Atlantīdas bērni, [C] [PZ] Neparastas spējas, vajāšana un pagātnes noslēpumi. Opcijas

[Elony]

Žeņa Somoļeva, Nika Romānova, Jirži Lada, Rināts Kajumovs un Maikls Demidovs pamodās.

Viņi visi pamodās katrs savā telpā, vieni paši, tiesa, visas šīs telpas bija pilnīgi vienādas, tāpēc arī tiek vienādi aprakstītas.

Atmosties nebija viegli. Likās, ka kāds miegā viņus modina, tāpēc arī pamodās.
Viņi visi gulēja svešā vietā, nelielā telpā, kas atgādināja cietuma - metāla durvis, kas gan bija pavērtas vaļā, neliels, aizrestos lodziņš tuvu griestiem sienā pretī durvīm, lāva uz kuras viņi gulēja un stūrī atejas bedre. Pie griestiem dega nespodra spuldze. No ārpuses skanēja trokšņi it kā tur darbotos kaut kādas mašīnas, vai lidotu lidmašīnās.

Galva sāpēja, likās, ka degunā ir nepatīkama smarža no kaut kā. Atmošanās nebija viegla, viņi konstatēja, ka mugurā ir pelēcīgs kombinezons. Līdzās lāviņai atradās slimnīcas stienis, pie kura karājās plastikāta maisiņš ar caurspīdīgu šķidrumu tajā. No tādiem maisiņiem parasti vēnās ievada kādu šķidrumu, arī šim bija caurule ar adatu galā, tiesa, šobrīd caurule vienkārši nokarājās blakus guļošajam. Tomēr varēja pamanīt, ka uz rokas vēnā ir izdarīti vairāki dūrieni.

Kā nonāca šādā vietā, nevienam nebija atmiņu. Pēdējais ko atcerējās, viņi devās gulēt (savās mājās, vai kur nu tobrīd atradās) Un tikai tāds kā zibsnis - pirms miega vai miegā laikā, kaut kas iekoda vai iedzēla kaklā. Un ja tagad sakustina galvu, tad jūt, ka tajā vietā kakls sāp.

Vienīgā atšķirība bija Maiklam, viņa kamerā, līdzās lāvai, uz kuras viņš gulēja, atradās jauna sieviete, apmēram 25 gadus veca. Liekas, ka viņa arī bija tā, kas modināja.

[Miervaldis Gotiņ...]

Neko prātīgu augšējos stāvos neatradis, Rināts atgriezās <dzīvojamajā telpā>. Ieraudzījis Nikolu apkopējas lomā, viņš mazliet izbrīnījās.

Tas tiešām ir vajadzīgs? - viņš pajautāja. - Mēs taču negrasāmies te dzīvot ilgstoši.

[Roviela]

- Vajag gan! - Nikola sparīgi mazgāja grīdu, un nupat jau grasījās beigt.
- Citādi rīt nevienam no mums balss nebūs. Nevar gulēt ilgi ciet bijušās putekļainās telpās.
- Jā, tur, tālāk ir izlietne ar ūdeni. Es atgriezu krānu. Aizej, lūdzu, apskatīties, vai grīda jau nepludo, bet, ja nepludo, tad caurules būs iztīrījušās, un ūdeni pat varēs dzert. Dzert taču gribēsiet!

[Miervaldis Gotiņ...]

Nu labi. - Rināts piekrita. - Ko daram ar gūstekņa pratināšanu? Kā viņam ieskaidrot, lai nesāk aurot, kā tikko mēs noņemsim līmlentu viņam no mutes?

[Roviela]

- Piesien pie krēsla un pasaki, lai atbild rakstveidā. Un atbrīvo vienu roku, - Nikola bezsirdīgi ieteica, izgriežot lupatu spainī.
- Vai arī pasaki, ka, pirmkārt, neviens nedzirdēs, otrkārt, ja nebeigs, tad drīz auros vēl skaļāk.
- Un vēl var vienkārši viņam palūgt, lai ir prātīgs un pastāsta to, ko zina par šo uzdevumu, un tad mēs liksimies mierā. Moj bog! es atsakos spēlēt rīkļurāvēju, un, vispār, neko īpašu mēs no viņa negribam.
Viņa paskatījās uz gūstekni, kas tepat vien bija un, ja nebija kurls, tad visu dzirdēja.
- Tiešām nē. Tikai saprast, ko jūs gribat no mums! Vismaz man nevajag armijas bāžu vai izlūkdienestu slepenās adreses, te nav nekāds spiegu romāns, un mēs nestrādājam mistisku ārzemju specdienestu labā. Es gribu, lai mani liek mierā.

