvs
Lapas: 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9, 10, 11, 12, 13, 14, 15, 16, 17, 18
Elony
Žeņa Somoļeva, Nika Romānova, Jirži Lada, Rināts Kajumovs un Maikls Demidovs pamodās.

Viņi visi pamodās katrs savā telpā, vieni paši, tiesa, visas šīs telpas bija pilnīgi vienādas, tāpēc arī tiek vienādi aprakstītas.

Atmosties nebija viegli. Likās, ka kāds miegā viņus modina, tāpēc arī pamodās.
Viņi visi gulēja svešā vietā, nelielā telpā, kas atgādināja cietuma - metāla durvis, kas gan bija pavērtas vaļā, neliels, aizrestos lodziņš tuvu griestiem sienā pretī durvīm, lāva uz kuras viņi gulēja un stūrī atejas bedre. Pie griestiem dega nespodra spuldze. No ārpuses skanēja trokšņi it kā tur darbotos kaut kādas mašīnas, vai lidotu lidmašīnās.

Galva sāpēja, likās, ka degunā ir nepatīkama smarža no kaut kā. Atmošanās nebija viegla, viņi konstatēja, ka mugurā ir pelēcīgs kombinezons. Līdzās lāviņai atradās slimnīcas stienis, pie kura karājās plastikāta maisiņš ar caurspīdīgu šķidrumu tajā. No tādiem maisiņiem parasti vēnās ievada kādu šķidrumu, arī šim bija caurule ar adatu galā, tiesa, šobrīd caurule vienkārši nokarājās blakus guļošajam. Tomēr varēja pamanīt, ka uz rokas vēnā ir izdarīti vairāki dūrieni.

Kā nonāca šādā vietā, nevienam nebija atmiņu. Pēdējais ko atcerējās, viņi devās gulēt (savās mājās, vai kur nu tobrīd atradās) Un tikai tāds kā zibsnis - pirms miega vai miegā laikā, kaut kas iekoda vai iedzēla kaklā. Un ja tagad sakustina galvu, tad jūt, ka tajā vietā kakls sāp.

Vienīgā atšķirība bija Maiklam, viņa kamerā, līdzās lāvai, uz kuras viņš gulēja, atradās jauna sieviete, apmēram 25 gadus veca. Liekas, ka viņa arī bija tā, kas modināja.
Roviela
- Dobro jutro! - uz lāviņas guļošajam glītajam, iedegušajam puisim teica apmēram 25 gadus vecā sieviete, tērpta tādā pašā pelēkā kombinezonā, kā tie, kas tikko atmodās, ja vien viņi uz sevi paskatās.
- Kako se osjećate? Moje ime je Nikola.
Sindra
Bože... izlauzās pār Maikla lūpām un viņš saraucis degunu pieķērās pie savas galvas, kura dunēja ir kā pa tās iekšpusi kursētu ātrvilciens.
Un kādēļ viņš runāja krievu valodā? Un kādēļ viņu uzrunāja krievu valodā?
Kur viņs bija nokļuvis un kādā veidā? nevarēja būt, ka salietojies kaut ko tādu, ka neatcerētos kā pārceļojis no savas itin jaukās mājas uz šo baiso vietu.
Un šīs šausmīgās drēbes...

