Saule jau rietēja un debesis iekrāsojās sārtā, dzeltenīgā un violetā tonī. Un no austrumu puses nāca milzīgi un melni mākoņi, kas aizsedza debesis. Romantiska ainava, ja vien apkārtnē, kur atradās Metjū, nebūtu daudz un dažādu līķu un to ekstremitātes, kas lēnām sadalījās šajā purvājā. Viņš nekur nesteidzoties vēroja kā saule pazūd horizontā.

Tikmēr no Dienvidpola lielās bāzes pacēlās slepeno operāciju Helikopters, kurā iekšā sēdēja Katerina, Nakamura, Kirils un Bleiks, katram bija pie kājām milzīga mugursoma, kurā iekšā bija saliktas visas viņu mantas. Viņi dzirdēja kā pilots nosauc dažādus vārdus, jeb komandas un tad uzņēmis lielāku augstumu ar spēcīgu grūdienu aizsāka savu straujo lidojumu uz noliktajām koordinātām. Caur helikoptera loga rūtīm bija redzama saules maza maliņa, kas zaigoja koši sarkana, spēlējoties ar krāsām debesīs.

Sempera Heila kopā ar Taniju Leiko stāvēja pie pietiekoši jaunā, jeb mazlietotā 22. gs armijas auto. Tas bija ļoti labi saglabājies, jo vilkačiem bija vairākas slepenas noliktavas, kur atradās visādas noderīgas lietas. Acīmredzami šīm sieviešu kārtas vilkatēm bija atvēlēta šī mašīna. Leia, trešā vilkate pēdējā ielika savas mantas šīs mašīnas bagāžas nodalījumā un iesēdās aizmugurējā sēdeklī. Mašīnā tieši panalī bija iestrādāts GPS, kurš norādīja cēļu, kā tikt līdz vietai, kur vajadzēja. tagad atlika izvēlēties šoferi, kas tur aizbrauktu.

Vampīriem, gan vajadzēja gaidīt, kad saule norietēs, lai varētu aizbraukt uz tikšanās vietu, bet dēļ tā, ka viņus aizturēja dienas gaisma, vampīri jau bija netālu no noteiktās satikšanās vietas. Vismaz Bens, Džeroms un Džeikobs. Viņi visi trīs uzturējās speciāli atvēlētā ‘vietā, kur pārlaist dienu. Un ārpusē pie pašām durvīm viņus gaidīja Džips. kurā aŗi bija GPS, kurš rādīja ceļu.

Metjū pagriezās ar muguru pret sauli un vieglā solī devās uz vecas trīsstāvīgas mājas pusi, kura atradās burtiski purvā un uz to veda tikai viens ceļš, kas bija nobērts ar akmeņiem un smiltīm. Netālu no šīs vecās mājas bija milzīga nosēšanās platforma, kura bija apaugusi ar sūnām, krūmiem un nezālēm, bet uz šo vakaru bija ieslēgtas mirgojošas brīdinājuma lampas, kas rādīja nosēšanās platformas atrašanās vietu. Tās bija pavisam jaunas. Acīmredzami nesen uzliktas. Māja izskatījās veca un sabrukusi, vismaz trešais stāvs. Pāris logi bija izsisti un aiznagloti. Visa māja bija apaugusi ar vīnstīgām un dēļ purvainās apkārtnes neizskatījās droša. Bet Metjū nostājās mājas priekšā un palūkojies sev aiz muguras nopētīja šo ceļu, kas veda pie mājas. Viņš ievilka dziļu elpu un palūkojies uz rietumiem vairs neredzēja sauli, tikai tā krāsas spēli ar debesīm. Bija laiks gatavoties viesu uzņemšanai un sevis sakopšanai, jo Metjū bija apaudzis, mati izspūruši, bārda, kas bija pagara un nedaudz saķepusi, kā arī viņa drēbes, kas bija saplēstas un smaržoja pēc trūdošām lapām un purva.

Skārleta atglauda gaišās matu šķipsnas no glītās sejas un drošiem soļie devās pa vienīgo taku, kura veda uz Metjū mītni. Viņa bija izlaista kādu gabaliņu iepriekš un sievietei patika pastaigāties. Turklāt ātra, viegla pastaiga bija tieši viņas gaumē. Somas svaru viņa pilnībā nejuta un turpināja vieglā gaitā doties tālāk uz priekšu pa taku. Ar parasta cilvēka aci skatoties, viņa bija vien nedaudz lēnāka par izplūdušu zibsni. Garie armijas tipa zābaki tik tikko skāra ceļa segumu. Skārlea pasmīnēja. Metjū varēja saost jau pa gabalu. Vismaz viņa vilkaču mītni jau noteikti. Varbūt tas tādēļ, ka Skārletas maņas gadu gaitā bija kļuvušas arvien asākas, vai arī tāpēc, ka Metjū patiešām smirdēja. Vēl pāris apdomīgi soļi un priekšā jau pavīdēja grand palace.
Skārleta nosmīkņāja. Vēl pāris soļi un viņa jau bija blakām Metjū un ieskatījās milzonīgā hibrīda sejā.
-Tu smirdi,-Skārleta sacīja, piešķiebusi galvu kā pusaugu meitene, kura pirmo reizi kādu nopēta. Asinssarkanajās lūpās bija jaušams viegls smīniņš un acīs dzirkstēja prieks par atkalredzēšanos.

Metjū pievēra acis un ievilka dziļu elpu caur degunu izbaudot katru smaržu, kas bija apkārtnē, kaut arī te ļoti dvakoja maitas smārds. Atvēris acis metjū tālumā ieraudzīja kustamies kādu ļoti strauji un viņš uzreiz saprata, kas tur tuvojas. Viņš nedaudz nolieca galvu, it kā zinādams, kur apstāsies šī sieviete.
-Sveika, man arī tevi prieks redzēt.-
Viņš noteica un viegli pasmaidīja, to varēja noprast, kad bārda nedaudz sakustējās.
-Izskatās, ka tu esi te tiksu veiksmīgi. Un es cerēju, ka tu būsi ātrāk, jo Tev būs jāsagaida pāris puiši.-
Metjū to noteica, gan pavēloši, gan laipni.

Tad no mājas iznāca pagaršs un kalsns vīrietis, kas bija uzvilcis auduma bikses un baltu T-kreklu. Skārletai uzreiz nāsīs iecirtās spēcīga un patīkama smarža, kas nedaudz apreibināja. Un vņa saprata,ka tas ir cilvēks. tad viņš ierunājās.
-Metjū, viņi tikko izlidoja un Drū ir kaut ko atklājusi..
Vīrietis apstājās, kad ieraudzīja Skārletu un uz viņu neuzticīgi lūkojās.


