Atlantīdas bērni, [C] [PZ] Neparastas spējas, vajāšana un pagātnes noslēpumi. Opcijas

[Elony]

Žeņa Somoļeva, Nika Romānova, Jirži Lada, Rināts Kajumovs un Maikls Demidovs pamodās.

Viņi visi pamodās katrs savā telpā, vieni paši, tiesa, visas šīs telpas bija pilnīgi vienādas, tāpēc arī tiek vienādi aprakstītas.

Atmosties nebija viegli. Likās, ka kāds miegā viņus modina, tāpēc arī pamodās.
Viņi visi gulēja svešā vietā, nelielā telpā, kas atgādināja cietuma - metāla durvis, kas gan bija pavērtas vaļā, neliels, aizrestos lodziņš tuvu griestiem sienā pretī durvīm, lāva uz kuras viņi gulēja un stūrī atejas bedre. Pie griestiem dega nespodra spuldze. No ārpuses skanēja trokšņi it kā tur darbotos kaut kādas mašīnas, vai lidotu lidmašīnās.

Galva sāpēja, likās, ka degunā ir nepatīkama smarža no kaut kā. Atmošanās nebija viegla, viņi konstatēja, ka mugurā ir pelēcīgs kombinezons. Līdzās lāviņai atradās slimnīcas stienis, pie kura karājās plastikāta maisiņš ar caurspīdīgu šķidrumu tajā. No tādiem maisiņiem parasti vēnās ievada kādu šķidrumu, arī šim bija caurule ar adatu galā, tiesa, šobrīd caurule vienkārši nokarājās blakus guļošajam. Tomēr varēja pamanīt, ka uz rokas vēnā ir izdarīti vairāki dūrieni.

Kā nonāca šādā vietā, nevienam nebija atmiņu. Pēdējais ko atcerējās, viņi devās gulēt (savās mājās, vai kur nu tobrīd atradās) Un tikai tāds kā zibsnis - pirms miega vai miegā laikā, kaut kas iekoda vai iedzēla kaklā. Un ja tagad sakustina galvu, tad jūt, ka tajā vietā kakls sāp.

Vienīgā atšķirība bija Maiklam, viņa kamerā, līdzās lāvai, uz kuras viņš gulēja, atradās jauna sieviete, apmēram 25 gadus veca. Liekas, ka viņa arī bija tā, kas modināja.

[Elony]

Karls papurināja galvu.
"Man nav informācijas, ka te būtu iesaistītas ārzemes, tas arī viss. Bet jums jāsaprot, ka padotajiem visu nestāsta. Dota pavēle - izpildi nedomājot, ko un kāpēc.
Par to, ko darīs priekšniecība, teikt nevaru. Saprotat, tā jau ir informācija par mūsu darbībām un rīcību. Domāju, ka viņi sapratīs, ka esmu jūsu varā. Atgriežoties pie savējiem, mani pašu pratinās, lai noskaidrotu, ko esmu izpaudis. Es varu riskēt un melot, bet kam man tas? Es jau tāpat par daudz ar jums runāju, bet domāju, ka tas ir pieļaujamās robežās.
Viņi meklēs mani un arī jūs. Un gan jau ka atradīs."

[Roviela]

- Es tomēr gribētu zināt, kam mēs jums vajadzīgi! Ja jau jātaisa starptautisks skandāls un jālaupa ārzemnieki, tad tas kādam šķiet baisi svarīgi.
Nikola bija atradusi tīkamu apģērbu.
- Es nevēlos darīt to, ko nevēlos darīt, gribu mājās un man pljuvati par to, ko grib jūsu priekšniecība. Karl, tu grāmatas esi lasījis? Teiksim, "Cilvēks-amfībija"? Klasika. Ar visu stāstu par to, kas no tā iznāks. Labāk paši nebūtu tērējuši līdzekļus, cilvēkus un vēl nez ko, lai mūs medītu.
- Par to, ko tagad, gan jāpdomā, tiešām. Labi, nevari stāstīt, ko priekšniecība domā, vismaz iesaki kaut ko, kaut aplinkiem, kur mums nevajadzētu iet un ko nevajadzētu darīt. Par to, ka iesim pieteikties, par to vari neprātot. Pats tu tā nedarītu, un mēs arī nedarīsim.