Skatiens atgriezās pie meitenes, kura viņu bija modinājusi.
"Sveika Nikola! Es esmu Maikls." viņš stādījās priekšā.
Angļu valodā.
Roviela
Nikola pasmaidīja. Kā jau strādājoša nelielā tūrisma firmā, bet tūrisms - tā ir liela daļa Horvātijas ekonomikas, viņa zināja angļu valodu. Kā savādāk? Un augstākā izglītība priekš kam?
Meitene atbildēja angliski.
- Sveiks, Maikl! Mūs ir nolaupījuši, nezinu kas un kāpēc, bet runāja krieviski. Bez mums abiem citās kamerās ir vēl četri. Ceru, būs atmodušies.
Malduguns
Nika atvēra plakstus. Viņa jutās savā veidā izgulējusis, tomēr tajā pašā laikā nevarēja izkārpīties no miega skavām. Tāda sajūta radās tad, kad visa nakts bija nodežūrēta, diena tāpat un beidzot bija izdevība kādu laiciņu pagulēt. Šķita, ka kāds meiteni modina, bet viņa veiksmīgi atgaiņājās, līdz saprata, ka telpā ir viena.
Pietrūkusies sēdus, Nika nopētīja telpu, kurā atradās, jo nebija nekādas saprašanas par to, kādā veidā viņa tur ir nonākusi. Paberzējusi kņudošo degunu un secinājusi, ka atrodas sava veida ieslodzījumā, Nika ikārtojās guļvietā ndaudz ērtāk, lai pārdomātu, to, ko viņa pēdējo atcerējās. Viņa bija bijusi nakts ežūrā, bija daudz smagu izsaukumu un tad viņa beidzot nolikš gulēt. Viens vīrietis nomira, viņi nepaspēja laicīgi aizbraukt pie viņa. Vai tiešām šī vīrieša dēļ viņa tagad atradās ieslodzījumā? Viņa tur neko nebija varējusi darīt, jo ne jau viņai vajadzēja krāsot lūpas un sēdēt pie stūres. Nika domīgi atspieda zodu plaukstā un palūkojās apkārt vēlreiz.
Pirksti pārslīdēja vietai kaklā, kur kaut kas likš tāds kā sāpīgs, tāds kā stīvs. Vakar vakarā, pirms gulēt iešanas vēl nekas tāds nebija bijis, turklāt nebija tik auksts, lai savilku kakla muskuļus. Pie tam, tā īsti nebija savilku muskuļu sajūta.
Pie viena meitene nopētīja arī tik ļoti pazīstamo un bieži izmantoto sistēmas maisiņu. Palūkojusies uz savām rokām un ieraudzījusi tur dūrienu pēdas, Nikola kļuva vēl apmulsušāka. Tomēr viņa piecēlās kājās un sāka staigāt turp atpakaļ pa telpu, lai izlocītu muskuļus un censtos kaut ko atcerēties.
Miervaldis Gotiņš
Atvēris acis, Rināts pamanīja, ka atrodas ne tur, kur bija aizmidzis. Ieraudzījis, ka telpā neviena nav, viņš strauji (tomēr ne pārāk strauji, lai neko neapgāztu) pieslējās pussēdus. Galva sāpēja, kakls, galvu pagrozot, arī.

Kas par...!? - Rināts nobubināja, ieraudzījis sistēmas aksesuārus. Pārbaudījis apakšdelmus, viņš atrada dūrienu pēdas. Tas viss puiša izbrīnu un neizpratni tikai padziļināja.

Brīdi ieklausījies (vai sarunas blakus kamerās ir dzirdamas?), viņš piecēlās un, piegājis pie durvīm, palūrēja pa tām ārā.
Elony
Nika

Kad viņa piecēlās, juta, ka ir gulējusi ilgi, bet samērā drīz ķermenis jau atkal bija pilnīgā kārtībā. Vietā uz kakla, kur sāpēja, bija tāds kā neliels uzpampums. Tiesa, atcerēties neko vairāk viņa nevarēja. Devās gulēt, miegs, sapnis, kurā iedzēla kaklā un pēc tam - pamošanās šeit.

Uz maisiņa nebija uzraksta, kas liecinātu par tā saturu. Likās, ka uz viņas ir lietots iemidzinošs līdzeklis ar stipru smaku, bet nekas tāds, ko lietotu slimnīcās. Kamera neko daudz jauna nepavēstīja, vienīgi to, ka tā nebija ilgi lietota. Vismaz atejas bedre nesmirdēja.
Ja uzmanīgi ieklausās, tad kaut kur ārpus šīs telpas varēja dzirdēt sarunas.

Rināts.

No straujās piecelšanās galva nedaudz sareiba, taču viņš ātri atguvās. Konstatēja, ka ilgi ir gulējis.
Uzmanīgi ieklausoties, varēja dzirdēt, ka kaut kur kāds runā, pie tam svešvalodā, angliski.