-Labi, kad viņi būs tuvāk, Tu viņus sagaidīsi.-
Metjū noteica pat nepaskatoties uz Gabrielu un puisis iegāja atpakaļ mājā.
Metjū nopētīja Skārletu no galvas līdz kājām.
-Tu nemaz neesi mainījusies-

Sempera nolūkojās, kā Leia ieliek mantas mašīnā. Viņas nedaudzās pekales jau bija saliktas. Viņa bija atstutējusies pret durvīm un gaidīja labu momentu. Viņai jau galvā jau bija nobriedusi ideja sēdēt pie stūres.

Esam savākušās? Viņa uzrunāja savas sugasmāsas. Es vadīšu. Tas nebija ierosinājums. Ja kāda sāktu klaigāt, ka pati grib vadīt auto, Sempera to vienkārši ignorētu.

Lai arī viņas ir vilkates, es tomēr esmu radusi rīkoties viena. Viņa pie sevis nosprieda un apgriezusies otrādāk, aizlika pāris brūnās matu šķipsnas aiz pleca un nosēdās pie auto stūres. Nopētījusi auto paneli, viņa aktivizēja GPS ierīci un nopētīja shematiksi atzīmēto vietu GPS aparātiņā.

Ar vieglām rokas kustībām transporta līdzekļa motōrs jau rūca. Nav jau kā kvadracikli, ar ko viņa baudījusi braukāties pa Āfrikas bijušo pilsētu drupām un tuksnešie, bet šis arī nebija peļams.

Skārleta vēroja notiekošo un viņas lūpās vēl aizvien neizdzisa smaids.
-Es ceru, ka puiši, kuri man būs jāsagaida būs tīrāki par dažu labu,-viņa piezīmēja.-Kas tie būs par puišiem?
No mājas iznāca... cilvēks. Smarža bija patīkama, nedaudz eibinoša, tomēr Skārleta ātri nokratīja sajūtu, kura bija uzmākusies. Tāpat īpašas nepieciešamības pēc pārtikas nebija. Kas jaunais vīrietis aizgāja, vampīre atkal pievērsās Metjū.
-Vai tad vampīri īpaši mainās?-viņa vaicāja, nopētīdama Metjū.-Toties tu izskaties vecāks. Un savārdzis,-viņa izdarīja slēdzienu.

Bens diezgan tramīgi ņēmās par viņu ievēlēto vietu. Vampīrs nevarēja sagaidīt, kad saule pazudīs, lai varētu iet paēst, viņš sen nebija ticis pie svaigām, jaunām meitenes asinīm kā arī miesu. Skatīdamies apkārt un būtībā ik pēc piecām minūtēm ieskatīdamies pulkstenī, viņš aizpīpēdams cigareti, apsēdās uz krēsla un atkorķējis alus pudeli, teica.
-Es nezinu kā Jūs, bet tiklīdz būs tumšs, es visticamāk vēlāk ieradīšos, sen nav pusdienas ēstas.-
Viņš ar mēli izbraukāja visus savus zobus un iedzēris kārtīgu malku, uzreiz ievilka kārtīgu dūmu un izlaida ārā dūmu mutuli.

Pa to laiku helikopterī Nakamura vērīgi, bet neuzkrītoši nopētīja savus jaunos biedrus. Lai gan cilvēki, viņš nodomāja, tomēr jāiepazīst tuvāk, vai uz viņiem tiešām var paļauties, perfekti jāiepazīst katra stiprās un vājās puses, lai izšķirošā brīdī būtu skaidrība, kā rīkoties. Nakamura apzinājās uzdevuma nopietnību un saprata, ka būs nepieciešama spēcīgi saliedēta komanda, lai tiktu ar to galā.

Džeroms nebija pārāk priecīgs par apkārtni. Saule rietēja (laikam), bija ne ar ko nesajaucama līķīšu sadalīšanās smaka gaisā. Nepatīkami.

Noskatījis telpu ap sevi, Džeroms iespurdzās un ignorēja pārējos. Vieta nebija no patīkamākajām. Tā vietā viņš izņēma no kabatas Skarabeju un ļāva tam izlūkot apkārtni. Tikmēr pats apsēdās uz mugursomas un sameklējis savu E-Rīderi, ķērās pie lasīšanas. Ja reiz jāgarlaikojas, tad to vismaz var darīt noderīgi.

Uz Bena komentāru, viņš atteica, - Svaigas pusdienas ir laba ideja. Esmu Džeroms. -

Kādu brīdi lasījis pametis skatu apkārt, viņš pamanīja Skarabeju ošņājam durvis. Piecēlies, viņš pie tām piegāja lai pārbaudītu saules rieta progresu. Varbūt jau varēs iet svaigā gaisā. Nu ... nosacīti svaigā ...

OOC: Man likās ka Skārleta bija ar mums, un saule vēl nebija norietējusi. Kā tad īsti ir?

-Tie ir tie, kas nāks uz viesībām šodien. Tev pazīstami.-
Metjū noteica skatīdamies Skārletai acīs. Un tad palūkojās uz austrumiem, tur mākoņi nāca virsū kā melna migla, kas vēsta,ka būs negaiss. Saule, jau bija norietējusi un Metjū ieskatījās Skārletai acīs.
-Tas ir tapēc, ka neesmu pārticis no sātīgas barības jau pāris gadus.-
Tas tā arī daļēji bija, jo Metjū pēdējos gadus ir pārticis no dzīvniekiem un ja kāds cilvēks patrāpījās, tad to atdeva Drū, jo viņai vajadzēja piemēroties pie savām pārmaiņām.


Helikopterā otrs pilots pagriezās pret aizmugurē sēdošajiem un skaļi ierunājās.
-Mēs jūs uzreiz izlaidīsim un tad pazudīsim, tādas bija mūsu pavēles un ja kāds paliks helihopterī, tad Jūs tiksiet nošauti. Piedodiet, bet savādāk mēs nevaram.-
Pilots pagriezās un kaut ko pateica otram pilotam, kas vadīja šo helikopteru. Tad pagriezies uzrunāja apkārtējos.
-Nu, jūtat satraukumu?
Viņš pavaicāja plati smaidot. Viņa acis spīdēja, kā mazam bēernam, acīmredzami viņa pirmais īstais uzdevums.


ooc: Skārleta nebija ar Jums.

Kirils nedaudz nemierīgs nopētīja visus apkārtējos. Doma, ka būs jāsadarbojas ar vampīriem, viņam īpaši negāja pie sirds. Bet izvēles nebija. Kirilam nedaudz kņudēja vēders no neliela uztraukuma.
Mūsdienu helikopteri nerada neko vairāk par dūcošu skaņu, bet uzsākt sarunu vienalga kaut kā negribējās.
Kāpēc vienmēr ierodoties visi klusē?

Sastapies ar Nakamuras skatienu viņš izmeta:
Mani sauc Kirils Konrāds...

