Atlantīdas bērni, [C] [PZ] Neparastas spējas, vajāšana un pagātnes noslēpumi. Opcijas

[Elony]

Žeņa Somoļeva, Nika Romānova, Jirži Lada, Rināts Kajumovs un Maikls Demidovs pamodās.

Viņi visi pamodās katrs savā telpā, vieni paši, tiesa, visas šīs telpas bija pilnīgi vienādas, tāpēc arī tiek vienādi aprakstītas.

Atmosties nebija viegli. Likās, ka kāds miegā viņus modina, tāpēc arī pamodās.
Viņi visi gulēja svešā vietā, nelielā telpā, kas atgādināja cietuma - metāla durvis, kas gan bija pavērtas vaļā, neliels, aizrestos lodziņš tuvu griestiem sienā pretī durvīm, lāva uz kuras viņi gulēja un stūrī atejas bedre. Pie griestiem dega nespodra spuldze. No ārpuses skanēja trokšņi it kā tur darbotos kaut kādas mašīnas, vai lidotu lidmašīnās.

Galva sāpēja, likās, ka degunā ir nepatīkama smarža no kaut kā. Atmošanās nebija viegla, viņi konstatēja, ka mugurā ir pelēcīgs kombinezons. Līdzās lāviņai atradās slimnīcas stienis, pie kura karājās plastikāta maisiņš ar caurspīdīgu šķidrumu tajā. No tādiem maisiņiem parasti vēnās ievada kādu šķidrumu, arī šim bija caurule ar adatu galā, tiesa, šobrīd caurule vienkārši nokarājās blakus guļošajam. Tomēr varēja pamanīt, ka uz rokas vēnā ir izdarīti vairāki dūrieni.

Kā nonāca šādā vietā, nevienam nebija atmiņu. Pēdējais ko atcerējās, viņi devās gulēt (savās mājās, vai kur nu tobrīd atradās) Un tikai tāds kā zibsnis - pirms miega vai miegā laikā, kaut kas iekoda vai iedzēla kaklā. Un ja tagad sakustina galvu, tad jūt, ka tajā vietā kakls sāp.

Vienīgā atšķirība bija Maiklam, viņa kamerā, līdzās lāvai, uz kuras viņš gulēja, atradās jauna sieviete, apmēram 25 gadus veca. Liekas, ka viņa arī bija tā, kas modināja.

[Miervaldis Gotiņ...]

Nekur konkrēti. Tā vispārīgi - tipa, nāc, nāc. Nezinu, ko domāt, un kas tas bija. - Rināts atbildēja. - Ja tas būtu kāds ar spējām, tam būtu jāiedarbojas uz visiem.

[Ungaarijas ragas...]

— Varbūt nolēmuši uzmanīgi pa vienam aizvilināt? Zini kā, pārējie nodomātu, ka upurim vienkārši gļuki uznākuši, nu, un tu mums te, man liekas, skaities visbīstamākais, ar tevi arī sāk, — Alīna nopietni atteica, — Klau, ja atkal kaut kas tāds būs, pateiksi?

[Miervaldis Gotiņ...]

Jā, pateikšu, ja kaut kas tāds būs. - Rināts apsolīja un klusēdams turpināja ceļu pa tuneļiem, pakaļ Aleksandram, Stounam un visai pārējai delegācijai.

[Elony]

OOC: Žurkām acis spīd, ja tajās atspīd gaisma no lukturiem.

GPS darbojās un uzrādīja koordinātas, ziemeļu virzienu. Viņi paši virzījās uz ziemeļrietumiem, rietumiem. Virzienu varēja noteikt diezgan precīzi, jo šis tunelis tiešām bija taisns. Tiesa, likās, ka viņiem šeit seko dažas ziņkārīgas žurkas, ja paspīdināja gaismu uz aizmuguri. Divas reizes tunelī bija atzarojumi sānis, taču Aleksandrs veda taisni uz priekšu.