Paskatoties ārpus kameras, viņš redzēja gaiteni, gar vienu gaiteņa sienu atradās vismaz desmit šādas pašas durvis, kā viņa kamerai, visas bija atvērtas vaļā. Un gaiteņa galā bija līdzīgas metāla durvis, tikai ciet. Likās, ka saruna nāca no citas kameras, jo gaitenī neviena nebija.
Džea
Nevar būt, ka Žeņa vakar bija tik daudz iedzērusi. Tā taču bija tikai viena šampanieša glāzīte ar labāko draugu par godu tam, ka viņš tika paaugstināts. Taču galva sāpēja pamatīgi. Un arī ar atmiņu viss bija kārtībā. Taču ne viss bija kārtībā. Viņa neatradās savā istabā. Un tā nudien nebija viņas gulta.
Sajutusi sāpes kakla, sieviete pieskārās tai vietai, kur tās sajuta. Varētu būt sapnis. Taču vai sapnī bija tādas sāpes? Un sapņi parasti nemēdza likties tik īsti
Malduguns
Secinājusi, ka tādu zāļu maisījumu nekad nav saodusi, jo smarža bija neparasta, Nika manāmi saīga. Viņai visa šī lieta likās arvien dīvaināka un dīvaināka.
Tomēr, pagaidām neko pasākt nevarēja. Viņa ierušinājās uz lāviņas un sāka spicēt ausis. Tālumā varēja dzirdēt kādu sarunu. Pietiekoši tālu, lai nevarētu izšķirt vārdus, bet pietiekoši skaidri, lai būtu droši, ka tās ir cilvēku balsis.
Piegājusi pie durvīm, Nikola kādu brīdi pamīņājās un tad uzsauca:-Hei, te kāds ir?
Miervaldis Gotiņš
Rināts izgāja gaitenī un devās tuvāk vietai, kur skanēja balsis. Pats viņš centās iet iespējami klusu un pie viena uzmanīgi klausīties, KUR un KO runā.
Elony
OOC: Spēlei pievienojas Ungārijas ragaste ar savu tēlu Alīnu. Viņa ir tādā pašā stāvoklī kā pārējie un tika pamodināta tādā pašā veidā.


Visiem (izņemot Nikai)

Visi dzirdēja, kā no gaiteņa, pareizāk, kādas citas kameras, atskan sievietes balss krieviski: "Hei, te kāds ir?"

Rināts, Nika

Kamēr Rināts gāja uz tās kameras pusi, no kuras dzirdēja sarunu, viņš izdzirdēja šo sievietes saucienu no kameras, kurai gāja garām. Durvis kamerai bija puspievērtas un viņš varēja ieraudzīt sievieti, nedaudz virs 20 gadiem, pie tām stāvam.

Nika savukārt pamanīja, kā viņas kamerai garām iet puisis ar aziātiskiem vaibstiem.
Miervaldis Gotiņš
Rināts ieskatījās kamerā un, sievieti ieraudzījis, apstājās.

Nu, ir, - viņš pusbalsī atsaucās uz viņas saucienu, - tu jau droši vien nezini, kas šī par vietu?
Malduguns
Nika uzelpoja. Te tiešām kāds bija. Atgraudusi tirkīzzilo matu šķipsnu prom no bālās sejas viņa papurināja galvu.
-Es nezinu, kas šī ir par vietu un kāpēc es šeit atrodos. Vai vari mani izlaist ārā?-viņa vaicāja, nedaudz skaļāk par čukstu, tomēr Rinātam pietiekoši dzirdami.
Roviela
Nikola satrūkās un klusi novaidējās, kad izdzirdēja visai skaļu sievietes balsi, kas runāja krieviski. Vai viņa traka?
- Atvaino, Maikl! Viņa mūs iegāzīs.

Sieviete vēl uzmundrinoši pamāja glītajam vīrietim, kuram, acīmredzami vēl sāpēja galvu, un klusi piesteidzās pie durvīm un izgāja gaitenī, kur ieraudzīja, ka pie vienām durvīm stāv kāds no vīriešiem.
- Kušššš! - Nikola visai nikni iešņācās, un tad turpināja valodā, kas bija ļoti līdzīga krievu.
- Mani sauc Nikola. Te ir cietums, un jums bija jāguļ bezsamaņā! Dieva dēļ, klusu! Durvis ir vaļā, nāc laukā!
Miervaldis Gotiņš
Nezinu, es šeit tik tikko pamodos, - Rināts atbildēja savai likteņa biedrenei. Viņš brīdi aplūkoja telpu, kur bija atradis meiteni - telpas izskatījās identiskas.

Izdzirdējis, ka viņu krievu valodai līdzīgā valodā uzrunā vēl kāda sieviete, Rināts pagriezās pret jauno sarunu biedreni, kas nosauca sevi par Nikolu.

