Atlantīdas bērni, [C] [PZ] Neparastas spējas, vajāšana un pagātnes noslēpumi. Opcijas

[Elony]

Žeņa Somoļeva, Nika Romānova, Jirži Lada, Rināts Kajumovs un Maikls Demidovs pamodās.

Viņi visi pamodās katrs savā telpā, vieni paši, tiesa, visas šīs telpas bija pilnīgi vienādas, tāpēc arī tiek vienādi aprakstītas.

Atmosties nebija viegli. Likās, ka kāds miegā viņus modina, tāpēc arī pamodās.
Viņi visi gulēja svešā vietā, nelielā telpā, kas atgādināja cietuma - metāla durvis, kas gan bija pavērtas vaļā, neliels, aizrestos lodziņš tuvu griestiem sienā pretī durvīm, lāva uz kuras viņi gulēja un stūrī atejas bedre. Pie griestiem dega nespodra spuldze. No ārpuses skanēja trokšņi it kā tur darbotos kaut kādas mašīnas, vai lidotu lidmašīnās.

Galva sāpēja, likās, ka degunā ir nepatīkama smarža no kaut kā. Atmošanās nebija viegla, viņi konstatēja, ka mugurā ir pelēcīgs kombinezons. Līdzās lāviņai atradās slimnīcas stienis, pie kura karājās plastikāta maisiņš ar caurspīdīgu šķidrumu tajā. No tādiem maisiņiem parasti vēnās ievada kādu šķidrumu, arī šim bija caurule ar adatu galā, tiesa, šobrīd caurule vienkārši nokarājās blakus guļošajam. Tomēr varēja pamanīt, ka uz rokas vēnā ir izdarīti vairāki dūrieni.

Kā nonāca šādā vietā, nevienam nebija atmiņu. Pēdējais ko atcerējās, viņi devās gulēt (savās mājās, vai kur nu tobrīd atradās) Un tikai tāds kā zibsnis - pirms miega vai miegā laikā, kaut kas iekoda vai iedzēla kaklā. Un ja tagad sakustina galvu, tad jūt, ka tajā vietā kakls sāp.

Vienīgā atšķirība bija Maiklam, viņa kamerā, līdzās lāvai, uz kuras viņš gulēja, atradās jauna sieviete, apmēram 25 gadus veca. Liekas, ka viņa arī bija tā, kas modināja.

[Roviela]

Nikola bija paspējusi pagulēt, un brīdī, kad atkal ieradās drošības virsnieki, sēdēja, kājas zem sevis savilkusi un dzēra kafiju. Nupat viņa jau jutās visai labi.
Klājiet vaļā!
Kamēr horvātiete prātoja, kā to visu pastāstīt un vai stāstīt vai nestāstīt, tikmēr Maikls bija nolēmis riskēt uz visu banku. Nikola klausījās, noskatījās priekšnesumu un pie sevis smējās. Labi! Lai notiek.
- Ja tieši atbildēt - kāpēc vajā, varējām izvairīties no jautājuma, pasakot, ka tik tālu netikām, lai mums to pateiktu, - viņa ierunājās.
- Mēs aizmukām laicīgāk. Tas tā tiešām bija. Tas, ko Maikls saka - tā ir pati ticamākā versija, kas atbildētu uz jautājumu - kāpēc.
Sieviete iedzēra malciņu kafijas.
- Redziet, ir tāda lieta, ka man arī ir parādījušās neparastas spējas, kādu līdz šim nebija. Vistuvāk no analoģijām būtu apzīmējums - nāra. Es varu ilgi neelpot zem ūdens, es varu noburt ar balsi, liekot darīt kaut ko, liekot aizmirst un visādi tā. Ja kads ir ar mieru riskēt, es varu parādīt, kā tas notiek, bez atļaujas tāpat vien nevienam neko nelikšu darīt. Saprotiet, man patīk Zvaigžņu kari. Džedaji un tā... Bet, ja kāds ir ar mieru, es to parādīšu. Starp citu, ja vien tas ir svarīgi, savu spēju noburt ar balsi es atklāju tikai tagad, kad vajadzēja bēgt, tāpēc tiešām nezinu, cik tālu tas iet.
Viņa nopietni palūkojās uz abiem virsniekiem.
- Es gribu mājās, tomēr tikpat labi kā Maikls apzinos, ka diezin vai tā sanāks. Saprotu arī, ka tagad jums no manis būs bail - ka nenoburu. Jums atliek vienīgi noticēt, ka bez īpaša iemesla es to nedarīšu. Jums taču būtu jāatzīst, ka man jau bija daudz iespēju jums visiem iestāstīt nezin ko. Turklāt jūs to pamanītu, pilnīgi noteikti. Vismaz saprastu, ka kaut kas bija ne tā.
- Vienu gan zinu droši - iekrītot ūdenī man aste neuzaug, - Nikola pasmaidīja.