[Miervaldis Gotiņ...]

Par priekšniecības darbībām, jums neizejot sakaros, neatrunājies, ka nezini, jo tā noteikti ir standarta procedūra un visdrīzāk ka tu esi pietiekoša līmeņa speciālists, lai šādas standarta procedūras pārzinātu! - Rināts iebilda visai asi, tomēr balsi nepacēla. - Par tevis meklēšanu - es ceru, ka tavā inventārā, apģērbā vai ķermenī nav radiobākas, pēc kuras tevi viegli var atrast? Manuprāt, situācija, kad mūs atrod un aplenc tavējie, nav īsti izdevīga ne tev, ne mums, jo tā var radīt nevajadzīgu stresu, nervozitāti un slikti pārdomātus lēmumus. Tātad - apgaismo drusku par standarta procedūru, un es gaidu arī piedāvājumus par izeju no situācijas, kuri būtu pieņemami gan mums, gan tev.

[Elony]

"Es nezinu, ko no jums vajag, es esmu izpildītājs. Nezinu, par kādām amfībijām iet runa. Pēc nirēju diversantiem tā kā neizskatāties." Karls atteica. "Pastāstīt, kādas ir standarta procedūras, būtībā nozīmē izpaust informāciju ienaidniekam. Bet... " likās, ka viņš drusku pārdomā.
"Nu, es varu pateikt to, ko tik un tā varētu nojaust. Ja man būtu raidītājs, jūs jau būtu saņemti ciet. Skaidrs, ka tiklīdz mēs laicīgi neatbildējām, uz mūsu dislokāciju nosūtīs specvienību. Minūtes desmit līdz ierašanās brīdim. Kad viņi konstatēs, ka esmu pazudis... es patiesībā vēl nezinu, ko jūs izdarījāt ar manu pārinieku. Lai nu kā, tad viņi uzsāks meklēšanu no šīs vietas. Iztaujās cilvēkus, ziņos milicijai par aizdomīgu auto, kas atbilst jūsu mašīnai, varbūt arī izmantos satelītnovērošanas ierakstus, ja varēs. Rīkosies nepievēršot sev lieku uzmanību.
Pat ja neizdosies uziet pa operatīvajām pēdām, vēl jau paliek arī radinieki uzraudzīšana, banku kontu kontrole, video novērošana lidostās. Ir 21. gadsimts, mums tagad ir amerikāņu līmeņa tehnoloģijas.
Labi, es sapratu, ka jūs negribat padoties, lai tā būtu. Tad vienkārši atstājiet mani šeit un ejat prom, tagad vai vēlāk. Bet nejautājiet, kādā veidā jums labāk aizbēgt un kā izvairīties no notveršanas. Personīgi es varu pateikt, ka zinu dažas metodes, kā bēgšanu paildzināt, bet neesmu dzirdējis, ka kādam izdotos aizbēgt, ja mūsējie ķērušies klāt."

[Ungaarijas ragas...]

Alīna naski izvilka no kaudzes sev paredzēto apģērbu (kā gan varētu neatpazīt apģērba gabalus, ko kādreiz esi nēsājis). Taču atšķirībā no Maikla, viņa aizdevās apģērbties, kur neviens neredz un atgriezās atpakaļ, ģērbusies džinsos, citā T-kreklā un džemperī, rokās nesdama iepriekšējās drēbes, ko nolika malā.
Tad meitene pievērsas tam, ko biedri mēģināja izvilkt no gūstekņa, vērīgi ieklausīdamās tajā, ko viņš stāstīja, lai pēcāk spētu atcerēties.

