Cerības: Jaunā Nākotne, [GM][PZP][fantasy] Vampīru, vilkaču cīņas Opcijas

[Zōzā zač zač]

Saule jau rietēja un debesis iekrāsojās sārtā, dzeltenīgā un violetā tonī. Un no austrumu puses nāca milzīgi un melni mākoņi, kas aizsedza debesis. Romantiska ainava, ja vien apkārtnē, kur atradās Metjū, nebūtu daudz un dažādu līķu un to ekstremitātes, kas lēnām sadalījās šajā purvājā. Viņš nekur nesteidzoties vēroja kā saule pazūd horizontā.

Tikmēr no Dienvidpola lielās bāzes pacēlās slepeno operāciju Helikopters, kurā iekšā sēdēja Katerina, Nakamura, Kirils un Bleiks, katram bija pie kājām milzīga mugursoma, kurā iekšā bija saliktas visas viņu mantas. Viņi dzirdēja kā pilots nosauc dažādus vārdus, jeb komandas un tad uzņēmis lielāku augstumu ar spēcīgu grūdienu aizsāka savu straujo lidojumu uz noliktajām koordinātām. Caur helikoptera loga rūtīm bija redzama saules maza maliņa, kas zaigoja koši sarkana, spēlējoties ar krāsām debesīs.

Sempera Heila kopā ar Taniju Leiko stāvēja pie pietiekoši jaunā, jeb mazlietotā 22. gs armijas auto. Tas bija ļoti labi saglabājies, jo vilkačiem bija vairākas slepenas noliktavas, kur atradās visādas noderīgas lietas. Acīmredzami šīm sieviešu kārtas vilkatēm bija atvēlēta šī mašīna. Leia, trešā vilkate pēdējā ielika savas mantas šīs mašīnas bagāžas nodalījumā un iesēdās aizmugurējā sēdeklī. Mašīnā tieši panalī bija iestrādāts GPS, kurš norādīja cēļu, kā tikt līdz vietai, kur vajadzēja. tagad atlika izvēlēties šoferi, kas tur aizbrauktu.

Vampīriem, gan vajadzēja gaidīt, kad saule norietēs, lai varētu aizbraukt uz tikšanās vietu, bet dēļ tā, ka viņus aizturēja dienas gaisma, vampīri jau bija netālu no noteiktās satikšanās vietas. Vismaz Bens, Džeroms un Džeikobs. Viņi visi trīs uzturējās speciāli atvēlētā ‘vietā, kur pārlaist dienu. Un ārpusē pie pašām durvīm viņus gaidīja Džips. kurā aŗi bija GPS, kurš rādīja ceļu.

Metjū pagriezās ar muguru pret sauli un vieglā solī devās uz vecas trīsstāvīgas mājas pusi, kura atradās burtiski purvā un uz to veda tikai viens ceļš, kas bija nobērts ar akmeņiem un smiltīm. Netālu no šīs vecās mājas bija milzīga nosēšanās platforma, kura bija apaugusi ar sūnām, krūmiem un nezālēm, bet uz šo vakaru bija ieslēgtas mirgojošas brīdinājuma lampas, kas rādīja nosēšanās platformas atrašanās vietu. Tās bija pavisam jaunas. Acīmredzami nesen uzliktas. Māja izskatījās veca un sabrukusi, vismaz trešais stāvs. Pāris logi bija izsisti un aiznagloti. Visa māja bija apaugusi ar vīnstīgām un dēļ purvainās apkārtnes neizskatījās droša. Bet Metjū nostājās mājas priekšā un palūkojies sev aiz muguras nopētīja šo ceļu, kas veda pie mājas. Viņš ievilka dziļu elpu un palūkojies uz rietumiem vairs neredzēja sauli, tikai tā krāsas spēli ar debesīm. Bija laiks gatavoties viesu uzņemšanai un sevis sakopšanai, jo Metjū bija apaudzis, mati izspūruši, bārda, kas bija pagara un nedaudz saķepusi, kā arī viņa drēbes, kas bija saplēstas un smaržoja pēc trūdošām lapām un purva.

[Malduguns]

Skārleta atglauda gaišās matu šķipsnas no glītās sejas un drošiem soļie devās pa vienīgo taku, kura veda uz Metjū mītni. Viņa bija izlaista kādu gabaliņu iepriekš un sievietei patika pastaigāties. Turklāt ātra, viegla pastaiga bija tieši viņas gaumē. Somas svaru viņa pilnībā nejuta un turpināja vieglā gaitā doties tālāk uz priekšu pa taku. Ar parasta cilvēka aci skatoties, viņa bija vien nedaudz lēnāka par izplūdušu zibsni. Garie armijas tipa zābaki tik tikko skāra ceļa segumu. Skārlea pasmīnēja. Metjū varēja saost jau pa gabalu. Vismaz viņa vilkaču mītni jau noteikti. Varbūt tas tādēļ, ka Skārletas maņas gadu gaitā bija kļuvušas arvien asākas, vai arī tāpēc, ka Metjū patiešām smirdēja. Vēl pāris apdomīgi soļi un priekšā jau pavīdēja grand palace.
Skārleta nosmīkņāja. Vēl pāris soļi un viņa jau bija blakām Metjū un ieskatījās milzonīgā hibrīda sejā.
-Tu smirdi,-Skārleta sacīja, piešķiebusi galvu kā pusaugu meitene, kura pirmo reizi kādu nopēta. Asinssarkanajās lūpās bija jaušams viegls smīniņš un acīs dzirkstēja prieks par atkalredzēšanos.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 05.03.2009 20:30

[Zōzā zač zač]

Metjū pievēra acis un ievilka dziļu elpu caur degunu izbaudot katru smaržu, kas bija apkārtnē, kaut arī te ļoti dvakoja maitas smārds. Atvēris acis metjū tālumā ieraudzīja kustamies kādu ļoti strauji un viņš uzreiz saprata, kas tur tuvojas. Viņš nedaudz nolieca galvu, it kā zinādams, kur apstāsies šī sieviete.
-Sveika, man arī tevi prieks redzēt.-
Viņš noteica un viegli pasmaidīja, to varēja noprast, kad bārda nedaudz sakustējās.
-Izskatās, ka tu esi te tiksu veiksmīgi. Un es cerēju, ka tu būsi ātrāk, jo Tev būs jāsagaida pāris puiši.-
Metjū to noteica, gan pavēloši, gan laipni.

Tad no mājas iznāca pagaršs un kalsns vīrietis, kas bija uzvilcis auduma bikses un baltu T-kreklu. Skārletai uzreiz nāsīs iecirtās spēcīga un patīkama smarža, kas nedaudz apreibināja. Un vņa saprata,ka tas ir cilvēks. tad viņš ierunājās.
-Metjū, viņi tikko izlidoja un Drū ir kaut ko atklājusi..
Vīrietis apstājās, kad ieraudzīja Skārletu un uz viņu neuzticīgi lūkojās.


-Labi, kad viņi būs tuvāk, Tu viņus sagaidīsi.-
Metjū noteica pat nepaskatoties uz Gabrielu un puisis iegāja atpakaļ mājā.
Metjū nopētīja Skārletu no galvas līdz kājām.
-Tu nemaz neesi mainījusies-

[washulis]

Sempera nolūkojās, kā Leia ieliek mantas mašīnā. Viņas nedaudzās pekales jau bija saliktas. Viņa bija atstutējusies pret durvīm un gaidīja labu momentu. Viņai jau galvā jau bija nobriedusi ideja sēdēt pie stūres.

Esam savākušās? Viņa uzrunāja savas sugasmāsas. Es vadīšu. Tas nebija ierosinājums. Ja kāda sāktu klaigāt, ka pati grib vadīt auto, Sempera to vienkārši ignorētu.

Lai arī viņas ir vilkates, es tomēr esmu radusi rīkoties viena. Viņa pie sevis nosprieda un apgriezusies otrādāk, aizlika pāris brūnās matu šķipsnas aiz pleca un nosēdās pie auto stūres. Nopētījusi auto paneli, viņa aktivizēja GPS ierīci un nopētīja shematiksi atzīmēto vietu GPS aparātiņā.

Ar vieglām rokas kustībām transporta līdzekļa motōrs jau rūca. Nav jau kā kvadracikli, ar ko viņa baudījusi braukāties pa Āfrikas bijušo pilsētu drupām un tuksnešie, bet šis arī nebija peļams.

[Malduguns]

Skārleta vēroja notiekošo un viņas lūpās vēl aizvien neizdzisa smaids.
-Es ceru, ka puiši, kuri man būs jāsagaida būs tīrāki par dažu labu,-viņa piezīmēja.-Kas tie būs par puišiem?
No mājas iznāca... cilvēks. Smarža bija patīkama, nedaudz eibinoša, tomēr Skārleta ātri nokratīja sajūtu, kura bija uzmākusies. Tāpat īpašas nepieciešamības pēc pārtikas nebija. Kas jaunais vīrietis aizgāja, vampīre atkal pievērsās Metjū.
-Vai tad vampīri īpaši mainās?-viņa vaicāja, nopētīdama Metjū.-Toties tu izskaties vecāks. Un savārdzis,-viņa izdarīja slēdzienu.

[Semijs]

Bens diezgan tramīgi ņēmās par viņu ievēlēto vietu. Vampīrs nevarēja sagaidīt, kad saule pazudīs, lai varētu iet paēst, viņš sen nebija ticis pie svaigām, jaunām meitenes asinīm kā arī miesu. Skatīdamies apkārt un būtībā ik pēc piecām minūtēm ieskatīdamies pulkstenī, viņš aizpīpēdams cigareti, apsēdās uz krēsla un atkorķējis alus pudeli, teica.
-Es nezinu kā Jūs, bet tiklīdz būs tumšs, es visticamāk vēlāk ieradīšos, sen nav pusdienas ēstas.-
Viņš ar mēli izbraukāja visus savus zobus un iedzēris kārtīgu malku, uzreiz ievilka kārtīgu dūmu un izlaida ārā dūmu mutuli.

[semo]

Pa to laiku helikopterī Nakamura vērīgi, bet neuzkrītoši nopētīja savus jaunos biedrus. Lai gan cilvēki, viņš nodomāja, tomēr jāiepazīst tuvāk, vai uz viņiem tiešām var paļauties, perfekti jāiepazīst katra stiprās un vājās puses, lai izšķirošā brīdī būtu skaidrība, kā rīkoties. Nakamura apzinājās uzdevuma nopietnību un saprata, ka būs nepieciešama spēcīgi saliedēta komanda, lai tiktu ar to galā.

[Moriartijs]

Džeroms nebija pārāk priecīgs par apkārtni. Saule rietēja (laikam), bija ne ar ko nesajaucama līķīšu sadalīšanās smaka gaisā. Nepatīkami.

Noskatījis telpu ap sevi, Džeroms iespurdzās un ignorēja pārējos. Vieta nebija no patīkamākajām. Tā vietā viņš izņēma no kabatas Skarabeju un ļāva tam izlūkot apkārtni. Tikmēr pats apsēdās uz mugursomas un sameklējis savu E-Rīderi, ķērās pie lasīšanas. Ja reiz jāgarlaikojas, tad to vismaz var darīt noderīgi.

Uz Bena komentāru, viņš atteica, - Svaigas pusdienas ir laba ideja. Esmu Džeroms. -

Kādu brīdi lasījis pametis skatu apkārt, viņš pamanīja Skarabeju ošņājam durvis. Piecēlies, viņš pie tām piegāja lai pārbaudītu saules rieta progresu. Varbūt jau varēs iet svaigā gaisā. Nu ... nosacīti svaigā ...

OOC: Man likās ka Skārleta bija ar mums, un saule vēl nebija norietējusi. Kā tad īsti ir?

[Zōzā zač zač]

-Tie ir tie, kas nāks uz viesībām šodien. Tev pazīstami.-
Metjū noteica skatīdamies Skārletai acīs. Un tad palūkojās uz austrumiem, tur mākoņi nāca virsū kā melna migla, kas vēsta,ka būs negaiss. Saule, jau bija norietējusi un Metjū ieskatījās Skārletai acīs.
-Tas ir tapēc, ka neesmu pārticis no sātīgas barības jau pāris gadus.-
Tas tā arī daļēji bija, jo Metjū pēdējos gadus ir pārticis no dzīvniekiem un ja kāds cilvēks patrāpījās, tad to atdeva Drū, jo viņai vajadzēja piemēroties pie savām pārmaiņām.