Kādu laiku gājuši, viņi nonāca pie nišas gaiteņa sānos, tajā bija durvju aile, kas izrādījās... aizmūrēta ar ķieģeļiem.
"Nolāpīts, kurš šo salaboja?" Aleksandrs iesaucās. "Piecus gadus atpakaļ durvis vēl bija vietā!"
"Problēmas?" apvaicājās Stouns.
"Visdrīzāk. Kāds šo tuneli izmanto. Aizmūrēja vajadzīgo eju."
"Mums ir spridzekļi." Stouns pamāja ar galvu Frenkam.
"Aha, bet šīs nav durvis un šī ir pazeme. Evakuatoru tuneļi ir labi, bet ne pilnīgi droši." Aleksandrs atteica un ar dūru piesita pie sienas. "Un šeit vismaz divas kārtas, ja ne vairāk."
Stouns lika Frenkam palikt uz vietas un pievērsās bēgļiem. "Varbūt kaut kas no jūsu... trikiem var līdzēt? Es jau patiesībā nezinu, kas jums pa spēkam, izņemot to pudeli..."

[Sindra]

Lūk! Un te jau tas sākās! Novirzes no plāna. Viņu pavadoņu pārsteigums pēkšņi atklājot neparedzētas lietas. Un tagad viņam vai viņiem ir pašiem jārūpējas par savu izdzīvošanu, varēšanu izlīst no šī cauruma, kurā viņus tik nadzīgi ievilka. Eh, vajadzēja ar kādam ierunāties par slepenajām ejām un pazemēm. Būtu mierīgi iekāpuši helikopterā un nokļuvuši, kur vajag. Taču tagad viņiem draudēja nosmakšana, nomiršana badā un cīņa ar žurkām, visticamāk.
Maikls būtu saīdzis vēl vairāk, ja vien viņš nebūtu tik ļoti nobijies.
- Es nevaru. Es nedomāju, ka mana telekinēze ir tik spēcīga, lai sagrautu sienu. Vismaz ne vēl pašreiz. Varbūt kaut kad. - Jā, varbūt, kaut kad. Ja jūs mani te neatstāsiet nomiršanai. Tracinoša bezspēcības sajūta un arvien vairāk un vairāk pārņēma sajūta, ka šeit līst galīgi nebija prātīgi.
- Jums vajadzēja pārbaudīt šo eju, pirms te līst. Nevar paļauties uz piecu gadu vecu informācīju. Varbūt tagad mēs varam iet atpakaļ? -

[Miervaldis Gotiņ...]

Nonākot strupceļā, Stouna jautājums lika Rinātam apdomāties. Viņu mazliet sāka kaitināt Maikla čikstulība, tomēr puisis izlikās, ka nav to pamanījis.

Nedomāju, ka manas spējas kaut kā īpaši viegli var novākt šo šķērsli, - Rināts atbildēja. - Ja vien protams, jūs neizdomājat izlauzt caurumu ar laužņiem un kuvaldām - tad es domāju, ka varētu būt viens no efektīvākajiem lauzējiem.

[Elony]

Aleksandrs paskatījās uz Maiklu, kad tas pieminēja vārdu "telekinēze", taču neko neteica. Uz Maikla pārmetumu par maršruta pārbaudīšanu gan pavīpsnāja un atteica: "Man netika dots laiks pārbaudīt maršrutu dēļ jūsus steigas. Un vispār šeit pastāvīgi kaut kas mainās. Kaut kas iebrūk, kaut ko izrok par jaunu."

Redzot, ka risinājumu neviens cits nepiedāvās, Stouns pamāja ar roku Frenkam, kurš piegāja pie aizmūrētās durvju ailes un sāka ap to darboties. Stouns pārējos atveda malā.
"Ja neizdosies attīrīt eju, iesim atpakaļ." viņš noteica Maiklam.
Pēc brīža arī kareivis aizbēga pie pārējā pulciņa un iesaucās: "Labāk piesedziet ausis!" Devis signālu būt kadaviem viņš nospieda detonatora pogu un uz mirkli no nišas atspīdēja gaisma. Troksnis bija vairāk jūtams kā dzirdams, triecienvilnis, kas aizšāvās uz abām tuneļa pusēm, atsitās pret cilvēku ādu un nepatīkami aizskāra bungādiņas ausīs. Un pēc mirkļa jau tas bija prom. No nišas nāca putekļi. Taču siena bija izlauzta. Triju kārtu ķieģeļu mūrējums bija sagruvis, atklājot jaunu eju, šaurāku un nelīdzenāku, taču tā veda slīpi uz augšu.