Cietums? - Viņš pārsteigts iesaucās, tomēr saglabājot jau uzņemto balss skaļumu (pusbalsi). - Jāguļ bezsamaņā? Kopš kura laika cilvēkus cietumos mēdz sazāļot?
Ného

Ainas skrēja gar acīm milzu ātrumā, vispirms viņam uzbruka kāda banda vientuļā un tumšā vārtrūmē, tad viņš skrēja, ko kājas nes, pa spokainiem gaiteņiem un visbeidzot viņš krita.... Instinktīvi Jirži sarāvās kāja un, atmodies no sapņa, ar aizmiglotu skatienu centās saprast, kur atrodas un kas notiek. Pirmā doma viņam bija neskatīties to sasodīto krimiķi atkal.
Viņam iesāpējās kakls no galvas grozīšanas, un, lenām pieslējies sēdus, Jirži sāka saprast, ka atrodas gluži svešā telpā, kurā nu nekādā gadījumā nebūtu pamats atrasties un justies tā, kā jutās patlaban. - Sasodīts, vai es vēl sapņoju! - Pusbalsī viņš nomurmināja joprojām domājot par vakar skatīto filmu.
Viņš lēnām piecēlās un, nopētīja telpas pieticīgo iekārtojumu un pakavējies pie sistēmas, devās uz durvīm, meklējot izjeu no šī draņķīgā sapņa.
Malduguns
Atsaucās vēl kāda balss, kura runāja valodai, līdzīgai Nikas mātes valodai. Turklāt runātājas vārds bija tāds pats kā meitenei ar tirkīzzilajiem matiem. Tas izraisīja nelielu samulsumu. Gluži tāpat kā paziņojums, ka viņi atradās cietumā.
Tomēr viena ziņa bija arī labāka, durvis bija vaļā un Nika tās atvēra. Izgājusi gaitenī pie aziātiskā izskata vīrieša, viņa vēlreiz nervozi sakārtoja savu košo matu ērkuli.
-Un par kādiem grēkiem mēs te esam? Neatceros, ka būtu izdarījusi kaut ko tādu, par ko būtu jāliek cietumā,-Nika pusčukstā prātoja.
Roviela
- Da, da, te ir cietums, - Nikola enerģiski apstiprināja, tomēr runādama klusu.
- Paskatieties uz šīm zatvorskoj ćeliji (cietuma kamerām)!
- Mēs te esam kopā šest (seši), un es, šķiet, pamodināju visus. Hloroforms! Un kas to sadašnji (mūsdienās) lieto? Paskaidrojumus varam prasīt no doktor, kas ir manā cellē. Man šķiet, mēs esam nolaupīti. Kāpēc, nezinu.
Malduguns
-Ja te ir cietums, tad kādā veidā mēs tik viegli tikām ārā? Un kas tas par doktoru? Ārsts vai profesors?-Nika prašņāja. Viņa neko no šīs situācijas nesaprata. Ne to, kāpēc ir šeit, ne arī par kādiem grēkiem. Un kur īsti. Vai viņi vispār vēl bija Krievijā? Un kādā veidā viņus tik vienkārši nolaupīja?
Miervaldis Gotiņš
Ja šis ir cietums, kāpēc kameras ir vaļā? - Rināts palūkojās apkārt. - Un no kurienes tu vispār pati esi, Nikola? Krieviete tu neesi... kur tu teici tas doktors atrodas? - viņš vēlreiz apskatīja gaiteni, it kā mēģinot uzminēt, kurā no kamerām varētu atrasties minētais doktors (interesanti, kāpēc viņš vēl nav parādījies, ja reiz mēs esam šeit sacēluši nelielu kņadu?).