Helikopterā otrs pilots pagriezās pret aizmugurē sēdošajiem un skaļi ierunājās.
-Mēs jūs uzreiz izlaidīsim un tad pazudīsim, tādas bija mūsu pavēles un ja kāds paliks helihopterī, tad Jūs tiksiet nošauti. Piedodiet, bet savādāk mēs nevaram.-
Pilots pagriezās un kaut ko pateica otram pilotam, kas vadīja šo helikopteru. Tad pagriezies uzrunāja apkārtējos.
-Nu, jūtat satraukumu?
Viņš pavaicāja plati smaidot. Viņa acis spīdēja, kā mazam bēernam, acīmredzami viņa pirmais īstais uzdevums.


ooc: Skārleta nebija ar Jums.

[B.A.L.O.D.I.S]

Kirils nedaudz nemierīgs nopētīja visus apkārtējos. Doma, ka būs jāsadarbojas ar vampīriem, viņam īpaši negāja pie sirds. Bet izvēles nebija. Kirilam nedaudz kņudēja vēders no neliela uztraukuma.
Mūsdienu helikopteri nerada neko vairāk par dūcošu skaņu, bet uzsākt sarunu vienalga kaut kā negribējās.
Kāpēc vienmēr ierodoties visi klusē?

Sastapies ar Nakamuras skatienu viņš izmeta:
Mani sauc Kirils Konrāds...

[Malduguns]

-Man pazīstami? Dzirdējusi neesmu, ka kāds no maniem paziņām arī taisītos uz šo pusi,-Skārleta sacīja, viegli pasmaidot. Soma stāvēja viņai pie kājām.
-Tev derētu ne tikai sātīga barība, bet arī duša un labāka sabiedrība, teiksim, augstākās aprindas,-Skārleta pasmaidīja un, pārvarējusi riebumu pret Metjū smirdoņu, cieši apskāva veco draugu.

[Hworang666]

Gaisā atkāpās pat paranoja. Pirms tam klusumā viņš bija kārtojis jakas vīlītes un iztaisnojis lielu daļu kabatu. Pēc tam bija naža un granātu kārta, viss tika ievietots precīzi tam paredzētajās vietās, lai tad, kad ir vajadzība, visu ātri varētu dabūt ārā. Beidz uzvesties kā iesācējs.. Pats labi zini, ka vajadzīgajā mirklī laidnis iesprūdīs, granāta nesprāgs un nazis iekārsies tajā pat makstī... Bezcerīgs gadījums tu esi, Bleik, patiesi bezcerīgs... Kad ierunājās Kirils, arī Bleiks viegli iesmējās. Bleiks... Bet ļauju visiem mani saukt vienkārši par Bleiku...

[Semijs]

Bens ievēroja kā ārpusē satumst un viņa acu zīlītes sašaurinājās. Paņēmis savas mantas, vampīrs paskatījies uz pārējiem, teica.
-Laiks medīt.. tiekamies, kur norunāts.-
To izteicis, vampīrs bez maz vai izgaisa, atstājot dažas ilūzijas aiz sevis, kas tika radītas dēļ viņa ātruma. Vampīrs sākumā kārtīgi izkustējās uz ielas, ar savu ātrumu pārvietojoties bez maz vai pa jebkuru vietu. Iekārtojies uz kādas pussagruvušas mājas jumta, vampīrs sāka rakāties pa savu somu. Nepagāja ne mirklis, kad viņš bija izvilcis maisiņu ar kokaīnu, svētlaimē smaidīdams, puisis uz jumta izbēra kādu gramu kokaīna, paņēmis un ar cigarešu paciņu uztaisījis taciņu, Bens pielika klāt savu nāsi un fiksi visu iešņauca. Pakasījis degunu un nopurinājies, Bens tā teikt ierēcās no labsajūtas un sajutis sevī enerģiju, viņš nolēca no mājas, lai dotos kādu upura meklējumos.
-Sākumā miesu un tad asinis... jā... nabaga meitene ko satikšu. Sākums viņai varētu patikt, bet beigas šaubos vai ies pie sirds.-
Nolaizījis savas lūpas, Bens strauji, bet klusām virzijās pa tumšajām ieliņām kā ēna, cerībā atrast kādu upuri.

Šo rakstu rediģēja Semijs: 05.03.2009 23:19

[semo]

Pilota izteikumi neatstāja ne mazāko iespaidu uz Nakamuru un viņa sejas izteiksme palika nemainīga. Vairāku gadu trenniņu un cīņu pieredzes gaitā viņš bij instinktīvi gatavs jebkādiem pavērsieniem, šis noteikti nebij nekāds pārsteigums. Vampīri un vilkači ir viņa specialitāte, bet abi piloti tiktu nekaitīgi atslēgti, pirms paspētu iepīkstēties - nekādu problēmu. Viņa prātā tagad bij domas par gaidāmo misiju un kā noritēs komandas saliedēšanās. Uz jautājumu viņš atbildēja ar savu caururbjošo nobrieduša vīra sakatienu skatienu - viņš paskatījās uz pilotu dziļi un nopietni, kā skolotājs uz nenobriedušu muļķa puiku

Novērsis skatienu no pilota, viņš pievērsās Kirilam - Nakamura - viņš vienkārši un draudzīgi atbildēja, pasniedzot roku un viegli pasmaidot, lai liktu saprast, ka ir draudzīgi noskaņots, taču tajā pašā laikā ar dīvainu atturību, baidoties no tuvākas draudzības. Nakamuram bij zema, patīkami tembrīga balss

[Zōzā zač zač]

Metjū līdz ar elpu ievilka nāsīs arī Skārletas smaržu. Tā bija specifiska un spēcīga. Un viņš viņai aplika rokas apkārt. Apskāva. Un tad viņš klusām ierunājās.
-Viens ir mūsu paziņas Bena radītais. Papūlējos noskaidrot, kam ir ticis tas gods būt kā ātrākajam vampīram, kurš rada pamatīgu troksni.-
Metjū viegli iesmējās un atlaida Skārletu. Pagājis soli nostāk no sievietes viņš palūkojās uz Skārletas somu.
-Tu vari tagad ieiet iekšā mājā. Paprasi Drū, vilkatei, vai arī Gabrielam, tu viņu sajutīsi, kur nolikt savu somu un lai tev ierāda vietu, kur mēs visi sapūlcēsimies. Un es tikmēr sakopšu sevi.-
Viņš paberzēja savu bārdu un zīmīgi nopētija savu tagadējo apģērbu.


Tikmēr Bens bija nonācis kādā izpostītā pilsētā un viņš dēļ narkotiku reibuma sajuta, ka tuvumā ir kāds bars cilvēku. Viņi atradās kādā mājā, vai arī kādā telpā. Bija grūti to noteikt, bet tur bija cilvēki. Pēc sirdspukstu daudzuma varēja noteikt, ka tur bija pieci cilvēki.
Tagad medniekam atlika tikai uzdarboties.

Jaunais pilots paraustīja plecus pagriezās un sāka lasīt koordinātes otram pilotam. helihopters pagriezās a labi un tas bija jūtams, jo pagrieziens bija straujš.

[B.A.L.O.D.I.S]

Kirils joprojām vigli nervozēdams pamāja ar galvu pilotam un viegli pasmaidīja. Izskatījās, ka viņš nebija gaidījis no mums tādu reakciju.
Uzlicis nelielo somu uz pleca, viņš izrausās no helikoptera no helikoptera reizē ar pārējiem.

Kirila skatienam pavērās, šķiet, kādu gadsimtu veca māja un divi stāvi pie tās.
Vietiņa ir nu gan baigā. Izskatās, ka būs jautri.
Viens



Šo rakstu rediģēja B.A.L.O.D.I.S: 06.03.2009 00:02

[Semijs]

-Pieci? Tātad grupņiks!-
Vampīrs pie sevis laimīgi nodomāja un pazuda iekšā mājā, kur vajadzēja atrasties cilvēku baram. Atradis daž ne dažādus asus priekšmetus, Bens pārliecinājās, ka tie nav sudraba un speciāli sagriezās ar tiem, pēc iespējas vairāk, lai būtu vairāk asiņu un brūču. Reģenerācija uzriez nedarīs darāmo, bet laika arī nebūs daudz, sāpes patīkami smeldza, sen viņš nebija to izjutis.
Nosmērējis savu beisbola nūju pret savām asinīm, Bens sāka iet uz to pusi, kur juta cilvēkus, sakņupis un vārgā balsī bļaudams.
-Vai te kāds ir?! Palīdziet lūdzu!-
Vai nu viņa upuri muks prom, ar domu, ka ''ievainoto'' Benu meklēs tagad plēsoņas, vai arī būs muļķi un steigsies palīgā. Vampīrs nekur nesteidzās, viņš gāja lēnām un klusi, lai dzirdētu visu sev apkārt.

[Zōzā zač zač]

ooc: pieņemsim, ka Kirils iemiga un to nosapņoja.


Visi gulēja un neviens nedzirdēja Bena kluso balsi, bet kad viņš nonāca līdz durvju ailei, tad viņš istabā ieraudzīja trīss vīriešus un divas sievietes. Viens it kā bija sardzē, bet bija iemidzis, jo viņš vienīgais sēdēja. Kad tika izdarīts nākamais solis no bena puses, tad viņš juta, kā noklikšķ kaut kas sienā un pēc mirkļa viņš sajuta smagu sajūtu ribās. Viņa ribās bija iesprūdis ass metāla priekšmets. Ribas netika salauztas, vai pāršķeltas, metāla plāksne bija iedūrusies, tieši tur, kur ribas savienojas. Un labā plauša bija nedaudz ieplēsta. Un pirmais, kam refleksīvi vajadzēja notikt, bija klepus.

[Semijs]

-Khe! Ā bļ.e, Jūs kro.pļi ar savām sū.da idejām!-
Bens ieklepojās un saprata, ka tikko tā stulbi nodeva sevi. Laika nebija un izskatās, ka nāksies vien tērēt lodes šoreiz. Vampīrs nebija labu laiku ticis pie asinīm, tādēļ viņa spējas nebija tik stipras kā ierasti, bet pārdabisks spēks un ātrums viņā vēljoprojām bija.
Satvēris metāla priekšmetu un to pārlauzis, Bens meta to pa guļošo sargu, nevilcinādamies, vampīrs izvilcis savu dunci, veica tālu lēcienu uz nākamo guļošo vīrieti, ar domu ietriekt dunci viņam ribās.

[Zōzā zač zač]

Visi uzmodās no Bena balss un pirmais cieta sargs, kuru pāršķēla Bena mestā plāksne. un viņš nokrita uz grīdas raustīdamies pēc nāves krampjos. Abas Sievietes krita panikā, viena sāka skaļi kliegt. Un bena lēciens bija veiksmīgs, viņš trāpīja guļošajam vīrietim, pirms viņš piecēlās sēdus, bet Bens pārcentās ar spēku un brutāli ietriegdams dunci šī virieša krūtīs viņu gandrīz vai saplacināja. Vīrietim tika pārdurtas plaušas un caurdurta sirds. Trešais vīrietis izvilka pistoli, kad viņš savā sejā sajuta siltas šļakatas un uzreiz izšāva visu aptveri pa Benu. Divas lodes trāpīja. Viena ietriecās metāla plāksnē, kas bija vēl palikusi Bena ribās un otra izgāj caur vampīra bicepsam. Benam tagad vajadzēja dabūt kaut nedaudz asinis, lai uz brīdi apslāpētu sāpes, kas tagad viņam bija jāizjūt.

