Mafgame, ~ Lomu spēle 2009 ~ [GM][ATD] Opcijas

[Mitrene]

Tātad laiks ir sākt.

Iesākšu ar dažiem noteikumiem, lai visiem tik tiešām ir skaidrs.

1. Mirušie nerunā (likums kas ļoti bieži tiek palaists garām reālajā spēlē) tātad ja tu esi miris tad muti ciet, šajā spēlē tu vairs nevari runāt.

2. Cienīsim savu un citu laiku, lai šīs spēles nevliktos mūžību informējam GM par ilgāku būšanu ofline (ilgāk nozīmē vairāk kā 3 dienas bez postošanas) ja kāds pazudīs ļoti ilgi bezvēsts prombūtnē GM patur tiesibas šī spēlētāja tēlam uztaisīt pašnāvību vai ko tamlīdzīgu.

3. Esam radoši! būtu garlaicīgi ja mēs visu laiku noziegumos apvainosim vienus un tos pašu vienu un to pašu iemeslu dēļ.

4. Neizpaužam nevienam pašam savu spēles lomu (mafija, civilais, ārsts, inspektros) to cenšamies neizdarīt ari netieši. tieši lomu nezināšanā ir šīs spēles sāls.

5. Abi GM pārrunājām un ieviesām jaunu tradīciju šai spēlei, tā kā tādas spēlētāju anketas īsti nebūs (būs vnk jāiepazīstina ar sevi ) tad tajā brīdī kad tu esi nogalināts tu dodies uz ATD
un izveido savam varonim kapakmeni, kurā norādi: vārdu, uzvārdu, iesauku, nodzīvoto raundu skaitu, nāves veidu, un kaut ko īpašu ko šis varonis būtu gribējis redzēt uz sava kapa.
tie spēlētāji kas uzvar spēlē, resp nenomirst, to izdara tad kad beidzas spēle pieņemot ka jūs visi nomirstat no vecuma. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

LAi labi spēlējas. Mitrene + Moriartijs



Šo rakstu rediģēja Mitrene: 24.11.2008 12:28

[mjurka]

Emerita domīgi apolūkoja sanākušos. Teodora jautājums atmodināja viņu no pārdomām.
"Man patīk pastaigāties pa mežu, reizēm mēģinu sacerēt dzejoļus. Diemžēl mans darbs aizņem gandrīz visu laiku, par laimi izdevās izkārtot veselu mēnesi atvaļinājuma."
Man iebildumu nav!-viņa pamāja Fredžinaldam, kurš grasījās uzsmēķēt, pie sevis nodomājot, ka pensijas gados jau vajadzētu atmest.

Šo rakstu rediģēja mjurka: 24.11.2008 21:43

[washulis]

Ak, dzeja. Ak tie laiki, kad es biju jauna. Dzejas vakari negaisa naktīs... Dzintra no jauna gremdējās atmiņās.

Viņa centās ignorēt, ka Frederiko pats arī te ir. Viņa palūkojās uz viņu ar nedaudz kritisku skatienu, lai arī runāja un jūsmoja par viņu. Pirms trīsdesmit gadiem viņš izskatījās labāk.

Varbūt kāds vēlās pīrādziņus? Man daži pagrābušies no vecā ķēķa skapīša, kur visi kārumi stāv. Viņa mīlīgi novaicāja citiem.

Šo rakstu rediģēja washulis: 24.11.2008 22:25

[Ļipa]

Acīm redzami Rinaldam-Lotāram bija īpaša izpratne, kas krietni vien atšķīrās no sirmā kunga priekšstatiem dzēriena sakarā.
Manā jaunībā...
Fredžinalds, nokāsējies iesāka, tomēr gudro pamācību, kas iespējams sekotu puķūdeņa sakarā, pārtrauca, dāmas atļauja uzsmēķēt.
Prieks, ka neliedzat man manu prieku!
Sirmgalvis labpatikā nočāpstināja pīpes kātu, tomēr pagaidām to neaizdedza.
Vācu ložmetējs ieradies...
Ieraugot veco kundzīti, kas sevi dēvēja par Dzintru, izpelnījās klusu purpulēšanu ūsās no Fredžinalda puses.
Kas gan jums liek strādāt!
Jautājums tika adresēts Emeritai. Bija acīm redzams, ka Fredžinalds bija radis, ka dāmas nestrādā. Savādāk diez vai viņā būtu tik daudz izbrīna.

[Džūna]

Es vēlos pīrādziņu Mateo ierunājās. Ēdiens nenāk par ļaunu nekādā gadījumā.

