Atlantīdas bērni, [C] [PZ] Neparastas spējas, vajāšana un pagātnes noslēpumi. Opcijas

[Elony]

Žeņa Somoļeva, Nika Romānova, Jirži Lada, Rināts Kajumovs un Maikls Demidovs pamodās.

Viņi visi pamodās katrs savā telpā, vieni paši, tiesa, visas šīs telpas bija pilnīgi vienādas, tāpēc arī tiek vienādi aprakstītas.

Atmosties nebija viegli. Likās, ka kāds miegā viņus modina, tāpēc arī pamodās.
Viņi visi gulēja svešā vietā, nelielā telpā, kas atgādināja cietuma - metāla durvis, kas gan bija pavērtas vaļā, neliels, aizrestos lodziņš tuvu griestiem sienā pretī durvīm, lāva uz kuras viņi gulēja un stūrī atejas bedre. Pie griestiem dega nespodra spuldze. No ārpuses skanēja trokšņi it kā tur darbotos kaut kādas mašīnas, vai lidotu lidmašīnās.

Galva sāpēja, likās, ka degunā ir nepatīkama smarža no kaut kā. Atmošanās nebija viegla, viņi konstatēja, ka mugurā ir pelēcīgs kombinezons. Līdzās lāviņai atradās slimnīcas stienis, pie kura karājās plastikāta maisiņš ar caurspīdīgu šķidrumu tajā. No tādiem maisiņiem parasti vēnās ievada kādu šķidrumu, arī šim bija caurule ar adatu galā, tiesa, šobrīd caurule vienkārši nokarājās blakus guļošajam. Tomēr varēja pamanīt, ka uz rokas vēnā ir izdarīti vairāki dūrieni.

Kā nonāca šādā vietā, nevienam nebija atmiņu. Pēdējais ko atcerējās, viņi devās gulēt (savās mājās, vai kur nu tobrīd atradās) Un tikai tāds kā zibsnis - pirms miega vai miegā laikā, kaut kas iekoda vai iedzēla kaklā. Un ja tagad sakustina galvu, tad jūt, ka tajā vietā kakls sāp.

Vienīgā atšķirība bija Maiklam, viņa kamerā, līdzās lāvai, uz kuras viņš gulēja, atradās jauna sieviete, apmēram 25 gadus veca. Liekas, ka viņa arī bija tā, kas modināja.

[Džea]

Tādā ziņā, ka vēstniecību tuvumā armijnieki jau varētu gaidīt.
Jā, Žeņa tiešām bija Krievijas pilsone un bija skumji apzināties, ka nebūs daudz vietas, kur meklēt patvērumu. Padomā tik, pat savā valstī nebija iespējams justies droši.
Tād es nesaprotu kapēc mēs sekojam. Bez pasēm prom no Krievijas mēs netiksim. Vislabāk mēģināt atrast paslēptuvi un mēģināt noskaidrot ko tieši no mums grib.

[Miervaldis Gotiņ...]

Iespējams, iespējams... katrā ziņā mums no armijniekiem, kas gaida pie vēstniecībām, nevajadzētu īpaši baidīties. - Rināts notieca. - Sekojam mēs viņiem pagaidām tāpēc, ka 7 galvas ir gudrākas par 3 - tai skaitā attiecībā uz plāniem par paslēptuvi un, par to, ko darīt tālāk.

[Ungaarijas ragas...]

— Diemžēl es laikam nevarēšu palīdzēt, — Alīna paraustīja plecus par atbildi Nikolas jautājumam, — šeit es neesmu vietējā. Bet varbūt bardačokā ir karte?

Kur meklēt benzīntanku meitenei nebija ne jausmas. Piesprādzējusies viņa paskatījās vai pie kājām, vai uz aizmugurējā sēdekļa nemētājas kādas interesantas lietas, piemēram, jau Alīnas minētā karte. Pēc tam viņa nopētīja pa abu pušu logiem apkārtni, vai kur nemanīs benzīntanku.

[Sindra]

Maikls mirkli klusēja. Vai nu domāja vai vienkārši nezināja, ko teikt.
"Man liekas, ka vajag kaut kur uz centru. Kādā vietā, kur var noskaidrot, kur atrodas vēstniecība.
Kartē jau tādas lietas neatzīmē. " viņš vienkārši turpināja braukt Maskavas centra virzienā.
Neuzkrītoši, ievērojot notikumus. Lai neviens viņus neapturētu netīšām kādu muļķību dēļ.