[Roviela]

- Nē, es domāju par to, ko pirmīt teici, par tiem kaut kādiem trikiem saistībā ar mums, nevis par nirēju diversantiem. Ja jau triki, tad tā grāmata pirmā iešaujas prātā, starp citu, krievu autors un grāmata ir slavena, tāpat kā tas, ka no tā nekas neiznāca.

- Jā? - Nikola ieinteresēti pavaicāja.
- Tiešām zināt? Mēs varētu izmēģināt, pat, ja ziņu par aizlavīšanos nav. Starp citu, tādas ziņas gan neviens neafišē. Ne Amerikā, ne citur, ierindnieki var arī nebūt dzirdējuši, ja nu kas.

- Pffff... - viņa nosprauslojās, izdzirdusi par standarta procedūru neizpaušanu.
- To var avīzēs izlasīt! Tās standarta procedūras. Vai spiegu romānos. Viņas visur ir vienādas. Lidostu un ceļu blokāde, banku konti, radinieki, jā, un galvenais - ka fakts nenokļūst tajās pašās avīzēs, jo tad šefs dabū pa galvu, jo viņa šefs dabū taisnoties ārvalstu vēstniekiem. Standarta nolieguma frāzes ir apnicīgas, nodeldētas un neticamas, un bojā valsts spožo tēlu.
- Mēs neesam nekādi tur diversanti, tas jūsu dienesti ir cilvēku nolaupītāji. Vai kāds brīnums, ka gribam aizbēgt?
- Lūdzu, iesaki, ko tu zini, ja?

[Elony]

" Slavena grāmata? Es atceros, kaut ko tādu dzirdējis, bet fantastiku nelasu, nesaprotu, kāpēc vispār to pieminat, ja nu vienīgi..." Karls pakratīja galvu. "Gribat iestāstīt, ka esat kaut kas līdzīgs? Nu gan..."

"Ja kāds nodot dzimteni un pārbēg pie ienaidniekiem, par to uzzina. Tāpat arī to, ka bēglis pēc laika nomiris. Un pat ja ir dzīvs, tad visu atlikušo mūžu atskatīsies pār plecu vai tupēs kādā amerikāņu bunkurā, kur, starp citu, arī var tikt iekšā...
Tas, ka jūs lasāt avīzes un spiegu romānus, ir jauki, varbūt kaut kas arī noderēs. Bet draudēt ar ziņošanu ārvalstīm un masu medijiem nav ieteicams, tad viņi tiešām var pārdomāt un sagūstīšanas vietā likvidēt.
Un vispār, man liekas, ka jūs zināt, kāpēc jūs vajā, bet es nē. Nolaupīti tiek tikai vērtīgi cilvēki. Un tādi parasti zina, kas viņos ir tik vērtīgs. Un ko ieteikt varēšu tikai tad, ja ari zināšu."

[Roviela]

- Es gan lasu, - Nikola pasmaidīja. - Interesanti!

- Nu re! Es taču teicu, ka standartprocedūras ir plaši aprakstītas visur, tikai vajag prast lasīt. Tātad trāpīju ar tām avīzēm un televīziju! Starp citu, es nedraudēju, kur tu to rāvi? Tā tāpat ir vispārzināma lieta, pašam nevajag tik daudz sēdēt kādos slepenos bunkuros, tad zinātu, ka katrs, kas bēg no specdienestiem, pirmām kārtām dodas uz televīziju vai lielu avīžu kantori vai, vismaz, meklē pieslēgumu internetam. Palaid ziņu ēterā, tīmeklī vai tīklā, un nekas to nenoboķēs. Tiesa, tev taisnība, tas var slikti beigties.
- Par to dzimtenes nodošanu gan nesapratu. Es esmu horvātiete, pie kam te kāda nodošana? Mani nolaupa manās mājās Dalmācijā, atved te slepeni un vēl runā par kaut kādu nodošanu, - viņa atzinās mazliet sašutušā balsī.
- Mēs tikai ir aizdomas, kāpēc mūs vajā, bet skaidri to nezinām. Visādā ziņā tam nav sakara ar dzimtenes nodošanu, spiegiem un tamlīdzīgām lietām. Vai tad tev pašam nav radušies kādi novērojumi mūsu sakarā?

