Atlantīdas bērni, [C] [PZ] Neparastas spējas, vajāšana un pagātnes noslēpumi. Opcijas

[Elony]

Žeņa Somoļeva, Nika Romānova, Jirži Lada, Rināts Kajumovs un Maikls Demidovs pamodās.

Viņi visi pamodās katrs savā telpā, vieni paši, tiesa, visas šīs telpas bija pilnīgi vienādas, tāpēc arī tiek vienādi aprakstītas.

Atmosties nebija viegli. Likās, ka kāds miegā viņus modina, tāpēc arī pamodās.
Viņi visi gulēja svešā vietā, nelielā telpā, kas atgādināja cietuma - metāla durvis, kas gan bija pavērtas vaļā, neliels, aizrestos lodziņš tuvu griestiem sienā pretī durvīm, lāva uz kuras viņi gulēja un stūrī atejas bedre. Pie griestiem dega nespodra spuldze. No ārpuses skanēja trokšņi it kā tur darbotos kaut kādas mašīnas, vai lidotu lidmašīnās.

Galva sāpēja, likās, ka degunā ir nepatīkama smarža no kaut kā. Atmošanās nebija viegla, viņi konstatēja, ka mugurā ir pelēcīgs kombinezons. Līdzās lāviņai atradās slimnīcas stienis, pie kura karājās plastikāta maisiņš ar caurspīdīgu šķidrumu tajā. No tādiem maisiņiem parasti vēnās ievada kādu šķidrumu, arī šim bija caurule ar adatu galā, tiesa, šobrīd caurule vienkārši nokarājās blakus guļošajam. Tomēr varēja pamanīt, ka uz rokas vēnā ir izdarīti vairāki dūrieni.

Kā nonāca šādā vietā, nevienam nebija atmiņu. Pēdējais ko atcerējās, viņi devās gulēt (savās mājās, vai kur nu tobrīd atradās) Un tikai tāds kā zibsnis - pirms miega vai miegā laikā, kaut kas iekoda vai iedzēla kaklā. Un ja tagad sakustina galvu, tad jūt, ka tajā vietā kakls sāp.

Vienīgā atšķirība bija Maiklam, viņa kamerā, līdzās lāvai, uz kuras viņš gulēja, atradās jauna sieviete, apmēram 25 gadus veca. Liekas, ka viņa arī bija tā, kas modināja.

[Miervaldis Gotiņ...]

Ko mēs ar viņu daram? - Rināts jautājoši paskatījās uz Nikolu, pats izskatīdamies visai nepacietīgs. - Sienam rokas un muti vaļā? Jeb tomēr ceļam pāri žogam šādā pašā stāvoklī kā baļķi?

[Sindra]

Tā kā biedri lieliski tika galā ar gūstekni un tālāk Maikla palīdzība īsti nebija nepieciešama, puisis turpināja smēķēt ar muguru atspiedies pret mašīnu.
Viņš vēroja Nikolas izdarības un Rinātu. Un savā ziņā aizdomājās, ka Nikolas spējas vispār jau liek viņam justies apdraudētam. Tas nebija nekāds patīkamais atklājums. Īpaši ņemot vērā, ka nekādi sirdsdraugi viņi visi vēl pagaidām nebija un uzticēties viens otram nevarēja. Un kļūt kādām prāta spēlēm par gūstekni, Maiklam nebija ne mazākās vēlmes.
"Man žēl to atzīt, bet es nedomāju, ka viņš labprātīgi piekritīs kaut kur kāpt, kaut ko stāstīt. Vai nu jūs viņam liekat ietekmējot prātu, vai liekat izmantojot spēku." citu iespēju Maikls neredzēja. Diez vai tagad bija īstais laiks filozofēt par ētiku.

[Roviela]

Nikola nopūtās.
- Nu taču, izdomājiet paši! Ņemiet un pārceliet, tikai zemē gan nemetiet, lūdzu.
Viņai nemaz nepatika savas nupat atklātās spējas, bet ko darīsi? Ja tādas vienkārši IR. Atliek nelietot tāpat vien.
Vispār jau tas nebija nekas ļoti, ļoti savāds. Nikolai vienkārši bija iedots ierocis. Un viņa domāja, ka ir pietiekami prātīga, lai nešautu uz visiem pēc kārtas.

