Mafgame, ~ Lomu spēle 2009 ~ [GM][ATD] Opcijas

[Mitrene]

Tātad laiks ir sākt.

Iesākšu ar dažiem noteikumiem, lai visiem tik tiešām ir skaidrs.

1. Mirušie nerunā (likums kas ļoti bieži tiek palaists garām reālajā spēlē) tātad ja tu esi miris tad muti ciet, šajā spēlē tu vairs nevari runāt.

2. Cienīsim savu un citu laiku, lai šīs spēles nevliktos mūžību informējam GM par ilgāku būšanu ofline (ilgāk nozīmē vairāk kā 3 dienas bez postošanas) ja kāds pazudīs ļoti ilgi bezvēsts prombūtnē GM patur tiesibas šī spēlētāja tēlam uztaisīt pašnāvību vai ko tamlīdzīgu.

3. Esam radoši! būtu garlaicīgi ja mēs visu laiku noziegumos apvainosim vienus un tos pašu vienu un to pašu iemeslu dēļ.

4. Neizpaužam nevienam pašam savu spēles lomu (mafija, civilais, ārsts, inspektros) to cenšamies neizdarīt ari netieši. tieši lomu nezināšanā ir šīs spēles sāls.

5. Abi GM pārrunājām un ieviesām jaunu tradīciju šai spēlei, tā kā tādas spēlētāju anketas īsti nebūs (būs vnk jāiepazīstina ar sevi ) tad tajā brīdī kad tu esi nogalināts tu dodies uz ATD
un izveido savam varonim kapakmeni, kurā norādi: vārdu, uzvārdu, iesauku, nodzīvoto raundu skaitu, nāves veidu, un kaut ko īpašu ko šis varonis būtu gribējis redzēt uz sava kapa.
tie spēlētāji kas uzvar spēlē, resp nenomirst, to izdara tad kad beidzas spēle pieņemot ka jūs visi nomirstat no vecuma. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

LAi labi spēlējas. Mitrene + Moriartijs



Šo rakstu rediģēja Mitrene: 24.11.2008 12:28

[essy]

Kadija ķēra pie sirds un taisījās ģīpt. Ak dies'! Slepkavība!
K-kas? K-kāpēc? K-kā? viņa izstostīja. Nespēdama parunāt, jaunā sieviete tikai plātīja muti aiz šoka. Bet pirksts apsūdzoši cēlās uz Rinalda pusi. Tu!

[Džūna]

Mateo stāvēja malā, nolūkojās uz grīdas guļošajā Federiko, tad uz radinieku sacelto traci. Vājprāts. Visi kaut ko bezjēgā kliedz.
Mateo nespēja padomāt.

[Moriartijs]

Es??? Rinalds-Lotārs iesaucās Kadijas virzienā,

Tu! Un Tu, viņš norādīja atkal uz Dzintru. Tā ir sazvērestība! Es zinu! Zinu! RL jau šķita nojūdzies. Es tas nekādi nevarēju būt! Es visu laiku biju te...

Bet, tu! Kadija - tāds zināms uzvārds vai ne? Tev gadījumā nav ĀRSTA licence? Ko? Noteiki iebēri nabaga Radiniekam kaut ko glāzē! Kas tas bija? Arsēns?

[Ļipa]