[Semijs]

Asinis... asinis šļakstījās Bena sejā, tās garša bija patīkama, neskatoties uz to, ka vampīrs viņus tieši nesūca, viņš dabūja kādu šļakatu izgaršot, bet visu viņu baudu izbojāja tas nožēlojamais cilvēks, kas centās nogalināt vampīru ar pistoli.. ar parastu pistoli. Sāpes bija jūtamas jā, bet asinis, kas šļācās mutē mazināja to. Atņirdzis zobus, Bens zibens ātrumā ietriecās trešajā vīrieti un ielidoja ar viņu sienā, iespējams salauzdams viņam daudz ko svarīgu. Iecirtis savus zobus viņa rīklē, Bens sāka sūkt asinis šausmīgā ātrumā, viņš bija izsalcis.
-Ak jā... meitenes.-
Viņš viltīgi pasmaidīja un satvēris vīrieti aiz kakla, aizsvieda viņu projām no Bena un abām sievietēm. Nolaizījis lūpas un izrāvis ārā metāla asmeni, vampīrs to ietrieca vienā no līķiem istabā. Kliedzošās sievietes sāka krist uz nerviem, tādēļ Bens abas sievietes burtiski iedzina stūrī un abām ausī iečukstēja.
-Ššš...-
Pēc tā vampīrs izmantodams savu vampīra šarmu un hipnozi ķērās pie deserta.

Šo rakstu rediģēja Semijs: 06.03.2009 01:01

[Malduguns]

Skārleta atlaida Metjū no sava tvēriena un pasmaidīja.
-Bena radīts? Tas ož pēc nepatikšanām,-Skāleta pasmīnēja.
-Pret to es neiebilstu,-viņa sacīja, kad Metjū piedāvāja viņai nolikt somu un iekārtoties, tā teikt.
Paņēmusi somu, viņa atvēra durvis un iegāja mājā. Nu vajadzētu uzmeklēt tikai kādu no pieminētajiem - otru vilkati vai arī nu jau redzēto cilvēku.

[Hworang666]

Kādēļ lai gan es paliktu te, ja man pienāksies naudas žūksnis, kad viss būs galā? Tas gan - iespējams, ka pienāksies, jo cilvēki melo un tas tips neizskatījās pārāk uzticams... Vispār... Viņa sejas izteiksme aizdomīgi atgādināja to situāciju, kad tu kādu nolem nāvei... Aizdomīgi... Pēkšņi viņš aizdomājas, ka ar acīm skanē debesis, vai nemanīs kādu lidojošu objektu. Ja nu vampīri mūs atkal izseko? Bet, tā kā acīs neviens, jeb, precīzāk - nekas nekrita acīs, Bleiks atslābinājās. Tad viņš viegli iespurdzās. Izskatījās, ka Kirils ir iemidzis... Protams, biedrs, kurš visu uztver mierīgi nav sliktākais variants, bet, vai šis nav tā kā pārāk mierīgi. Kad helikopters asi pagriezās, viņš viegli uzslīdēja virsū blakus sēdošajai sievietei. Ai, atvainojos... viņš veltīja viņai strauju smaidiņu, kas varētu norādīt, ka viņi ir kaut mazliet pazīstami, vai arī to, ka viņš vienkārši galanti izturas pret sievietēm.

Šo rakstu rediģēja Hworang666: 06.03.2009 15:35

[B.A.L.O.D.I.S]

Kirils joprojām snauduļoja ar vieglu smaidiņu uz sejas. Pēc nelielā grūdiena viņš atvēra acis uz brīdi, pārbaudīja vai nekas nav mainījies un aizvēra atkal acis. Drošības sajūta un komforts darīja savu par spīti uzdevuma bīstamībai. Lai atbrīvotos no stresa un saglabātu modrību, reizēm ir jāizguļas.

[semo]

Šis būs pailgs lidojums - noteica Nakamura un iekārtojās ērtāk, lai mazliet iesnaustos - jāuzkrāj spēki, kas zina, kas mūs sagaida Viņš nebaidījās iemigt, jo labi zināja savas spējas, ka nepieciešamības gadījumā spēs momentāni pamosties un adekvāti reaģēt - līdzīgi kā labs sargsuns.

[Moriartijs]

Tikai pasmīnējs par Bena straujos aiztīšanos, Džeroms paņēmis Skarabeju ielika kaķi atpakaļ kabatā un devās ārā. Nonācis pie mašīnas, viņš iemeta savu mugursomu bagāžniekā un domāja doties "pusdienās" vai nē.

OOC: jautājums, ārs taču ir ārs. vai būtu pieejama kkāda apkārtnes karte?

[Eņģeļu gūstekne]

Viņa salika mantas bagāžniekā, iekāpa aizmugurējajā sēdeklī un aizpīpēja savu cigareti. Leia nevilcinājās ar liekām pārdomām par braukšanu, sieviete zināja, ka uzradīsies kāds cits, vai šai gadījumā cita, kas to izdarīs viņas vietā. Vilcene nosmīnēja un ievilka pirmo dūmu, lēni izpūtusi izbaudot katru mirkli kad tabakas un marihuānas dūmi aizskāra daudzās garšas kārpiņas. Abu vielu smarža un dūmi piepildīja mašīnu. Leiai bija pilnīgi vienalga vai kāda īdēs vai nē par šo egoistisko izgājienu, viņu "zālīte" nomierināja un reizē padarīja dzīvi gaišāku.
Vari braukt tikai neapmaldies četrās eglēs...vai priedēs, īsti neatceros to muļķīgo teicienu.
Noņurdēja sieviete un ievilka vēl vienu dūmu. Topogrāfiski idioti un idiotes nebija nekāds retums un ar šo divu jaunkundzīšu vidū noteikti bija vismaz viena ar īpaši augstu intelekta līmeni.

[mr Bl@ck]

Džeikobs vienkārši sēdēja krēsla nolaidis platmali zemu pār acīm, apslēpjot zem tās cinisku smaidu. Šis Bens bija devies medībās, tikko pēc saulrieta, bet viņiem vajadzēja doties ceļā cik vien drīz iespējams. Nē punktualitāte pēdējos gadsimtos nebija tā visvairāk izkoptā vērtiba. Ak jel, Džeikobs vēl atminējas tos laikus kad par nokavēšanos nāca bargi sodi, mūsdienās tā bija pagātne.
Tikko saules pēdējais stars pazuda aiz apvārkšņa Džeiks pieleca kājās uz sāka soļot uz mašīnas pusi. Tā kā Džeika nebija daudz personīgo mantu, tik vien kā papildus munīcija, viņs nometa to uz aizmugurējā sēdekļa un pienāca pie vadītāja durvīm, uzlicis roku uz roktura viņš sacīja otram vampīram: Sēdies iekšā, Džerom. Tonis bija vēss, neizteiksmīgs un pavēlošs pat ar zināmu izsmiekla devu. Neliksim organizatoriem gaidīt. Nesakot vairāk ne vārda Džeiks iesēdās mašīnā un ieslēdza GPS, lai aplūkotu ceļu un iespējamās problēmas, ar ko šī grabaža, ko dažs labs uzrošinās saukt par mašīnu, varētu saskarties.

[Moriartijs]

Nolēmis nedoties "pusdienās", jo bija jau nesen paēdis, Džeroms apskatīja apkārtni.

- Piekrītu. Būtu laiks doties. Labāk ātrāk, nekā vēlāk visu nokavējot. - Džeroms noteica Džeikam un apgājis otrā pusē mašīnai iesēdās iekšā. Padomājis sprādzēties vai nē, Džeroms uzmeta vienu skatienu GPS un ļāva ar to tikt galā pašam Džeikam.

- Gaidīsim Benu? Vai tomēr dosimies? - viņš painteresējās skatoties laukā pa logu.

[Zōzā zač zač]

Sievietes bija pārbijušās un būtu varbūt pretojušās, ja vien Bens nebūtu sācis izmantot savu vampīra šarmu, kas lika viņām nomierināties, bet tik un tā viņas trīcēja un mēs jau varam iedomāties ko šis vampīrs, kurš brutāli nogalināja trīs vīriešus, izdarīs ar šīm divām neaizsargātām sievietēm.


Metjū pagriezās un devās uz durvju pusi. Apstājies pie durvīm viņš pasmaidīja, jo bārda sakustējās, it kā viņš smaidītu.
-Iespējams, ka tā tas varētu ost. Un tagad es tevi ievedīšu mājā un tad sameklē kādu, kas tev palīdzēs iekārtoties.-
Vīrietis noteica un pagriezies pret durvīm, tās atvēra. Durvis bija sākušas nedaudz pūt, bet tas acīmredzami neuztrauca Metjū un pamatoti. Ieejot mājā, tā no iekšienes izskatījās tik pat drausmīgi, iespējams pirmā reakcija varētu būt - "Un šī ir Tā māja kur mums būs sanāksmes? Ūķis nevis māja."
Ārdurvīm aizveroties Metjū drošā solī devās pie durvīm, kas bija tieši pretī ieejas durvīm. Tas izskatījās pēc sienas skapja, dēļ durvju noformējuma. Apstājies pie durvīm viņš tās atvēra un ielaida Skārletu pa priekšu. Pirmais ko sieviete redzēja bija gaišs garš gaitenis un tas izskatījās gaumīgs, jo gaiteņa sienās bija iestrādāti visādi tēli un zīmes, kas padarīja šo telpu nedaudz mājīgu, kā arī spogulis, kas atradās tieši telpas kreisās sienas vidū. Un gaiteņa grīda bija slīpa, jo tā veda uz leju, acīmredzami uz pagrabu.
Izgājis cauri šim gaitenim Metjū nonāca pie vēl vienām durvīm, kuras atvērās pašas. Un tad priekšā pavērās siena un gaiteņi, kas aizgāja uz abām pusēm, viens pa labi un otrs pa kreisi. Šī vieta izskatījās pēc labi koptas un pārtaisītas militārās bāzes, kas ir uztaisīta zem šīs vecās mājas.
Metjū apstājās un pagreizās pret Skārletu.
-Tu ej pa to gaiteni un atrodi, kas tevi te izvadās un es tikmēr piekārtošos un atradīšu labākas drēbes par tām, kas man tagad ir mugurā.-
Metjū pagriezās un aizgāja pa gaiteni kas veda pa kreisi un pazuda aiz stūra, kas veda atkal pa kreisi. Skārletai tagad vajadzēja atrast kādu, kas viņai izrādītu šo vietu. Viņai atlika iet taisni pa šo gaiteni, kas veda pa labi, ka tikko ienāca un kas apmēram, pēc pieciem metriem nogriezās vēlreiz pa labi. tad atkal parādījās priekšā milzīgs gaitenis, kurš bija platāks un gar sienām bija vairākas durvis. Tālākās durvis, labajā sānā, bija atvērtas un no tām varēja dzirdēt skaņu, kādu var dzirdēt, kad kāds kaut ko metina. Tuvākajās durvīs, kas bija nedaudz atvērtas, bija jūtama patīkama un reibinoša smarža , kas jaucās kopā ar eļļas smaržu.
Skārletai tagad bija izvēle kurās durvīs ieiet, lai viņai kāds izrādītu šo vietu.

Tikmēr helikopterī otrais pilots atkal pagreizās pret aizmugurē sēdošajiem un skaļā balsī ierunājās, tā lai visi viņu dzirdētu, pat tie, kas bija aizmiguši.
-Labi, piesprādzējieties, tagad mēs paātrināsim lidojumu. Nevēlos, lai kāds tiktu izmētāts pa visu kabīni.-
Viņš skaļi iesmējās, laikam pēdējais teikums bija kā joks, kuru saprata viņš. Bet piesprādzēties vajadzēja, tas bija tīri tā drošības pēc.

Tikmēr, kamēr helikopters uzsāka savu straujo lidojumu, visas vilkates jau atradās mašīnā un varēja sākt savu ceļu uz galapunktu, kuru rādīja mazais GPS ekrāns.

Pēc 10 minūšu stāvēšanas, kad Bens vēl neparādījās, vampīriem, kas jau sēdēja mašīnā vajadzēja saprast, ka Viņš pats varēs nokļūt galā, jo viņš, kad viņi nokļuva šajā mītnē, bija tas, kurš visvairāk bija pētījis ceļu un gala punkta atrašanos vietu uz šī mazā GPS ekrāniņa.


OOC: Ja tu domā, Moriartij, ārs, kā zemes - tā mērvienība, tad jā, ja tas ir no kāda posta, tad visticamāk tas ir domāts ātrs.