[Miervaldis Gotiņ...]

Labi. - Rināts nopūtās, izskatīdamies teju vai vīlies. Viņš vēlreiz pārbaudīja gūstekņa roku sasaistītības pakāpi un, ja nepieciešams, piekārtoja to. Tad paskatījās uz Maiklu: - Es uzrāpšos uz žoga. Vai tu man padosi gūstekni, es viņu paņemšu pretī un nolaidīšu lejā otrā pusē?

Ja Maikls neiebilst, Rināts atkal uzlec uz žoga malas un ir gatavs pieņemt uz augšu pasniegto gūstekni.

[Sindra]

Maikls pamāja. Nometa zemē cigaretes izdedzi un piemina ar kāju.
Garām iedams Nikolai, puisis piemiedza ar aci un uzsmaidīja.
"Nekādas maiguma izpausmes te nebūs. Bez spīdzināšanas neiztikt. Ja grasāmies paglaudīt galviņu un cerēt uz labprātīgu sadarbošanos, tad varam laist viņu vaļā uzreiz."
Ko nozīmēja labprātīgi negrib nākt un tīši nevilināt? Ja jau sieviete nevēlējās viņiem vēlamo panākt ar humānākām metodēm, tad nāksies viņiem pielietot savas sadistiskās metodes. Kāda tad citādāk vispār bija jēga to gūstekni ņemt?

Piegājis pie sagūstītā, Maikls pagaidīja, kamēr Rināts uzrāpjas uz sētas un tad izmantojot savas spējas pacēla gūstekni viņam pretī.
Vispār! Cilāt smagumus bija Žeņas darbs nevis viņa.

[Miervaldis Gotiņ...]

Stāvēdāms/tupēdams uz sētas, Rināts paņēma pretim Maikla pasniegto gūstekni un pārcēlis viņu pāri žogam, iespējami piesardzīgi nolaida viņu zemē otrā pusē.

Tad viņš jautājoši paskatījās uz pārējiem likteņa biedriem: Nu, kurš būs nākošais?

[Elony]

Kad gūsteknis bez cilvēka roku palīdzības pacēlās gaisā, viņa acis iepletās un atgādināja pogas. Likās, ka viņš pat tika paralizēts no bailēm vai pārsteiguma. Tāpēc nepretojās Rinātam. Nolaist zemē cilvēku, stāvot uz mūra augšējās malas, kas bija kādus 10 cm plata, nav viegli. Bet tomēr varēja to izdarīt. Gūsteknis gan drusku zaudēja līdzsvaru un nokrita zemē uz ceļiem.

Pārējie, ja negribēja izmantot šo transportēšanas metodi, varēja paiet drusku uz priekšu un izmantot puiku saliktos dēļus, lai tiktu pāri žogam.

[Roviela]

- Ek, neko Tu nesaproti! - Nikola paziņoja Maiklam, kad tas ierunājās par spīdzināšanu.
Viena lieta - likt kādam kaut kur iet un kāpt, bet otra - vienkārši pateikt, ka, ja neteiksi, tad es tevi piespiedīšu, bet, ka viņa to spēj, to gūsteknis jau zina. Fakts.

Sieviete pagājās līdz dēļiem un sāka kāpt augšā pati. Kā jau visai aktīvai sportotājai, viņai tas nebija grūtāk par tiem zēniem, kas šo laipu bija uztaisījuši.

[Sindra]

"Nu ja. Es taču esmu tikai sportists. Esi kādreiz dzirdējusi, ka sportisti būtu apķērīgi un gudri?" Maikls pasmaidīja Nikolai.
Ticis galā ar gūstekni, puisis palaida pa priekšu meitenes. Kā jau izskatījās, tad viņiem te bija tādas superspējas vai tāpat nevainojama fiziskā forma, ka viņa palīdzība nevienai no dāmām, lai pārvarētu sētu nebija nepieciešama.