[Miervaldis Gotiņ...]

Klausoties biedru stāstos, Rināts nervozi kodīja lūpas. Pārsteigumu notēlot viņš laicīgi neiedomājās, bet pēc tam vairs nebūtu ticami un pārliecinoši.

Tomēr puisis angļiem līdz galam neuzticējās, tāpēc izvēlējās atturīgāku pozīciju: - Ja tiešām ir tā, un mēs visi tikām nolaupīti tāpēc, ka mums piemīt kādas īpašas spējas, tad es savējās vēl neesmu atklājis.

[Elony]

Kad Maikls sāka runāt, abi vēstniecības darbinieki klausījās uzmanīgi. Kad viņš pieminēja pārdabiskas spējas, Stouna seja kļuva skeptiska un arī nedaudz dusmīga. Kad coca colas pudele ieslīdēja viņam klēpī Stouns salēcās un iesaucās: "Bloody hell!*"
Viņš likās tiešām pārsteigts.
Oksvuds kļuva bālāks un viņa skatiens šaudījās no Maikla uz pudeli un atpakaļ.
Kad ierunājās Nikola, viņš pievērsās sievietei. Viņa sejas izteiksme pauda satraukumu un neticību, vai nu Nikolas vārdiem, vai arī Maikla demonstrējumam.

Kamēr Stouns, nosvīdis un piesārtis pētīja pudeli, Oksvuds noklepojās un iesāka runāt:
"P-pārdabiskas spējas? Nāra? Jāteic, ka tas ir visai... neticams apgalvojums. Esmu redzējis Deivida Koperfīlda šovu tāpēc... Veiksim pārbaudi. Stoun, nostājās līdzās misteram Demidovam."
Stouns atjēdzās un nolika pudeli uz galda, tad uzmanīgi piegāja pie Maikla.
Pats Oksvuds palika pie durvīm un izņēma no kabatas savu mobilo telefonu.
"Labi, mister Demidov, ja tā pudele lidoja ar jūsu pārdabiskajām spējām, tad jūs varat manu mobilo nogādāt līdz manam biedram, vai ne?"
Likās, ka Oksvuds daudz maz atguvās un nomierinājās, kā rādās, pārliecināts, ka bija redzējis kādu triku.
_____________

*Bloody hell! - britu idioma, izpauž dusmas, šoku,pārsteigumu, reizēm arī prieku. Latviski nevarēju izdomāt analogu

[Sindra]

- Idejiski varu. - Maikls noteica palūkojies uz Stounu, kas ieņēma vietu līdzās viņam. - Tikai man būs telefons jāizrauj Jums no rokām. - viņš pabrīdināja.
Vīrieša roka pacēlās, viņš pamāja telefonam un kad tas bija atrāvies no Oksvuda rokas, uzsāka savu ceļojumu uz Stouna pusi.
- Lūdzu.- puisis noteica likdams telefonam piezemēties otra vīrieša rokās.

- Es to atklāju pirms kāda laika jau. Taču man nav ne mazākās nojausmas kādēļ man šādas spējas piemīt. Taču tām ir tendence pieaugt. - viņš pamāja ar galvu un mulsi pasmaidīja. Ko gan citu viņš varēja palīdzēt?

[Ungaarijas ragas...]

Alīna vēroja Maikla paraugdemonstrējumus, juzdamās ne visai patīkami pārtseigta par to, ka abi ārzemnieki atklāj savas spējas. Krieviete klusēja, izmantodama vēstniecības darbinieku pārsteigumu, lai neko nepateiktu. Pagaidām. Ja nu misters Stouns pajautās viņai, atbildēs. Tikām Alīna vēroja notiekošo.