[Elony]

"Tam nav nozīmes, kādas tautības jūs esat, vai kaut ko nododat, vai nē. Ja jūs kaut kādā veidā apdraudat kantori, piemēram, sagribēsiet ziņot masu medijos, ka jūs vajā valdība, vai arī meklēsiet patvērumu pie amerikāņiem vai britiem, jūs drīkst novākt malā. Protams, tas nav likumīgi, bet valsts drošība vienmēr tiek stādīta augstāk par pāris cilvēku dzīvībām. Tā tas ir parasti." Karls paskaidroja.
"Lai gan ar jums var būt savādāk, ja neesat nekādi saistīti ar specdienestiem." viņš atkal pakratīja galvu.
"Es jau teicu, es nezinu, kas jūs esat! Es nesapratu, kā jums izdevās mani tik viegli saņemt ciet un kādā veidā... neļāvāt aizbēgt. Tas viss ir... murgs kaut kāds. Es esmu sazāļots? Hipnotizēts? Kaut kā neliekas, bet citādi nevaru saprast."

[Roviela]

- Specdienesti te tiešām ne pie kam, - Nikola pamāja.
- Bet britus gan nevajag abižot! Ko darīt, ja daži no mums ir britu pavalstnieki? Kur citur viņiem doties, ja ne pie savējiem, ko?

- Nē, neesi sazāļots, un hipnoze arī tā nav. Es, ja godīgi, neprotu pateikt, kas tas ir. Es to pati nezinu, bet skaļi pateikts tas izklausās pēc vājprāta murgiem.
Viņa paskatījās uz saviem biedriem, tad atkal pievērsās Karlam.
- Labi, es pateikšu, kas tas, manuprāt, ir. Par sevi protams, par citiem nezinu. Tu dzirdēji te runas par nārām? Nu, lūk, man sāk šķist, ka es kļūstu par tādu. Klasisku nāru, kas nobur ar balsi, bet kas vēl viņām piedienas, to es nemaz vēl neesmu atklājusi. Kāpēc tā notiek, to man var neprasīt, nav ne jausmas. Es pateicu, lai tu nebēdz, un tu nebēgi. Redzi, cik tas izklausās neiespējami un neticami? Pat domāju, ka atkal varētu tevi tā uzrunāt, un tu pastāstītu visu, ko zini, bet, pats saproti, ja ir ierocis, tad tas jālieto tikai galējas nepieciešamības gadījumā, esmu par to cieši pārliecināta. Tikai, ja gribēsi pārliecināties, vai es taisnību saku, tad ar tavu piekrišanu varu likt tev, piemēram, pagriezt galvu pa labi, un tu to izdarīsi, es tā domāju.

[Miervaldis Gotiņ...]

Nja, tā nu tas ir, mums katram piemīt kādas neparastas vai pārcilvēciskas spējas, - Rināts piebilda, - kas arī visdrīzāk ir tas iemesls, kāpēc mūs nolaupīja un arī tagad vajā pēc tam, kad mēs izbēgām. Kāpēc nolaupīja - droši vien, lai izmantotu militāros nolūkos, bet nu šis ir tas punkts, ko mēs labprāt noskaidrotu sīkāk. Un, no tā, ka daži no mums tika nolaupīti ārpus Krievijas, neesot tās pilsoņi, rada jautājumu par to, vai šī sazvērestība ir starptautiska, vai arī mūsu mīļā dzimtene šiverē pa citu valstu teritorijām, nolaupot to pilsoņus. Kas attiecas uz standarta procedūrām - ne jau par lidostu bloķēšanu un radinieku uzmanīšanu es interesējos. Mani vairāk uztrauc tas, kāda ir varbūtība, ka mūs atradīs jau šonakt.

