Atlantīdas bērni, [C] [PZ] Neparastas spējas, vajāšana un pagātnes noslēpumi. Opcijas

[Elony]

Žeņa Somoļeva, Nika Romānova, Jirži Lada, Rināts Kajumovs un Maikls Demidovs pamodās.

Viņi visi pamodās katrs savā telpā, vieni paši, tiesa, visas šīs telpas bija pilnīgi vienādas, tāpēc arī tiek vienādi aprakstītas.

Atmosties nebija viegli. Likās, ka kāds miegā viņus modina, tāpēc arī pamodās.
Viņi visi gulēja svešā vietā, nelielā telpā, kas atgādināja cietuma - metāla durvis, kas gan bija pavērtas vaļā, neliels, aizrestos lodziņš tuvu griestiem sienā pretī durvīm, lāva uz kuras viņi gulēja un stūrī atejas bedre. Pie griestiem dega nespodra spuldze. No ārpuses skanēja trokšņi it kā tur darbotos kaut kādas mašīnas, vai lidotu lidmašīnās.

Galva sāpēja, likās, ka degunā ir nepatīkama smarža no kaut kā. Atmošanās nebija viegla, viņi konstatēja, ka mugurā ir pelēcīgs kombinezons. Līdzās lāviņai atradās slimnīcas stienis, pie kura karājās plastikāta maisiņš ar caurspīdīgu šķidrumu tajā. No tādiem maisiņiem parasti vēnās ievada kādu šķidrumu, arī šim bija caurule ar adatu galā, tiesa, šobrīd caurule vienkārši nokarājās blakus guļošajam. Tomēr varēja pamanīt, ka uz rokas vēnā ir izdarīti vairāki dūrieni.

Kā nonāca šādā vietā, nevienam nebija atmiņu. Pēdējais ko atcerējās, viņi devās gulēt (savās mājās, vai kur nu tobrīd atradās) Un tikai tāds kā zibsnis - pirms miega vai miegā laikā, kaut kas iekoda vai iedzēla kaklā. Un ja tagad sakustina galvu, tad jūt, ka tajā vietā kakls sāp.

Vienīgā atšķirība bija Maiklam, viņa kamerā, līdzās lāvai, uz kuras viņš gulēja, atradās jauna sieviete, apmēram 25 gadus veca. Liekas, ka viņa arī bija tā, kas modināja.

[Ungaarijas ragas...]

Alīnai jautājumu nebija. Jauniete ielēja sev ūdeni un apsēdās nostāk no loga. Neliela paranojas sajūta neatslāba.

— Kā jūties? — Alīna pievērsās Nikolai. Neizskatījās, ka horvātiete būtu pilnībā atguvusies. Jauniete nopriecājās, ka neviena no šautriņām viņai netrāpīja.

[Elony]

"Labi, ja nevienam jautājumu nav, tad sāksim. " Stouns paziņoja.
"Mister Demidov, jums ir tas gods." vīrietis pirmo aicināja līdzi Maiklu.

Pārējiem uz brīdi bija jāpaliek pašiem par sevi. Vismaz telpā svešu cilvēku nebija.

[Sindra]

Maikls piekrītoši pamājā.
Vēl pirms doties prom, viņš atnesa Nikolai ūdens pudeli. Ja nu meitene vēlas padzerties.
Tad viņš arī bija gatavs sekot virsniekam.

[Elony]

Pēc kādas pusstundas Stouns atgrieza Maiklu atpakaļ atpūtas telpā sveiku un veselu. Pēc tam izsauca Rinātu, Žeņu, Alīnu un beigās Nikolu, kas uz šo laiku jau bija atguvusies un juta vairs tikai vieglu nogurumu, taču epizode pie vēstniecības vārtiem joprojām bija miglā, viņa miglaini atcerējās, kā brauca ar pārējiem mašīnā, iespējams uz vēstniecību, un pēc tam jau atguvās vēstniecības pagalmā.

Viena kareivja pavadībā Stouns aizveda iztaujājamo uz trešo stāvu, kur kāda sieviete viņu nofotogrāfēja, noskenēja plaukstu (un pirkstu) nospiedumus, kā arī palūdza DNS uztriepi. (iebāza ausu bakstāmo mutē)
Kas tad tas bija darīts, viņu ieveda nelielā kabinetā ar kameru stūrī pie griestiem. Palūdza apsēsties pie galda. Stounam pievienojās vēl viens vīrietis, apmēram 40 gadus vecs, slaids brunets ar nopietnu, vērīgu skatienu, tērpies tumšā uzvalkā, viņš sevi nosauca par Timu Oksvudu, vēstnieka vietnieks drošības jautājumos. Kā varēja spriest, viņš bija Stouna priekšnieks. Stouns arī bija tērpies uzvalkā, taču ne tik akurāti, ar atpogātu žaketi, arī vēders nedaudz izcēlās. Abi apsēdās pretī un sāka iztaujāšanu.