[Semijs]

Bens iznāca ārā no izveidotās asinspirts un atbalstījies pret sienu, elsodams teica.
-Jomajo, nezināju to, ka cilvēku sievietes spēj panākt vampīres līmeni. Ehzz(aizpīpē cigareti) nu būs vien jādodas uz to mītiņu..-
Izvilcis ārā lapiņu, kur vampīrs bija saszīmējis ātrāko ''skriešanas'' maršrutu, Bens to nopētīja visvisādi un ielicis lapiņu atpakaļ somā, viņš pirms došanās prom, veltīja gaisa skūpstu visiem cilvēkiem, kuri gulēja izsūkti sausi. Vampīrs bija viss notraipīts asinīs, bet uz to viņam bija vienalga, kas spēs par to piesieties? Izlīdis uz mājas jumta, Bens ievilka dziļu elpu caur nāsīm un nopūties, acumirklī pazuda no vietas, kur bija atradies. Pēc kādām trim sekundēm Bens jau bija uz cita mājas jumta un tādā gaitā viņš lēkāja/skrēja uz sarunāto vietu..

[Moriartijs]

- Nešķiet, ka viņš plāno nākt atpakaļ, - Džeroms pēc 10 minūšu gaidīšanas teica. Sķiet ka Bens bija nolēmis nonākt galā saviem spēkiem/kājām. Lai jau.

Vēlreiz uzmetis skatienu ceļam, teica, - Braucam? Lai nenokavētu ... -

[B.A.L.O.D.I.S]

Kirils pamodās, paskatījās pulkstenī un nosvilpās.
Interesanti, kāpēc šādās misijās jāpārvietojas ar helikopteriem.
Apkārtējie cilvēki bija vai nu aizmiguši, vai noslēgti sevī un mācās virsū garlaicība. Viņš domāja prasīt pilotam, cik ilgi vēl jābrauc, bet pārdomāja. Tad viņš izvilka veco labo spēļu kāršu komplektu un paprasīja:
Zoli mākat?

[Hworang666]

Bleiks neviltoti iesmējās: tev piekodina piesprādzēties, lai tu neizšķīstu pa kabīni, bet tu vēlies uzraut zoli? Tagad sāk šķist, ka mūsu komandā ir pat flegmatiķis, kurš gandrīz vienmēr aizmieg un nedzird visu svarīgo.. Būs jāsāk pielietot savas balss spējas, savādāk cauri netiksim. Pasmaidījis viņš piesprādzējās ciešāk. Patiesi negribējās ietriekties pilotos, tādējādi pat netiekot līdz mīļotajiem vampīriem... Uzlicis kājas uz somas savā priekšā viņš iekārtojās ērtāk.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 09.03.2009 17:01

[Malduguns]

Skārleta sekoja Metjū norādījumiem un drošā solī devās uz priekšu. Viņu neuztrauca ēkas īpatnējais, paplukušais izskats, galu galā, ne jau viņa tur mitinājās.
Viņa devās uz telpu, kur varēja jaust neparasto un patīkami eļļaino smaržu, tur, cerams, būs kāds pieejams personāžs.
Paskaļi pieklauvējusi, viņa vēra durvis vaļā.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 08.03.2009 22:23

[B.A.L.O.D.I.S]

Kirils pamanījis apkārtējo cilvēku pasīvismu, ielika kabatā atpakaļ kāršu komplektu.
Izskatās, ka ceļojums uz Baltiju būs jāpavada bezdarbībā. Kāpēc es savu PDA kompi nobāzu dziļi somā?
Lai īsinātu laiku Kirils sāka mēģināt noteikt šobrīdējo atrašanās vietu novērojot ainavu, cik nu varēja redzēt.

[washulis]

Sempera brīdi samulsa, kad dzirdēja Leias teikto. Ko? Viņa jau gribēja sākts smieties pat tik muļķīgu izteikumu no vilkates puses, bet tikai nosmīnēja un uzlika roku uz ātruma kloķa, to ātri sākot bīdīt, liekot vecajajai grabažai ātri uzsākt braucienu.

Tas nedaudz pakauca, bet drīz viņi jau straji brauca uz priekšu. Sempera viegli izņēma dažādus līkumus, pagriezienus, ik pa laikam iemetot acis GPS aparātā, lai ātrāk varētu tik tālāk no tās marihuānas smakas. Viņa deva priekšroku ūdenspīpēm.

Tikmēr kāds piekūns veikli sekoja mašīnai, turot to visu laiku acīs. Hadža nedomāja atstāt Semperu kopā ar kaut kādām svešiniecēm vienu.

[Eņģeļu gūstekne]

Šķita, ka junkundzīti pie stūres nemaz neapmierināja "zālītes" patīkamais, rūgtenais aromāts, bet Leiu tas tikai uzjautrināja, viņa sakrustoja kājas un ievilka vēl pāris dūmus, tomēr kā jau tas ir ierasts, nekas nebija mūžīgs un arī "kāsis" izzuda drūmā pelnu čupiņā. Vienīgi dūmu mutuļi, smarža un Leias spīdošais acu skatiens atgādināja par kādreizējo psihoaktīvās vielas klātbūtni šai mašīnā. Trīs grami bija pazuduši kā nekad nebijuši, bet Vilcene jutās stabilāka par stabilu, jā... saki ko gribi, bet organisms izstrādā imunitāti, it īpaši nepilnu tūkstots gadu laikā.
Saki cik ilgi mums īsti būs jādirn šai konservu bundžā? Protams ja tev nav problēmu atbildēt.
Vienaldzīgi vaicāja Leia, piekrāvusi pilnu klēpi ar YSL kosmētiku, lai cik gadsimti būtu pagājuši, tomēr šī firma nemira un aizvien bija labākā kosmētikas ražošanas vēsturē. Uzdotais jautājums bija pavisam vienkārš, jo Leiai bija jāzin, cik ilgs laiks bija dots makiāža uzklāšanai.
Starp citu Leia, jūs abas būtu?

[washulis]

Sempera. Sempera Heila. Vilkate iepazīstoties atbildēja, uz brīdi nopētot augsprātīgo būtni caur aizmugures spogulim. Bet darot šo darbiņu, vārdam jau noteikti būs maza nozīme.

Pavērusi acis atpakaļ uz GPS ierīci, viņa noteica. Pārlieku ilgi nevajadzētu, bet tas atkarīgs arī no tā, kādi būs ceļi. Ne pa tādām vien sūdu takām ir nācies braukt. Tas lika viņai atcerēties reizi, kad pa vecajiem Kongo džungļiem, kurus nu par džungļiem gan nenosauksi, sanāca iebraukt grimstošajās smiltīs ar savu kvadraciklu. Tas bija jautri...

Sempera atkal pievērsās ceļam, cerot, ka arī pašai ar šo grausta gabalu nebūs ilgi jābrauc.

[semo]

Nakamura dzirdot pilota norādījumus, klusējot piesprādzējās. Uz Kirila uzaicinājumu spēlēt zoli viņš noraidoši pagrozīja galvu, taču kad Kirils atlika kāršu komplektu atpakaļ kabatā un sāka skatīties pa logu, Nakamura tomēr nolēma ko pateikt, lai nerastos komandas starpā nevajadzīga spriedze, īpaši jau Bleika piezīmes dēļ. Neņem ļaunā, bet es neesmu kāršu spēļu cienītājs, turklāt nekāda spēle šādos apstākļos nesanāktu. Iesaku labāk mazliet pagulēt un uzkrāt spēkus, mums priekšā grūtas dienas.

[mr Bl@ck]

Dodamies. Džeiks sacīja ar tādu kā nopūtu. Gan jau panāks, ja nē, pats vainīgs. viņš piebilda iedarbinādams motoru un ielikdams to pirmajā robā.
Un jā, ja nu kas, mani sauc Džeikobs, Džeikobs Aleksandrs Bleks.

[Moriartijs]

- Džeroms Pīters Ridlijs, - Džeroms katram gadījumam nosauca savu vārdu vēlreiz. Tad pievērsās ceļam un gaidīja kad nonāks galā.

- Man tāda sajūta, ka Benijs sagribēja ierasties ar grand entrance, nevis kā parastie "mirstīgie". Atvainojos par kalambūru. - viņš iesmējās.

[mr Bl@ck]

Atgādini lai ielaizu viņam lodi pēcpusē, ja mēs plānojam kaut ko lielu labāk lai nav nekādu aušību. Džeikobs sacīja uz mirkli atlaisdams stūri un atbīdīja savas pistoles aizslēgu lai pārbaudītu kādas lodes tur bija ielādētas, jā, sprāgstošās, būs jauki skatīties kā viņš mēģinās atreģenerēt pusi pēcpuses.
Tagad mašīna traucās pa iezīmēto ceļu krietni virs atļautā ātruma. (It kā ātruma ierobežojumi pastāv postapokaliptiskā pasaulē?) Vadoties pēc GPS vēl bija vismaz desmit minūtes braucamas.

[Moriartijs]

- Noteikti atgādināšu. Nav ko aizlaisties. Pusdienas šis sagribēja, - Džeroms sarkastiski noteica, - Lai gan būtu jauki redzēt viņa seju, ja šis aizies atpakaļ gaidīt mašīnu! - vampīrs iesmējās.

[Zōzā zač zač]

Kad SKārleta atvēra durvis, viņas sejā un visas viņas ķermeni pārņēma viegla eiforija. viņa izjuta saldenu smaržu un tās nebija tās eļlas, kas te smaržoja, tā bija patīkamāka un uzbudinošāka smarža. Gabriela asinis.
Tikmēr pats Gabriels stāvēja pie galda ar muguru pagriezies pret durvīm. Viņam pretī stāvēja galds uz kura atradās viņa snaipera ierocis, pāris lodes, vīraks un šķīvis, kurā pa vidu bija deglis un kas bija piepildīts ar kādu šķidrumu un acīmredzami tā bija tā smarža, ko no sākuma bija sajutusi Skārleta pirms viņa iegāja istabā, kas bija piesūkusies ar reibinošu asins smaržu. Gabriels uz abām rokām uzlika savas metāla aproces un uzvilka džemperi, jo pirms tam viņš bija tikai pelēcīgās auduma biksēs. Protams, viņš dzirdēja, ka kāds kaluvēja, tapēc tagad viņš pagriezās un viņam no labās rokas aproces iznāca divi gari asmeņi, kurus apspīdēja zilganvioletas gaismiņas. Acīmredzami UV. Pacēlis labo roku pie krūtīm asmeņi ievilkās aprocē un gaismas nodzisa.
-Metjū atsūtija?-
Viņš pajutāja skatoties tieši Skārletai acīs.

Džeikobs un Džeroms, jau bija ļoti tuvu, bet tomēr bija gabals ko braukt. Viņi jau bija nonākuši mežā, bija grūti saprast, kas kur ir, jo apkārt bija koki, krūmi un mežs bija gandrīz vai necaurredzams.
Vilkatēm gan bija lielāks gabals ko braukt, nemaz nerunājot par cilvēkiem, kas bija nobraukushi tikai pusceļu.


Tikmēr Benu kāds novēroja. Tumsā iemirdzējās gaisma un tad mazs sarkans punktiņš vien palika, kas zaigoja koši srkanā krāsā. Tad tas palika nedaudz blāvāks un nolaidās nedaudz zemāk.