Un pārēji9e likās tikpat izsalkuši pēc mantojuma kā viņš. Labāk sapazīties ar kādu.

[washulis]

Nekautrējieties, nekautrējieties. Te visiem pietiks. Garšīgi, smaržīgi. Ar speķīti vai kāpostņiem. Var izvēlēties. Dzintra priecīgi nokadzināja un no nekurienes (jeb precīzāk no kankaru dzīlēm) izvilka mazu pītu groziņu, kurā bija pīrādziņi.

Cienājaties. Droši vien, ja te ir kārtīgs ķēķis, tad varēs ik pa laikam kādu lēveni izcept.

[Džūna]

ja te ir kārtīgs ķēķis? , Ma teo saglabāja nopietnu sejas izteiksmi un paņēma pīrādziņu.
Tas sievišķis te taisās ievākties, vai? viņš pie sevis sprieda.
Pateicos, kundze viņš sacīja. Jūs nudien glābjat cilvēkus no izsalkuma

[Ļipa]

Ik pa laikam uzcept?
Viena no tumšajām uzacīm parāvās gaisā.
Jūs domājat atlaist kalpotājus un cept pīrādziņus vai arī to, ka mēs te sēdēsim vismaz nedēļu?
Jā, labs jautājums. Cik tad ilgs laiks te būs jāpavada? Tas Fredžinaldu uztrauca kā reiz dēļ tās pašas pīpes, kas viņam tik ļoti smēķēja.
Bet no pīrādziņa es neatteiktos, gan, jā!
Paķēris vienu kā tāds jauns puišelis, viņš izņēma pīpes kātu no mutes, lai iekostos pīrāgā.
Gluži kā manas nelaiķes māmiņas cepti!
Viņš sajūsmā čāpstināja viens savu pīrādziņu iekšā.

[Bio]

"Nē, es nevaru šodien tikt uz sanāksmi. Esmu pilnīgi par to pārliecināts."

Klusums. Varēja dzirdēt kurpju papēžu atsitienus uz kāpnēm, kas liecināja, ka persona ar neapmierināto balss toni, ātri devās lejā pa tām uz telpu, kur jau pulcējās cilvēki.

"Tu mani dzirdēji. Atliec uz rītdienu. Vai labāk vispār atliec to uz nākamo mēnesi. Tā ir viņu pašu vaina, ja rodas kādas problēmas, lai zvana manam tēvam. Viss. Esmu pateicis visu, kas man sakāms. Nezvani man vairs."

Kurpju papēžu skaņa jau bija pietuvojusies istabai un durvīs, ar nokaitināta cilvēka sejas izteiksmi veroties rokās esošajā mobilajā telefonā, parādījās sieviete savos trīsdesmit, ģērbusies smalkā klasiskā vīriešu apģērbā, ļoti tuvu pie galvas pieglauztiem, līdz kakla līnijai gariem, melniem matiem. Ja nevarētu pamanīt sievietēm raksturīgās ķermeņa daļas, tīri labi varētu viņu noturēt arī par sievišķīga paskata vīrieti.

"Ak nē, es skatos, ka lielākā daļa ģimenes jau ir šeit. Atvainojos par savu muļķīgo kavēšanos, bet darbs pēdējās dienās ir bijis viens liels juceklis. Tā vien liekas, ka cilvēki to vien gaida, ka es izdarīšu visu viņu vietā."

Viņas balsī varēja dzirdēt smagu nopūtu. Viņa uzlika plaukstu sev uz sejas un caur pirkstiem apskatīja klātesošos. Varbūt viņas satraukums bija nevietā, jo izskatījās, ka ne viņa viena tikko kā būtu tikai ieradusies.

"Negribu iztraucēt jūsu našķošanos ar mīklas izstrādājumiem, bet atļaušos iestarpināt - mans vārds ir Loreto Rinda, Fredriko māsas meitas meita. Strādāju tēva modes uzņēmuma filiālē galvaspilsētā. Ah, sveicināta Emeritas tant! Mana māte par jums un manu tēvoci ir daudz laba stāstījusi."

Loreta viegli pamāja, starp cilvēkiem esošajai, Emeritai Tvistai un viegli pasmaidīja, nenovērsdama acis no viņas matiem.

[Moriartijs]

Ar kāpostiņiem? Jak, Rinalds-Lotārs ievaidējās, taču klusi klusi. Ka tik neviens nedzird.