[Ungaarijas ragas...]

Kamēr Rināts un Nikola ņēmās ap gūsteni, Alīna savāca mātes iedoto. No Rināta palīdzības atteicās, pati pacentās tikt pāri žogam, pa puiku sagatavotajiem dēļiem, nebija jau nekāda vārgule.

— Pati vēl nezinu, ko māte te sabāza, — meitene atbildēja uz Maikla jautājumu un nolika maisu uz grīdas, pie reizes nopētīdama telpu, kur viņi atradās. Neomulīgi, bet, ka tik puslīdz droši. Ievērojusi, kā Nikola sāk nodarboties ar tīrīšanas darbiem, Alīna viņai vajadzības gadījumā piepalīdzēja izpurināt matračus. Pēc tam, kamēr Nikola mazgāja grīdu, jauniete uz viena jau vairāk vai mazāk atputekļota matrača izlika maisa saturu un, ja tur attiecīgi bija drēbes pārējiem (vadoties pēc iepriekš nosauktajiem izmēriem) salika atsevišķās kaudzītēs.

[Miervaldis Gotiņ...]

Pakasījis aiz auss, Rināts devās pie gūstekņa un pietupās viņam blakus.

Klausies! - Viņš tam teica. - Mēs negribam tev nodarīt neko ļaunu. Vai tu apsolies neaurot nelabā balsī, ja mēs tev noņemsim līmlenti no mutes? Pamāj ar galvu, ja apsolies!

[Elony]

Ar slaucīšanu bija jābūt uzmanīgam, jo aktīva slotas vēzēšana sacēla daudz putekļu. Mazgāt grīdu ar ūdeni bija labāk, jo tad putekļi tika noturēti pie grīdas. Lai nu kā pēc visām šīm aktivitātēm, apkārtnē tiešām kļuva nedaudz tīrāk un svaigāk.

Gūsteknis pamāja ar galvu, ka Rināta vārdus sapratis.

[Roviela]

Beigusi savākt visus putekļus, cik vien bija viņas spēkos, Nikola aiznesa un nolika vietā spaini un slotas. Un aizgrieza ūdens krānu, pa kuru tagad jau tecēja, viņasprāt, tīrs ūdens.
Tad jaunā sieviete atgriezās atpakaļ "guļamtelpā".
- Vai mums ir kāda pudele, vai trauks? Ir ūdens, tikai tur nav, kur ieliet.

[Sindra]

Maikls pateicās Alīnai un piegājis pie matrača, kur sieviete izlika drēbes sāka aplūkot, kas viņam derēja. Piedāvātā apģērba izvēle pat puisi apmierināja, tikai ne visai gribējās vilkt tīras drēbes, pirms tam nenomazgājoties. Jā, nu droši vien, ka viņš bija pārlieku sīkumains šādiem apstākļiem, bet ko padarīsi pie komforta pieradušam cilvēkam.
Tādēļ Maikls no sākuma devās uz telpu, kur Nikola bija savedusi kārtībā ūdenskrānu, lai nedaudz nomazgātos. Neko daudz jau tas gan nebija iespējams, bet labāk tā nekā nemaz. Saplēsis kombinzonu un noplēsis no tā auduma gabalu, puisis to izmantoja kā švammi, lai vismaz kaut cik nomazgātu savu augumu.
Gribējās izmazgāt arī matus, bet te diemžēl tādas iespējas galīgi nebija. Doma, ka viņš bija kaut kur gulējis kamēr atradās bezsamaņā un tās noteikti nebija nekādas tīrākās vietas pasaulē, spriežot pēc tām kamerām, kur viņi atmodās, likās tracinoša. Bet šobrīd neko vairāk pasākt nebija iespējams.