-Man pazīstami? Dzirdējusi neesmu, ka kāds no maniem paziņām arī taisītos uz šo pusi,-Skārleta sacīja, viegli pasmaidot. Soma stāvēja viņai pie kājām.
-Tev derētu ne tikai sātīga barība, bet arī duša un labāka sabiedrība, teiksim, augstākās aprindas,-Skārleta pasmaidīja un, pārvarējusi riebumu pret Metjū smirdoņu, cieši apskāva veco draugu.

Gaisā atkāpās pat paranoja. Pirms tam klusumā viņš bija kārtojis jakas vīlītes un iztaisnojis lielu daļu kabatu. Pēc tam bija naža un granātu kārta, viss tika ievietots precīzi tam paredzētajās vietās, lai tad, kad ir vajadzība, visu ātri varētu dabūt ārā. Beidz uzvesties kā iesācējs.. Pats labi zini, ka vajadzīgajā mirklī laidnis iesprūdīs, granāta nesprāgs un nazis iekārsies tajā pat makstī... Bezcerīgs gadījums tu esi, Bleik, patiesi bezcerīgs... Kad ierunājās Kirils, arī Bleiks viegli iesmējās. Bleiks... Bet ļauju visiem mani saukt vienkārši par Bleiku...

Bens ievēroja kā ārpusē satumst un viņa acu zīlītes sašaurinājās. Paņēmis savas mantas, vampīrs paskatījies uz pārējiem, teica.
-Laiks medīt.. tiekamies, kur norunāts.-
To izteicis, vampīrs bez maz vai izgaisa, atstājot dažas ilūzijas aiz sevis, kas tika radītas dēļ viņa ātruma. Vampīrs sākumā kārtīgi izkustējās uz ielas, ar savu ātrumu pārvietojoties bez maz vai pa jebkuru vietu. Iekārtojies uz kādas pussagruvušas mājas jumta, vampīrs sāka rakāties pa savu somu. Nepagāja ne mirklis, kad viņš bija izvilcis maisiņu ar kokaīnu, svētlaimē smaidīdams, puisis uz jumta izbēra kādu gramu kokaīna, paņēmis un ar cigarešu paciņu uztaisījis taciņu, Bens pielika klāt savu nāsi un fiksi visu iešņauca. Pakasījis degunu un nopurinājies, Bens tā teikt ierēcās no labsajūtas un sajutis sevī enerģiju, viņš nolēca no mājas, lai dotos kādu upura meklējumos.
-Sākumā miesu un tad asinis... jā... nabaga meitene ko satikšu. Sākums viņai varētu patikt, bet beigas šaubos vai ies pie sirds.-
Nolaizījis savas lūpas, Bens strauji, bet klusām virzijās pa tumšajām ieliņām kā ēna, cerībā atrast kādu upuri.

Pilota izteikumi neatstāja ne mazāko iespaidu uz Nakamuru un viņa sejas izteiksme palika nemainīga. Vairāku gadu trenniņu un cīņu pieredzes gaitā viņš bij instinktīvi gatavs jebkādiem pavērsieniem, šis noteikti nebij nekāds pārsteigums. Vampīri un vilkači ir viņa specialitāte, bet abi piloti tiktu nekaitīgi atslēgti, pirms paspētu iepīkstēties - nekādu problēmu. Viņa prātā tagad bij domas par gaidāmo misiju un kā noritēs komandas saliedēšanās. Uz jautājumu viņš atbildēja ar savu caururbjošo nobrieduša vīra sakatienu skatienu - viņš paskatījās uz pilotu dziļi un nopietni, kā skolotājs uz nenobriedušu muļķa puiku

Novērsis skatienu no pilota, viņš pievērsās Kirilam - Nakamura - viņš vienkārši un draudzīgi atbildēja, pasniedzot roku un viegli pasmaidot, lai liktu saprast, ka ir draudzīgi noskaņots, taču tajā pašā laikā ar dīvainu atturību, baidoties no tuvākas draudzības. Nakamuram bij zema, patīkami tembrīga balss

Metjū līdz ar elpu ievilka nāsīs arī Skārletas smaržu. Tā bija specifiska un spēcīga. Un viņš viņai aplika rokas apkārt. Apskāva. Un tad viņš klusām ierunājās.
-Viens ir mūsu paziņas Bena radītais. Papūlējos noskaidrot, kam ir ticis tas gods būt kā ātrākajam vampīram, kurš rada pamatīgu troksni.-
Metjū viegli iesmējās un atlaida Skārletu. Pagājis soli nostāk no sievietes viņš palūkojās uz Skārletas somu.
-Tu vari tagad ieiet iekšā mājā. Paprasi Drū, vilkatei, vai arī Gabrielam, tu viņu sajutīsi, kur nolikt savu somu un lai tev ierāda vietu, kur mēs visi sapūlcēsimies. Un es tikmēr sakopšu sevi.-
Viņš paberzēja savu bārdu un zīmīgi nopētija savu tagadējo apģērbu.


Tikmēr Bens bija nonācis kādā izpostītā pilsētā un viņš dēļ narkotiku reibuma sajuta, ka tuvumā ir kāds bars cilvēku. Viņi atradās kādā mājā, vai arī kādā telpā. Bija grūti to noteikt, bet tur bija cilvēki. Pēc sirdspukstu daudzuma varēja noteikt, ka tur bija pieci cilvēki.
Tagad medniekam atlika tikai uzdarboties.

Jaunais pilots paraustīja plecus pagriezās un sāka lasīt koordinātes otram pilotam. helihopters pagriezās a labi un tas bija jūtams, jo pagrieziens bija straujš.

Kirils joprojām vigli nervozēdams pamāja ar galvu pilotam un viegli pasmaidīja. Izskatījās, ka viņš nebija gaidījis no mums tādu reakciju.
Uzlicis nelielo somu uz pleca, viņš izrausās no helikoptera no helikoptera reizē ar pārējiem.

Kirila skatienam pavērās, šķiet, kādu gadsimtu veca māja un divi stāvi pie tās.
Vietiņa ir nu gan baigā. Izskatās, ka būs jautri.
Viens

-Pieci? Tātad grupņiks!-
Vampīrs pie sevis laimīgi nodomāja un pazuda iekšā mājā, kur vajadzēja atrasties cilvēku baram. Atradis daž ne dažādus asus priekšmetus, Bens pārliecinājās, ka tie nav sudraba un speciāli sagriezās ar tiem, pēc iespējas vairāk, lai būtu vairāk asiņu un brūču. Reģenerācija uzriez nedarīs darāmo, bet laika arī nebūs daudz, sāpes patīkami smeldza, sen viņš nebija to izjutis.
Nosmērējis savu beisbola nūju pret savām asinīm, Bens sāka iet uz to pusi, kur juta cilvēkus, sakņupis un vārgā balsī bļaudams.
-Vai te kāds ir?! Palīdziet lūdzu!-
Vai nu viņa upuri muks prom, ar domu, ka ''ievainoto'' Benu meklēs tagad plēsoņas, vai arī būs muļķi un steigsies palīgā. Vampīrs nekur nesteidzās, viņš gāja lēnām un klusi, lai dzirdētu visu sev apkārt.

ooc: pieņemsim, ka Kirils iemiga un to nosapņoja.