Apskatījis telpu, viņš redzēja visdažādākos radu gabalus - katrs no šiem vēlas mantojumu vai ne? Hehē.

Apēdis divus pīrādziņus ar gaļu viņš teica, Ak, garšīgi. Paldies.

Izdzēris vēl vienu glāzi ūdens, un neatrasdams vēlmi pēc kā stiprāka - bet tas ir jālabo! - Rinalds-Lotārs atrada uz galda nevienam nepiederošu biezpiena batoniņu un to apēda.

Apetīte tūlīt pat uzradās - tādēļ viņš sev ielēja labu porciju skotu viskija un priecīgs par notiekošo, to arī izdzēra.

[washulis]

Atlaist kalpotājus? Jūs ko? Nē... Viņa sāka smieties.

Vienkārši es labprāt piepalīdzētu. Un ievākties arīdzan nē. Vienkārši man gadās tā, ka es kaut ko mūždien azimirstu, pie kāda atbraucot ciemos. Tad braucu atpakaļ kādas piecas reizes, lai paņemtu visas mantas, kas parasti nogrūžas nez kur. Un kāpēc gan neuztaisīt kādu pīrādziņu? Es, protams ceru, ka šejienes saimniekas par to nekas nebūtu pretī...

Bet savu monoligu izjauca vēl kāds, kas ieradās. Labi, ka neesmu pēdējā.

[NaEoS_oWn-08]

Renaldo bija jau paguvis savākties, bet izdzirdējis zvaniņu vēl mēģināja sevi uzspost, kā jau tas viņam bija ierasts. Viņšsakārtoja visas negludās vietas uzvalkā, nolaizīja pirkstu, noglauda savas īsās ūsas un kāpa lejā. Durvju rokturi bija drusku grūti atvērt, bet ar smagu rokas kustību tas izdevās.

Viņš turpināja kāpšanu, eleganti un graciozi, kā jau viņam pienācās, atbilstoši savam darbam un stāvoklim sabiedrībā. Viņš pienāca pie sarkankoka galda, asi paņēma krēslu un apsēdās, gaidot kad tiks runāts. Tā, kā viņš bija drusku uztraucies, viņš sākumā nesasveicinājās.

Pēc brīža viņs to saprata un piecēlās, paklanīdamies Fredriko. Sveiki. Tad viņš pagriezās pret pārejiem un lēnām, skaidri izšķirot vārdus noteica: Ja kāds to nezin, es esmu Fredriko radinieks, ļoti tāls, tik ka es pats esmu aizmirsis cik tāls. Es ļoti ceru, ka jūs visi piedosiet ma par šo aizmāršību. Viņš paklanījās vēlreiz un apsēdās bez liela būkšķa, klusi un mierīgi.

[Moriartijs]

Kā viņu sauca? Rinalds-Lotārs domāja skatoties uz jaunpienācēju. Kaut kādā interesantā vārdā... Hmm, Laimiņš varbūt?

Nē, nē... paga, Renaldo! Bet kādēļ tas liekas tik pazīstami? Uzmetis skatienu jau tukšajai glāzei, Rinalds-Lotārs pēkšņi saprata - Ak, jā, es esmu Rinalds bet viņs Renaldo...

Dīvaini, dīvaini, viņš nodomāja un ielēja vēl vienu viskiju.

[washulis]

Renaldo. Kāds jauks vārds. Pīrādziņu negribi? vecā Dzintra ievaicājās un burtiksi iegrūda atlikusājiem savu cepto prieciņu. Varbūt neapzināti, bet Rinaldam - Lotāram tika ar kāpostiņiem, un tad vecā kundze nosēdās krēslā, kaut ko bubinot par reimatismu.

Ak, kad es biju jauna, tad es varēju sprinģot pa pļavām un mežiem. Bez mitas un tad tikai pašā novakarē atgriezties mājās, jo bieži lika mizot tupeņus vai govis slaukt. Njā... tāda dzīve laukos bija. Viņa sāka kaut ko muldēt, nemaz neinteresējoties, vai kāds klausās.

[Džūna]

Un atkal sākās... Mateo klusi nopūtās. Viņam nekad nebija gājušas pie sirds vecu sievu pļāpas par jaunības dienām.

Rinald, esi tik jauks un ielej man arī kādu viskiju Mateo sacīja, pievērsies radagabalam lai kaut cik novērstu domas no pīrādziņu dāmas pļāpām.

[Moriartijs]

Ar lielāko prieku, Rinalds-Lorārs noteica un pievilcis pudeli tuvāk sev patstāvīgai lietošanai, ielēja arī Mateo jaunā glāzē lielisko dzērienu.