Tas bija jauns posms, kas nepiederēja ne vienai no pazemes sistēmām un nebija kartē. Šī eja bija līkumota un ar nelīdzenu grīdu Drīz vien tā kļuva plašāka un augstākiem griestiem, likās, ka viņi atrodas tādā kā dabas veidotā alā. Tikai vienā pusē klints vietā bija mūra siena no grīdas līdz griestiem, bet otrā pusē bija strauts, kas klusi tecēja no augšas uz leju, proti pretējā virzienā viņu gājienam. Lukturu gaismā pie ūdens varēja manīt arī dzīvības pazīmes ūdenī un tā tuvumā - aļģes vai kaut kas tamlīdzīgs.
Pēc kāda laika visi sajuta ko neparastu - ēdiena smaržu, precīzāk - vārītus kāpostus. Drīz vien atklājās iemesls - vienā vietā mūrī bija plaisa, pa kuru varētu iesprausties iekšā cilvēks. Un jau ieskatās plaisā tad tās iekšienē ir manāma tāla gaismas atblāzma. Taču no plaisas nāca gaisa plūsma, kas arī atnesa sev līdzi šo smaržu.
"Mūsu maršruts ir tālāk, līdz kanalizācijas sistēmai un tad viens solis līdz virszemei." Aleksandrs teica. "Varbūt tur kādu bomžu bāze vai kas tamlīdzīgs, ne mūsu daļa."

[Miervaldis Gotiņ...]

Klau, es dzirdu soļus aiz muguras! - Kad viņi bija nonākuši pie plaisas mūrī, pa kuru ejā ar strautu tika ienesta kāpostu smarža, Rināts paziņoja Stounam. - Izklausās, ka mums kāds seko.

[Džea]

Es arī dzirdu. Žeņa sacīja it kā apstiprinot Rināta teikto. No sākuma viņai likās ka tikai rādās, un tā ir sajūta, taču Rināts apstiprināja Žeņas aizdomas.

Šo rakstu rediģēja Džea: 18.01.2011 09:19

[Sindra]

Viss notiekošais nekādi nelika Maiklam justies labāk. Un viņa virzienā raidītās piezīmes un paskaidrojumi drīzāk izklausījās pēc ņirgāšanās un vēlmes norādīt, ka viņš ir bailīgs, ņuņņa un kāds nu tur vēl. Un tā spridzināšana! Pēc ieteikuma aizspiedis ausis, puisis pieplaka pie sienas, lai pārciestu triecienvilni.
Kartes viņš neskatījās, līdz ar to vai šī eja tajās parādījās, vai nē, viņam nebija ne jausmas.

Tikai biedru paziņojums, ka viņiem seko kopš tās kāpostsmaržu šķirbas nelikās diez ko iepriecinoša, jo uzreiz galvā dzima nezin cik domas, ka kāds tomēr ir bijis gudrāks par viņiem un tagad atradās jau te priekšā un izspridzinātā siena bija kā signāls, ka nu viņi ir klāt. Tik neapdomīgi un muļķīgi.
Maikls, saprotams, neko nevarēja iesākt kā vien nogaidoši noraudzīties uz viņu pavadītājiem. Viņi jau bija gudrās galvas, kurām vajadzēja zināt, ko tālāk darīt.