[Malduguns]

Ja pēc pieklauvēšanas neviens akurāt nebļauj, ka iekšā iet nedrīkst, jāiet tur, kur bija domāts. Skārleta tieši tā arī darīja un pirmais, kas pārsteidza vampīru sievieti ienākot bija smarža. Asins smarža, kura teju vai deva dullumu galvā. Daudz jau nevajadzētu, vien pāris lāsītes un alkas būtu apmierinātas kā pēc kāda našķa. Skārleta pie sevis pasmīnēja un nokratīja šo domu. Cilvēku jaunulis bija Metjū draugs, turklāt arī nevarēja zināt, vai viņš gadījumā nav kāds īpašs un visiem nepieciešams eksemplārs.
Skāleta uzbūra naivāko un piemīlīgāko smaidiņu. Viņa apzinājās savu skaistumu un valdzinājumu, kā arī apzinājās to, ka vēlas būt draudzīga pret šo cilvēku. Kāpēc gan, galu galā, ēdājs nevarētu sadarboties ar savu ēdienu un gastronomiskās izvirtības neatlikt uz citu laiku?
-Tieši tā, Metjū sūtīja,-Skārleta pamāja un ļāva, lai cilvēku jaunulis uzņemas vadību, arī viņa skatījās Gabrielam acīs. Bez kauna, nožēlas vai asinskāres. Tā vienkārši.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 10.03.2009 16:16

[Zōzā zač zač]

-Skaidrs..-
Puisis gari novilka it kā domādams, ko teikt. Novērsis acu kontaktu un pagriezis galvu uz sāniem puisis paņēma atslēgu, kas stāvēja blakus viņa snaipera ierocim. Un atkal ieskatīdamies Skārletai acīs laipni pasmaidīja. Smaids viņam piestāvēja un bija redzams, ka viņš nav no tiem, kas visu laiku smaida.
-Tātad, Tu būtu Skārleta. Ja kļūdos, tad izlabo.-
Viņš uzreiz pārgāja uz Tu, lai būtu vieglāk komunicēt. Puisis nopētīja šo vampīru no galvas līdz kājām, neslēpjot, ka to dara, protams , neuzmācīgi, bet pietiekami uzkrītoši.
Nolaidis labo roku gar sāniem viņš paspēris pāris soļus uz priekšu nostājās Skārletai tieši pretī. Acu kontakts. Asins smarža.
-Un, ko viņš lika man tev ar tevi izdarīt?-
Viņš uzdeva vēlvienu jautājumu un gaidīja Skārletas atbildi. Acīmredzami puisim bija kāds nodoms, ko viņš vēlas panākt ar savu mierīgo uzvedību un savu asins īpatnēji spēcīgo smaržu.

[Malduguns]

Skārleta atbalstījās pret sienu un pētoši noraudzījās Gabrielā. Dots pret dotu, jo arī viņa nesteidzīgi nopētīja cilvēku jaunuli, kurš bija pietiekoši drosmīgs, lai viņu izaicinātu. Viņa nezināja, cik daudz Metjū Gabrielam bija pateicis par viņu, vai viņš vispār kaut ko zināja, tomēr tas vienmēr bija izpētāms.
-Jā, es esmu Skārleta. Prieks iepazīties, Gabriel,-viņa sacīja, pasmaidīdama vieglu lūpu kaktiņu smaidu. Viņa gaidīja. Viņa varēja gaidīt vien mūžību, ja tas būtu nepieciešams, jo ne jau viņas dzīve aizritēja garām degunam. Bet kā kāds gudrs cilvēks bija teicis, laiks ir tikai vēl viena ilūzija, kuru rada prāts.
-Metjū teica, ka tavs uzdevums būtu mani iepazīstināt ar apkārtni. Es te skaitos kā vecs draugs, tā teikt,-Skārleta pasmaidīja vēl mazliet un vēl aizvien lūkojās Gabrielam acīs.

[Bizii van Dope]

Mašīna, kuru vilkaču pārstāvjiem tika atvēvēlēta ceļam, bija kaut kāds labi saglabājies, tomēr nemoderns antikvariāts. Nekaunība, ja jau gribēja, lai labākie palīdz, taču, ja labāku transporta līdzekli viņām nedeva, tad nevajadzēja arī. Tas nebija gluži vienalga. Varbūt kādam būs jāieminās, ka Tanija Leiko ir Tanija Leiko galu galā, taču pašreizējo situāciju tas nemainīja. Kas bija, tas bija. Ko jau nu…
Vismaz GPS tai bija. Ha! Vismaz kaut kas! Rudmatainās vilkaces sejai pārslīdēja viegla smīnsmaida atblāzma.
Patiesībā Tanija būtu gribējusi, lai gan vairāk vienkārši varējusi vadīt mašīnu, taču tikai paraustīja plecus. Būtībā viņai jau bija vienalga. Ar vieglu, neapzinātu graciozitāti sieviete pagrieza muguru pārējām vilkatēm. Koši sarkanie mati novizēja gaisā kā ugunīga blāzma. Viņa iekārtojās aizmugurējā sēdeklī un sakrustoja pārsteidzoši slaidās rokas uz krūtīm, izskatīdamās nopietna un bezkaislīga. Bet pie reizes brāzmaina ar dzirkstošajām kaķes acīm un dzīvīgajām kustībām, kas jāatzīst viņai pašai nenozīmēja itin neko. Tanija Leiko nekad sevi īpaši neievēroja un nenovēroja.
Patiesībā jau visi varenie pasaules vēstures gaitā ir sēdējuši tikai aizmugures sēdekļos.
Sieviete ar vienu lielu aci iešķībi palūrēja uz abām pārējām vilkatēm, viņām mazliet nelaipni pārmainot vārdus. Tanijai nebija noskaņojuma kaut ko īpaši runāt un arī uz mēles nekas neniezēja sakāms.
Rudmate no malas novērtēja abas pārējās sievietes un atzina, ka Sempera Heila ir skaista vilkate. Toties jau viņas abas bija acīmredzami pieradušas dominēt. Tanija gan sevi negrasījās padarīt par muļķi… bet tas tā.
Mani sauc Tanija Leiko. Viņa ierunājās smalkā, uzsvērtā balsī. Tā bija pirmā reize, kad vilkate ierunājās abu sieviešu sabiedrībā.
Tad te nu bija trīs labākie vilkači pārstāvji. Acīmredzot katrs no savas pasaules malas. Tanijai likās, ka gaiss piesātināts trīs dažādu smaržu…

Viņa sakrustoja arī kājas un pavērās ārā pa logu.
Jā, man arī. Tanija piekrita Heilai par ceļiem, kas izbraukāti.
Metjū, Metjū… Viņa reizē prātoja par mapītes personu saraksta savādāko vilkaci un pārcilāja prātā parakstītā līguma nolādētos noteikumus. Griežot zobus, Tanija bija uzlikusi tam savu parakstu. Bet tas nebija labi. Tomēr pašlaik tur neko nevarēja padarīt. Tikai tas bija dīvaini. Jau otrā vilkace no viņu dzimtas iesaistās nopietnā darbiņā. Jau otrā, kas izvēlēta tādai kā pasaules glābšanai.



Šo rakstu rediģēja Bizii van Dope: 10.03.2009 22:38

[Semijs]

Bens jau tāpat bija uz kavēšanas robežas, tā kā viņš negrasījās veltīt savu laiku, lai uzzinātu, kas pa spožu gaismiņu viņu novēroja, bet drošības labad, Beretta jau bija stingri satverta vampīra rokā. Puisim pa ceļam nekas nesagādāja pārlieku liekas problēmas, pārvietoties no jumta uz jumtu bija jau ieradums.
-Sarkanā gaisma nozīmē stāt, bet šoreiz es nestāšos.
Vampīrs noprātoja un paātrināja savu gaitu, apzinoties to, ka būs diezgan piekusis, kad nonāks galā, bet Benam vienmēr pie sirds ir gājis teiciens ''Jo ātrāk, jo labāk.''

[Moriartijs]

Džeroms turpināja ceļā garlaikojoties. Skarabejs toties izlīda no kabatas un ložņaja pa mašīnu. Nolēmis paasināt nagus, kaķis izvēlējās aizmugurējā sēdekļa polsterējumu tam par atbilstošu. Pat sāka murrāt kādā brīdī.

[washulis]

Sempera pamāja ar galvu, tā sasveicinoties ar trešo vilkati. Visas sieviešu pārstāves! Interesanti. Laikam vilcači vīrieši mūsu laikus palikuši vairāk nīkuļaini. Ja neskaita tos dažus, kas bija pieminēti papīros. Nē, tas laikam bija tikai viens. Eh, vienalga...

Pie Tanijas piezīmes par ceļiem un to sūdainību, Sempera pasmaidīja. Jā... mūsdienās ceļi lielākoties tādi ir. Vai arī ceļu nav nemaz un tie jāveido pašiem.

Varēja dzirdēt uz jumta grabināšanos. Tur Semperas piekūns bija piezemējies, lai lieki nenogurdinātu spārnus. Tā varbūt nevar tik viegli apskatīt apkārtni, bet mašīnu un kas tur iekšā, gan. Sveika Hadža. Sempera klusi teica, pieliecoties pie nedaudz atvērtā loga, kur vīdēja putna galva.

[Zōzā zač zač]

Puisis nebrīnījās, ka šī sieviete zināja viņa vārdu. Galu galā visiem bija tā iespēja redzēt, katra īsu aprakstu. Jeb arī vārdus, ko pārstāv, jeb kas ir, un īsu aprakstu par šo indivīdu.
Novērsies no Skārletas Gabriels uzlocīja džempera labo piedurkni atsedzot metālisko aproci viņam ap roku. Vērojis sevi darbojamies viņš ierunājās.
-Skaidrs, tātad viņš atsūtīja tevi pie manis.-
Viņš sāka iet un viņa galva vēl joprojām bija noliekta. kad viņš bija ļoti tuvu sievietei, puisis pacēla galvu un bija ar seju pret seju ar Skārletu. viņa Varēja sajust viņa elpošanu, saldu un kārdinošu smaržu un mierīgus sirds pukstus.
-Labi, tad seko man, izrādīšu visu nepieciešamo...-
Gabriels pagrieza galvu uz durvju pusi un izsoļoja ārā pa tām. Pat neuztraukdamies vai sieviete seko vai nē viņš apstājās gaiteņa vidū un ar viegli paceltu roku norādīja uz durvīm, kas bija gaiteņa galā.
-Tur notiks visa pieņemšana un no turienes var vadīt visu, kas ir šajā bāzē, protams, tikai caur DNS un bals pārbaudi. Seko-
Viņš ar roku norādīja komandu, pats pat to nepiefiksējot. Viņš kustējās uz durvju pusi, kas bija tieši blakus durvīm, kuras norādīja Gabriels Skārletai. Pirms kāda brīža tajās durvīs uz kurām viņš devās skanēja metināšanas skaņa. Apstājies pie durvīm viņš skaļi ierunājās.
- Drū, iepazīsties Skārleta. Drū ir mūsu zinātniece, mehāniķe un vienīgā sieviešu kārtas pārstāve šeit.-
Viņš pagrieza galvu, lai redzētu Skārletu, bet viņš sajuta, ka kāds uz viņu blenž. Un tad ierunājās vilkate ar smaidu sejā.
-Saldumiņ, esmu tev parādā.-
Sieviete pieliecās tuvāk un ieelpoja Gabriela reibinošo asins smaržu. Un ar vieglu reibumu galvā viņa ar smaidu sejā ieskatījās Skārletas acīs.
-Andromēda, jeb vienkāršāk Drū.-
Pacēlusi roku viņa viegli pamāja. Bija acīmredzami, ka no viņas staro pozitīvisms. Vismaz tagad.
Pati sieviete bija slaida un baltiem matiem, pat uzacis un skropstas, un ļoti bālu sejas ādu un visvairāk kas piesaistīja šajā sievietē bija viņas acis, tieši to krāsas. Viena bija tumši zila otra brūna. Tagad meitenei mugurā bija milzīgs priekšauts, kuram bija daudz kabatu un visas pilnas ar visādiem rīkiem. Sākot no skrūvgriežiem beidzot ar urbjiem. Viņai mati tagad bija saņemti astē un viņas apaļā seja padarīja viņu mīlīgu.
Istaba, kas bija vilkatei aiz muguras, bija piepildīta ar visādām tehnikām un metāliem un pie tālākās sienas, kas bija pretī durvīm stāvēja kaut kāda ierīce, kuras viens metāliskais sāns kvēloja, acīmredzami to viņa bija metinājusi, vai arī karsējusi.


Vēl viens pagrieziens un mašīna kurā bija vampīri izbrauca ārā no meža un viņu priekšā parādījās milzīgs purvs un ceļš, kas veda uz vecu visai nedrošu trīsstāvīgu māju, šķērsoja tieši purvu pa vidu. Vēl dažas minūtes un mašīna būs apstājusies. Vampīri sajuta kā mašina piepildās ar trūdošu smaržu kāda ir raksturīga purvam un pūstošiem ķermeņiem.