Roviela
Nikola mazliet nobolīja acis, tikai gaiteņa tumsā to nevarēja redzēt. Viņa šobrīd bija piemirsusi, ka pati zina mazu kripatiņu vairāk par pārējiem. Lai gan, vispār jau, neko nezina no tā, kas būtu būtiski.
- Visu ar uzreiz gribat znati! - beigu beigās Nikolas balsī varēja saklausīt uzjautrinājumu.
- Es esmu no Hrvatska. Doktor ir tur, manā cellē. Guļ. Hloroforms. Aizmidzināju, ključi paņēmu. Tāpēc vaļā.
Miervaldis Gotiņš
Hrvatska? - Rināts izbrīnījās. - Ko tad tu dari te, Kazaņā? Un kas ir aiz tām durvīm, skatījies? - Viņš pamāja ar roku uz tām durvīm, kas veda no gaiteņa uz ārpasauli (respektīvi, uz tām durvīm, kas javna nav kameras durvis - tādām gaitenī principā ir jābūt, vai ne?) un lēnām devās to virzienā. Doktoru apskatīt varēs pagūt arī vēlāk.
Sindra
Kad meitene izsteidzās ārā, Maikls lēnām piecelās un vēlreiz pametis skatienu apkārt, devās virzienā, kur bija pazudusi viņa jauniegūtā paziņa.
Pabāzies ārā no kameras, puisis noskatīja pārējos ieslodzītos un domīgi klausījās viņu sarunās.
Viņš varēja viņus saprast, lai arī tā pati Nikola runāja dīvainā krievu valodā. Tikai, kad beigās viņa nosauca savu dzimto vietu, vīrietis apjauta, ka laikam tā īsti nebija krievu valoda, kurā viņa runāja, bet gan meitenes dzimtā valoda. Un tomēr... Hrvatska? Kazaņa? Nolaupīšana? par ko ga viņi runā?
Kurš gan vēlētos nolaupīt tādu neveiksminieku kā viņš? Par viņu neviens neko nemaksās. Daudz izdevīgāk būtu bijis šantažēt un izspiest naudu.

Viņš stāvēja klusēdams pie kameras, atspiedies pret sienu un vēroja.
Ko lai viņš jautā? Un arī negribējās pāriet uz krievu valodu. Savā ziņā, visu, kas Maiklu saistīja ar Krieviju, viņš bija atstājis pagātnē.
Un tik viegli vis doties atpakaļ nebija vēlmes.
Roviela
- Kazaņa? - tagad bija Nikolas kārta brīnīties.
- Kā es tur varēju tikt? Nē, aiz tām durvīm no gledati. Zinu, tur sargs.
Ungaarijas ragaste
Alīna atmodās lēnām un brīdi gulēja vienkārši acīm ciet. Izdzirdējusi gaitenī saucienu, jauniete lēnām piecēlās, lēnām izstaipījās, ignorējot nepatīkamo sajūtu uz kakla. Viņa jutās pārāk apjukusi, lai domātu ko konkrētu un cerēja, ka ikdienišķās darbības ļaus ieviest kādu skaidrību.

Balsis gaitenī tā kā pieklusa un jauniete riskēja palūkoties laukā no cietumam līdzīgās telpas. Viņa pagājas uz cilvēku pusi, kuri bija tērpti tāpat kā Alīna un izskatījās ne vairāk zinoši kā viņa.
— Labdien, — viņa klusām noteica, nopētot gaitenī esošos.
Nevar taču būt, ka uzrāvos, jaunietes skatienā iezagās piesardzība vērojot abu Niku un Rināta sarunas.
Pamazām Alīnas prātā sāka viesties kāda skaidrība.
— Kā tu zini, ka esam Kazaņā? — viņa klusām noprasīja Rinātam, kurš jau bija devies pa gaiteni tālāk.
Miervaldis Gotiņš
Gaitenī parādījās aizvien jauni un jauni cilvēki, tāpēc Rināts pārtrauca gājienu uz durvīm un atkal pievērsās likteņa biedriem.

Kad es aizmigu, es atrados Kazaņā, - puisis paziņoja, - nedomāju, ka pa miegam mani kāds pārvietoja nezin kur prom.
Roviela
- Bet es biju Omišā, - Nikola paziņoja. Tad, piegājusi pie Kazaņas puiša, jo viņa vārdu vēl nezināja, ar pirkstu norādīja uz viņa kakla pusi.
- Un kas tas? Man arī tāds uz kakla.
- Ejam, prasām tam doktor, ko tas znači!
Viņa pagriezās un gāja uz savas ieslodzījumu vietas pusi, lai apskatītos, vai ārsts nav nomiris. Tas nebūtu labi.
Ného
Jirži izspērās gaitenī un gandrīz uzskrēja kādam no cilvēkiem, kas staigāja šeit. Viņš bija neapmierināts, ka šis sapnis turpinājās, tāpēc atkal kaut ko čehiski nobubināja - Velns parāvis, kas te notiek, tam visma tak vajadzēja beigties!
Pēc tam Jirži ieklasījās, ko teica citi un atļāvās izteikties - Es gan domāju, ka šis ir viens sasodīts sapnis un joprojām saldi guļu savā dzīvoklī Karlovi Varos.
Elony
Ārsts Nikolas kamerā bija turpat, kur viņš atstāts, ar lupatu uz sejas un bezsamaņā.