Vispirms jautāja par personīgo informāciju: Vārdus, uzvārds, vecums, adrese, ģimene, radinieki, nodarbošanās u.t.t.
Pēc tam jautāja par notikumu - Sākumā palūdza visu izstāstīt pašam, kā nonāca tajā armijas bāzē, kā tika laukā, kā ticis līdz vēstniecībai. Uzdot arī papildus jautājumus, kas pēc viņa domām, ir nolaupītāji un vajātāji un kāpēc viņu vajā?

Rinātam jautā, kā viņš uzveica to sekotāju divcīņā.
Nikolai jautā, kāpēc viņa pamodās, kaut arī viņai uz sejas bija hloroforma lupata.

(OOC: Atbildes labāk sūtīt man uz PZ, jo jūs jau nedzirdat, ko biedri atbild iztaujāšanas laikā (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

[Roviela]

Nikola sēdējā krēslā, būdama pateicīga, ka kāds viņai palīdz. Maikls un Alīna, un pašās beigās, pēc tām pāris stundām, kas pagāja, gaidot pārējos, viņa pat riskēja iedzert piedāvāto ūdeni.
- Paldies, nu jau ir labāk, - viņa atteica, gandrīz jau spējot pasmaidīt.

Kad pienāca viņas kārta iet, sieviete saņēmās un gāja turoties gandrīz pat taisni un negrīļojoties.

[Miervaldis Gotiņ...]

Atgriezies no pratināšanas, Rināts, ne vārda neteicis, apsēdās uz dīvaina un sēdēja klusēdams. Viņš nevarēja īsti saprast, vai angļi kaut ko nojauš par viņu nolaupīšanas iemesliem un spējām, vai pagaidām vēl ne, un šī neziņa bija vēl biedējošāka nekā vajātāji.

[Elony]

Galu galā visi tika iztaujāti un atgriezti atpakaļ atpūtas istabā.

Stouns pavadīja pēdējo, Nikolu. un likās tāds kā drusku sadrūmis.
"Mēs tagad strādāsim pie jūsu sniegtās informācijas un centīsimies tikt skaidrībā kas te īsti notiek. Šī telpa paliek jūsu rīcībā, tāpat kā iepriekšējie noteikumi. Domāju, ka pēc pāris stundām mums būs pietiekami daudz informācijas, lai izlemtu, ko darīt tālāk..." viņš ieturēja pauzi un nopētīja bēgļus.
"Tātad, ja jums nav vēl kas man pavēstāms vai kādi jautājumi, es jūs atstāšu."

[Ungaarijas ragas...]

Alīna izskatījās uzvilkta. Ātri visus noskatījusi, krieviete apsēdās uz dīvāna, blakus Rinātam. Viņu nomocīja divi jautājumi, viens no tiem, ko pastāstīja parējie biedri un kas notiks tālāk. Stouna drūmā sejas izteiksme lika jaunietei justies vainīgai.

Nevarēdama vairs izturēt, Alīna piegāja pie avīžu galda, paņēma kādu no svaigākajām avīzēm, apsēdās iepriekšējā vietā un sāka to lasīt, pārmetusi vienu kāju pāri otrai.

[Sindra]

Pēc iztaujāšanas Maikls atgriezās uzgaidāmajā telpā. Viņš izskatījās daudz mierīgāks, nekā iepriekš, kamēr atradās ārpus vēstniecības telpām.
Viņu īpaši neinteresēja ne avīzes, ne televīzijas pārraides.
Sadabūjis no automāta kafiju, puisis to nolika uz galdiņa blakus vienam no atpūtas krēsliem un iekārtojies tajā drīz vien iemiga.
Acīmredzot gulēšana vecajā rūpnīcā Maiklam nebija likusies gana ērta un viņš tagad centās atgūt nokavēto.

[Miervaldis Gotiņ...]

Es gribētu piezvanīt vecākiem, - Rināts palūdza Stounam, - ja vien tas ir iespējams...

[Elony]

"Jūs taču apzināties, ka krievi var noklausīties jūsu vecāku telefonus?" Stouns pajautāja.
"Telefons ir blakus istabā, ja tiešām gribat zvanīt." viņš gan piebilda.