Īpaši nekautrēdamies no pārējiem, piesedzis gurnus ar kombinzona pārpalikumu, Maikls atgriezās pie tīrajām drēbēm. Uzgriezis biedriem muguru, viņš sāka apģērbties. Tīro apģērbu vilkdams uz nedaudz mitrās miesas, jo dvieļu ar ko noslaucīties jau viņiem nebija. Un slaucīties netīrajā kombinzonā nebijā nekādas vēlēšanās. Pārējo darbošanās puisi pašlaik neinteresēja. Tikai pēc tam, kad viņš bija apģērbies, no kaudzes izvēloties džinsas, kreklu un džemperi, Maikls palīdzēja Nikolai sameklēt viņu izdzertās ūdens pudeles.

[Miervaldis Gotiņ...]

Rināts nopūtās un pēc iespējas uzmanīgi noplēsa gūsteknim līmlenti no mutes.

Kā tevi sauc? - Viņš jautāja, cenzdamies izklausīties pēc iespējas draudzīgāks. - Pietiks ar vārdu, es vienkārši gribu zināt, kā tevi uzrunāt.

[Roviela]

Nikola noskatījās, kā Maikls ģērbjās (viņam bija skaists augums), un viņai arī ļoti sagribējās izdarīt tāpat.
Sieviete piegāja pie matrača, kur Alīna pirmīt bija nolikusi drēbes, apskatīties, vai viņai arī tur ir kas derīgs.
Staigāt tā, kā pašlaik, Nikolai nebija ne mazākās vēlēšanās.

Rināts sāka nodarboties ar gūstekni. Interesanti, viņš ir saprātīgs vai nav? Un vai kaut ko izdosies uzzināt?

[Elony]

Gūsteknis, atbrīvojis muti, uzelpoja brīvāk.

"Karls." viņš atbildēja uz Rināta jautājumu. Gūsteknis nelikās panikas pārņemts, centās būt mierīgs, tomēr acu skatiens ik pa brīdim šaudījās apkārt, pētot cilvēkus un šo vietu.

[Roviela]

- Dzert negribi, Karl? - Nikola ievaicājās, beidzot atradusi, kur pa šo burzmu nokļuvušas dzeramā pudeles.
Viņa mierīgi rosījās, itin kā būtu te saimniece, kam pienākas ieviest mājīgumu jebkurā vietā, kur viņa nonāk.

OOC - vai viņa atrada kaut ko derīgu drēbēs? Viņa, vispār, palūdza, lai sagādā.

[Miervaldis Gotiņ...]

Karls? - Rināts bija pārsteigts. Viņš bija pārliecināts, ka gūsteknis melo, tomēr pagaidām tas nebija būtiski. - Cik dīvains vārds! Bet nu labi, vārdus jau mūsu vietā izvēlas vecāki, neko nepadarīsi. Un tā, Karl, vai tu pie tās mājas gaidīji mūs?

Lai arī gūsteknis likās mierīgs un nelikās, ka viņš grasītos kādam uzbrukt vai censtos bēgt pie pirmās iespējas, Rināts tomēr šādu iespēju paturēja prātā un nenolaida no gūstekņa acis, cita starpā cenzdamies neuzkrītoši vērot, vai gūsteknis nekustina rokas, mēģinādams tās atbrīvot no saitēm.

[Elony]

Arina bija sagādājusi dažādu drēbju klāstu. Vīriešiem bija parastas, tumšas bikses, džinsu bikses, daži džemperi, krekli un žaketes. Normālas, ikdienišķas drēbes vienkāršiem krievu cilvēkiem.
Sievietēm bija tas pats - daži svārki, sieviešu džinsu bikses, jaciņas, džemperi, T-krekli.

Gūsteknis paskatījās uz Nikolu, it kā izvērtēdams piedāvājumu. Tad pamāja ar galvu, ka piekrīt. Viņš neuzkrītoši aplaizīja sausās lūpas.
Kad Rināts komentēja Karla vārdu, vīrietis pavīpsnāja, bet tad palika atkal nopietns. "Tas ir priekšniecības dots vārds. Labāks par bandītu iesaukām."
Pēc tam atbildēja uz jautājumu.
"Jā, gaidījām jūs. Bet varu apliecināt, ka attiecībā uz jums bija dota stingra pavēle - nenodarīt pāri, tāpēc..." viņš centās dot mājienu, ka labprāt sagaidītu līdzīgu attieksmi. Pēc tam pārgāja uzbrukumā.
"Ja zināt, kas jums ir uz pēdām, tad paši visu saprotat, ja nē, tad iesaku padoties. Lai kādus trikus jūs tur mācētu..." Karls samulsis paskatījās uz savām pēdām, it kā cenšoties kaut ko atcerēties. Tad papurināja galvu.
"Laikam galva laikam sagriezās no trieciena..." viņš nomurmināja. Pēc tam atkal uzlūkoja pratinātājus un centās paust pārliecību un stingrību, sak, ne es esmu lamatās, bet jūs paši.