Tie, kas bija gaitenī, labi dzirdēja ārpus ēkas skaļu troksni, kas nepārprotami atgādināja lielas lidmašīnas nosēšanos.
Ungaarijas ragaste
Alīna vairs neteica neko. Acīmredzot Maskavā viņas vairs nebija. Vai varbūt laimīgas likteņa sagadīšanās pēc viņas nolaupītāji bija jauki iekārtojušies tieši kaut kur Maskavā.
Nekas, viņai tik vajadzēja tikt laukā no šejienes un aizkļūt mājās tad būtu mazākā bēda. Kāpēc gan cilvēkiem ir tāda necieņa pret otru, lai savu ambīciju dēļ pamanītos citiem sagandēt dzīvi! Alīna kaut ko tādu ienīda un centās apvaldīt savas fantāzijas, kurās viņa saskrāpē nolaupītājiem sejas.
— Varbūt mēs varētu mēģināt tikt no šejienes laukā? Varbūt kāds jau pamanījis, ka dakteris ilgi nerādās?
Roviela
Nikola nopētīja ārstu. Dzīvs ir. Kur viņi vispār atrodas? Lidostā kādā? Tādas domas neviļus nāca prātā, kad ēku atkal satricināja kaut kas līdzīgs lidmāšīnu trokšņiem.
Sieviete, kā nu prata, mēģināja sasiet ārstam rokas un kājas arī, un tad noņēma hloroforma masku no deguna. Mosties! Eu! Mēs gribam zināt, kas te notiek!
Miervaldis Gotiņš
Rināts aptaustīja savu kaklu un aplūkoja arī likteņbiedru kaklus, censdamies ieraudzīt/atrast/saprast, kas gan tur tāds varētu būt.

Doma, ka viņš varētu arī nebūt Kazaņā, bija diezgan satraucoša. Arī lidmašīnas nolaišanās visdrīzāk ka neko labu nesolīja.