[Elony]

Oksvuds turēja telefonu plaukstā, tāpēc Maikls to varēja viegli pārvietot.
Stouns to satvēra plaukstā un pēc tam piegāja pie priekšnieka, lai telefonu atdotu.
Oksvuds bija uzmanīgi vērojis notiekošo un likās apjucis un satraukts.
"Tas ir... neko tādu mēs nebijām iedomājušies." viņš nomurmināja.
"Es joprojām īsti neticu. Labi, visādas baumas ir bijušas, bet tomēr..." Stouns piebilda. "Ko tagad darīsim?" viņš jautāja priekšniekam.
"Tā... tu aprunājies ar mūsu viesiem, ņemot vērā jauno informāciju." Oksvuds deva rīkojumu. "Es sazināšos ar priekšniecību."
"Bet... kurš tev ticēs? Ak..." Stouns kaut ko apjēdza.
"Lai cik tas neticami liktos, nedomāju, ka mūsu vēstniecības telpās bez iepriekšējas sagatavošanās varētu paveikt kaut kādu triku tādā mērogā. Lai kā arī tas tika paveikts, tas ir ļoti iespaidīgi. Un nopietni. Vēl jo vairāk, ka krievi cenšas viņus dabūt savās rokās." Oksvuds turpināja runāt.
Pēc tam viņš pamāja ar galvu, atvadījās no viesiem un izgāja (pareizāk, izsteidzās) laukā no telpas.

Likās, ka palicis viens ar pārcilvēciskām spējām apveltītiem ļaudīm, Stouns sajutās neomulīgi. Viņš nervozi pasmaidīja un piegāja pie dzērienu galda, kur iedzēra glāzi viskija.
Vēlreiz pasmaidīja, tad ierunājās. "Tātad... telekinēze, ja? Un nāra, burvju balss, ja? Nu... ko vēl tad jūs protat?"

[Miervaldis Gotiņ...]

Redzēdams, ka angļiem viņu spējas ir ja ne īsts, tad vismaz ļoti labi tēlots pārsteigums, Rināts izlēma, ka vairs nav vērts klusēt. Smagi nopūties, viņš paskatījās uz Stounu un atzinās: Labi jau labi... ja jau visi atzīstas, tad es arī. Nu, es esmu stiprāks, veiklāks un ātrāks par cilvēkiem, arī trenētiem. Bez tam, man ir laba atmiņa - es lieliski atceros, ko esmu redzējis vai dzirdējis.

[Roviela]

Nikola joprojām bija ērti saritinājusies mīkstajā krēslā. Viņai gandrīz palika žēl Stouna. Tiesa, tagad jau viņu pašu liktenis atkal vairs nebija viņējais, bet ko darīsi! Ja nevēlējās pieņemt ieteikumu noslepkavot kaudzi cilvēku, pēc tam visu vēl apliet ar skābi un nodedzināt, lai izliktos, ka tie bija viņi, un pārceļot uz kaut kādu vēl neatklātu Okeānijas salu, tad sieviete īsti nezināja, ko vēl šai situācijā varēja darīt.
Sliktākajā gadījumā varēja uzstāties cirkā un pelnīt miljonus.
Viņa ieķiķinājās dzirdami.
- Vispirms derētu nopelnīt to amerikāņu miljonu, vai cik tur bija izsolīts par īstu telekinēzi, telepātiju, karotīšu locīšanu un tamlīdzīgām lietām.

[Ungaarijas ragas...]

— Lidot, — īsi atbildēja Alīna, tad brīdi padomāja un piemetināja, pamājusi ar galvu uz Rināta pusi, — un arī laba atmiņa, līdzīgi kā viņam.
Par Nikolas joku krieviete pasmaidīja. Tā ja, kārtis bija atklātas, tagad redzēs, kurš grābs lielo piķi.

[Elony]

"Izklausās kā no tā amerikāņu seriāla." Stouns noteica. "Bet es redzēju pats savām acīm...
Labi, ir skaidrs, ka par izdošanu krieviem nekādas runas nebūs. Lai ko viņi ar jums gribētu darīt..." Stouns papurināja galvu.
"Arī no izgājieniem publikā pagaidām ieteiktu atturēties. Drošībai. Zināt, normālam cilvēkam pa gaisu lidojošas pudeles ir visai satraucoša lieta."

"Bet kā viņi vispār par jums zināja? Ja runa būtu tikai par vietējiem, vēl varētu ko izfigurēt, bet kāpēc vienā dienā notika uzbrukums arī Horvātijas un Lielbritānijas pilsoņiem?
Jūs sakāt, ka nezināt, kāpēc jums ir šīs... spējas. Bet varbūt kaut kas tomēr nāk prātā? Ko krievi ar jums gribēja darīt? Kāds kaut ko jums teica?"