[Elony]

"Ja jūs neatstājāt pēdas vai nepievērsāt sev lieku uzmanību, laikam tik ātri jūs nevajadzētu atrast. Ja viņi nav mainījuši prioritātes, tad masveida apkārtnes pārmeklēšana nesāksies." viņš atteica.

"Nāra? Pārcilvēciskas spējas?" Karls bija skeptisks. "Tobrīd, kad likās, ka paceļos gaisā, man galva vēl bija dulla... bet labi, parādiet ko protat, tad parunāsim vēl."

[Miervaldis Gotiņ...]

Parādīsi, ko vari? - Rināts paskatījās uz Maiklu. Viņš izvairījās nosaukt vārdus, lai nedotu gūsteknim lieku informāciju. - Tev visuzskatāmāk izdosies.

[Sindra]

Maikls gan līdz galam nebija pārliecināts, ka viņiem šobrīd vajadzētu izklaidēt gūstekni ar savu spēju demonstrēšanu. Jo nu.. lai arī ko viņš teica, diez vai svešais bija tik apdullis, ka nevarēja pamanīt, ka viņš sētai burtiski pārlidoja pāri.
Bet nu... ja jau biedriem liekas, ka tas ir nepieciešams, tad lai jau tā būtu.
Puisis pavērsa roku pret somu, kurā atradās armijniekiem atņemtās trofejas, pacēla no tās ārā vienu no pistolēm un tā pa gaisu aizslīdēja līdz gūsteknim apstājoties viņa sejas priekšā.
Atskanēja klakšķis, kas liecināja par uzvilktu gaili.
"Man liekas, ka Tev vajadzētu sākt saprast, ka mēs neesam draudzīgā parunāšanās gaisotnē. Un mums patiesībā ir vienalga kādi tribunāli Tev draud par informācijas nodošanu. Pat ja liekas, ka mēs jau nestrādāsim pēc jums pieņemamajām metodēm un Tevi te neviens nesāks spīdzināt, lai iegūtu informāciju, nevajag aizmirst, ka izmisumā cilvēki mēdz iet pret saviem principiem. Un jāatzīst, ka es esmu ļoti tuvu izmisumam un Tava vāvuļošana neko daudz man nepalīdz.
Nedomā par tribunāliem, kas sekos. Jo iespējams, ka Tu līdz tiem nemaz neizdzīvosi. Beidz izlikties uzturot small talk'u un sāc vienreiz atbildēt uz jautājumiem."
Maikls ļāva šaujamajam nokrist zemē. Cerams, ka ar šādu priekšnesumu armijnieks būs apmierināts.

[Roviela]

Njā. Maiks noteikti parādīs klasi! Un tas nebija ironiski padomāts, bet Nikola nolēma izmantot momentu un aizdevās pārģērbties, pie reizes aši nomazgājoties aukstā ūdenī, kas, īstenībā, bija tīri patīkami.

Atgriezusies, viņa ieraudzīja Karlam pie kājām nokritušu pistoli. Tas tiešām būs bijis paraugdemonstrējums.
Nez, ko Karls tagad teiks?

[Elony]

Nevarētu teikt, ka Karls bija apmierināts. Viņš kā hipnotizēts skatījās uz lidojošo pistoli, bet kad tā novēlās zemē, nolieca galvu un smagi elpoja.
"Tad tas viss bija pa īstam... nolāpīts, ja viņi zināja, kāpēc nepateica, ar ko darīšana? Kā var sūtīt pret... ko tādu nesakot!?" likās, ka viņš drīzāk ar sevi runā.
Pēc tam pacēla galvu un pacentās atgūt līdzsvaru.
"Būtībā es jau pateicu visu, ko zinu. Laikam jau ģenerāļi zina, kas jūs esat, ja jau lika savākt pat no ārzemēm. Bet ja jūs varat tādas lietas... tas ir nopietnā līmenī, laikam negribēja, lai padotie zina.
Es dzirdēju, ka 11. nodaļai bija kas līdzīgs, kāds puisis, kurš varot aktivēt raķešu pultis no attāluma... vai arī pārgriezt mašīnu bremžu caurulīti ar domu spēku, bet neticēju, ka tas ir reāli.
Bet neticu, ka viņi grib jūs nolīgt darbam. Ar tādām metodēm savervēt nevar. Tiešām murgs kaut kāds! Nekad neesmu sastapis cilvēkus, kas var lidināt pa gaisu priekšmetus un saka, ka ir nāras."