Puisis sekoja Nikolai nolūkā ieraudzīt dakteri un būt klāt brīdī, kad tas sāk runāt.
Elony
Pēc kārtīgiem centieniem, dakteris, apmēram 50 gadīgs tipiņš ar apaļīgu vēderu, netīru džemperi zem baltā halāta un ģīmi, kura maisiņi zem acīm un apsārtušais deguns liecināja par ciešu draudzēšanos ar grādīgajiem dzērieniem, pamodās, lai gan negribīgi, tāpat kā viņi paši.
Roviela
Nikola šamo mazlietiņ iebukņīja, lai atjēdzas ātrāk. Pat pavicināja plaukstu šim acu priekšā, lai redzētu, vai acis jau spēj koordinēties uz kaut ko.
- Klusu! Ja kliegsi, labi nebūs! Stāsti! - viņa klusi un skaidrā balsī pavēlēja, neko vairāk nepaskaidrojot.
Ungaarijas ragaste
Divi aktīvisti, viena, kura runāja ar akcentu, čehu akcentu, otrs — vīrietis, kurš bija lavījies uz izejas durvīm, aizgāja pratināt jauko dakteri, kuru jauniete nebija ne acīs redzējusi.
Lai nebūtu pēc tam viss jāklausās no trešajām personām, viņa arīdzan aizdevās uz to telpu. Neuzkrītoši nostājās blakus durvīm un klausījās, ar skatienu veroties uz to pusi, kur bija durvis uz "ārpasauli", ja nu kāds sadomā negaidot nākt iekšā, varēs pabrīdināt.
Roka pati pusneapzināti aizceļoja līdz kaklam beidzot aptaustot sāpošo vietu.
Kur gan tu iekūlies, Aļa, ko?
Džea
Tas viss bija pārāk nesaprotami. Lai zinātu ko vairāk, sieviete bija izgājusi gaitenī, kur kā rādās bija līdzīgi kā viņa pati. Tikai kas lika viņiem visiem būt šeit? Katrā ziņā. Tā bija realitāte. To noliegt nevarēja. Un tas viss bija pārāk īsts.
Kā tas nākas ka tu tik daudz zini?
Skatiens uz sievieti kura sēja tam tā saucamajam doktor rokas.
Ného
Jirži sekoja straumei līdz kādam noslēpumainajam dakterim. Nostājies pie durvīm blakus kādai meitenei viņš jautāja - Kas te īsti notiek? Tas taču ir tik kāds nepatīkams sapnis, kaut gan viss šķiet tik reāls.
Elony
Ārsts aptvēris, ka atrodas nepatīkamā situācijā, likās visai sabijies.
"Es neko nezinu! Man maksā, es izpildu darbu. Es te esmu tikai tāpēc, lai uzmanītu, lai jūs guļat, kamēr sagatavo lidmašīnu!" viņš ātri teica. "Es jums neko sliktu nedarīju, tie ir tie kareivji, kaut kāda specvienība."
Malduguns
Nika bija sekojusi bariņam līdzi uzdakterīša guļvietu un palikusi starp celles iekšpusi un ārpusi, atbalstījusies pret durvīm. Lidmašīnas nolaišanās vai pacelšanās skaņa darību Niku nedaudz tramīgu. Galvenokārt tāpēc, ka viņa bija pārliecināta,ka katrs no klātesošajiem vienkārši fiziski nevarēja atrasties savā dzimtajā pilsētā, tāpēc tas lika domāt par patiešām nopietnu iemeslu, lai savāktu viņus visus kopā un aizvestu kaut kur. Tikai kāpēc? Ar ko viņi atšķīrās no citiem cilvēkiem? Ko viņi tādu bija izdarījuši vai kas viņos bija tāds, lai veiktu nolaupīšanu?
Nika nopētīja tuvāk stāvošos. Bez tā, ka visiem bija neparastās pēdas uz kakla, viņus nekas nesaistīja.
-Un kam viņiem to lidmašīnu vajag? Mūsu transportēšanai? Uz kurieni?-Nika isi vaicāja.
Elony
"Es nezinu, viss ir slepeni!" ārsts atsaucās. "Jūs tikai pirms dažām stundām vienu pēc otra atveda, dažus ar mašīnām, citus ar lidmašīnām. Man neteica neko, varbūt otrs ārsts zina ko vairāk, vai sargi, bet neko nezinu, man vispār te nevajadzēja atrasties, es tikai... man naudu apsolīja, tāpēc piekritu."
Miervaldis Gotiņš
Kur mēs esam, kurā pasaules malā? - Rināts uzsauca dakterim. Pats, atbildi negaidīdams (dzirdēs to arī tad, ja neskatīsies uz dakteri, bez tam - to klausījās arī citi), piegāja pie sienas, kur bija restotais lodziņš, un veica darbības, lai paskatītos pa to ārā (atkarībā no tā, kur lodziņš īsti atrodas - pastiepties uz pirkstgaliem, palekties, pamēģināt aizķert restes un pievilkties pie tām, lai paskatītos ārā). Ja tas nav iespējams bez palīglīdzekļiem, Rināts skatās pēc tādiem telpā (gulta, skapītis?) nolūkā piebīdīt tos zem lodziņa, lai būtu uz kā pakāpties.
Roviela
- Bet mēs neguļam, - Nikola konstatēja.
- Tev neveicās.
- Tiešām nezini, kāpēc mūs savākuši? Nekādas baumas neesi dzirdējis? Es nespēju saprast, kam kādam vajag parastu tūristu firmas grāmatvedi, tas ir, mani! Pilnīgi nejēdzīgi.
- Kā mums tikt prom? Palīdzi, ko?
Elony
"Armijnieki, kaut kādi īpašie spēki. Nejautājiet, es nezinu. Šeit ir militārais lidlauks, dienvidos no Tulas. Mani palūdza no malas, lai... nu, lai palīdzu viņu ārstam pieskatīt jūs. Vai jūs esat slimi, vai kaut kas tāds. Es nezinu un negribu zināt." ārsts atteica un pameta īsu skatienu uz paplāti un šļircēm, kas mētājās uz zemes viņam līdzās.
"Un palīdzēt nevaru, mani sodīs par ko tādu. Labāk padodaties, ja jūs šitā tur, gan jau ka nenogalinās."