Manu pīpi?
Šis jautājums no Kadijas puses veco vīru izbrīnīja. Pašūpojis rokās savu pīpi viņš domīgi uzlūkoja Kadiju.
Kur tā pasaule iet…
Vai jums nav c hepatīts vai tamlīdzīgas slimības?
Tas bija svarīgs jautājums, jo nedod Dievs tagad saslimt ar, ko lipīgu. Bija jābūt šeit.
Tiesa gan ienākot Frederiko pīpes kāts un meitēns, kas to vēlējās nogaršot, ar visām viņas slimībām, aizbīdījās dibenplānā.
Fridženalds pieslējās kājās un aizklunkurēja līdz savam senajam rada gabalam.
Sevišķi dzīvs neizskatās…
Vecais vīrs savu pīpes kātu iebāza tur no kurienes tas nācis. Nebija laiks dūma uzvilkšanai.
Varbūt jāzvana ātrajiem?
Fridženalds centās ieraudzīt kādu, kas neceltu nenormāli lielu brēku. Pašam, protams, arī sirds gatavojās vai pa muti lēkt laukā, tomēr, tomēr, veselajam saprātam ir jābūt!
Un neceliet nu tādu brēku. Paliksiet vēl kurli!
Sirmgalvis iesaucās savā labi nostādītajā, komandēt radušajā balsī.
Man drīkst būt bail no spokiem?
Prātā pazibēja bezgala muļķīgi neiederīga doma.

[essy]

Es - ā-ārste? Kadija izbrīnīta stostījās. Kopš skolas beigšanas man nav nekādas saistības ar ķīmiju, kur nu vēl ar medicīnu.
Un pats? Kāpēc tik daudz lieto dzērienus? Aiz uztraukuma, ka tikai kāds tevi neatklāj, slāpst? Un viltība pazibēja Kadijas acīs.

[Moriartijs]

Ak, tā? Ķīmjas nav bijusi kopš skolas laikiem? Tu taču esi arheoloģe! Tev IR darīšana ar ķīmiju! Ahā, pieķēru tevi! Rinalds-Lotārs iesaucās.

Tad aizdomājās ... Arheoloģe? Tev patīk apraktas lietiņas? Tu noteikti vēlies aprakt arī Frederiku! Es zinu! Zinu.. zinu ... zinu, viņš skandēja. Tu taču esi tik tuvos rados dārgajam nelaiķim, ka esi otrā rindā uz mantojumu! Es zinu ka tā esi Tu!

Te viņš pameta skatienu uz Mateo un Pīteru, kuri bija vistuvākie radinieki un samiedza acis, Lai gan...

Šo rakstu rediģēja Moriartijs: 25.11.2008 14:41

[essy]

Dārgo radgabal, es ar ķīmiskām lietām nedaros. To dara citi. Es tikai roku laukā. Kadija pasmaidīja. Vēlies atsauksmes no mana profesora?

Tā, un Dzintra. Vai tikai pīrādziņos nav kādas neatļautas sastāvdaļas, ko?

[Ļipa]

Doma par neatļautām sastāvdaļām likās baisa un lika noskurināties. Labprāt viņš paņemtu un ko izdzertu.
Kas par gaļiņu ir tajos pīrādziņos?
Nevilšus paspruka jautājums, kuru visticamāk vispārējā kliegšanas un vienam otru apvainošanas tirādē, diez vai kāds pamanīs, bet mēģināts jau nav zaudēts.
Hei, puis, nāc labāk, palūkā, vai Frederiko vēl ir dzīvs! Man stīva mugura, es nevaru!
Fridženaldam tomēr vairāk rūpēja uz zemes guļošais.

[Bio]

"N-nomierinieties, cilvēki. Noteikti... To mēs tā... Tā mēs to neatrisināsim..."

Loreta pa pusei runājot ar radiem, pa pusei pievērsusies mobilā telefona taustiņiem, strauji spieda kādu numuru. Balss raustījās, jo ikdienā jau cilvēki nemēdz tikt noslepkavoti viņas klātbūtnē visu acu priekšā, un šī noteikti bija slepkavība, tas ir mazliet šokējoši. Viņa pielika mobilo pie auss, bet pēc mirkļa to nolaida jau gar sāniem, atsakot zvanu, paskatoties uz loga pusi.

"Ātros nevar sazvanīt, nav signāla. Varbūt vētras dēļ, pēc... pēc brīža būs jāpamēģina vēl reizi."

Loreta atspieda divus pirkstus pret savu pieri un pievēra acis. Mieru, mieru, mieru. Neizskatījās, ka Fredriko, ka viņā vēl būtu kādas dzīvības pazīmes. Viņš patiešām izskatījās miris. Tas protams bija tikai spriedums no malas.