[Elony]

Caurums sienā tika aizmirsts. Stouns lika steigties uz priekšu, cik ātri vien var, būtībā skriet.
Drīz vien viņi sasniedza vēl kādu caurumu mūrī un šoreiz bija jāiet iekšā. Viņi nonāca kanalizācijas sistēmā. Šeit atradās sazaroti tuneļi ar daudzām caurulēm, pa vidu bija kanāls, kur tecēja notekūdeņi no ielas. Skriet kļuva grūtāk, jo caurules traucēja.
Taču nu jau troksni aizmugurē dzirdēja visi, viņiem tiešām kāds sekoja un drīz vien atskanēja sauciens krieviski: "Stāt! Federālais dienests!"
Saprotot, ka sekotāji ir pietiekami tuvu, lai liktu lietā ieročus, Stouns uzsauca abiem kareivjiem: "Piesedziet un pazūdiet!"
Abu vīrieši apstājās un palika aiz muguras. Pārējie, turpinot skriet, dzirdēja, kā tiek atklāta automātisko ieroču uguns.
"Tu gnīda!" Stouns kliedza, acīmredzot, uz Aleksandru, jo vismaz pret pavadoņa muguru bija notēmēts ieroča stobrs. "Tavs darbs!?"
"Nē, zvēru, es neriskētu šādi ar savu ādu!" Aleksandrs atsaucās un turpināja skriet uz priekšu.

Tuneļos šāvienu troksnis skaļi atbalsojās un tāpēc bija grūti saprast, kur notiek cīņa. Taču pēc kāda brīža šāvieni apklusa.
Un tad viņi sasniedza mērķi. Pie sienas bija atradās metāla trepītes, bet virs galvas griestos bija apaļa metāla lūka, kādu tik bieži gadās redzēt uz trotuāriem vai ielām. Diemžēl nekas nesolījās būt viegls, viņam atkal bija sekotāji uz pēdām. Vienīgais labums, ka lūka atradās aiz stūra, nost no sekotāju acīm. Stouns pasvieda Maiklam divas mašīnu atslēgas. "Tur augšā ir divi pelēki nissan džipi! Navigatoros ir satikšanās vieta! Ātri visi augšā!"
Viņš pats aizmeta aiz stūra dūmu granātu, uzģērba gāzmasku un palika pie stūra, neļaujot sekotājiem tikt tuvāk, kamēr pārējie rāpsies augšā.

[Sindra]

Pakaļdzīšanās un bēgšana. Lai vai ko, bet par savu sportisko formu Maikls gan nesūdzējās. Viņš skrēja veikli un likās, ka dara to veiklāk, nekā pirms tam gāja. Acīmredzot šī situācija puisī bija uzdzinusi adrenalīnu un spriedze savā ziņā bija viņa stihija. Visu darīt ātri, precīzi un paļauties uz instinktiem, nevis apsmadzeņot ar prātu.
Te viss bija nopietni un ieroču zalves aiz muguras to tikai apstiprināja.
Pēkšņi puisis bija visnotaļ kļuvis par komandas dvēseli un rūpīgi pieskatīja, lai kāds no biedriem neiepaliktu. Jo īpaši meitenes.

Nonākot pie līkuma, kas atklāja viņu ceļu uz virszemi, Maikls veikli ar vienu roku noķēra mašīnu atslēgas un apstiprinoši pamāja ar galvu. Vairs nebija nekādu problēmu ne ar navigatoriem, ne arī ar ko citu. Viņš spēja izdarīt visu.
- Sapratu. - viņš atsaucās Stounam un pavēries uz lūku, pamāja Rinātam.
- Tu esi spēcīgs, ej pirmais. Varbūt vāks ir iestidzis. Es palīdzēšu pārējiem no apakšas. - kādu mirkli viņš apsvēra, ka varētu vāku vienkārši nomest ar telekinēzi, bet nezināja jau kas tur augšā atrodas un lieka uzmanība viņiem nekā nebija vajadzīga.
- Ātri, ātri, meitenes. - Maikls nostājās pie trepēm un bija gatavs meitenes pacelt uzreiz pie augstākiem pakāpieniem, lai ietaupītos laiks.

[Miervaldis Gotiņ...]