Kamerā nebija nekādu mēbeļu un lāva būtu jāatrauj no sienas, lai to varētu pārvietot. Lai arī lodziņš atradās trīs metru augstumā, papūloties, Rināts, varēja līdz aizlēkt un paskatīties laukā. Tiesa, neko daudz viņš neredzēja, tikai betona žogu, virs kura bija dzeloņdrātis un aiz tā - mūra ēkas sienu, divu stāvu augstumā, kas aizstiepās pa labi un pa kreisi. Cik varēja spriest, ārā bija diena, vismaz ēnas un saules gaisma, kas apspīdēja pretējo sienu, lika tā domāt.
Miervaldis Gotiņš
Vīlies par to, ka aiz loga neko prātīgu nav saskatījis, Rināts pievērsās dakterim: Durvis ārā no gaiteņa ir aizslēgtas? Kas aiz tām atrodas, nu, sargi vai kādi citi cilvēki? Un ja tā, tad cik viņu tur ir?

Kamēr dakters gudroja atbildi, puisis paskatījās uz tuvāk esošajiem biedriem: Ko daram? Mēģinam lauzties ārā, ja tās durvis nav aizslēgtas, vai paliekam šeit pat, kamerās un mēģinam uzbrukt tiem, kas nāk mūs `modināt`? Jeb uzvedamies rātni un mēģinam noskaidrot pārrunu ceļā to, ko nolaupītāji no mums varētu gribēt?
Elony
"Durvis ir vaļā, tur ir kādi trīs sargi, es izsūtīju ārā divus, kas bija gaitenī." ārsts atzinās. Likās, viņu satrauc iespēja, ka šo var izmantot kā ķīlnieku. "Paklau, viņi mani nošaus, bet jūs neaiztiks. Ticat man, jūs esat viņiem vērtīgāki, kā kaut kāds bijušais lauka mediķis."
Džea
Un kā tavuprāt tu domā uzbrukt? Sitot ar tām caurulītēm, kas atrodas kamerās? Ja nekļūdos viņi ir bruņoti
Žeņa sacīja paglūnēdama uz vīrieti.
Ja mēs lauzīsimies, viņi gan jau ka izdzirdēs. Pārrunas varbūt varētu līdzēt, taču ja reiz atveda ar varu diezin vai gribēs ar mums runāt miermīlīgi.
Diemžēl armijnieku dabu Žeņa pazina. Taču daudz labprātāk viņa gribēja noskaidrot to, kad beidzot tiks mājās
Malduguns
-Tad jau mums nav ar ko riskēt, ko?-Nika ironiski ieteica, atmetusi tirkīzzilās cirtas.-Un kur ir mūsu mantas? To es arī tā kā vēlētos uzzināt,-viņa piebilda, lūkojieties uz mediķi.-Tajās es kaut kā jūtos ērtāk nekā šajās koncentrācijas nometnes lupatās.
Ungaarijas ragaste
— Es arī to gribētu zināt, — jauniete klusu atbildēja vīrietim uz jautājumu, turpinadama klausīties daktera iztaujāšanā.

— Un kādā ziņā mēs viņiem tieši esam vērtīgāki? — Alīna uzmeta dakterim ātru skatienu. Viņa jau zināja, ka nebūs labi.
Miervaldis Gotiņš
Ja izdodas pārsteigt nesagatavotu, tad ar vienu pretinieku es pilnīgi noteikti galā tikšu, - Rināts atcirta Žeņai. Viņš īsti nevarēja izlemt starp 3 alternatīvām, kuras maisījās viņam pa galvu.

Kāpēc tu izsūtīji 2 sargus ārā? - Puisis atkal pievērsās dakterim.
Roviela
- Es tobrīd jau vairs negulēju, - Nikola teica.
- Viņš teica, lai ejot sargāt ārdurvis, jo mēs visi tāpat esot bezsamaņā. Nu, jūs, pārējie jau bijāt arī, kā vēlāk izrādījās. Bet kam Tev vajadzēja mūsu asinis? Mūsu uzvārdus Tu zini, neliedzies, skat, uz šļircēm tie rakstīti, tātad zināji, kuru kuram no mums lietot.
- Kaut kāds noćna mora!
- Nu, labi, varbūt tiekam ārā, bet ko tālāk? Jūs kāds protat vadīt lidmašīnu? Kā vēl var tikt prom?
Šī ir pamatsatura "Lo-Fi" versija. Lai skatītu pilno versiju ar papildinformāciju, formatējumu un attēliem, lūdzu, klikšķini šeit.
Invision Power Board © 2001-2024 Invision Power Services, Inc.