Šo rakstu rediģēja Elony: 31.10.2010 17:49

[Roviela]

Nikola noraidoši pamāja ar galvu.
- Es tiešām nespēju iedomāties, kā viņi būtu varējuši pat iedomāties mūs meklēt, jo, saprotiet, šīs spējas, kādas nu kuram, cik sapratu, vismaz man tā bija, parādījās pavisam nesen, un neesam jau mēs pilnīgi muļķi, lai pēkšņi sāktu kaut ko tā demonstrēt atklāti. Es nodarbojos ar zemūdens peldēšanu, kā jau daudzi Adrijas jūrā, bet viemēr, un it īpaši nesenā laikā, kad pamanīju, ka kļūstu kaut kāda savādāka, piedomāju, lai neradītu citos nekādu nevajadzīgu satraukumu tikai tāpēc, ka palieku zem ūdens bez akvalanga ilgāk nekā parasti.
Viņa iedzēra vēl kafiju.
- Nē... paga! Man radās doma, kā un kāpēc tas tā varētu būt. Mēs ceļā uz šejieni sagūstījām vienu no vajātājiem, lai mēģinātu noskaidrot, ko viņi un kāpēc no mums grib.
Nikola aši pameta acis uz Stounu.
- Neuztraucieties, nekādu vardarbību mums pierakstīt nevar. Mēs viņam neko nenodarījām.
- Nu tad tā. Viņš nezināja, kāpēc mūs vajā, bet teica, ka esot noteikts nenodarīt pāri, ja vien varēs, un ka viņš esot dzirdējis kaut ko par vienu puisi armijā, kam arī esot bijušas savādas spējas. Laikam, aktivizēt raķešu pultis no attāluma vai ar domu spēku kaut kādas caurules pārgriezt. Varbūt viņi jau sen vāc cilvēkus ar kaut kādām savādām spējām, pie tam dažādām, un, varbūt pat, kādam no jau savāktajiem piemīt spēja pateikt, kur ir vēl kāds. Citādi nezinu, kā to izskaidrot.

[Miervaldis Gotiņ...]

Kopā ar mums bija vēl viena meitene, - Rināts piebilda, - ar kuras spēju palīdzību mēs pēc sadalīšanās atkal satikāmies Tulā. Viņa gan no mums atdalījās pēc tam vēlreiz, un kur viņa ir tagad, mēs nezinām.

[Elony]

"Jau piecdesmit gadus klīst baumas, ka amerikāņu valdībai ir sakari ar NLO un tamlīdzīgas lietas. Tai skaitā arī eksperimenti ar cilvēkiem, un ar neparastām spējām apveltītu cilvēku esamība." Stouns ierunājās.
"Kopumā tam visam nav nekāda apstiprinājuma. Drīzāk tas, ko zinām, baumas apgāž, piemēram, kaut vai slepeni militārie lidaparāti, kas tiek noturēti par NLO...
Protams, šis tas ir patiess, psihotronie ieroči, CIP pētijumi domu spēka izmantošanai un vēl dažas lietas. Tomēr tas viss ir izstrādes līmenī vai arī mazefektīgs.

Šeit ir citādi, pudele un telefons tiešām lidoja pa gaisu. Iespējams, ka krieviem tiešām ir... hm, aģenti ar superspējām. Es gan nezinu, rakešu pultis... vai ar to domātas mūsu kodolraķešu pultis? Ja krievi tiešām spētu ietekmēt no attāluma kodollādiņu vadību, pusei pasaules naktīs būtu sliktāks miegs." Stouns paberzēja pieri. Likās, jo vairāk viņš uzzina, jo drūmāks paliek.
"Labi, pagaidām atliksim šo domu malā. Sakāt, ka ar jums bija vēl kāds? Tas var būt svarīgi. Pastāstiet visu, ko zinām par viņu, mēs varam censties to meiteni sameklēt, vai vismaz uzzināt, vai krievi nav jau viņu savākuši. Viņa bija vietējā? Krieviete? Ko viņa spēja?"

Šo rakstu rediģēja Elony: 01.11.2010 16:01

[Roviela]

- Es šaubos, vai viņiem vajag aģentus ar superspējām, - Nikola iebilda.
- Tad varēja paaicināt oficiāli, samaksāt daudz, un lieta darīta, nevis laupīt cilvēkus. Vismaz mums būt par aģentiem, domāju, nebija paredzēts.
Sieviete ar interesi paskatījās uz Rinātu. Viņa nezināja, kādas spējas bija piemitušas tai, pazudušajai.
- Bet paga! Bija vēl viens! No Karlovi Vari, kurš arī kaut kad paspēja no mums noklīst. Viņš neteica, ko spēj. Kā viņu sauca? - Nikola pūlējās atcerēties.
- Laikam Jirži, bet uzvārdu gan neatceros.