"Tas jau bija gaidāms. Es vēlētos cerēt, ka neviens no klātesošajiem neko nav darījis, bet Fredriko onkuļa vārdi noteikti liecina, ka viens no jums tomēr ir vainīgs pie šī atgadījuma. Tas ir briesmīgi, paši savu radinieku. Kādas briesmīgas manieres."

Tas gan bija vairāk pie sevis runāts, bet pietiekami skaļi, lai izpaustu savas domas arī citiem klātesošajiem. Noņemot pirkstus no pieres viņa pagāja tuvāk zemē guļošajam. Un varbūt tomēr viņš ir dzīvs.

[Mattiass]

Visbeidzot, piecēlās Rafaēls. Viņš pat nebija dabūjis parunāt ar Frederiko — jamais bija pārāk ātri izlaidis garu. Tagad būtu jāpadomā par bērēm. Un vēl par šo to.
— Dārgie radinieki, — redzot šādu strīdēšanos un savstarpēju rādīšanu ar pirkstiem, negribējās viņus saukt ne par dārgiem, ne arī, pieksaīgi ņemot, par radiniekiem.
— Ja jau slepkava ir te, tad jau mēs varētu dažu labu filmu labākajās tradīcijās tagad pieprasīt kalpotājiem, lai noslēdz visas izejas no mājas un izmet atslēgas pa logu. Vispirms, protams, atstājot aiz durvīm zirgu puisi, lai zirgi nenosprāgtu badā un būtu kam vēlāk iznest līķus, — Rafaēls smīnēdams drūmi pajokoja.

[Kāds]

Kāds pie onkuļa Frederiko nāves noteikti ir vainojams, ceru ka viņš nepaliks nesodīts. Teodors nodomāja un sadrūmis piecēlās no krēsla.
Tad asi pagrūda Pīteru līdz viņš atdūrās pret sienu, tad sāka izpaust savu nepatiku pret viņu: Tas noteikti biji tu, tu tik slēpies aiz savas ticības, bet patiesībā tu pamatīgi grēko, kurš gan spētu pretoties mācītājam un nedot viņam indi, ja viņš to lūgtu, lai apkarotu kaitēkļus baznīcā.

Šo rakstu rediģēja Kāds: 25.11.2008 17:15

[Elony]

Pīters kādu brīdi sēdēja pārsteigumā. Nekusējās, tikai grozīja galvu. Tad piegāja pie mirušā un paskatījās uz glāzi. Pulverīti nevarēja nepamanīt.
"Kādi pīrādziņi, ja... ja vectēvu tiešām kāds nogalināja, tad laikam ar dzērienu. Un kas to izdarīja..."
Pīters skatījās uz ēdiena galdu.
"Tagad nevarēs ēst, lai nesaindētos... un ja tas viss ir naudas dēļ... tad vectēvs var nebūt vienīgais..."
Pīters pamanīja Rinalda skatienu.
"Es negribētu palitk viens ne uz mirkli. Un visiem labāk būt kopā, drošāk. Pagaidīsim, līdz atkal būs sakari ar ārpasauli un izsauksim polciju, labi?
Rafael, jums tas varbūt liekas interesanti, bet man negribas ieslēgties un tēlot detektīvus. Nevaram vienkārši pasēdēt un pagaidīt, līdz varēsim zisaukt policiju?"

[NaEoS_oWn-08]

Renaldo jau grasījās ieslīgt sarunā ar kādu no cilvēkiem, atstājoties no biznesa etiķetes, bet redzēja naudasmaisu raustāmies, un galu galā, pēc izskata, atstiepjot kājas. Viņš nesakarīgi pamāja ar galvu, ūsām noraustoties. Tad viņš ar aizdomu pilnu seju paskatījās uz katru no atnākušajiem, ar skatienu, kas varētu izdedzināt caurumu titānā.