Nonākot pie trepītēm, un saņemot nepārprotamus norādījumus, ka ceļš tālāk ved pa tām augšā, Rināts nelikās sevi divreiz lūgties un steidzās augšup. Cik vien ātri spēdams, viņš uzrādās līdz lūkai un, pirms to atvērt pavisam, pacēla vāku mazliet augšup un centās aplūkot visu perimetru ap lūku virspusē.

Ja vāks neļaujas mazliet pacelties ar pirmo mēģinājumu, Rināts nemēģina otrreiz, bet atsperas ar kājām pret trepītēm, atspiež pret vāku plecus un meģina to izspiest ar visa auguma spēku bez iepriekšējas izlūkošanas.

Ja tomēr izdodas iepriekšējā izlūkošana, un neko aizdomīgu (piemēram, daudzas zābakos ģērbtas kājas) nemana, viņš nostumj lūkas vāku malā, izrāpjas ārā un sagatavojas palīdzēt nākošajiem kāpējiem, it īpaši, ja tās ir meitenes.

[Elony]

Rinātam izdodas pacelt lūku ar pirmo reizi. Izskatās, ka viņi atrodas šķērsielā starp divām ēkām. Šeit nav sevišķi tīrs, tuvumā ir atkritumu konteineri. Tālāk ir redzama iela, trotuārs. Ir agrs rīts, saule vēl nav uzaususi un ielu laternas vēl strādā, tomēr uz ielas ir pietiekami dzīva satiksme. Ielas malā ir manāmas automašīnas. Cilvēku no lūkas nekur neredz.
Kamēr visi vēl lien laukā, pa trotuāru paiet garām daži cilvēki, kas gan neliekas iesaistīti. Pamanījuši, ka no kanalizācijas ārā rāpjas cilvēki, turklāt tur no lejas skan savādi trokšņi, kas līdzinās šāvieniem, garāmgājēji ātri vien dodas tālāk. Nevienam nevajag līst svešās problēmās.
Un nav tālu jāmeklē arī transports, divas automašīnas pēc Stouna apraksta, stāv netālu zem zīmes "stāvēt tikai ar atļaujām".

"Tu, nāc palīgā." Stouns uzsauca pavadonim, kurš kaut ko rupji atcirta krieviski un tad piebilda angliski. "Es neuzbrukšu savējiem! Jūsu problēma!"
"Tu drošs, ka tie ir tavējie?" viņš atkliedza Aleksandram un turpināja šaut.
Trīs cilvēki jau bija augšā, kad no uzbrucēju puses atlidoja asaru gāzes balons. Un bija skaidrs, ka šie tūlīt nāks pilnā uzbrukumā. Aleksandrs metās bēgt prom pa kanalizāciju, iespējams, meklēt izeju kur citur.

[Sindra]

Asaru gāzes baloniņš, protams, nebija priecīgi. Taču, Maikla roka veica kustību gaisā un lika baloniņam pazust atpakaļ ap stūri.
Kaut kur pazuda tas pavadoņa stāvs un puisis daudz nedomādams pavērsa rokas pret Stounu un pierāva viņu klāt pie trepītēm.
- Ātri! Ārā! - Maikls uzsauca un gaidīja, kad vēstniecības darbinieks izkūņosies ārā no kanalizācijas.
Var jau būt, ka viņiem bija paredzēts bēgt un iespējams, ka tie uzbrucēji Stounam neko neizdarītu, tomēr atstāt viņu tur lejā un glābt savu ādu. Nu nez vai puisis ar šo ainu varētu sadzīvot visu savu atlikušo mūžu. Labāk šādi. Labāk viņš pamēģinās izglābt arī Stonu.

Pats viņš uzmanīja stūri un gaidīja. Ja kāds pie tā parādās, Maikls bija gatavs to grūst prom ar telekinēzes spēku.