Visi gulēja un neviens nedzirdēja Bena kluso balsi, bet kad viņš nonāca līdz durvju ailei, tad viņš istabā ieraudzīja trīss vīriešus un divas sievietes. Viens it kā bija sardzē, bet bija iemidzis, jo viņš vienīgais sēdēja. Kad tika izdarīts nākamais solis no bena puses, tad viņš juta, kā noklikšķ kaut kas sienā un pēc mirkļa viņš sajuta smagu sajūtu ribās. Viņa ribās bija iesprūdis ass metāla priekšmets. Ribas netika salauztas, vai pāršķeltas, metāla plāksne bija iedūrusies, tieši tur, kur ribas savienojas. Un labā plauša bija nedaudz ieplēsta. Un pirmais, kam refleksīvi vajadzēja notikt, bija klepus.

-Khe! Ā bļ.e, Jūs kro.pļi ar savām sū.da idejām!-
Bens ieklepojās un saprata, ka tikko tā stulbi nodeva sevi. Laika nebija un izskatās, ka nāksies vien tērēt lodes šoreiz. Vampīrs nebija labu laiku ticis pie asinīm, tādēļ viņa spējas nebija tik stipras kā ierasti, bet pārdabisks spēks un ātrums viņā vēljoprojām bija.
Satvēris metāla priekšmetu un to pārlauzis, Bens meta to pa guļošo sargu, nevilcinādamies, vampīrs izvilcis savu dunci, veica tālu lēcienu uz nākamo guļošo vīrieti, ar domu ietriekt dunci viņam ribās.

Visi uzmodās no Bena balss un pirmais cieta sargs, kuru pāršķēla Bena mestā plāksne. un viņš nokrita uz grīdas raustīdamies pēc nāves krampjos. Abas Sievietes krita panikā, viena sāka skaļi kliegt. Un bena lēciens bija veiksmīgs, viņš trāpīja guļošajam vīrietim, pirms viņš piecēlās sēdus, bet Bens pārcentās ar spēku un brutāli ietriegdams dunci šī virieša krūtīs viņu gandrīz vai saplacināja. Vīrietim tika pārdurtas plaušas un caurdurta sirds. Trešais vīrietis izvilka pistoli, kad viņš savā sejā sajuta siltas šļakatas un uzreiz izšāva visu aptveri pa Benu. Divas lodes trāpīja. Viena ietriecās metāla plāksnē, kas bija vēl palikusi Bena ribās un otra izgāj caur vampīra bicepsam. Benam tagad vajadzēja dabūt kaut nedaudz asinis, lai uz brīdi apslāpētu sāpes, kas tagad viņam bija jāizjūt.

Asinis... asinis šļakstījās Bena sejā, tās garša bija patīkama, neskatoties uz to, ka vampīrs viņus tieši nesūca, viņš dabūja kādu šļakatu izgaršot, bet visu viņu baudu izbojāja tas nožēlojamais cilvēks, kas centās nogalināt vampīru ar pistoli.. ar parastu pistoli. Sāpes bija jūtamas jā, bet asinis, kas šļācās mutē mazināja to. Atņirdzis zobus, Bens zibens ātrumā ietriecās trešajā vīrieti un ielidoja ar viņu sienā, iespējams salauzdams viņam daudz ko svarīgu. Iecirtis savus zobus viņa rīklē, Bens sāka sūkt asinis šausmīgā ātrumā, viņš bija izsalcis.
-Ak jā... meitenes.-
Viņš viltīgi pasmaidīja un satvēris vīrieti aiz kakla, aizsvieda viņu projām no Bena un abām sievietēm. Nolaizījis lūpas un izrāvis ārā metāla asmeni, vampīrs to ietrieca vienā no līķiem istabā. Kliedzošās sievietes sāka krist uz nerviem, tādēļ Bens abas sievietes burtiski iedzina stūrī un abām ausī iečukstēja.
-Ššš...-
Pēc tā vampīrs izmantodams savu vampīra šarmu un hipnozi ķērās pie deserta.

Skārleta atlaida Metjū no sava tvēriena un pasmaidīja.
-Bena radīts? Tas ož pēc nepatikšanām,-Skāleta pasmīnēja.
-Pret to es neiebilstu,-viņa sacīja, kad Metjū piedāvāja viņai nolikt somu un iekārtoties, tā teikt.
Paņēmusi somu, viņa atvēra durvis un iegāja mājā. Nu vajadzētu uzmeklēt tikai kādu no pieminētajiem - otru vilkati vai arī nu jau redzēto cilvēku.

Kādēļ lai gan es paliktu te, ja man pienāksies naudas žūksnis, kad viss būs galā? Tas gan - iespējams, ka pienāksies, jo cilvēki melo un tas tips neizskatījās pārāk uzticams... Vispār... Viņa sejas izteiksme aizdomīgi atgādināja to situāciju, kad tu kādu nolem nāvei... Aizdomīgi... Pēkšņi viņš aizdomājas, ka ar acīm skanē debesis, vai nemanīs kādu lidojošu objektu. Ja nu vampīri mūs atkal izseko? Bet, tā kā acīs neviens, jeb, precīzāk - nekas nekrita acīs, Bleiks atslābinājās. Tad viņš viegli iespurdzās. Izskatījās, ka Kirils ir iemidzis... Protams, biedrs, kurš visu uztver mierīgi nav sliktākais variants, bet, vai šis nav tā kā pārāk mierīgi. Kad helikopters asi pagriezās, viņš viegli uzslīdēja virsū blakus sēdošajai sievietei. Ai, atvainojos... viņš veltīja viņai strauju smaidiņu, kas varētu norādīt, ka viņi ir kaut mazliet pazīstami, vai arī to, ka viņš vienkārši galanti izturas pret sievietēm.

Kirils joprojām snauduļoja ar vieglu smaidiņu uz sejas. Pēc nelielā grūdiena viņš atvēra acis uz brīdi, pārbaudīja vai nekas nav mainījies un aizvēra atkal acis. Drošības sajūta un komforts darīja savu par spīti uzdevuma bīstamībai. Lai atbrīvotos no stresa un saglabātu modrību, reizēm ir jāizguļas.

Šis būs pailgs lidojums - noteica Nakamura un iekārtojās ērtāk, lai mazliet iesnaustos - jāuzkrāj spēki, kas zina, kas mūs sagaida Viņš nebaidījās iemigt, jo labi zināja savas spējas, ka nepieciešamības gadījumā spēs momentāni pamosties un adekvāti reaģēt - līdzīgi kā labs sargsuns.