Viņš pievērsās Rafaēlam, drusku paskatoties uz viņu, un sinhroni ar viņu piecēlās, atspiežoties pret raupjā koka galda virsmu.Renaldo gribēja kaut ko teikt, noklepojās, un brīdi padomājis, lēnām novilka.Es domāju ka mums nevajadzētu kādu vainot, tikpat labi cik katrs no mums var būt slepkava, ar būt arī darbinieki. Man liekas, ka mums vajadzētu pagaidīt policiju, lai tā apskatās un pēc tam nospriež ko un kā.

Rafaēlam atkal pievērsies, viņš turpināja: Es nedomāju ka vajadzētu te sēdēt, līdz nomirsim, ir mūsdienas. Neviens līdzeklis nekad nav ilgi darbojies. Tad viņš atsēdās atpakaļ savā vietā, skatīdamies, kādu iespaidu būs atstājusi viņa runa.

[essy]

Burrrrkš... Tas bija Kadijas vēders. Viņa jau tā nebija tikusi pie pusdienām. Un nu arī vakariņas gāja gar degunu. Ja nu neveicas, tad neveicas!
Tāda loģiska spriešana, kas atskanēja no Pītera puses, Kadijai lika kļūt aizdomīgai. Tā, un kā tu zini, ka sakari būs tik drīz? Mēs taču varam aiz bada un slāpēm nomirt! Un kā tu vari būt tik mierīgs un nosvērts šādā brīdī?

[Mattiass]

— Dzirdēju, ka policija jau esot šeit, — Rafaēls tikai noteica.

— Un vipār. To ieslēgšanos es nebiju domājis tik nopietni. Bet vienam otru gan vajadzētu pieskatīt.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 25.11.2008 18:35

[Ļipa]

Te ir policija?
Atskanēja krekšķoši smiekli.
Lieliski, lieliski!
Šķiet veco vīru tāds sižeta pavērsiens bezgala apmierināja.
Varbūt šeit ir arī kāds ārsts?
Tas pašlaik šķita simtiem reižu svarīgāk.
Un badā, tu meitiņ, nemirsi! Neesi jau kurmis, kas ilgāk par 12 stundām bez ēšanas nevar!

Šo rakstu rediģēja Ļipa: 25.11.2008 20:22

[Kristīne Katrīna...]

Priesteris pārmeta krustu par visu vājprātu, kas notiek...

[Mitrene]

pulkstenis jau bija deviņi, tā kā visi bija ļoti saguruši visi devās gulēt. katrs devās uz savu istabiņu kur bija iekārtojies un ieslēdzās, drošs paliek drošs. pamazām visa māja ieslīga tumsā, un visi bija aizmiguši, tomēr ik pa brīdim kaut kur atskanēja pa troksnim. nevarētu teikt ka visi viesi gulētu saldā un ciešā bērna miegā.

Pirmā raunda beigas

OTRAIS RAUNDS

Pulkstens divpadsmitos atkanēja blīkšķis un kliedziens. bija dzirdami soļi kas aizskrēja pa koridoru. tad vēl un vēl soļi. Visi lēnām modās un cēlās skatīties kas īsti ir noticis, no mutes mutē kopīgi saliekot kopā stāstu bija sanācis ka mazliet pirms divpadsmitiem, viens no mafijas bija devies uz istabiņu, kur dzīvoja kāds no viesiem. vēl nebija skaidrs kurš tieši. un šis viesis bija izgrūsts pa balkonu, lejā pārsitot galvu un lēnām noasiņojot.

izdzirdējis troksni inspektors skrēja aizstāvēt mafijas upuri un sašāva kādu personu.

Ārsti izdzirdējuši troksni devās palīgā nabaga upuriem, bet nonāca nepareizajās istabiņās un sniedza neatliekamo medicīnisko palīdzību tiem kam tā nebija vajadzīga. viens no ārstiem savā istabiņā atpakaļ nonāca veiksmīgi, otrs ārsts patrāpījās ceļā inspektora lodei un no gūtajiem ievainojumiem mira.

