Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Pūķēns Sāra]

Trēla veltīja vīrietim ilgu skatienu, kura nozīmi bija grūti saprast, kad vēl nodomāja: Jucis.

-Vai, lūdzu, parādīsi ceļu laukā no šī dārza?- viņa pieklājīgi vērsās pie cikādes uz sava pleca, jūtoties cik vien muļķīgi, cik var justies šādā situācijā, kaut viņas izskats to nekādi nenodeva. Tikai patīkams smaids un gaidošs skatiens cikādes virzienā. -Es tiešām nevēlētos, lai notiek, kas slikts, bet...- apsūdzošs skatiens Simona virzienā, -... bet mums tiešām ir jātiek prom.-

[kukainis ragaini...]

Sigvards piecēlās pats saviem spēkiem, nopētīdams džini, kura taču tomēr sēdēja uz tukša gaisa.
Tātad, man ir vēl divpadsmit vēlēšanās. Tad pirmā no tām ir.. pie šiem vārdiem puisis pasmaidīja, nostājās džinei tieši klāt un iečukstēja savu vēlēšanos viņai tieši ausī.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Endrjū puslīdz stabilu un nenokrītamu stāvokli sasniedza, kad uzrāpās uz viena no apakšējiem zariem, kas bija resns un rievainu mizu un kalpoja par labu atspēriena punktu, lai tiktu augstāk uz vietu, kur starp lapām vīdēja kaut kas oranžīgi sarkans.

Trēla un Simons.
Cikāde uz mirkli pat apklusa! Tad viņa pagriezās uz sievietes pleca tā, lai pakaļgals atrastos tuvāk Trēlas ausij un ar vienu aci, patirinājusi taustekļus, pablenza uz Simonu. Tad viņa palaida savu pēdējo skaļo tirkšķi, laikam jau ielikdama tajā visu cikādei piemītošo spēku, jo tas iznāca apdullinoši skaļš (vēl skaļāks, kā tas bija iepriekš) un pa taisno aizlaidās krūmu biežņā…

Sigvards.
Džine, noklausījusies puiša vēlēšanos, sajūsmināti pasmaidīja: — Prieks sastapt tik mūsu ticībai pievērstus eiropiešus. Lai tava vēlēšanās top piepildīta!
Sieviete pamāja ar roku un mazliet tālāk aiz viņas muguras smiltis savērpās milzīgā vērpetē, no kuras mirkli vēlāk izveidojās minarets. Ļoti savdabīga paskata minarets.

[Roviela]

Endrjū droši pieķērās pie zara, lai nenokristu un piesardzīgi gar stumbru palūrēja augšup - kas tur ir tāds sārti oranžs? Varbūt no šejienes to var aizsniegt? Brīnumputns, kurš jānoķer? Kaut kas cits? Tikai neaizbiedēt!

[Roviela]

Starp lapām vīdēja vairākas garas, lielas un brūngani oranžas putna astesspalvas.

Endrjū kādu laiciņu apdomāja savu stāvokli. Ķert putnu? Negribējās putnam nodarīt pāri, bet puisis atcerējās arī pasakas - ka putns ir jānoķer, un tad tas palīdzēs. Bet ne aiz astes! Citādi viena spalva vien paliks rokā.
Tāpēc Endrjū novērtēja, vai pats nenokritīs no grābiena ar abām rokām, sagatavojās, un grāba - pēc iespējas augstu, lai saķertu arī iztēlojamās putna kājas un muguriņu, nevis noķertu to tikai aiz astes, un izplēstu krāšņas spalvas. Viņš ir gatavs arī tam, ka putns var būt karsts vai pārvērsties, teiksim, par čusku. Cimdu nav, rokas nav, ar ko aptīt, nekas! no pāris tulznām nenomiršu! tā viņš domāja, apņēmīgs, ko noķēris - to nelaist vaļā.

Žēls kliedziens apliecināja to, ka putns ir noķerts. Putns bija pāva lielumā un patīkami silts. Tagad tas par visām varītēm, nemitīgi izgrūzdams žēlabainus kliedzienus, mēģināja izrauties no puiša tvēriena.