Tikai pasmīnējs par Bena straujos aiztīšanos, Džeroms paņēmis Skarabeju ielika kaķi atpakaļ kabatā un devās ārā. Nonācis pie mašīnas, viņš iemeta savu mugursomu bagāžniekā un domāja doties "pusdienās" vai nē.

OOC: jautājums, ārs taču ir ārs. vai būtu pieejama kkāda apkārtnes karte?

Viņa salika mantas bagāžniekā, iekāpa aizmugurējajā sēdeklī un aizpīpēja savu cigareti. Leia nevilcinājās ar liekām pārdomām par braukšanu, sieviete zināja, ka uzradīsies kāds cits, vai šai gadījumā cita, kas to izdarīs viņas vietā. Vilcene nosmīnēja un ievilka pirmo dūmu, lēni izpūtusi izbaudot katru mirkli kad tabakas un marihuānas dūmi aizskāra daudzās garšas kārpiņas. Abu vielu smarža un dūmi piepildīja mašīnu. Leiai bija pilnīgi vienalga vai kāda īdēs vai nē par šo egoistisko izgājienu, viņu "zālīte" nomierināja un reizē padarīja dzīvi gaišāku.
Vari braukt tikai neapmaldies četrās eglēs...vai priedēs, īsti neatceros to muļķīgo teicienu.
Noņurdēja sieviete un ievilka vēl vienu dūmu. Topogrāfiski idioti un idiotes nebija nekāds retums un ar šo divu jaunkundzīšu vidū noteikti bija vismaz viena ar īpaši augstu intelekta līmeni.

Džeikobs vienkārši sēdēja krēsla nolaidis platmali zemu pār acīm, apslēpjot zem tās cinisku smaidu. Šis Bens bija devies medībās, tikko pēc saulrieta, bet viņiem vajadzēja doties ceļā cik vien drīz iespējams. Nē punktualitāte pēdējos gadsimtos nebija tā visvairāk izkoptā vērtiba. Ak jel, Džeikobs vēl atminējas tos laikus kad par nokavēšanos nāca bargi sodi, mūsdienās tā bija pagātne.
Tikko saules pēdējais stars pazuda aiz apvārkšņa Džeiks pieleca kājās uz sāka soļot uz mašīnas pusi. Tā kā Džeika nebija daudz personīgo mantu, tik vien kā papildus munīcija, viņs nometa to uz aizmugurējā sēdekļa un pienāca pie vadītāja durvīm, uzlicis roku uz roktura viņš sacīja otram vampīram: Sēdies iekšā, Džerom. Tonis bija vēss, neizteiksmīgs un pavēlošs pat ar zināmu izsmiekla devu. Neliksim organizatoriem gaidīt. Nesakot vairāk ne vārda Džeiks iesēdās mašīnā un ieslēdza GPS, lai aplūkotu ceļu un iespējamās problēmas, ar ko šī grabaža, ko dažs labs uzrošinās saukt par mašīnu, varētu saskarties.

Nolēmis nedoties "pusdienās", jo bija jau nesen paēdis, Džeroms apskatīja apkārtni.

- Piekrītu. Būtu laiks doties. Labāk ātrāk, nekā vēlāk visu nokavējot. - Džeroms noteica Džeikam un apgājis otrā pusē mašīnai iesēdās iekšā. Padomājis sprādzēties vai nē, Džeroms uzmeta vienu skatienu GPS un ļāva ar to tikt galā pašam Džeikam.

- Gaidīsim Benu? Vai tomēr dosimies? - viņš painteresējās skatoties laukā pa logu.

Sievietes bija pārbijušās un būtu varbūt pretojušās, ja vien Bens nebūtu sācis izmantot savu vampīra šarmu, kas lika viņām nomierināties, bet tik un tā viņas trīcēja un mēs jau varam iedomāties ko šis vampīrs, kurš brutāli nogalināja trīs vīriešus, izdarīs ar šīm divām neaizsargātām sievietēm.


Metjū pagriezās un devās uz durvju pusi. Apstājies pie durvīm viņš pasmaidīja, jo bārda sakustējās, it kā viņš smaidītu.
-Iespējams, ka tā tas varētu ost. Un tagad es tevi ievedīšu mājā un tad sameklē kādu, kas tev palīdzēs iekārtoties.-
Vīrietis noteica un pagriezies pret durvīm, tās atvēra. Durvis bija sākušas nedaudz pūt, bet tas acīmredzami neuztrauca Metjū un pamatoti. Ieejot mājā, tā no iekšienes izskatījās tik pat drausmīgi, iespējams pirmā reakcija varētu būt - "Un šī ir Tā māja kur mums būs sanāksmes? Ūķis nevis māja."
Ārdurvīm aizveroties Metjū drošā solī devās pie durvīm, kas bija tieši pretī ieejas durvīm. Tas izskatījās pēc sienas skapja, dēļ durvju noformējuma. Apstājies pie durvīm viņš tās atvēra un ielaida Skārletu pa priekšu. Pirmais ko sieviete redzēja bija gaišs garš gaitenis un tas izskatījās gaumīgs, jo gaiteņa sienās bija iestrādāti visādi tēli un zīmes, kas padarīja šo telpu nedaudz mājīgu, kā arī spogulis, kas atradās tieši telpas kreisās sienas vidū. Un gaiteņa grīda bija slīpa, jo tā veda uz leju, acīmredzami uz pagrabu.
Izgājis cauri šim gaitenim Metjū nonāca pie vēl vienām durvīm, kuras atvērās pašas. Un tad priekšā pavērās siena un gaiteņi, kas aizgāja uz abām pusēm, viens pa labi un otrs pa kreisi. Šī vieta izskatījās pēc labi koptas un pārtaisītas militārās bāzes, kas ir uztaisīta zem šīs vecās mājas.
Metjū apstājās un pagreizās pret Skārletu.
-Tu ej pa to gaiteni un atrodi, kas tevi te izvadās un es tikmēr piekārtošos un atradīšu labākas drēbes par tām, kas man tagad ir mugurā.-
Metjū pagriezās un aizgāja pa gaiteni kas veda pa kreisi un pazuda aiz stūra, kas veda atkal pa kreisi. Skārletai tagad vajadzēja atrast kādu, kas viņai izrādītu šo vietu. Viņai atlika iet taisni pa šo gaiteni, kas veda pa labi, ka tikko ienāca un kas apmēram, pēc pieciem metriem nogriezās vēlreiz pa labi. tad atkal parādījās priekšā milzīgs gaitenis, kurš bija platāks un gar sienām bija vairākas durvis. Tālākās durvis, labajā sānā, bija atvērtas un no tām varēja dzirdēt skaņu, kādu var dzirdēt, kad kāds kaut ko metina. Tuvākajās durvīs, kas bija nedaudz atvērtas, bija jūtama patīkama un reibinoša smarža , kas jaucās kopā ar eļļas smaržu.
Skārletai tagad bija izvēle kurās durvīs ieiet, lai viņai kāds izrādītu šo vietu.