Meitenes tikmēr droši drīkstēja pārbaudīt gan bardačokus, gan krēslu kabatas. Vienīgi bagažnieka apskati no braucošas mašīnas piedāvāt nevarēja.

[Roviela]

Nikola sāka pārbaudīt bardačoku un mašīnas durvju kabatas, vai tur nav kaut kas līdzīgs kartei.

(OOC - Maskavā vēstniecības, vismaz visas lielākās, ir vienā īpašā rajonā. Apsargātas. Man šķita, ka to zina visi vietējie. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

[Elony]

BMW bardačokā bija Tulas pilsētas karte, kā arī Krievijas galveno automaģistrāļu karte un arī Maskavas karte, liela izmēra, tomēr tādas detaļas, kā vēstniecību atrašanās vieta, nebija uzrādītas. Tiesa, bija skaidrs, kur jābrauc lai tiktu uz centru.

Otrajā mašīnā bija tikai Tulas un apkārtnes rajona karte.

Maskavā arī viss bija mierīgi un šeit arī nebija helikopteru virs pilsētas.

[Ungaarijas ragas...]

— Nu jā, šeit es gan jums varētu palīdzēt, — Alīna, beidzot apjēgusi, ka viņi atrodas Maskavā, noteica, — Kādu vēstniecību jums vajadzēja?

[Sindra]

"Lielbritānijas." Maikls atbildēja Alīnai.
"Izklausās, ka vairs neviens neseko. Diez vai tas ir uz labu vai sliktu." puisis noteica nedaudz paliecies uz priekšu un paskatīdamies debesīs.
"Man liekas, ka uz sliktu." neko sevišķi optimistiski noskaņots viņš šobrīd nebija.
Mocīja iekšēja neziņa un arī nebija pārliecības, ka pie vēstniecības viņi vispār tiks klāt. Šādās drānās tērpušos, visnotaļ noskrandušus tipus.

[Ungaarijas ragas...]

— Nu, ņemot vērā, ka viņi varētu gaidīt pie vēstniecībām, uz kurām jādodas, nebūtu arī brīnums, ka rada mums maldīgu drošības sajūtu. No vienas puses varam nogaidīt, no otras puses… — Alīna atbildēja Maiklam.
— Varbūt varam parunāties ar pārējiem bēdu brāļiem un māsiem?

[Roviela]

Nikola tikmēr pētīja karti.
- Man izskatās, ka vēstniecības nav centrā. Vismaz ne pašā centrā. Jā, derētu aprunāties.

[Sindra]

"Varam arī parunāt." Maikls atteica. Viņam gan pašam likās, ka tas neko daudz nedos. Jo nevienam no tiem cilvēkiem nebija īsti tādas pašas intereses un cerības kā viņam. Bet nu tik egoistisks viņš nebija, lai ignorētu pārējo vēlmes. Tādēļ tagad puisis koncentrējās, lai atrastu kādu vietu, kur varētu normāli apstāsties abas mašīnas un lai viņu čupošanās neizskatītos pārāk uzkrītoša. Piemēram benzīna tanks derēja, vai kāds stāv placis. Vai kāda ieliņa.

Ja Rināta mašīna seko, tad Maikls apstājas pirmajā piemērotajā vietā un gaida, kad apstāsies arī otra mašīna.
Pats viņš nesteidzas kāpt laukā no mašīnas.

[Elony]

Braucot pa galveno ielu atrast vietu kur apstāties nebija viegli, tāpēc bija jānogriežas malā, kur zīme rādīja degvielas uzpildes staciju, tur bija vieta, kur apstāties. ja bija vēlēšanās, varēja ieiet arī veikalā, kas tur bija turpat blakus.
Bēgļi pavisam noteikti tagad varēja just izsalkumu un slāpes, ņemot vērā, ka viņi nebija neko ēduši un dzēruši kopš vakardienas un tagad jau bija pēcpusdiena.

[Miervaldis Gotiņ...]

Redzēdams, ka BMW iegriežas degvielas uzpildes stacijā, arī Rināts iegrieza žiguli turpat un, nostājies blakus BMW, noslāpēja dzinēju. Izkāpis ārā, viņš piegāja pie BMW grupējuma un bez lieka ievada ieteicās: Nu, kādi priekšlikumi par to, ko darīt tālāk?

