Otrdienas ar Moriju, jeb Tuesdays with Morrie Opcijas

[Porcelain]

Nesen izlasiju. lielska. Vecs vīrs savam māceklim izklāsta visas SAVAS dzīves pieredzētās gudrības, domu graudus un atziņas. Lieliski grāmatā atainotas attiecības starp šiem cilvēkiem, attiecības pret nāvi un visiem citiem `otrdienu tematiem` Katru otrdienu tika apspriests cits dzīvē svarīgs temats, līdz Morijs nomira. Pēdējā otrdiena bija izlaidums- morija bēres.

Galvenā atziņa- daudz vairāk dot, uzklausīt, saprast. Pievērst uzmanību, neatteikt.


first of all, sorry, ja pavediens par šo grāmatu jau bijis, bet nu es katrā gadījumā neatdaru.
second- nu mīlīši, dalaties iespaidos!

[Laushi de Lychan]

Obligātā literatūra.

Galvenās atziņas man... nav?
Grāmata par spēcīgu.

Viens cilvēks ikdienā sevi neaizmirst, otrs sevi aizmirst, kapēc, ja-
ikdiena visiem neizbēgama, vienāds jēdziens?

Pat tā pati Morrie sēdēšana krēslā pārtop ikdienā un viņam tikpat daudz iespēju sevi aizmirst visās savās filozofijās kā Mitch visos savos darbos.

(Garīga steiga, nogurums vs. fiziska steiga, nogurums.)

Viss atkarīgs no cilvēka, personības, dvēseles, ne no dzīves stila, tapēc.


Un atkarīgs no, kā cilvēks uztver citus, arī.

Ja doma klausoties citā ir: Kas tur un kā tas attiecas uz Mani?-
Cilvēkam cilvēcē uz doto momentu ir slikti.
Cilvēkam vienatnē uz doto momentu ir labi, bet cik ilgi?

"Es" nav glauna frizūra. "Es" ir noilgojies smaids.

/9.

Šo rakstu rediģēja Laushi de Lychan: 05.01.2009 03:14

[Porcelain]

Obligātā literatūra?
Ieteicu taču. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/huh.gif)

[Laushi de Lychan]

Te, skolās, tādas lietas- obligātās literatūras- nav.

/9.

Šo rakstu rediģēja Laushi de Lychan: 05.01.2009 21:57

[Saraida]

Nu man patika tā grāmata. Ļoti spēcīga, ja par grāmatu vispār tā var teikt. Daudz, ko lika pārdomāt, daudz bija taisnības, bet kādu laiku vēlāk sapratu arī, ka tā nav grāmata, ko gribētu lasīt otru reizi. Vislabāk patika:" Nu, pirmkārt, mūsu kultūra nepalīdz justies cilvēkam labi. Mēs mācām nepareizās lietas. Un ir jābūt pietiekami stipram, lai kultūru nepieņemtu, ja tā nepatīk. Lai radītu pats savu. Vairums cilvēku to nespēj. Viņi ir nelaimīgāki nekā es - pat manā pašreizējā stāvoklī." Un tas, manuprāt, ir galvenais šajā grāmatā. šī atziņa kā sarkans pavediens vijas visai grāmatai cauri.