Tikmēr helikopterī otrais pilots atkal pagreizās pret aizmugurē sēdošajiem un skaļā balsī ierunājās, tā lai visi viņu dzirdētu, pat tie, kas bija aizmiguši.
-Labi, piesprādzējieties, tagad mēs paātrināsim lidojumu. Nevēlos, lai kāds tiktu izmētāts pa visu kabīni.-
Viņš skaļi iesmējās, laikam pēdējais teikums bija kā joks, kuru saprata viņš. Bet piesprādzēties vajadzēja, tas bija tīri tā drošības pēc.

Tikmēr, kamēr helikopters uzsāka savu straujo lidojumu, visas vilkates jau atradās mašīnā un varēja sākt savu ceļu uz galapunktu, kuru rādīja mazais GPS ekrāns.

Pēc 10 minūšu stāvēšanas, kad Bens vēl neparādījās, vampīriem, kas jau sēdēja mašīnā vajadzēja saprast, ka Viņš pats varēs nokļūt galā, jo viņš, kad viņi nokļuva šajā mītnē, bija tas, kurš visvairāk bija pētījis ceļu un gala punkta atrašanos vietu uz šī mazā GPS ekrāniņa.


OOC: Ja tu domā, Moriartij, ārs, kā zemes - tā mērvienība, tad jā, ja tas ir no kāda posta, tad visticamāk tas ir domāts ātrs.

Bens iznāca ārā no izveidotās asinspirts un atbalstījies pret sienu, elsodams teica.
-Jomajo, nezināju to, ka cilvēku sievietes spēj panākt vampīres līmeni. Ehzz(aizpīpē cigareti) nu būs vien jādodas uz to mītiņu..-
Izvilcis ārā lapiņu, kur vampīrs bija saszīmējis ātrāko ''skriešanas'' maršrutu, Bens to nopētīja visvisādi un ielicis lapiņu atpakaļ somā, viņš pirms došanās prom, veltīja gaisa skūpstu visiem cilvēkiem, kuri gulēja izsūkti sausi. Vampīrs bija viss notraipīts asinīs, bet uz to viņam bija vienalga, kas spēs par to piesieties? Izlīdis uz mājas jumta, Bens ievilka dziļu elpu caur nāsīm un nopūties, acumirklī pazuda no vietas, kur bija atradies. Pēc kādām trim sekundēm Bens jau bija uz cita mājas jumta un tādā gaitā viņš lēkāja/skrēja uz sarunāto vietu..

- Nešķiet, ka viņš plāno nākt atpakaļ, - Džeroms pēc 10 minūšu gaidīšanas teica. Sķiet ka Bens bija nolēmis nonākt galā saviem spēkiem/kājām. Lai jau.

Vēlreiz uzmetis skatienu ceļam, teica, - Braucam? Lai nenokavētu ... -

Kirils pamodās, paskatījās pulkstenī un nosvilpās.
Interesanti, kāpēc šādās misijās jāpārvietojas ar helikopteriem.
Apkārtējie cilvēki bija vai nu aizmiguši, vai noslēgti sevī un mācās virsū garlaicība. Viņš domāja prasīt pilotam, cik ilgi vēl jābrauc, bet pārdomāja. Tad viņš izvilka veco labo spēļu kāršu komplektu un paprasīja:
Zoli mākat?

Bleiks neviltoti iesmējās: tev piekodina piesprādzēties, lai tu neizšķīstu pa kabīni, bet tu vēlies uzraut zoli? Tagad sāk šķist, ka mūsu komandā ir pat flegmatiķis, kurš gandrīz vienmēr aizmieg un nedzird visu svarīgo.. Būs jāsāk pielietot savas balss spējas, savādāk cauri netiksim. Pasmaidījis viņš piesprādzējās ciešāk. Patiesi negribējās ietriekties pilotos, tādējādi pat netiekot līdz mīļotajiem vampīriem... Uzlicis kājas uz somas savā priekšā viņš iekārtojās ērtāk.

Skārleta sekoja Metjū norādījumiem un drošā solī devās uz priekšu. Viņu neuztrauca ēkas īpatnējais, paplukušais izskats, galu galā, ne jau viņa tur mitinājās.
Viņa devās uz telpu, kur varēja jaust neparasto un patīkami eļļaino smaržu, tur, cerams, būs kāds pieejams personāžs.
Paskaļi pieklauvējusi, viņa vēra durvis vaļā.

Kirils pamanījis apkārtējo cilvēku pasīvismu, ielika kabatā atpakaļ kāršu komplektu.
Izskatās, ka ceļojums uz Baltiju būs jāpavada bezdarbībā. Kāpēc es savu PDA kompi nobāzu dziļi somā?
Lai īsinātu laiku Kirils sāka mēģināt noteikt šobrīdējo atrašanās vietu novērojot ainavu, cik nu varēja redzēt.

Sempera brīdi samulsa, kad dzirdēja Leias teikto. Ko? Viņa jau gribēja sākts smieties pat tik muļķīgu izteikumu no vilkates puses, bet tikai nosmīnēja un uzlika roku uz ātruma kloķa, to ātri sākot bīdīt, liekot vecajajai grabažai ātri uzsākt braucienu.

Tas nedaudz pakauca, bet drīz viņi jau straji brauca uz priekšu. Sempera viegli izņēma dažādus līkumus, pagriezienus, ik pa laikam iemetot acis GPS aparātā, lai ātrāk varētu tik tālāk no tās marihuānas smakas. Viņa deva priekšroku ūdenspīpēm.

Tikmēr kāds piekūns veikli sekoja mašīnai, turot to visu laiku acīs. Hadža nedomāja atstāt Semperu kopā ar kaut kādām svešiniecēm vienu.

Šķita, ka junkundzīti pie stūres nemaz neapmierināja "zālītes" patīkamais, rūgtenais aromāts, bet Leiu tas tikai uzjautrināja, viņa sakrustoja kājas un ievilka vēl pāris dūmus, tomēr kā jau tas ir ierasts, nekas nebija mūžīgs un arī "kāsis" izzuda drūmā pelnu čupiņā. Vienīgi dūmu mutuļi, smarža un Leias spīdošais acu skatiens atgādināja par kādreizējo psihoaktīvās vielas klātbūtni šai mašīnā. Trīs grami bija pazuduši kā nekad nebijuši, bet Vilcene jutās stabilāka par stabilu, jā... saki ko gribi, bet organisms izstrādā imunitāti, it īpaši nepilnu tūkstots gadu laikā.
Saki cik ilgi mums īsti būs jādirn šai konservu bundžā? Protams ja tev nav problēmu atbildēt.
Vienaldzīgi vaicāja Leia, piekrāvusi pilnu klēpi ar YSL kosmētiku, lai cik gadsimti būtu pagājuši, tomēr šī firma nemira un aizvien bija labākā kosmētikas ražošanas vēsturē. Uzdotais jautājums bija pavisam vienkārš, jo Leiai bija jāzin, cik ilgs laiks bija dots makiāža uzklāšanai.
Starp citu Leia, jūs abas būtu?