[Miervaldis Gotiņ...]

Njā, ja gribētu nolīgt darbam, varētu vienkārši pieklājīgi uzaicināt padzert tēju. - Rināts pasmaidīja, un, paspēris soli tuvāk Karlam, drošs paliek drošs, tomēr ar kāju paspēra pistoli tālāk - gan jau kāds no savējiem, kurš nestāv blakus Karlam, to eventuāli savāks, bet doma, ka pistole guļ uz grīdas blakus gūsteknim, kaut arī sasietam, viņam sevišķi nepatika. - Kas tad vēl atliek, medicīniski-ģenētiski eksperimenti, lai dabūtu no mums gēnus, kurus izmantot slepenās laboratorijās nolūkā radīt superkareivi? Nu, ja par nolīgšanu darbam vēl varētu padomāt, tad kļūt par laboratorijas žurku vai gēnu donoru gan es nevēlos... Tāpēc arī esam šeit, un tāpēc arī diemžēl nācās patraucēt tevi darbā.

[Elony]

"Varbūt, varbūt... mums pat nepateica, ko jūs neesat normāli. Tikai to, ka "spējīgi izrādīt pretestību". Ko ar jums domāja darīt tālāk, nav ne jausmas." Karls nopūtās. Likās, ka arī viņš ir noguris un nomocījies. "Tad ko jūs tagad domājat darīt? Nošaut mani un turpināt bēgt? Es būtu priecīgs, ja varētu iztikt bez nošaušanas."

[Miervaldis Gotiņ...]

Bēgt - noteikti. - Rināts bija stingrs. - Jo spriežot pēc visa, no padošanās nekas labs sanākt nevar. Nošaut mēs tevi nevēlamies - beigu beigās, mēs neesam nekādi slepkavas, bet gan parasti cilvēki, nonākuši ne visai ērtā situācijā. Tomēr, mums nāksies pieņemt mērus, ja tu uzvedīsies naidīgi, mēģināsi mums uzbrukt, bēgt vai jebko tamlīdzīgu. Diemžēl, personīgi es tev līdz galam neuzticos un nevaru apsolīt, ka mēs tev atsiesim - es domāju, ka mūsu vietā tu rīkotos tāpat. - Viņš uz brīdi apklusa, mirkli padomāja un turpināja: - Pastāsti, kas notika ar to 11. nodaļas puisi?

[Elony]

"Labi, es saprotu." Karls pamāja ar galvu. "Skaidrs, ka negaidu uzticēšanos. Diemžēl man gan nākas paļauties tikai uz solījumiem. Bet nu labi.
VDK 11. nodaļa, toreiz tā nodarbojās... kaut kas kas saucās tehnisko objektu nodrošinājums un apsardze. Tuvāk neko nezinu, neesmu no čekistiem. Bet no viņiem nāca visādi tehniskie nieciņi un ieroči. Nu, bija baumas, ka viņiem bija kāds cilvēks, kurš varēja no liela attāluma ietekmēt amerikāņu ballistisko raķešu palaišanas pultis - vai nu sabotēt vai aktivizēt. Tāpat arī veikt diversijas - sabojāt mašinas, ieročus... Tāda informācija būtu augstākā mērā slepena, bet reizēm šis tas pasprūk vaļā. It kā šis cilvēks turpināja strādāt viņu labā arī pēc PSRS sabrukuma un šo to pastrādāja. Tādas bija baumas. Es gan neticēju. Lai gan tagad... kas zina, varbūt arī milzu žurkas un zirnekļi Maskavas pazemē arī ir reāli?"