[Sindra]

Maikls tikai apstiprinoši pamāja.
- Mēs, protams, neizmantojam savas spējas citiem ļaudīm redzot. Neesam jau nesaprātīgi. - viņš gan iekšēji pasmīnēja. Jo gluži tā jau par sevi teikt nevarēja. Viņš bija gan izmantojis savas spējas, lai nodrošinātu sev uzvaru. Maikla sirdsapziņa nemaz nebija tik tīra. Bet lai nu paliek. Tas nevienam te nebija jāzin.
Turpmākajā sarunā puisis diez ko neiesaistījās. Viņam nemaz negribējās domāt par noklīdušajiem biedriem, kuriem arī bija piemitušas kādas spējas un kuri visticamāk jau bija krituši krievu gūstā. Šobrīd viņu visai egoistiski interesēja tikai viņa paša personīgais labums.

[Miervaldis Gotiņ...]

To meiteni, kas mācēja atrast noklīdušos, sauca Nikola Romanova, no Pēterburgas. - Rināts turpināja. - Viņa teica, ka studējot medicīnu. Bija vēl viens puisis, čehs, saucās Jirži, uzvārdu nepateica. Jā, no Karlovi Variem. Viņš apgalvoja, ka varot pieņemt cita cilvēka izskatu, tiesa, to nenodemonstrēja. Ja vajag, es varu palīdzēt izveidot abu pazudušo fotorobotu.

[Ungaarijas ragas...]

— Varbūt viņi vēlējās veikt ar mums eksperimentus, lai pēc tam mūsu gēnus izmantotu savā labā? — Alīna noteica. Jau jau pēc Nikolas versijas viņiem superaģentus nevajadzēja, tad tā doma par gēniem likās visnotaļ pieņemama.

— Es arī varu palīdzēt fotorobotu veidošanā, — Alīna pieteicās, — Kā nekā divas galvas gudrākas par vienu.

[Elony]

"Cilvēks spēj mainīt ārieni? Tad fotorobots būs ļoti noderīgs..." Stouns noteica. "Bet labi, vēlāk pamēģinām, kas sanāks."
Uz brīdi iestājās klusums.
"Īsti nezinu, ko vēl lai jautā. Nu... es domāju, ka ņemot vērā jaunos apstākļus, jūs gribēs pārvest uz Lielbritāniju. Pazīstot krievus, viņi neatklās patiesību. Pat ja te iejaukti ir tikai armijnieki, arī FDD un citas drošības iestādes negribēs dalīties informācijā ar ārvalstu aģentūrām. Atliek cerēt, ka viņi nomierināsies, saprotot, ka noslēpums ir nācis gaismā.

Tātad, cerams, jums nav iebildumu pārvākties uz Britu salām? " Stouns pavaicāja.
"Vismaz drošu dzīvesvietu piedāvāt varēsim. Cerams, ka tuvākajā laikā būs vairāk informācijas par visu šo... lietu."

[Miervaldis Gotiņ...]

Ko jūs varēsiet mums piedāvāt perspektīviski? - Rināts paskatījās uz Stounu un runāja viegli neveiklā angļu valodā. - Es domāju, kāda mūsu dzīve izskatīsies tālāk? Sēdēšana apsargātā drošā mājā, kā mājas arests, nav tas, ko mēs gribētu gribēt. Es neesmu pārliecināts, ka gribētu būt laboratorijas žurka, vai sadarboties ar angļu spiegiem. Es esmu mazliet patriots.

[Roviela]

- Pie Jirži palika tā ārsta apliecība, tas ir, viņš to paņēma, - Nikola atcerējās.
- Iespējams, viņš pašlaik izskatās tā, un vēl nemaz nav noķerts.

Viņa nopūtās.
- Britu salas, tas ir jauki. Drīkst lūgt kādu siltāku jūras maliņu, teiksim, kādu no Normandijas salām? Es gan gribēju mājās, tikai laikam nav cerību tur nokļūt tā, lai mani atkal nenozog. Tomēr es gribētu kaut kad paziņot saviem radiniekiem, ka viņiem vajadzēs jaunu grāmatvedi.