Sempera. Sempera Heila. Vilkate iepazīstoties atbildēja, uz brīdi nopētot augsprātīgo būtni caur aizmugures spogulim. Bet darot šo darbiņu, vārdam jau noteikti būs maza nozīme.

Pavērusi acis atpakaļ uz GPS ierīci, viņa noteica. Pārlieku ilgi nevajadzētu, bet tas atkarīgs arī no tā, kādi būs ceļi. Ne pa tādām vien sūdu takām ir nācies braukt. Tas lika viņai atcerēties reizi, kad pa vecajiem Kongo džungļiem, kurus nu par džungļiem gan nenosauksi, sanāca iebraukt grimstošajās smiltīs ar savu kvadraciklu. Tas bija jautri...

Sempera atkal pievērsās ceļam, cerot, ka arī pašai ar šo grausta gabalu nebūs ilgi jābrauc.

Nakamura dzirdot pilota norādījumus, klusējot piesprādzējās. Uz Kirila uzaicinājumu spēlēt zoli viņš noraidoši pagrozīja galvu, taču kad Kirils atlika kāršu komplektu atpakaļ kabatā un sāka skatīties pa logu, Nakamura tomēr nolēma ko pateikt, lai nerastos komandas starpā nevajadzīga spriedze, īpaši jau Bleika piezīmes dēļ. Neņem ļaunā, bet es neesmu kāršu spēļu cienītājs, turklāt nekāda spēle šādos apstākļos nesanāktu. Iesaku labāk mazliet pagulēt un uzkrāt spēkus, mums priekšā grūtas dienas.

Dodamies. Džeiks sacīja ar tādu kā nopūtu. Gan jau panāks, ja nē, pats vainīgs. viņš piebilda iedarbinādams motoru un ielikdams to pirmajā robā.
Un jā, ja nu kas, mani sauc Džeikobs, Džeikobs Aleksandrs Bleks.

- Džeroms Pīters Ridlijs, - Džeroms katram gadījumam nosauca savu vārdu vēlreiz. Tad pievērsās ceļam un gaidīja kad nonāks galā.

- Man tāda sajūta, ka Benijs sagribēja ierasties ar grand entrance, nevis kā parastie "mirstīgie". Atvainojos par kalambūru. - viņš iesmējās.

Atgādini lai ielaizu viņam lodi pēcpusē, ja mēs plānojam kaut ko lielu labāk lai nav nekādu aušību. Džeikobs sacīja uz mirkli atlaisdams stūri un atbīdīja savas pistoles aizslēgu lai pārbaudītu kādas lodes tur bija ielādētas, jā, sprāgstošās, būs jauki skatīties kā viņš mēģinās atreģenerēt pusi pēcpuses.
Tagad mašīna traucās pa iezīmēto ceļu krietni virs atļautā ātruma. (It kā ātruma ierobežojumi pastāv postapokaliptiskā pasaulē?) Vadoties pēc GPS vēl bija vismaz desmit minūtes braucamas.

- Noteikti atgādināšu. Nav ko aizlaisties. Pusdienas šis sagribēja, - Džeroms sarkastiski noteica, - Lai gan būtu jauki redzēt viņa seju, ja šis aizies atpakaļ gaidīt mašīnu! - vampīrs iesmējās.

Kad SKārleta atvēra durvis, viņas sejā un visas viņas ķermeni pārņēma viegla eiforija. viņa izjuta saldenu smaržu un tās nebija tās eļlas, kas te smaržoja, tā bija patīkamāka un uzbudinošāka smarža. Gabriela asinis.
Tikmēr pats Gabriels stāvēja pie galda ar muguru pagriezies pret durvīm. Viņam pretī stāvēja galds uz kura atradās viņa snaipera ierocis, pāris lodes, vīraks un šķīvis, kurā pa vidu bija deglis un kas bija piepildīts ar kādu šķidrumu un acīmredzami tā bija tā smarža, ko no sākuma bija sajutusi Skārleta pirms viņa iegāja istabā, kas bija piesūkusies ar reibinošu asins smaržu. Gabriels uz abām rokām uzlika savas metāla aproces un uzvilka džemperi, jo pirms tam viņš bija tikai pelēcīgās auduma biksēs. Protams, viņš dzirdēja, ka kāds kaluvēja, tapēc tagad viņš pagriezās un viņam no labās rokas aproces iznāca divi gari asmeņi, kurus apspīdēja zilganvioletas gaismiņas. Acīmredzami UV. Pacēlis labo roku pie krūtīm asmeņi ievilkās aprocē un gaismas nodzisa.
-Metjū atsūtija?-
Viņš pajutāja skatoties tieši Skārletai acīs.

Džeikobs un Džeroms, jau bija ļoti tuvu, bet tomēr bija gabals ko braukt. Viņi jau bija nonākuši mežā, bija grūti saprast, kas kur ir, jo apkārt bija koki, krūmi un mežs bija gandrīz vai necaurredzams.
Vilkatēm gan bija lielāks gabals ko braukt, nemaz nerunājot par cilvēkiem, kas bija nobraukushi tikai pusceļu.


Tikmēr Benu kāds novēroja. Tumsā iemirdzējās gaisma un tad mazs sarkans punktiņš vien palika, kas zaigoja koši srkanā krāsā. Tad tas palika nedaudz blāvāks un nolaidās nedaudz zemāk.

Ja pēc pieklauvēšanas neviens akurāt nebļauj, ka iekšā iet nedrīkst, jāiet tur, kur bija domāts. Skārleta tieši tā arī darīja un pirmais, kas pārsteidza vampīru sievieti ienākot bija smarža. Asins smarža, kura teju vai deva dullumu galvā. Daudz jau nevajadzētu, vien pāris lāsītes un alkas būtu apmierinātas kā pēc kāda našķa. Skārleta pie sevis pasmīnēja un nokratīja šo domu. Cilvēku jaunulis bija Metjū draugs, turklāt arī nevarēja zināt, vai viņš gadījumā nav kāds īpašs un visiem nepieciešams eksemplārs.
Skāleta uzbūra naivāko un piemīlīgāko smaidiņu. Viņa apzinājās savu skaistumu un valdzinājumu, kā arī apzinājās to, ka vēlas būt draudzīga pret šo cilvēku. Kāpēc gan, galu galā, ēdājs nevarētu sadarboties ar savu ēdienu un gastronomiskās izvirtības neatlikt uz citu laiku?
-Tieši tā, Metjū sūtīja,-Skārleta pamāja un ļāva, lai cilvēku jaunulis uzņemas vadību, arī viņa skatījās Gabrielam acīs. Bez kauna, nožēlas vai asinskāres. Tā vienkārši.