Protams, arī Maikla sportiskajai formai nebija ne vainas un viņš varēja šo sētu mierīgi pievarēt gan ar dēļu palīdzību, gan bez. Protams, viņš izvēlējās vieglāko ceļu un atspēries no puišeļu sakrautajiem dēļiem, ātri vien bija pāri.

"Nu, un kur tālāk?" Maikls apjautājās domīgi noskatīdams vecās rūpnīcas teritoriju.

[Miervaldis Gotiņ...]

Rināts pārliecinājās, ka visi ir pāri žogam otrā pusē, ieskaitot somu ar trofeju priekšmetiem - ja soma vēl ir palikusi ārpus rūpnīcas teritorijas, viņš aiziet tai pakaļ.

Ejam uz to ēku, kur būs jumts virs galvas, - galīgi nonācis/atgriezies rūpnīcas teritorijā puisis pamāja uz daudzstāvu ēku, uz kuru no žoga veda trepasseru iemītā taciņa. Ja neviens neiebilst, viņš somu ar mantību iegrūž rokās Maiklam, bet atkal ķeras pie gūstekņa - aiz apkakles paceļ viņu augšā tā, lai gūsteknis varētu ja ne paiet, tad vismaz balstīties uz savām kājām, un sāk vest uz izraudzītās ēkas pusi.

[Roviela]

- Maikl, nekaitini mani, - Nikola balsī, kurai skaidri varēja dzirdēt cauri smieklus, atteica formulas pilotam, kurš ar sportista cienīgu veiklību pārtika pāri žogam.
- Es vēl nezinu, kas mēdz notikt, ja nāras sadusmojas, un man to negribas izmēģināt uz tevi.
- Nē, īstenībā es domāju, ka sportistu smadzenes nav svarā mazākas vai ar mazāk krokām kā citu pilsoņu smadzenes, nemaz neizliecies. Es tikai negribu no saviem ieročiem šaut bez vajadzības, tas viss.
Viņa apskatījās apkārt.
- Nav ne jausmas, kurp tagad. Man, vispār, ir diezgan vienalga, kurp. Ejam uz turieni, kur ir jumts virs galvas.

[Elony]

Viņi varēja tikt līdz daudzstāvu būvei, fabrikas katlu mājai. Durvis šajā pusē bija vecas, salūzušas, mierīgi varēja tikt iekšā. Netālu no tām atradās liela izdedžu kaudze.

Iekšā bija plaša telpa, liela zāle kurā atradās vairāki lieli apkures katli, kas savienoti ar caurulēm. Viss šeit bija vecs, sarūsējis, klāts ar putekļiem. Vairākas durvis veda uz citām fabrikas telpām, bet sānis atradās durvis, kas veda uz kāpnēm augšā uz augstākajam stāviem.
Bet šajā lielajā telpā atradās arī neliels kambaris ar veciem krēsliem, galdu un gultu ar matraci, kur acīmredzot, gulēja kurinātāji nakts maiņās.
Elektrība šeit darbojās, ja kāds pārbauda slēdžus.

[Sindra]

"Nāras mēdz dusmoties?" Maikls naivi pasmaidīja.
"Neko daudz par tām nezinu, ja atskaita Disneja multfilmu par mazo nāriņu. Tur bija jautrs krabis." puisis noteica sākdams klusi dungot "under the sea" dziesmiņas melodiju.
Vai viņš speciāli kaitināja meiteni. Nu jā, savā ziņā.
Bet kopumā visa situācijas nopietnība pamazām kļuva nomācoša un kaut kā jau sevi izklaidēt vajadzēja.

Maikls paņēma no Rināta somu un sekoja biedriem uz jumta segtajām telpām.
Ievērtējot apkārtni izskatījās, ka būs jāpaliek tajā mazajā telpā ar ērtībām. Puisis ieslēdza telpā gaismu un kritiski novērtēja skatu, kas viņiem pavērās.
"Njā... Nekas iepriecinošs." viņš nosūkstījās raudzīdamies uz netīro galdu.
"Man riebjas netīrība." Maikls nopūtās, nometis somu vienā no telpas stūriem. Pats sameklēja sev vienu krēslu, kurš izskatījās tīrākais no visiem un pievērsās Alīnai.
"Tu taču dabūji kaut kādas drēbes arī priekš manis, vai ne?"