Nu kašķējas jau tiklīdz ieraudzījušas viena otru. Nevar vienkārši piedzerties? viņš jautāja reizē ieliedams sev vēl vienu glāzi.

Šo rakstu rediģēja Moriartijs: 25.11.2008 00:18

[Ļipa]

Sievietēm vispār nebūtu jāstrādā!
Fredžinalds to teica sievietei, kas sevi nodēvēja par Loreto Rindu.
Ja, viņas strādā tad sāk izskatīties pēc vīrišķiem...
Stimgrais skatiens nomērīja aizņemtās sievietes tērpu no galvas līdz kājām.
Sirmās kundzes pļāpāšana brīžiem šķita baisa. Jaunas meitenes šai ziņā bija daudz sakarīgākas.
Kungs, bet to jūs droši zināt, ka tiešām esat Frederiko radinieks?
Likās mazliet savādi aizmirst savu radniecības pakāpi. Visu, ko var aizmirst, bet nu to. Piedevām Renaldo bija aizmirsis nosaukt savu vārdu.
Vecums..
Laikam jau šoreiz Renaldo, ne Fredžinalda.
Vai tiešām tu domā, ka es zinu visus vārdus?
Vecais vīrs Ronmdaldo savu jautājumu adresēja vien domās, jo no otras puses, vārdi dažkārt ir mazsvarīgi.
Toties Dzintra gan zināja Renaldo vārdu. Lieliski. Labi, ka sirmais kungs savu jautājumu bija atstājis vien pārdomām.

[essy]

Ak, es patiešām pacienātos ar pīrādziņu, ja jau visi klātesošie tos tā slavē, beidzot ierunājās arī Kadija un pasniedzās pēc pīrādziņa. Pagaršojusi to, sieviete sāka plati smaidīt:Dzintras kundze, Jums viennozīmīgi IR talants!
Ar vienu ausi klausīdamās stāstus par zirgu puiša puisi, Kadija pamanīja, ka telpā ieradusies vēl kāda sieviete. Tas nu ir noteikti, kā divreiz divi - es viņas pakļautībā strādāt negribētu.
Pievērsusies Fredžinaldam, jaunā sieviete uzmeta dzirkstošu skatienu viņam: Fredžinald, vai drīkstu pagaršot jūsu pīpi?

[Elony]

Pīters mazāk ēda, bet vairāk dzēra.
Daudz.
Ar labpatiku.
Skatiens kļuva miglaināks, smaids platāks un muļķīgāks.
"Zināt, ļaudis... mēs te visi esam radinieki... bet es te tā skatos, ka no jums visiem tas tuvākais radinieks dārgajam opitim Fredim būšu es... un ja tā, tad ko jūs visi šeit darāt? A?"
Jaunais vīrietis sāka runāt pamuļķīgāk.

[Mitrene]

Frederiko nopriecājies ka visi atnākuši iztīrīja pīpi, piecēlās kājās, saskaloja viskija glāzē esošo viskiju un izdzēra.

tad viņš devās jau uz galda pusi, līdz piepeši satvēra kaklu un sāka smakt, piepūtās, palika zils, un nokrita gar zemi. pēdējie vārdi vārdi ko viņš paspēja vēl pateikt bija Es zināju ka tu ieradīsies, pēc manas naudas... kā vienmēr...

Viesi nebija ievērojuši ka ārā aiz loga bija sākusies nopietna vētra tā kā par Frederiko vešanu uz slimnīcu nevarēja būt ne domas. arī telefona vadi bija norauti.

pieejot tuvāk uz viskija glāzes kāds pamanīja balta pulverīša pēdas. tātad skaidrs Frederiko nemira dabīga nāvē, kāds viņu bija noindējis. tikai kurš???

pirmais raunds tuvojas beigām tādēļ visi kam (ar to es domāju ārstus, inspektoru un mafijas) ir kas jāatsūta man izdariet to caur PZ

Šo rakstu rediģēja Mitrene: 25.11.2008 12:11

[Moriartijs]

Ārprāc! RInalds-Lotārs iesaucās. Ak, dārgo radiniek....

Pametis skatienu apkārt viņš pamanīja Dzintru un samiedza acis. Te neviena cita bez mums nav! Viens no mums ir slepkava! Es zinu... zinu ... zinu.

Viņš izklausījās jucis, taču tas varēja būt arī alkohols runājam. Vēl reiz paskatījies uz Dzintru, viņš teica, Tu!