[Miervaldis Gotiņ...]

Jā, apzinos, - Rināts atbildēja Stounam. - Tomēr diez vai šobrīd man vajadzētu baidīties no tā, ka viņi noskaidros manu atrašanās vietu - gan jau viņi tāpat labi zin, ka es atrodos šeit.

Tālāk viņš dodas pie telefona un zvana vecākiem. Ja izdodas vecākus sazvanīt, tad Rināts runājoties ar viņiem cenšas panākt 2 lietas:
1. Nomierināt vecākus, lai neuztraucas, ka ar viņu viss ir kārtībā.
2. Noskaidrot kaut ko par savas pazušanas apstākļiem - vai vecāki nav ko manījuši un ja ir bijusi ar kādiem svešiem/valdības cilvēkiem, tad par ko šie cilvēki ir uzdevušies un ko teikuši.

[Roviela]

Nikola bija atjēgusies tiktāl, ka spēja pat ievērot Stouna drūmāko izskatu.
- Vai kas noticis? - viņa apvaicājās angļu valodā, kuru nācās lietot, kamēr viņi bija šeit. Īpaši atbildi sieviete negaidīja - Stouns ir drošības virsnieks, neko tāpat neteiks, bet tas taču netraucē pavaicāt, vai ne?

- Vai, lūdzu, nevar dabūt kaut ko ēdamu? Kaut ko vieglu, hamburgeri nederēs, - Nikola palūdza.
- Vislabāk kādu sautētu balto jūras zivi, ja iespējams.

Viņa vēl īsti neapjēdza, ko bija tur sarunājusi, tajā iztaujāšanā, un vai pastāstījusi pēc iespējas visu, ko varēja un drīkstēja pastāstīt, tāpēc drīzāk mocījās sirdsapziņas pārmetumos, ka kaut ko svarīgu piemirsusi.
- Es atvainojos, man vēl nav pavisam labi, droši jautājiet, varbūt kaut ko piemirsu pateikt.

[Elony]

Blakus istaba ir mazāka, tāds kā kabinets ar galdu un datoru, bet gar sienām vairāki skapji, pilni ar mapēm.
Telefons atradās uz rakstāmgalda.

Rinātam izdevās sazvanīt māti, kas bija visai noraizējusies par viņa pazušanu. Daļēji viņu izdevās nomierināt.
Vecāki iepriekšējā rītā pamodās ar stiprām galvassāpēm un tikai pēc laika apjēdza, ka Rināts ir pazudis. Sākumā viņi domāja, ka viņš ir agri no rīta devies prom, bet kad pienāca vakars, viņš nerādījās un nebija sazvanāms, sāka uztraukties. Vakar vakarā piezvanīja uz miliciju, vietējo slimnīcu... Prieks, ka ar viņu viss kārtībā, tomēr gribētu zināt, kur viņš ellē pazuda, kāpēc nedeva ziņu un kur vispār atrodas?
Un pie viņiem nekādi sveši cilvēki nav bijuši.


"Pēc jūsu stāsta sanāk, ka Lielbritānijas un Horvātijas pilsoņus vajā Krievijas armija, plus vēl arī trīs nevainīgus krievus. Viņi visi lūdz patvērumu mūsu vēstniecībā, tādējādi ir skaidrs, ka attiecības abu valstu starpā tuvākajā laikā kļūs..." viņš centās piemeklēt īsto vārdu. "... interesantākas."

Kad Nikola izteica vēlēšanos paēst, Stouns uzrāva uzacis.
"Sautētu balto jūras zivi... hm. Prieks, ka tik ātri esat iejutušies. Labi, es likšu pagatavot pusdienas piecām personām, ja iespējams, ar zivi un atgādāt šurp." viņš turpināja.
"Visi jautājumi jau tika izdoti, tāpēc, ja pašiem nav nekas pavēstāms, atļaujiet atvadīties." vīrietis pamāja ar galvu un devās prom.

Pēc 10 minūtēm sieviete kalpotājas tērpā atveda ratiņus ar traukiem un ēdieniem, kur bija maize, cepti kartupeļi ar mērci, dārzeņu salāti, karbonāde un arī sautēta zivs, lai gan, varbūt ne gluži pēc Nikolas gaumes. Kalpotāja noservēja zemo galdu telpas vidū un devās prom.

[Miervaldis Gotiņ...]