[Miervaldis Gotiņ...]

Aizvilcis gūstekni līdz telpām, Rināts viņu noguldīja/nostutēja kaktā.

Paklau, tā nav laba doma, - viņš iebilda, kad Maikls ieslēdza gaismu. - Mums nevajadzētu pievērst sev lieku uzmanību. Gaisma ir ļoti labs signāls, ka te kāds ir.

[Sindra]

"Hmm..."" Pēc Rināta brīdinājuma Maikls domīgi paraudzījās apkārt.
"Nu jā. Jums droši vien ir pastiprinājušās arī spējas redzēt tumsā. Man diemžēl tā nav.
Bet manuprāt satraukumam nav pamata, jo mēs atrodamies visai tālu no sarga būdas un ieejas teritorijā un gaismu šajā telpā neviens no turienes tāpat neredzēs." puisis pasmaidīja. Katrā ziņā izskatījās, ka viņš gaismu negrasās slēgt ārā. Bez tās bija pārāk tumšs.

[Miervaldis Gotiņ...]

Nu labi, - apskatījies, ka kambarītī logu nav un gaisma nekur ārā nespīd, Rināts noņurdēja, - cerēsim, ka tā. Vajadzētu apskatīties arī augšstāvos, kas tur darās. Novērotājiem lukturītis bija? - Viņš pārjautāja, drošs paliek drošs, tomēr vēlreiz ieskatīdamies trofeju somā.

[Elony]

Bija divi lukturīši.

Augšstāvos varēja tikt pa stāvām metāla kāpnēm, bet tur nekā vērtīga vai interesanta neredzēja, tikai telpas ar caurulēm un citiem metāla izstrādājumiem, kuru funkcijas bija grūti noteikt. Jebkurā gadījumā, dzīvošanai piemērotas telpas tur neatradās.

[Roviela]

Nikola par netīrību neizteicās skaļi, bet gan tikai mazliet sarauca degunu. Pie tīrības pierod tik viegli! Un, jo slēpt, pie gulēšanas dubļos arī, ja tas ir dzīvības un nāves jautājums. Maikla svilpotā dziesmiņa viņai nevilšus izraisīja smaidu.
- Gan jau neviens gaismu neredzēs, un vai nu visu nakti dedzināsim.
Viņa nerāpās pa rūpnīcu pētīt, kurā rūsainā caurumā te vēl var iekrist, bet gan pacentās kaut mazlietiņ piekārtot šo vietu - izpurināt matračus (ne te, protams, bet lielajā zālē), nopurināt kēslus un pat mēģināja atrast kādu apkopējas kambarīti, kuram te tā kā būtu jāslēpjas. Ja nu tur ir slota? Varbūt pat ūdenkrāns ir?

[Elony]

Varēja atrast zaru slotu un arī birsti, šaupeli un spaini. Bija arī ūdens krāns, kas darbojās, tikai... nez vai te kāds pēdējā laikā rūpējās, lai ūdens būtu piemērots dzeršanai, ja nu kas.

[Roviela]

Gluži priecīgā noskaņā Nikola ķērās pie uzkopšanas darbiem. Citādī rīt no rīta viņi visi pamodīsies ar šausmīgu laringītu, kas nepāries nedēļas divas.
Pat ūdens ir. Nez, no pilsētas ūdensvada? Bet no kurienes tad vēl? Katram gadījumam, lai iztīrītu to, kas caurulēs var būt sakrājies, viņa palaida izlietnē visai lielu daudzumu ūdens, protams, nopētot, vai tas nelīst tepat zemē, bet kārtīgi nonāk kanalizācijas sistēmā.
Atstājusi ūdeni līstam, jaunā sieviete pielēja spaini, paņēma slotu un devās mazgāt grīdu.