Tieši tagad vilkatēm bija jaatrodas desmit minūšu intervālā no vampīriem. Un drīzumā viņas arī ieraudzīs ceļu, kas vedīs uz vecu māju, kura bija ieskauta purvainā apkārtnē.

Bens jau bija nonācis pie meža, kur bija tikko aizbraukusi mašina, kurā viņam vajadzētu būt. Tagad vajadzēja sekot ceļam un viņš panāktu savus kompanjonus,lai līdz ar viņiem ierastos pie vecās trīsstāvu mājas.



Tikmēr Dienvidpolā, galvenajā zālē, kur apspriedās pasaules galvenie.

- Mums tas Nav jāapspriež ar mūsu tagadējiem sabiedrotajiem -
Melnādains vīrietis, ar izteiktiem pleciem un kārtīgi koptu sirmu bārdu un pliku galvas vidu uzsvēra vārdus "Nav" un "sabiedrotie". Visi saprata, ka viņš runā par Vampīriem un vilkačiem. Kājās piecēlās vīrietis uz gadiem 70 un ieklepojoties mierīgā balss tonī ierunājās. Viņš bija visvecākais un pēc izskata visvairāk pieredzējušākais. To nebija iespējams nepamanīt.
-Bet es neuzskatu, ka mums nevajadzētu izsūtīt Tās atombumbas uz neapstirpinātām koordinātēm. Tas vilkatis teica...-
Vecais vīrs tika rupji pārtraukts, kad zālē ienāca kāda sieviete un ar riebumu ierunājās, kad vecais vīrs bija izteicis vārdu vilkatis.
-Jūs varētu apsēsties, mister Vērdžer...-
Viņa bija sieviete uz gadiem 40, vismaz vairāk viņai nevarēja dot. No viņas plūda vara un viņa pēc dabas bija valdonīga sieviete. Viņa bija savam vecumam ļoti slaida ar izteiktiem gurniem. Tas liecināja, ka viņa ir māte.
-Šādus jautājumus vajadzēja pārrunāt, kad Mēs visi šeit bijām.-
Viņa stingri iesāka un apsēdās. Atvērusi mapi, kas bija uz galda to ātri pārlasīja. Un kad sieviete apsēdās, tad arī apsēdās Vērdžers.
-Atvainojos, Miss Dhēva, bet mums būtu jāpaklausa šis vilkatis - Metjū. Viņam ir jāļauj izpētīt tā zona, pirms mēs rīkojamies. Apdomājiet to visi, jo tas var izšķirt visas pasaules likteni.-
Vecais vīrs piecēlās un nopētija kādu jaunekli, kas pienesa krūzes ar dzeramajiem pie galda. Vecais vīrs papurināja galvu, atteikdamies no šī cienesta un visai raitā solī izgāja ārā no istabas, bet bija manāms, ka vecums ietekmē viņa raito gaitu. Pārējie palika lielajā zālē runādamies.
Turpinājis iet pa gaiteni pie Vērdžera pienāca kāds viņa vecuma vīrs. Pēc izteiktajiem pleciem un milzīgajām rokām varēja pateikt, ka viņš ir bijis kareivis.
-Jauniesaucamie, cerams uzķersies kā zivis uz āķa, lai varētu uzzināt, kurš no viņiem būs tas kurš salūzīs pirmais-
Visi vārdi no jaunpienācēja skanēja nosvērti un daži uzsvērti. Vērdžers palūkojās uz sava saruna biedra un smagi nopūties ierunājās.
-Cerēsim, ka nebūs neviena, kurš salūzīs, jo savādāk viņš novilks savu vienību līdz ar viņu.-
Viņš cerīgi un tai pašā laikā skumji noteica. Viņi izlika lamatas, ja kāds no valdības būtu "Kurmis", jeb inficētais, un ziņotu visu Bleikam. Visa informācija ko viņi aplūkoja bija farss, un ja Vērdžers kļūdās, tad viņu izmetīs no valdības, bet viņš bija vecs jau un viņu tas neuztrauca.

Šo rakstu rediģēja Zōzā zač zač: 12.03.2009 01:25

[Malduguns]

Kad Gabriels pagāja garām, Skārlea vien pasmīnēja. Viņa saprata cilvēku jaunuļa ķircināšanos. Viņš viņu pārbaudīja nezinot, kas viņa tāda ir. Vēl viens mazs smaidiņš. Tas nozīmēja, ka Metjū nav izpļāpājies. Tas priecēja.
Skārleta pārvietojās klusi un vingri, ja Gabriels neatskatītos, viņš nemaz neapzinātos vampīru sievietes klātbūtni.
Daiļava ar interesi klausījās tajā, ko Gabriels stāsta un rāda. Jautājumu pagaidām nebija, tie parādījās vien tad, kad viņi nonāca pie Drū.
-Sveicināta, esmu Skārleta, kā jau te tika minēts, varētu teikt, ka sena Metjū paziņa,-Skārleta silti pasmaidīja. Atrast te jebkādu sieviešu kārtas pārstāvi bija labi. Tas nekas, ka viņa nesmaržoja tā kā šis cilvēks vai kā jebkurš vampīrs, ar to laika gaitā allažiņ varēja samierināties. Turklāt šī vilkate bija savādāka... pārāk balta? Albīne?
-Kās vēl ieplānots dienas kārtībā līdz sagaidam pārējos?

[Zōzā zač zač]

Drū ar pozitīvu smaidu sejā viegli nosvērus galvu uz kreiso pusi uzlūkoja Gabrielu.
-Manu Saldumiņ, tagad ej un sakopies, pie reizes arī pasaki, lai to izdara Metjū. Viņš teicās, ka to šodien izdarīs.-
Viņa nedaudz koķeti to pateica Gabrielam, un bija saprotams, kapēc viņa viņu sauc par saldumiņu. Nostājusies taisni pret Skārletu Drū smaidot viņu uzrunāja.
-Tā, tagad mēs - meitenes, divatā paliksim.-
Viņa novilka savu priekšautu un zem tā bija gaiša kleita, kas izcēlas un tajā pašā laikā apsedza visas meitenes aprises. pagriezusies sānus viņa nolika priekšautu uz pakaramā, ka sbija iekšā telpā. Gabriels tikmēr ar acīm vērodams Skārletu pagriezās un aizgāja uz istabu, no kuras viņš nāca. Pazudis durvīs no viņa bija palikusi tikai patīkama smarža.
-Tulīt es tev parādīšu, kur mēs visi sapūlcēsimies...- Aiz sevis aiztaisījusi durvis viņa turpināja. -Tātad, nekādas grūtības tev nesagādāja šīs vietas atrašana?-
Vilkate smaidot centās uzturēt sarunu, kaut aŗi klusumam arī nebija ne vainas, bet viņu interesēja šī Metjū paziņa. Viņa izjuta nelielu uztraukumu, jo nevēlējās neko sabojāt, vismaz savu pirmo iespaidu.
Meitene paspēra trīs soļus un jau stāvēja tieši pretī aizslēgtām durvīm. Aplikusi plaukstu ap durvju rokturi viņa nedaudz pieliecās un bišķi pacēlusi savus svārkus un labo kāju uz augšu, šī vilkate atklāja melnu lenti, jeb precīzāk somiņa, kas aplikta ap meitenes labās kājas augšstilbu. Viņa izņēma no vienas kabatiņas atslēgu un izslējusies nogludināja svārkus sev priekšā. Ielikusi atslēgu slēdzenē viņa attaisīja durvis kolīdz noskanēja knapi dzirdams signāls otrā istabā.
Durvīm atveroties, tur parādījās plaša telpa, kura smaržoja pēc svagas krāsas. Bija saprotams, ka šī telpa ir nesen izremontēta. Telpas vidū bija gaumīgs koka galds, kam apkārt bija koka krēsli ar sarkanu polsterējumu. Izskatījās, ka šie galdi būtu veidoti pēc gotikas stila. uz galda atradās metāliska plātne ar ovālu iedobumu tajā un greistos bija tāda pate plāksne. Pati istaba bija gaiša un gar sienām bija visādi monitori un rādija visādus attēlus. Acīmredzami tā bija video novērošana apkārt mājai. Un tālākajā istabas galā bija grāmatu plaukts. Istaba bija milzīga.
-Jā, Metjū nekur nevarēja atrast normālu galdu, tapēc viņš palūdza, lai es viņam palīdzu kādu uztaisīt.-
Viņa to sakot palūkojās uz Skārletu. Un tad piegājusi pie galda viņa dziļi ieelpoja.
-Jauka smarža...- Viņa aizvēra acis, tad tās atvēra un strauji pagreizās pret Skārletu. -Starp citu, tava telpa ir šeit.-
Viņa uzlika roku uz metāla plāksnes, kas bija uz galda, un galda otrā pusē siena nedaudz izkustējās un tajā ievilkās sienas daļa, kas bija durvju platumā.
-Tur ir speciālie apartimenti. Sienas ir izklātas ar gaumīgām tumši srkanām tapetēm un melniem smalkiem ornamentiem. Kā aŗi īsta luksusa gūlta. Un piebilstos vēl vēlos pateikt, ka ja gadījumā kas tad tavās rokās paliek arī slepenā eja. Ārkārtīgos gadījumos. No grāmatu plaukta izņem sarkanos vākos tērptu anatomijas grāmatu.
No sejas smaids nebija pazudis, tas bija kļuvis pozitīvāks. Vilkate atspiedās pret krēslu un lūkojās uz Skārletu.

Letīcija tikmēr bija nonākusi līdz vietai, kur viņa bija sajutusi asinis. Kur Bens bija pamielojies. Šī, pēc skata jaunā būtne, pārstaigāja līķus telpā. Trīs vīrieši un divas sievietes. Vissmagāk bija cietuši vīrieši, bet acīmredzami sievietes bija tikai izsūktas sausas. Viņai ārpus šīs ēkas gaidīja motocikls ar kuru viņa bija pate izvēlējusies braukt.

Šo rakstu rediģēja Zōzā zač zač: 12.03.2009 16:03

[Malduguns]

Ķircināšanās starp Gabrielu un Drū nebija nemanām, lai ko arī viņi necentās to īpaši afišēt. Skārleta par to tikai pasmaidīja.
Vilkates apģērbs zem priekšauta lika Skārletai uzraut uzacis. Neviena sieviete, cik nu Skārleta ar šiem radījumiem bija iepazinusies, nevaklātu kaut ko tādu tad, kad strādātu ar netīrām lietām. Tomēr katram jau savas īpatnības. Tāpat nedaudz pārspīlēta likās atslēdziņas glabāšana, tomēr Skārleta ar laiku attapās. Viņa tak bija vecāka par jebkuru šīs mājas iemītnieku un bija skaidrs, kāpēc viņai tas viss liekas nedaudz savādi. Pierast pie pārlieku jaunas kultūras bija pagrūti un šeit, Baltijā, viņa bija pirmoreiz. Vismaz vairāku gadismtu laikā jau nu noteikti.
-Jā, ar atrašanu nebija nekādu problēmu, man ir iekšējas radars,-Skārleta atjokoja un sekoja Drū, kura bija aizvedusi uz galveno sapulču telpu.
-Iskatās labi,-Skārleta sacīja, ievilkusi nāsīs smaržu.-Smaržai arī nav ne vainas, pēc manas saprašanas mazliet par stipru, bet var iztikt,-viņa noteica, pastaigādamās pa telpu.
Personīgie apartamenti skanēja labi. Varēs nolikt somu un tamlīdzīgus krāmus.
-Slepenā eja? Uz kurieni tā ved?-Skārleta interesējās, pakustinājusi vajadzīgo grāmatu.

[Zōzā zač zač]

-Tas ir sava veida bunkurs. Tur glabājas visāda veida ieroči, kurus Metjū ir savācis no ziņtkāŗigajiem, kas te ir lozņājuši, kā arī te jau esošie ieroči, ka sno sākuma te atradās. Visi tiek kārtīgi tīrīti un uzterēti darba kārtībā. Tā sakot, tur ir visādas puišu mantiņas.
Drū paberzēja nedaudz savu labo roku un novēroja, kā grāmtu plaukts atveras tieši pa vidu. tieši pa vidu , kādus 5 metrus no durvīm stāvēja milzīgs ierocis, kas sakustējās un ar lāzeri iespīdināja skārletai sejā. Tas sei uzlādēja un iepīkstējās. Tā stobrs sāka griesties un bija dzirdami daudzi klikšķi. Acīmredzami šis ierocis šāva pa "tukšo".
-Neuztraucies, tas ir bijis pielādēts tikai vienu reizi un darbojās perfekti.-
Drū noteica jau stāvēdama Skārletai aiz muguras. Un uz milzīgo angāru zem zemes veda pagarš gaitenis, kas gāja vairākus metrus aiz šī ieroča.
Ja kāds iekliegtos , tad dzirdētu tur atbalsi.