[Roviela]

- Ēst gribu, - gluži tikpat pēkšņi Nikola paziņoja.
- Bet jāiet pirkt būs jums. Te ir rubļi.
Viņa izvilka visus nedaudzos rubļus, par kuru vērtību sievietei nebija ne jausmas.

[Sindra]

"Nu meitenēm likās, ka vajagot parunāt par tālākajiem plāniem." Maikls atbildēja atvērdams mašīnas durvis, lai Rināts nejustos tik ļoti norobežots no sarunas.
"Es gribētu tikt uz savu vēstniecību, bet nu es nezinu vai tas izdosies. Var arī neizdoties. Bet cik saprotu, tad nevienam citam vēstniecības idejiski palīdzēt nevar.
Esmu atvērts idejām." viņš noteica.

Kad Nikola ierunājās par ēdienu, Maikls apzinājās, ka patiesībā viņam gribētos padzerties.
Ēst iespējams ne tik daudz. Jo kad esi uztraucies, tad bieži vien ēšanas vajadzība atvirzās kaut kur otrajā plānā. Bet mute gan bija visai izkaltusi. To nevarēja noliegt.
Bet nu viņš noteikti nekādā gadījumā nebūs tas, kurš ies kaut ko pirkt.

[Roviela]

- Man arī vajag vēstniecību, - Nikola mazliet pārmetoši pielaboja Maiklu.
- Jebkuru, kas ir Eiropas Savienība, Lielbritānija, protams, der. Diezin vai ar Horvātijas vēstniecību, ja tāda te ir, viņi vispār rēķināsies.

[Miervaldis Gotiņ...]

Es aiziešu nopirkt ēdienu, - Rināts pašķielēja uz benzīntanka veikalu, - ir kādas īpašas vēlmes, ja veikalā ir kāda nebūt izvēle?

Kamēr auditorija domāja vēlmes, viņš vēl nokomentēja tālākos plānus: Manuprāt, mums tālāk ir vairāki pamatvarianti. Pirmais - mēģināt tikt atpakaļ savās dzīvēs, ko, cik saprotu, jūs, kas esat ārzemnieki, gribat dabūt gatavu ar vēstniecību palīdzību. Es gan neesmu drošs, ka tas garantēs ka tie, kas mūs nolaupīja vienreiz, neizdarīs to vēlreiz. Otrais - bēguļot un censties ne ar ko neizcelties; trešais - mēģināt noskaidrot, kas un kāpēc mūs nolaupīja.

[Roviela]

- Paldies! - Nikola pateicīgi uzlūkoja Rinātu un padeva viņam naudu.
- Vienalga, ko. Es ēdu visu. Un kaut ko dzeramu arī, labi? Var parastu ūdeni kaut vai.
- Kāpēc nolaupīja? Tāpēc, ka mums ir spējas kaut kadas neparastas. Visiem, arī tiem, kas vēl nav pateikuši, kādas. Tas vairs nav jāpēta.
Par to sieviete bija pārliecināta.
- Senākajā dzīvē nebūs droši, - viņa jau skumjāk turpināja, - bet projām no šejienes, to gan es gribu. Gribu mājās, uz Dalmāciju. Tur ir kalni, un tur ir vientuļas salas, un ne tik vientuļas, bet apdzīvojamas, tur ir, kur paslēpties un pazust. Un meži ir un ezeri.

[Ungaarijas ragas...]

Precīzu vēstniecības adresi Alīna neatcerējās, viņa tikai atcerējās ielu, kur tai vajadzēja atrasties, bet kā par spīti, attiecīgā iela nedevās rokās.

Tad jau viņi iebrauca benzīntankā.
— Protams, mēs varam paslēpties un pazust, bet agrāk vai vēlāk viņi var mūs atkal uzmeklēt. Es esmu par noskaidrošanu kas un kāpēc.
Īpašu vēlmju attiecībā uz paiku nav, — jauniete atbildēja Rinātam.

[Miervaldis Gotiņ...]

Nekādas īpašas vēlmes attiecībā uz paiku nesaņēmis, Rināts devās uz veikalu iepirka pārtiku tā, lai pietiktu visai kompānijai - ka ir, viņš ievieš uz vietas ēšanai gatavās sviestmaizes, šokolādes batoniņus un ūdeni. Šokolādes batoniņus un ūdeni Rināts paņem ar rezervi, lai šodien uz veikalu vairāk nevajadzētu iet.