Rināts centās iegalvot mātei, ka ar viņu viss ir kārtībā, bet par to, kur viņš ir pazudis un kas ir noticis, apsolās pastāstīt vēlāk, pie iespējas.

Pabeidzis sarunu, puisis pasaka paldies Stounam vai citam apsargam, kurš nu viņu pieskata, un atgriežas telpā, kur tusē pārējie.

Kad atveda ēdienus, Rināts, izmantodams iespēju, sevišķi nekautrējās un kārtīgi paēda - kā nekā, nevar zināt, kad būs nākošā iespēja.

Iespējams, ka mani vajā tāpēc, ka pusaudža gados biju sapinies ar islamu. - Daļēji tāpēc, lai kliedētu klusumu telpā, daļēji tāpēc, lai dezinformētu angļus, viņš sāka stāstīt. Cita starpā, Rināts nešaubījās, ka viņus novēro un noklausās. - Apmeklēju mošeju un ievēroju visādas dīvainas prasības. Var jau būt, ka kādi cilvēki no manas bijušās mošejas ir saistīti ar čečenu vai `Al Qaedas` teroristiem, un tāpēc arī es esmu nonācis uzmanības lokā... tikai kāds tam būtu sakars ar jums? - gremodams karbonādi, viņš uzmeta skatienu biedriem. - Diez vai, ka kāds no jums ir saistīts ar islama radikāļiem?

[Roviela]

Nikola Stounu uzlūkoja nopietnu skatu un tikpat nopietni pamāja.
- Jā, tā tiešām ir, un tas izklausās nelāgi, es saprotu. Lūdzu, piedodiet, es nezināju, kur šeit ir Horvātijas vēstniecība, ja vispār ir, tāpēc gājām līdzi Maiklam.

Viņa apsēdās atpūtas krēslā un pūlējās saprast, vai viņai gribas ēst, vai ir izlicies tikai? Par zivīm gan nebija, ko brīnīties, un, atceroties virsnieka izbrīnā uzrautās uzacis, viņa pie sevis pasmaidīja. Horvātija ir pie Adrijas jūras, un Nikola pati bija no Dalmācijas piekrastes, kur no rīta nozvejota zivs pusdienās - tā ir ikdiena, izņemot dienas, kad jūrā ir vētra, un tāpēc svaigu zivju nav.
Pēc pusdienu galdiņa parādīšanās sieviete piesēdās tam tuvāk, lai noskaidrotu, kā tur bija ar ēstgribu. Nikola uzlika gabaliņu zivs un paņēma maizi. Nē, tā kārtīgi ēst tiešām vēl nevarēja, tāpēc viņa ar visu šķīvīti pārvācās uz mīkstākām mēbelēm, kur sēdēja, kājas zem sevis salikusi un knibinājās ap zivi. Tā nebija negaršīga, nē.

Rināts kaut ko vāvuļoja par islamistiem. Kurš zina, ir tā tiesa vai nav, drīzāk jau nē, bet horvātietei šķita, ka tāda skaļa teroristu pieminēšana - nudien, nav uz labu! Vēstniecībā vēl nodomās, ka tas nevainīgais krievu pilsonis tomēr var būt saistīts ar teroristiem, sāks pārbaudīt, un tad vismaz viņš te iesēdīsies uz ilgu laiku. Cik neapdomīgi. Vai vajadzēja?
Viņa papurināja galvu.
- Nē, par ko tu runā! Kādas blēņas, kādi radikāļi... Es esmu katoliete.
Horvāti vispār gandrīz visi ir katoļi, bet to viņa nepieminēja. Tas bija pats par sevi saprotams.

[Ungaarijas ragas...]

Alīna gan cītīgi gremdējās avīzes lasīšanā, bet, kad Nikola uzdeva savu jautājumu Stounam, jauniete saspicēja ausis. Taču atbilde lika viņai vilties.

Pie pusdienām krieviete iesākumā ķērās klāt kautrīgi, bet, redzot, ka Rināts nekautrējas, viegli paraustījusi plecus, ķērās klāt.
— Islama radikāļiem? — Alīna izbrīnīta paskatījās uz Rinātu, viņš nu galīgi pēc tāda neizskatījās.
— Nu nezinu gan, mūs varētu saistīt vienīgi tad, ja piepeši izrādītos, ka esmu tava pēc kārtas četrdesmitā sieva, — jauniete iespurcās, — taču nopietni runājot, militāro cilvēku ceļi ir neizdibināmi. Es arī gribētu zināt, kas viņiem no mums ir vajadzīgs.