[Malduguns]

-Man patīk puišu mantiņas,-Skārleta daudznozīmīgi noteica un palūkojās uz atvērtajām durvīm. Ierocis. Interesanti. Tas, ka ierocis bija notēmēts uz viņu, bailes neiedvesa. Dzīvē vēl trakākas lietas bija piedzīvotas.
Skārleta pasmaidīja.
-Es nemaz nedomāju uztaukties, puišu lietas, kas var būt labāks par to,-vēlreiz plats smaids. Pēc mirkļa jau Skārleta bija pievērsusies bibliotēkas izpētei.

[Ķipītis amonjakā]

Letīcija palūkojās apkārt, bija ideāls laiks, lai dotos ceļā. Debesīs jau sāka iespīdeties pa zvaigznei, un nekādi saules stari nedraudēja. Viņa izlaida matus, kuri vējā noplīvojā kā melns zīds. Debesis sāka krāsoties tumši zilas, un šis laiks bija viņas mīļākais brīdis, kad sākās vampīru nakts. Gaisā virmoja saldena smarža, tā bija asiņu smarža, un Letīcija nolēma sekot tai.
Viņa nonāca kādā mājā, kur bija pieci līķi.
Kāds pasteidzies pirms manis. Mjām, vampīrēns bija pamatīgi izsalcis.
Pie šāda skata meitene jau bija pieradusi. Saprazdama, ka te vairs nav ko darīt, vņa devās ārā atpakaļ pie sava moča, lai beidzot dotos ceļā.
Ārā tas bija, skasitais spīdīgais motocikls.
Motors skaļi ierūcējās, un viņa sāka braukt. Ātrums sasniedza 180km/h, vējš plivināja viņas matus, tā bija lieliska adrenalīna sajūta.

[washulis]

Sempera jau sāka garlaikoties. Ja šis vāģis varētu uzraut lielāku ātrumu un iztuēt lielākus pagriezienus, tad viņa to izmantotu, bet baidījās, ka braucamais varētu izjukt pa detaļām.

Nonākot pie purvainā ceļa, viņa pie sevis nodomāja. Šie droši vien būs tie sūdu ceļi. Un ož tā pat. Viņa piebrauca mašīnu pie nolaistā nama un izslēdza motoru. Īss moments un viņa jau izkāpa no transporta līdzekļa, nopētot trīsstāvīgo graustu. Nu gan viņi sev vietiņu izvēlējusieš.

Piekūns nolaidās sievietei uz pleca, neuzticīgi nopētot namu.

Šo rakstu rediģēja washulis: 12.03.2009 20:53

[Bizii van Dope]

Tā nu visu ceļu pēc Heilas piezīmes bija valdījis klusums. Tanija bija tinusies savās pārdomās un lūkojusies ārā pa logu, ja nu vienīgi pāris ziņkārīgus mirkļus par gabalu pētījusi Semperas piekūna lidojumu un izskatu, bet tad arī beigu beigās novērsusies. Būs tik daudz citu reižu, kad visu izpētīt… Skatīties ir gluži tāpat kā ēst.
Mašīna nepatīkami kratījās bedrēs. Tanija vairākas reizes ar roku atsitās pret durvju rokturi un nelielā aizkaitinājumā iekoda lūpā, taču viņas ātri bija galā, ceļa pēdējo posmu pavadot kratoties vēl trakāk.

Stulbās 22. gadsimta grabažas. Tanija nodomāja, kad viņai, aizciršot mašīnas durvis, tās vienkārši ņēma un izkrita. Viņa palūkojās uz abām pārējām vilkatēm ar mazliet niknu skatienu. Sieviete gan nezināja vai grib viņas tā brīdināt, lai nejautā par to kā tas ir iespējams. Labāk, lai palasa programmiņas, kur rakstīts, ka Tanija Leiko ''bieži par ieročiem pielieto dārza mājiņas.'' Bet, ja jautās, tad jau būs jāatbild.
Sarkanmate nosvieda mašīnas durvis zemē un stoiciskā mierā piegāja pie bagažnieka. No tā viņa izņēma milzīgu somu un vēl milzīgāku zobena formas ieroci. Tanija sakārtoja abu piederumu lences sev pār pleciem. Zobens garumā un soma resnumā gandrīz pārsniedza viņu pašu, bet vilkatei ne viens, ne otrs nesagādāja nekādas problēmas.

Viņa paspēra malā izlauztās durvis un nostājās blakus Semperai Heilai. Vispār Sempera Tanijai simpatizēja.
Neko labāku gaidīt tā vai tā nebūtu bijis jēgas. Sarkanmate nīgri nopurpināja, blenžot uz apaugušo graustu. Visapkārt tam bija purvs.

[Zōzā zač zač]

Pirms piebrauca vilkates, vampīru mašina jau stāvēja pie mājas. Bija jūtams, ka viņi arī bija tikko apstājušies, jo vēl neviens nekāpa ārā. Varbūt baidījās, jeb arī kādu gaidīja. Un tas bija visticamākais variants.

Tikmēr telpā, kurā atradās Andromēda, jeb Drū, un Skārleta, iedegās divas dzeltenīgas gaismiņas virs monitora, kas rādīja mājas priekšpusi. Un monitorā bija redzams kā piebrauc divas mašīnas. Un kameras režīms pārslēdzās uz siltumu meklējošo. Bija redzams, kā divi izplūduši sarkanīgi zaļi pleķi izkāpj no mašīnas un kāds vēl tur iekšā sēdēja. Tad kameras režīms pārslēdzās uz vēsākiem punktiem. Tā kā zeme vēl bija diezgan silta, tad otrā mašīnā bija redzami divi melni tēli. Pēc dāzām sekundēm kamera atslēdzās normālā režīmā un varējaredzēt, kā kaut kādi tēli ārā pie mašinām kustas.
Drū pasmaidīja un ierunājās paskatījusies uz Skārletu.
-Tā, mums ir ciemiņi. Aizver grāmatu plauktu un visas savas svarīgākās mantas noliec uz galda, jo mēs pēc šīs sanāksmes dosimies izlūkot pāris vietas. Un pārējās mantas noliec savos apartimentos.- Sieviete pagrieza galvu uz durvju pusi un nonākusi līdz durvju ailei, viņa pagriezās pret Skārletu un ierunājās.
-Tev būs tas gods nogādāt šeit mūsu puisīšus.-
Viņa viegli iesmējās, gluži vai ieķiķinājās un drošā solī gāja pie savām sugas māsām - vilkatēm.

nočīkstēdamas atvērās šīs nedrošās ēkas durvis un pa tām iznāca ārā gara, slaida un bāla sieviete ar baltiem amtiem, kā aŗi uzacīm un skropstām. Viņa smaidīja, pat viņas acis, kas bija divās dažādās krāsās. Viena brūnā un otra tumši zilā.
-Sveikas Meitenes...- Viņa iesāka tuvojoties mašīnai ar kuru piebrauca vilkate -Mani sauc Andromēda, jeb vienkāršāk - Drū. Uz neilgu laiciņu es būšu jūsu pavadone.- Viņa to noteica laipnā balsī nopētot katru savas sugas māsu no galvas īdz kājām.
-Interesanti, viņas izskatās daudzsološas. Ātrums, spēks un dzīvnieciskais vilinājums..-
Viņa nodomāja lūkodamās uz katru no šīm sievietēm. bet viņa uzlūkoja vīriešus, kas bija otrā mašīnā un viņa smagi nopūšoties piekrita sev.
-Tieši tā. Visi smukākie par nelaimi ir vampīri.- bet viņa ilgi uz vampīriem neskatījās. Viņa tikai viņiem uzmeta acu skatienu, gluži kā uzmanītos, ja nu viņi izdomā uzbrukt. Bet Drū zināja, ka tā nebūs, šī tagad ir viena komanda un komandā nav vietas nodevībai, jo savādāk būs nepatikšanas visiem.

Tikmēr, tiem kam bija spēcīgāka dzirde varēja dzirdēt tālumā vienmērīgu rūkoņu. Tur brauca vēl viena sieviete, bet uz motocikla. Un tā bija Letīcija. Viņa strauji tuvojās, lai paspētu uz šo satikšanos.

[Moriartijs]

Mašīnai apstājoties, Džeroms sajuta mašīnu piepildāmies ar trūdošu smaržu, kas bija ne ar ko nesajaucama purva un pūstošu ķermeņiem smaka.

- Tiešām. Vietiņu jau varēja izvēlēties labāku. - viņš nokomentēja izkāpjot no mašīnas.

[Malduguns]

Skārleta izdarīja kā likts un drošiem, vingriem soļiem devās pakaļ Andromedai. Jānogādā puiši, ko? Tas būs interesanti.
Gaišmatainā vampīru sieviete ar teju vai pārdabiski daiļajiem vaibstiem atlauda matu škipsnas no sejas un piekārtoja nedaudz nosmulēto bezpiedurkņu armijas stila kreklu un pārvilka tam pāri melnu blūzi, kuru gan ciet netaisīja. Zābaki, tāpat kā bikšu staras, bija nedaudz netīri, tomēr to varēja pieciest.
Izgājusi ārā, viņa ātri vien noprata, kurš bija vampīrpuišu braucamais, tādēļ tikpat drošiem un vingriem soļiem viņa turpināja ceļu pie atbaucējiem.
-Sveiki, es esmu Skārleta,-vampīru lēdija pasmaidīja. No viņas teju vai bija jūtams fizisks strāvojums, kurš vēstīja par pievilcību, mieru un draudzīgumu.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 13.03.2009 15:08

[Ķipītis amonjakā]

Letcīcija brāzās kā vējš. GPS sistēma rādija, ka viņa jau ir gandrīz klāt, un tālumā jau varēja saskatīt nelielu ļaužu bariņu un pāris mašīnas.
Tuvojoties, viņa ātrumu samazināja un tad strauji piebremzēja. Motocikls nedaudz nosvērās uz vienu pusi, bet pēc tam veikli apstājās. Letīcija veikli nokāpa no motocikla, papurināja galvu un pieglauda vējā izspūrušos, melnos matus.
Nopētījusi visus klātesošos, nopietni noteica- OUh, es taču neesmu neko nokavējusi?? Saprazdama, ka visi tikai iepazīstās, ar neveiklu smaidiņu uz lūpām vēl piebilda- Redzu, ka nē. Es esmu Letīcija. Meitene uzlūkoja visus.
Vampīri, kā vienmēr likās tik pievilcīgi. Savējos viņa atpazina uzreiz.

Apkārtne nav diez ko patīkama, arī tā smaka. [?]

[Bizii van Dope]

Tanijas nāsis iepletās.
Jā, un tur jau ārā kāpa vampīri.
Ko tur daudz. Tanija ar viņiem īpaši daudz nekontaktējās, bet, ja gadījās, tad problēmu nebija. Lai arī viss, protams, atkarīgs no attieksmes. Vampīri vienmēr bija bijuši visu zemes cilšu cietēji un nekādi nebeidza cildināt sevi par to, ka ir tik apbrīnojami daiļi. Bet Tanija nebija neapmierināta. Viņa bija pat ļoti apmierināta. Tieši ar sevi. Un izskatījās, ka vismaz Sempera Heila nedarīs vilkačiem kaunu. Par otru vilkaci nevarēja neko daudz spriest. Varbūt mazliet negatīvi. Bet cerams, ka viņas trīs spēs sastrādāties. Savējiem jāturas kopā.
Vai ne?
Tanijas zaļo acu skatienu notvēra balss, kas pēkšņi ieskanējās tepat blakus. Viņa vienā acu mirklī pagriezās pret runātāju un ieraudzīja neparastu vilkaču albīni. Tieši viņa bija atsūtīta pretī vilkaču cilts pārstāvēm. Interesanti. Viņai bija fascinējošas acis.
Sarkanmate sakrustoja bālās rokas uz krūtīm.
Tanija Leiko. Viņa ierunājās pirmā no visām un spēra soli uz priekšu, pasniedzot roku sveicienam.
Ceru, ka šeit neviens mani nepazīs un neliks uzpeldēt Rūbijas iesaukai. Sarkanmate prātoja un, diezgan spēcīgi saspiezdama Drū roku, pameta skatienu uz moci un tumšmataino braucēju, kuri bija pievienojušies viņu pulciņam pagalmā.