-Skaidrs..-
Puisis gari novilka it kā domādams, ko teikt. Novērsis acu kontaktu un pagriezis galvu uz sāniem puisis paņēma atslēgu, kas stāvēja blakus viņa snaipera ierocim. Un atkal ieskatīdamies Skārletai acīs laipni pasmaidīja. Smaids viņam piestāvēja un bija redzams, ka viņš nav no tiem, kas visu laiku smaida.
-Tātad, Tu būtu Skārleta. Ja kļūdos, tad izlabo.-
Viņš uzreiz pārgāja uz Tu, lai būtu vieglāk komunicēt. Puisis nopētīja šo vampīru no galvas līdz kājām, neslēpjot, ka to dara, protams , neuzmācīgi, bet pietiekami uzkrītoši.
Nolaidis labo roku gar sāniem viņš paspēris pāris soļus uz priekšu nostājās Skārletai tieši pretī. Acu kontakts. Asins smarža.
-Un, ko viņš lika man tev ar tevi izdarīt?-
Viņš uzdeva vēlvienu jautājumu un gaidīja Skārletas atbildi. Acīmredzami puisim bija kāds nodoms, ko viņš vēlas panākt ar savu mierīgo uzvedību un savu asins īpatnēji spēcīgo smaržu.

Skārleta atbalstījās pret sienu un pētoši noraudzījās Gabrielā. Dots pret dotu, jo arī viņa nesteidzīgi nopētīja cilvēku jaunuli, kurš bija pietiekoši drosmīgs, lai viņu izaicinātu. Viņa nezināja, cik daudz Metjū Gabrielam bija pateicis par viņu, vai viņš vispār kaut ko zināja, tomēr tas vienmēr bija izpētāms.
-Jā, es esmu Skārleta. Prieks iepazīties, Gabriel,-viņa sacīja, pasmaidīdama vieglu lūpu kaktiņu smaidu. Viņa gaidīja. Viņa varēja gaidīt vien mūžību, ja tas būtu nepieciešams, jo ne jau viņas dzīve aizritēja garām degunam. Bet kā kāds gudrs cilvēks bija teicis, laiks ir tikai vēl viena ilūzija, kuru rada prāts.
-Metjū teica, ka tavs uzdevums būtu mani iepazīstināt ar apkārtni. Es te skaitos kā vecs draugs, tā teikt,-Skārleta pasmaidīja vēl mazliet un vēl aizvien lūkojās Gabrielam acīs.

Mašīna, kuru vilkaču pārstāvjiem tika atvēvēlēta ceļam, bija kaut kāds labi saglabājies, tomēr nemoderns antikvariāts. Nekaunība, ja jau gribēja, lai labākie palīdz, taču, ja labāku transporta līdzekli viņām nedeva, tad nevajadzēja arī. Tas nebija gluži vienalga. Varbūt kādam būs jāieminās, ka Tanija Leiko ir Tanija Leiko galu galā, taču pašreizējo situāciju tas nemainīja. Kas bija, tas bija. Ko jau nu…
Vismaz GPS tai bija. Ha! Vismaz kaut kas! Rudmatainās vilkaces sejai pārslīdēja viegla smīnsmaida atblāzma.
Patiesībā Tanija būtu gribējusi, lai gan vairāk vienkārši varējusi vadīt mašīnu, taču tikai paraustīja plecus. Būtībā viņai jau bija vienalga. Ar vieglu, neapzinātu graciozitāti sieviete pagrieza muguru pārējām vilkatēm. Koši sarkanie mati novizēja gaisā kā ugunīga blāzma. Viņa iekārtojās aizmugurējā sēdeklī un sakrustoja pārsteidzoši slaidās rokas uz krūtīm, izskatīdamās nopietna un bezkaislīga. Bet pie reizes brāzmaina ar dzirkstošajām kaķes acīm un dzīvīgajām kustībām, kas jāatzīst viņai pašai nenozīmēja itin neko. Tanija Leiko nekad sevi īpaši neievēroja un nenovēroja.
Patiesībā jau visi varenie pasaules vēstures gaitā ir sēdējuši tikai aizmugures sēdekļos.
Sieviete ar vienu lielu aci iešķībi palūrēja uz abām pārējām vilkatēm, viņām mazliet nelaipni pārmainot vārdus. Tanijai nebija noskaņojuma kaut ko īpaši runāt un arī uz mēles nekas neniezēja sakāms.
Rudmate no malas novērtēja abas pārējās sievietes un atzina, ka Sempera Heila ir skaista vilkate. Toties jau viņas abas bija acīmredzami pieradušas dominēt. Tanija gan sevi negrasījās padarīt par muļķi… bet tas tā.
Mani sauc Tanija Leiko. Viņa ierunājās smalkā, uzsvērtā balsī. Tā bija pirmā reize, kad vilkate ierunājās abu sieviešu sabiedrībā.
Tad te nu bija trīs labākie vilkači pārstāvji. Acīmredzot katrs no savas pasaules malas. Tanijai likās, ka gaiss piesātināts trīs dažādu smaržu…

Viņa sakrustoja arī kājas un pavērās ārā pa logu.
Jā, man arī. Tanija piekrita Heilai par ceļiem, kas izbraukāti.
Metjū, Metjū… Viņa reizē prātoja par mapītes personu saraksta savādāko vilkaci un pārcilāja prātā parakstītā līguma nolādētos noteikumus. Griežot zobus, Tanija bija uzlikusi tam savu parakstu. Bet tas nebija labi. Tomēr pašlaik tur neko nevarēja padarīt. Tikai tas bija dīvaini. Jau otrā vilkace no viņu dzimtas iesaistās nopietnā darbiņā. Jau otrā, kas izvēlēta tādai kā pasaules glābšanai.

Bens jau tāpat bija uz kavēšanas robežas, tā kā viņš negrasījās veltīt savu laiku, lai uzzinātu, kas pa spožu gaismiņu viņu novēroja, bet drošības labad, Beretta jau bija stingri satverta vampīra rokā. Puisim pa ceļam nekas nesagādāja pārlieku liekas problēmas, pārvietoties no jumta uz jumtu bija jau ieradums.
-Sarkanā gaisma nozīmē stāt, bet šoreiz es nestāšos.
Vampīrs noprātoja un paātrināja savu gaitu, apzinoties to, ka būs diezgan piekusis, kad nonāks galā, bet Benam vienmēr pie sirds ir gājis teiciens ''Jo ātrāk, jo labāk.''