[Sindra]

Ticis galā ar sevis savešanu daudz maz pieklājīgā izskatā, Maikls apsēdās uz viena no krēsliem jāteniski un atbalstīja rokas uz krēsla atzveltnes. Zods nogūla uz rokām un viņš uzmanīgi vēroja Rināta un svešinieka sarunu.
Pašreiz viņam gūstekņa augstprātīgā izturēšanās līdz galam tā īsti nebija saprotama. Pat ja viņš ir armijnieks, tad iedomāties, ka armija ir visspēcīga. Šī cīņa, protams, nebūs viegla, bet puisim labpatikās domāt, ka viņiem tomēr vēl ir iespējas uzvarēt. Un atgūt savu iepriekšējo dzīvi.

[Roviela]

Nikola uzmanīgi pielika 'Karlam' pie lūpām ūdens pudeles kaklu, lai viņš var padzerties un neaplejas vai neaizrijas.
Viņa ierunājās tikai tad, kad gūsteknis bija beidzis.
- Ha! Nē, mēs neko nesaprotam. Domā, daudz var saprast, ja pēc parastas un mierīgas aizmigšanas savās mājās pēkšņi pamosties kaut kādā netīrā arestantu telpā ar lupatām mugurā un kaut kādu piedzērušos felšeri, vai kas viņš tur bija, blakus, kas bakstās ap vēnām? Pie tam, kā izrādās, svešā valstī! Gribu zināt, ko tu pats par to teiktu. Un tas vēl saucās - nenodarīt pāri! Neparko nevēlos nokļūt atpakaļ līdzīgos apstākļos. Lūk! Un ne tāpēc, ka es gluži nenojaustu, kas uz pēdām, bet tāpēc, ka man nepatīk apstākļi un metodes. Vai skaidrs?
- Un ko tad, tavuprāt, mēs tādu protam? - balsī skanēja neslēpta ziņkāre, bet tā nebija 'neatbildēt-nav-iespējams' balss.

Uzdevusi jautājumu, jaunā sieviete sāka izvēlēties sev apģērbu. Vispirms nopētīja, vai viņai der kādi no džinsiem, un paņēma arī t-kreklu un džemperīti.

[Miervaldis Gotiņ...]

Tur jau tā lieta, ka īsti skaidri nezinām, kas mums ir uz pēdām un kāpēc. - Rināts, noklausījies Karla stāstā, skumji pasmaidīja, tomēr viņš vēl joprojām bija gatavs reaģēt uz jelkādām gūstekņa aktivitātēm. Brīdī, kad Nikola lika Karlam pie mutes ūdens pudeli, Rināts saspringa pavisam redzami. - Mēs tikai nojaušam. Tu principā varētu mums pastāstīt vairāk. Tas ir Krievijas militārais projekts, vai tomēr starptautiskais? Jo daži mums nav šejienieši...

[Elony]

Karls brīdi apdomājās, pirms nedaudz iedzēra no pudeles.

Pēc tam vēl brīdi padomāja, pirms atbildēja.
"Jūs esat dzīvi un jūs grib saņemt ciet dzīvus. Un ja jūs neko nezināt, kā sakāt, tātad nav paredzēts jūs nopratināt un pēc tam likvidēt. Tāpēc nav ko sūdzēties, katru dienu notiek arī sliktākas lietas.
Klausieties... es nevaru jums neko stāstīt, par to draud tribunāls. Bet rādās, ka es arī zinu visai maz, tāpēc... derētu padomāt, kā izkļūt no šīs situācijas, nevienam neciešot, vai ne?"

[Miervaldis Gotiņ...]

Vispirms pasaki, vai pasākums ir vietējais, vai tomēr starptautisks. Tas ir svarīgi. Un, divos vārdos, ko tavējie darīs pēc tam, kad jūs laikā neizgājāt radiosakaros! - Rināts negribēja tik viegli padoties. Tīri instinktīvi viņš sakrustoja rokas uz krūtīm. - Un tad kopīgi paštukosim, ko darīt tālāk, tas ir, ko tu vari mums piedāvāt.