[washulis]

Vilkate apgriezās apkārt, dzirdot kaut ko nograbam un nokrītam. Mašīnas durvis. Tas tā pat nebūtu izvilkušas mēnesi ilgāk. Viņa smejoties piezīmēja.

Sempera smaidot pallūkojās uz Taniju. Tur nu jums, Tanij, ir taisnība. Biju gan cerējusi kaut ko kaut vai nedaudz spožāku. Jācer, ka visaz aprīkojums iekšpusē šiem brašāks. Viņa ziņkārīgi nopētīja Tanijas Leiko saiņus, kas bija visai iespaidīja izmēra. Vai man vajadzētu skaust? Viņa sev jautāja, izņemot no bagāžnieka savas tašas. Divi šaujamie jau bija pie sāniem un viens duncis zābakā. Bet piekūns Hadža nolaidās uz vilkates pleca.

Es jūs neipazīstināju ar savu draugu. Tas ir Hadža. Viņa teica abām sugasmāsām.

Tuvojoties gan mašīnā, gan ar motociklu, Sempera sarauca degunu. Cik viņu te ir? Neviļus viņa paspēja soli tuvāk abām vilkatēm, bet, pieklājības pēc, iepazīstināja klātesošos ar sevi. Sempera Heila. Viņa kārtīgi nopētīja klātesošos, lai, pēc vajadzības, varētu atcerēties viņu sejas.

Laikam mūs jau gaida iekšā. Viņa vēl ierunājās, pamazām soļojot trīsstāvu grausta ieejas virzienā. Pamazām prātu pārņēma ziņkāre. Vēlme uzzināt, ko tieši šī kompānija grasās stādīt priekšā un vai tā nebija liela kļūda parakstīties uz tā papīra gabala.

Šo rakstu rediģēja washulis: 14.03.2009 00:30

[Semijs]

-Čaļi gan bremzē.-
Bens pie sevis noteica un turpināja skriet tālāk pa ceļu, izmantodams jebkuru īsāko ceļu, kas gadījās viņam pa ceļam. Drīz vien, uz horizonta parādījās norunātā tikšanās vieta. Paātrinājis gaitu, Bens tuvodamies mašīnai, sāka bremzēt ar kājām, sļūčot pa smiltīm un tā stāšanās punktu izmantoja mašīnu, pret kuru vampīrs atspiedās ar rokām. Parādījies visiem, diezgan asiņainā skatā, viņš nolaizot lūpas katkiņus, ievaicājās.
-Vai kaut ko nokavēju?-

[Malduguns]

Kad ieradās kāds vampīrs, kurš, kā likās, visu ceļu bija skrējis, Skārletai nebija ne mazāko šaubu,. ka tieši viņš ir Bena pāctecis. Metjū bija kaut ko teicis par ātrumu, ja Skārletas atmiņa nevīla un te nu viņš bija.
-Sveiki, nekas vēl nav nokavēts,-viņa sacīja un vēlreiz mazliet pasmaidīja.
-Nu ko, iesim iekšā?-viņa vērsās pie visiem sanākušajiem vampīriem.

[Ķipītis amonjakā]

Neko negribīgi viņa stāvēja un gaidīja, kas sekos tālāk, kādas norādes un tas viss šaudījās viņai pa galvu. Pētīdama visus klātesošos, viņas acis pievērsās puisim, kas tikko bija ieradies, un bija klāts vienās asinīs. Tad varbūt viņš bija tas kārais uz asinīm??
Uz Skārletas jautājumu meitene atbildēja ar nepacietību- Jā, varētu gan. Un smaidā pavērās žilbinoši balti zobi.
Viņa vismaz gribēja būt nedaudz draudzīga.

[Hworang666]

Bleiks neizturēja un pēkšņi iesaucās: vai patiesi vēl ilgi jālido? Viņš jau bija nosēdējis visus savas pēcpuses muskuļus un tagad jau viņš nepacietīgi sāka knibināties ap lielo somu, kas viņam pie kājām. Vēl vaļā varēja nevērt, bet kaut ko jau gribējās padarīt. Ja būs ilgāk par piecpadsmit minūtēm, es sākšu spēlēt zoli... viņš klusi pie sevis norūca. Un tas nepavisam nebūtu labi...

[Eņģeļu gūstekne]

Kā pēdējā no mašīnas izkāpa Leia, izsmēķējusi vēl divus ar marihuānu jauktos papirusus viņai bija sācis nākt miegs, minimāli un tomēr. Galu galā sieviete bija vilkate nevis kaut kāds asinssūcējs, kam miegu nevajag nemaz. Viņa kā pēdējā izkāpa no mašīnas, automātiski piekārtojot savus tumšos karē griezuma matus. Leia bija pārgurusi, izsalkusi un jebkurā gadījumā ļoti neapmierināta. Sieviete paķēra savu rokassomiņu un uz augšu savilkusi savas šaurās, tumšās uzacis devās uz mājas pusi, bet tur kā pārsteigums priekšā stāvēja sieviete, šķietami vilkate un pie tam balta, Leia noskurinājās. Viss viņai likās nekam nederīgs, pavisam vienkārša izsalkuma un medību kāres dēļ.
Sveiki.
Viņa noņurdēja iepretim gaišajai sievietei un tad nevērīgi palūkojās uz vīrieti kas ar diezgan manāmu būkšķi ieskrēja mašīnā, lai nobremzētu. Vampīru salkanā asā smaka lika Leijai sašķobīties, tomēr nebija laiks būt egocentriskai, iedomīgai kazai, galu galā viņa tāda nemaz nebija, tā bija tikai maska. Tikai mūžīgo ienaidnieku smaka uzsita vēl nevaldāmāku neomu, nek tā bija jau pirms tam. Vilcene notrīsēja un domās teju vai lūdzās, lai beidz viņu mērdēt badā.

[mr Bl@ck]

Džeiks nobremzēja un dziļi ievilka elpu tad atbildēja kompanjonam. Heh, tur tev taisnība. Džeks sķībi pasmaidīja, ievērojot Benu, Un lūk mūsu pazudušais biedrs. Džēiks nolaida mašīnas logu un izvilka savu pistoli. Benij, ja tu vēlreiz sadomāsi šitā uz savu roku aizlaisties, tad esi drošs, ka es tev ielaidīšu lodi pēcpusē. vēl joprojām smaidīdams vampīrs sacīja kompanjonam, kas tikko bija nobremzējis pie mašīnas.

[Moriartijs]

- Benijs neizskatās pārāk labi, - Džeroms teica Džeikam vērodams trešā vampīra pārvietošanos. Sasveicinājies ar Skārletu un Letīciju, paskatījās uz vilkatēm.

- Sveiki. Džeroms Ridlijs, ja kāds vēl nezina. - viņš nosauca savu vārdu pārējiem tuvāk stāvošajiem.

Pēc pauzas pajautāja, - Mums jādodas? -

[washulis]

Sempera pamāja ar galvu visiem klātesošajiem, kad tie nosauca savus vārdus, bet neuzrunāja viņus. Viņai nebija personisku pretenziju pret vampīriem, bet viņiem nevarēja ticēt. Pārāk asinskāri un patmīlīgi, kas sevi iedomājušies par nez kādiem arisokrātiem.

Kad viņa beidzot novērsās no vampīriem, kas apkārt netrūka un lika viņai sajusties ne diezko patīkami, vilkate palūkojās uz sievieti ar divkrāsainām acīm. Interesanti. Mani sauc Sempera Heila, bet to jūs noteikti jau zināt. Viņa pieklājīgi iesāka. Man ir tas prieks zināt, ka vismaz kāds no šī pasākuma vadības ir arī vilkatis, skatoties uz to, cik te to nedzīvo ilknaiņu savācies.

[Semijs]

-Tikai tad ''Džeikij'', kad būsi spējīgs tikt līdz manam dupsītim.-
Bens gāja garām Džeikam, sev ieperot pēcpusi, ar ļoti nogribējušu acu skatienu. Protams, ja radījums bija ar humoru izjūtu, tad viņam vajadzēja uzreiz saprast, ka Bens tik joko. Vampīrs sveica Skārletu, graciozi paklanoties un nemaz neprasīdams atļauju, un izmantodams savu ātrumu, viņš noskūpstīja vampīres roku.
-Cik noprotu Skārleta.. mans vārds ir Bens.-
Sasveicinājies, viņš iztaisnojās ar cerību, ka visi sadzirdēja viņu vārdu(Jā, Benam ir slinkums atkārtoties). Kaut vai no malas skatoties, likās dīvaini, ka tāds mežonīga paskata vampīrs, zina šo to no manierēm, bet tie, kas pazina Benu, zināja, ka viņā mīt arī neliels džentelmenis.
Pievērsies Džeromam, Bens teica.
-Nav tik traki, tik tie sū.da cilvēki sāk taisīt tizlas lamatas, kas pamatīgi var sačakarēt garoni, bet tiklīdz upuri ir rokās, tad ir lāāābi..-
Pēdējo vārdu Bens novilka. Jā, kā viņš tās abas sievietes ņēma priekšā..

Bens laida gar ausi visu, ko vilkates teica. No viņām nebija pārlieku liela jēga, izņemot gultā.. nu tur derēja jebkuras rases pārstāve.

Šo rakstu rediģēja Semijs: 15.03.2009 01:12

[Malduguns]

Skārleta nopētīja sanākušo kompāniju ar visai skeptisku skatienu. Smaids gan viņas sejā nepazuda, tomēr acīs varēja jaust nopietnību un tieksmi šo to izzināt.
-Nu tad savāciet nepieciešamās mantiņas un nāciet,-Skārleta sacīja, jau atlak atglaužot matu šķipsnas no sejas.
Viņa pameta skatienu uz vampīru pusi un lēnā garā devās atpakaļ uz māju, pagaidot visus pie sliekšņa.

[Ķipītis amonjakā]

Beidzot kaut kas virzījās uz priekšu, beidzot varēs uzzināt ko vairāk par notiekošo, beidzot varēs ieiet mājā. JĒ.
Letīcijai patika noslēpumainās Skārletas pelēkzaļās acis, tās kaut ko zin, bet noklusē.
Labs ir, jāsavāc mantas. Tikai meitenei tādu nebija daudz. Varētu teikt, ka nebija vispār.
Tikai maisveidīga soma pārsviesta pāri plecam, tas arī bija viss.
Visi bija sadalījušies pēc rases, nu protams, kā gan savādāk.
Letīcija vēlreiz parlaida skatienu uz vampīriem, aizpogāja savu tumši zilo jaciņu un sekoja Skārletai.

[washulis]

Ko atbildēs citi, to Sempera uzzinās vēlāk. tagad ziņkārība ņēma virsroku un viņa sekoja Skārletai, lai dotos iekšā graustīgajā namā. Ko gan viņi stādīs priekšā?

Viņa soļoja uz priekšu, bet uzticīgais piekūns sēdēja uz pleca, nopētot visus ar neuzticīgu skatienu. Ejot iekšā namā, viņš sāka klusi čiepstēt, tā sakot, ka viņam šis nams it ne maz nepatīk.

[Semijs]

Benam visa viņa mantas bija pie viņa, nkeas cits lieks viņam nebija līdzi, tādēļ viņš nopētīdams apkārtni, devās līdzi Skārletai, mierīgā gaitā. Vampīrs bija noskrējis pieklājīgu gabalu, tādēļ viņš gāja ar lēniem soļiem, atgūstot savus spēkus.
-Laikam vajadzēs ieiet dušā un atrast tīras drēbes..-