[Roviela]

Ložņāt pa tuneļiem bija vairāk kā nepatīkami, bet Nikola secināja, ka tikpat ļoti viņai nepatīk nirt un līst iekšā nogrimušos kuģos. Jaunos nogrimušos kuģos, pret aizvēsturiskiem viņai nebija iebildumu, bet tie sarūsējušā metāla korpusi... brrr...
Tagad nebija laika prātot par to. Kāds, drīzāk, kādi sekoja no aizmugures,
Kā tad, Federālais dienests. Ko neteiksi. Jaunā sieviete skrēja, vairoties no caurulēm, vadiem, metāla režģiem, stieņiem un visas citas drazas, kas te bija sastopama. Viņai uz sejas bija maska. Galu galā, te noteikti kāds mētāsies ar gāzi. Skriet tāpēc bija vēl grūtāk, toties nedraudēja nokrišana bezsamaņā.
Viņa klausīja Maiklam un rāpās augšā pa kāpnēm. Bāc, un tiešām lidoja kaut kāda gāzes granāta vai kas tāds, bet Maikls to aizmeta atpakaļ.
Nikola parāva masku nost no sejas un skaļi nosaucās lejā, cenšoties ielikt balsī pilnu nāras valdzinājumu.
- Ejiet atpakaļ, Federālā dienesta darbinieki, ejiet prom, ejiet atpakaļ, aizmirstiet, ko te darījāt, ejiet atpakaļ!
Vai tas nostrādāja, viņai nebija zināms, bet, ja nostrādās, viņiem būs laiks tikt laukā un prom.
Pēc tam horvātiete vairs nekavējās un rāpās laukā.

[Ungaarijas ragas...]

Nez kāpēc Alīna nešaubījās par to, ka viņus vajā. Kurš gan nezināja krievu centību, ja runa bija par kaut kādu noslēpumu glabāšanu un dīvainu parādību, kā, piemēram, viņa pati, paturēšanu zem lielā lāča ķepas.

Atlika vien censties saglabāt mieru, turpinot virzīties pa gaiteņiem. Bet kā gan tu to saglabāsi, ja aiz muguras sāk šaudīties. Labi, ka viņi bija nokļuvuši gandrīz līdz virszemei. Meitene daudz negaidīja un aši rāpās laukā, laimīga, ka beidzot virs galvas atkal saskatāmas debesis.

Pagājusi malā, jauniete, gaidīdama, kamēr izrāpsies pārējie biedri, vēroja apkārtni un centās nomierināt krūtīs aiz satraukuma spriņģojošo sirdi.

[Miervaldis Gotiņ...]

Rināts palīdz izlīst no akas tiem, kas to dara. Ja iestājas pauze, un neviens vairs nelien ārā, viņš ieskatās akā un uzsauc lejā esošajiem: Ātrāk, ātrāk! Jeb vismaz pametiet mašīnu atslēgas!

[Elony]

Baloniņš draudus vairs neradīja un ienaidnieku uzbrukums tika aizkavēts. Stouns brīdi vilcinājās, kad Maikls gribēja, lai viņš kāpj augšā pirmais. Tad pagrāba atslēgas un rāpās augšā. Ticis augšā, Stouns nekavējoties veda pārējos uz mašīnām. Viņš pameta vienas atslēgas Rinātam, lai tas varētu iedarbināt otru mašīnu. Augšā joprojām nemanīja nevienas aizdomīgas personas.

Neizskatījās, ka Nikolas sauciens būtu līdzējis pret vājātājiem. Kad Maikls, pēdējais palicis rāpās augšā, vajātāji parādījās ap stūri un atklāja uguni. Maikam izdevās sākumā šos atgrūst bet šie nāca atkal un lielākā skaitā.

[Miervaldis Gotiņ...]

Dabūjis atslēgas, Rināts steidzas pie mašīnām, pa ceļam attālināti atslēdzot durvis (un pie viena uzzinot, kuras mašīnas atslēgas viņam ir), sēžas pie stūres un darbina motoru. Kamēr tiek gaidīti pārējie, viņš uzmet acis GPS, lai sākot kustību, nebūtu jādomā, KUR braukt.