Diemžēl uzņēmēja Mateo (kas bija ārsts) vairs nav starp dzīvajiem. Lai viņam vieglas smiltis.

Kad visi bija atkal savākušies viesistabā atklājās ka nav divu cilvēku. nupat jau pieminētais Mateo un otrs kas nebija ieradies bija Fredriko otrās pakāpes brāļa dēls- Rafaēls. (Rafaēls bija civilais)

Kurš bija turējis ļaunu prātu uz Rafaēlu? un kāpēc Inspektors sašāva Ārstu? Bija vēl daudz nenoskaidrotu lietu.

bet no pratināšanas protokoliem bija noskaidrojušās vairākas interesantas lietas, pāris skeleti skapī. un izrādās nevienam no visiem viesiem nebija pilnīgi tīrs, visi bija kaut ko mēģinājuši slēpt no pārējo acīm.

Bija noskaidrojies ka Dzintra tajā naktī nebija gulējusi savā gultā bet gan sildījusies pie priestera Mārtiņa sāniem, Kadija bija ļoti ilgu laiku pavadījusi pie Fredžinalda un mēģinājusi viņam uzmākties, kaut gan pats Fredžinalds izrādās savā pīpē bija pīpējis marihuānu, turpinot līdzīgu tēmu Loreto Rinda nespēdama izturēt stresu tajā vakarā bija krietnās devās sašņaukusies kokaīnu. vēl bija atklājies ka Pīters īstenībā bija mirušā Mateo dēls, tikai nez kāpēc abi to bija slēpuši no visiem. Rinalds - Lotārs izrādās tovakar bija krāp'is zirgu puisi, arī Teodors tovakar bija krāp'is savu meiteni kuru taisījās precēt, Emerita Tvista tajā vakarā bija nodevusies atmiņām par kvēlajām sadomazohistiskajām mīlas rotaļām ar saviem studentiem. Rafaēls kā izrādījās bija gulējis ar kādu no mafijas, bet Renaldo istabā tika uziets altāris tumsas pavēlniekam, un pie šī altāra gulēja noplūkta melna vista.

Šo rakstu rediģēja Mitrene: 25.11.2008 21:35

[Ļipa]

Traka naksniņa, ne ko pieņemt, ne ko atņemt. Pa miglai viņš tā kā atcerējās kaut kur redzējis Kadiju un vēl šo to, bet iespējams tas viss bija tikai fantāzijas auglis. Kas to, lai zina.No rīta pamostoties galva bija kā spainis.
Jāatmet smēķēšana!
Bija pirmā doma, tomēr līdz ar to domu, pīpes kāts tika noglabāts iepriekšējā vietā. Tā, nu sirmais kungs atkal klumpačoja pa trepēm zemē, lai nokļūtu pie tā paša sarkankoka galda, kur varētu satikt pārējos un izprast, kas tad īsti šonakt ir noticis, ja vispār bija noticis. Jo intuīcija teica, ka tass viss, kas nāca prātā bija veca suņa murgi.

[essy]

Kadija pamodās ar nežēlīgi sāpošu galvu. Ak jel! Pat negribējās atcerēties, ko viņa pa nakti ir darījusi. Un vēl tas nakts negadījums. Brr... Taču nekas cits neatlika kā saposties un doties lejā. Varbūt tur bija gatavs glābiņš - kafija!
Kā gan lai tagad skatos Fredžinaldam acīs? šaudījās viņai pa galvu. Tā izgāzusies, šķiet, viņa bija tikai savā pirmajā ekspedīcijā.
Ievilkusi dziļi elpu, Kadija atvēra savas istabas durvis un spēra soļus gaitenī. Kamēr nokļuva līdz lejai, tikmēr arī drosme bija parādījusies. Un sarkankoka galda telpā viņa ienāca ar stalti paceltu galvu un sveicienu: Labrīt!, klusāk piebilstot, cik nu šādā situācijā tas var būt labs.