[Sindra]

Maikls turpināja gulēt pat tad, kad tika atnests ēdiens. Viņš nedzirdēja apkārtējo sarunas, nekā neiesaistījās un pat nepamodās no pārtikas kārdinošās smaržas.
Acīmredzami, spriedze un nogurums darīja savu. Iepriekšējā naktī viņš tā arī nebija spējis normāli pagulēt un šeit bija visas iespējas izgulēties.
Gan jau viņu pamodinās, kad būs kaut kur jādodas, vai kaut kas jādara.

[Elony]

Pagāja piecas stundas.

Par bēgļiem neviens nelikās ne zinis. Tik varēja dzirdēt, kā gaitenī reizēm kāds paiet garām vai sargi kaut ko pasaka.

Tad Stouns atgriezās un izskatījās īgnāks kā iepriekš. Kopā ar viņu bija Oksvuds. Abi sasveicinājās, Stouns apsēdās uz dīvāna pie galda, bet Oksvuds palika pie durvīm un sāka runāt.
"Labās ziņas, ka Mihaila Demidova personība ir apstiprināta. Arī Nikolas Valdas personība ir apstiprināta. Hovātijas varas iestādes bija pretimnākošas. Bet ar Krievijas pilsoņiem bija grūtāk...
Iekšlietu pārvalde mums uzrādīja tikai datus par armijas noziedzniekiem, kuriem esot jūsu sejas. Tomēr izmantojot dažas... citādas metodes, izdevās noskaidrot, ka pamatā jūsu personības eksistē, taču tās pašlaik tiek izdzēstas no virtuālās vides. Visur ir hakeru pēdas, ar GIP... nu, militārās izlūkošanas metodēm. Pašlaik tikai uz papīra rakstītais un dzīvu cilvēku atmiņas liecina par jūsu eksistenci.
Tātad, jūs par sevi nemelojāt, Krievijas militārās struktūras jūs tiešām vajā. ņemot to visu vērā, Lielbritānija tiešām ir gatava sniegt jums aizsardzību un palīdzību."
Viņš piegāja un apsēdās uz dīvāna pie galda.
"Atlicis tikai noskaidrot iemeslu, kāpēc viņi jūs vajā. Netērējot laiku, teikšu vienkārši -spļaujiet laukā!" ierunājās Stouns, ar plaukstām uzsitot sev pa ceļiem.

Šo rakstu rediģēja Elony: 28.10.2010 14:16

[Sindra]

Piecas stundas bija gana, lai Maikls izgulētos. Un tavu pārsteigumu! Kad viņš pamodās, bija pat vēl iespēja paēst.
Puisim nemaz netraucēja fakts, ka pārtika bija atdzisusi. Paņēmis no kafijas automāta vēl vienu siltu kafiju, viņš labprāt ieturējās ar pārtiku, kuru biedri viņam bija atstājuši.
Siltums, pārtika, pat zināmas ērtības un Maikls jau pat sāka justies labi.

Tikai abu vēstniecības darbinieku ierašanās neatnesa nekādas iepriecinošās ziņas.
Nē, bija labi! Viņš bija atpazīts un viss bija kārtībā. Tagad tikai vajadzēja sagaidīt iespēju nokļūt līdz mājām.
Ja vien... tas neērtais jautājums. Maikls domīgi pakasīja galvu un palūkojās uz Stounu.
- Mani vajā, jo man piemīt pārdabiskas spējas. Telekinēze. - Maikls noteica uzlūkojis virsnieku. - Savā ziņā es apzinos, ka ir visai naivi cerēt, ka es atgriezīšos mājās un turpināšu mierīgi dzīvot. Ņemot vērā pēc tā, kā mūs vajāja šeit, es pieņemu, ka mani turpinās vajāt. Un ja man ir jāizvēlas, kuras valsts laboratorijā nīkt, tad es labāk izvēlos Lielbritāniju. - viņš paraustīja plecus un viņa sejas izteiksme tikai apstiprināja, ka diemžēl tā ir. Un skaidrs, ka pēc šīs viņa atzīšanās vēstniecības darbiniekiem vieglāk nekļūs.
Lai tā nebūtu lieka mutes dzesēšana, viņš nolēma arī parādīt savas spējas. Turpat sēžot savā vietā, viņš pamāja ar roku uz dzērienu skapi, izņēma no tā koka kolas pudeli un nogādāja to Stounam.

Par pārējiem viņš neko neteica. Lai viņi paši domā kā labāk. Maikls savu izvēli bija izdarījis.