Endrjū ātri, bet saudzīgi pārtvēra putnu rokās tā, lai putnam un pašam būtu pēc iespējas ērti, bet izrauties putns nevarētu, jo ar vienu roku puisis joprojām turēja putna kājas, bet ar otru centās pieglaust tam spārnus un nepalaist vaļā.
- Kušu, nu kušu! - viņš runāja.
- Tu esi skaists, tu skaisti dziedi, es tev pāri nedarīšu, neraujies, neburzi savas lieliskās spalvas!

Putns pamazām norimās arī, līdz palika pavisam mierīgs. Toties Endrjū no otras puses, gandrīz pie pašas auss atskanēja nelabs ķērciens. Uz zara bija uzlaidies pāvs un tagad stāvēja uz tā cēli izpletis savu asti un izslējis galvu iešķībi lūrēja uz puisi.

- Sveiki! - Endrjū uzsauca pāvam, par kuriem viņam bija zināms, ka tie skaisti izskatās, toties dziedāt gan neprot. Savu noķerto skaisti dziedošo, bet ne tik krāšņo putnu puisis vaļā laist vai mainīt pret pāvu negrasījās.

Pāvs vēl brītiņu paskatījās uz Endrjū, kā apdomādams, atbildēt viņa sveicienam vai nē, tad piepeši atkal ieķērcies klupa virsū putnam, ko puisis turēja.

Endrjū aiz pārsteiguma tikko nenovēlās no koka. Viņš gaiņāja projām pāvu kā vien spēja, un sargāja skaisti dziedošo putnu kā mācēdams.
- Kiš! Ko tu gribi no viņa? Skauž, ka pats nevari tik skaisti padziedāt?
Ja savādāk nevar atkauties, Endrjū mēģina "savu" putnu paglābt, pabāžot to sev zem daudzcietušās jakas, un, protams, tobrīd saņemot pāva knābienus un skrāpējienus pats uz savas ādas.
Puisis pamazām prāto, kā nokāpt lejā no koka.

Acīmredzot putnam nepatika ne pāva agresija ne Endrjū mēģinājumi viņu pabāzt zem jakas, tāpēc putns kārtējo reizi žēlabaini iekliedzies, izrāvās no rokām un lidoja prom, spalvām spoži iezaigojoties saules gaismā.
Pāvs attapies, ka upura vairs nav, atkal nometās Endrjū blakus uz zara un it kā nekas nebūtu noticis izpleta asti un sakārtojas paspūrušās spalvas uz spārna.

Nu re!
Endrjū nosūrojās, ka palaidis putnu, kuru taču tā centās labi noturēt. Viņš nepamet ne aci uz pāvu un rāpjās lejā, lai apskatītos, kas tikmēr lejā noticis.
Un ko darīt tālāk. Tas ir jāapdomā.

Kāpiens lejā vedās kaut kā krietni vieglāk, nekā augšup un, ātrāk nekā domāts, puisis jau ar abām kājām stāvēja uz zemes apdullinošajā cikāžu, putnu un vēl kaut kādu zvēru radītajā balsu kakafonijā.

Endrjū atkal bija turpat, kur sākumā. Viņš visai sērīgi iesvilpās. Diezin vai pirmīt sastaptais putns pēc tādiem pārdzīvojumiem vēl būs tik laipns un atsauksies. Bet puisi vienkārši nespēja izdomāt, ko vēl varētu pasākt.

Šoreiz neapklusa pat apkārtējie trokšņi, līdz ar to nebija skaidrs, vai putns pat no saviem augstumiem dzirdēja Endrjū svilpienu.
Tiesa, kaut kur tālāk atskanēja tāda kā skaļāka sarunāšanās.

Skaļākā sarunāšanās - tie noteikti ir pārējie kandidāti uz posteni, kas nemaz netiks izsolīts. Tā domāja Endrjū, sākdams iet sarunu virzienā.
Jāsaka, viņš īpaši neilgojās sastapties ar pārējiem, ja nu vienīgi Amandu, kas tik pēkšņi vispār bija nozudusi. Pēc puiša domām šajā dārzā vienīgais vērā ņemamais apskates objekts bija pirmīt sastaptais putns, bet to viņš - lempis tāds! - bija palaidis vaļā. Vai arī, varbūt, to nevajadzēja ķert? Kas zina.
Tā prātodams, Endrjū turpina iet.

Nonākot vietā, kur tā kā vajadzēja atrasties runātājiem, Endrjū ieraudzīja vien tītaru, kurš skaļi un visai cilvēcīgi nobuldurējies, nozuda krūmos. Toties kaut kur atkal atskanēja pazīstamā dziesma. Šoreiz vairs ne tik sērīga.

Tas bija smieklīgi! Tītara parādīšanās stingri uzmundrināja Endrjū, un viņš, izdzirdis pazīstamo dziesmu, nekavējās un devās turp, pie reizes pārbaudīdams kabatas, vai tur nav nekā tāda, kas putnam varētu garšot, bet atrada tikai pirmā dārza dzeloņplūmes. Jā... tās diezin vai derēs.

Dziedātājam laikam patika milzīgo koku lapotnes, kas atradās augstu virs pārējā dārza un prom no kakofonijas.
Jā, Endrjū, sekojot dziesmai, bija nonācis pie vēl viena lielā koka.

Endrjū apskatās, vai nav kaut kas, kas spētu putnu novilināt zemē, bet tā kā viņš nezina, ko tādi ēd, un pats nav nekāds labais dziedātājs, tad viņš labāk nemēģina novilināt putnu lejā ar balsi.
Pusis vēlreiz nopūšas, saspļauj saujās un sāk kāpt.

Vai nu Endrjū sāka pamazām uztrenēties kāpt šādos kokos, vai arī tam bija kāds cits iemesls, bet kāpiens vedās daudz vieglāk. Putns gan šoreiz sēdēja krietni tuvāk koka galotnei.

Endrjū tikai kāpj un kāpj, uzmanīdamies, lai nepieķertos pie sausa zara. Vienīgās pāris domas, kas drošākos brīžos iešaujas prātā ir - kā te, augšā, tiktu meitenes? Ja, protams, ir paredzēts kāpt.
(OOC - "ja bite būtu lācis, un bite būtu es, tad nebūvētu stropu pie pašas galotnes"! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)
vai kā tur bija.)

Beidzot Endrjū skatienam pavērās oranžsarkanās putna spalvas. Bēglis apklusa un ar dzelteno aci, galvu piešķiebis pavērās uz puisi, kā teikdams: "Atkal grasies ieņurcīt azotē?"

Endrjū, ieraudzījis putna skatienu, nokaunējās un sāka taisnoties.
- Nē, es negribu tev darīt pāri! Lūdzu, padziedi vēl mazliet, tev sanāk brīnišķīgi. Drīkst, es pasēdēšu tepat uz zara?

Putns cēli, bet ne lepni, pavirzījās mazliet sāņus, sev blakus atbrīvodams vietu Endrjū, un tad atkal iesāka dziedāt. Melodija plūda viegli un maigi, ietīdama sevī raizes un sliktās atmiņas, nogremdējot tās priekā un vieglumā.
Kad putns pabeidza, nebija vairs skaidrs, vai tas dziedājis īsu vai garu laiku.

- Brīnišķīgi! - Endrjū nopūtās.
- Tu esi lielisks meistardziedonis. Labāku dziesmu nekad neesmu dzirdējis.
Viņš apskatījās, kas te, no augšas redzams.
- Vai tev ir labi šajā dārzā? Nevajag kaut ko palīdzēt vai kā?
Putns diezin vai spēja atbildēt, bet, visādā ziņā, šis pavisam noteikti bija saprātīgs putns.
- Man neērti tev to lūgt, bet es būtu priecīgs, ja tu to zinātu - kā var tikt ārā no šiem nebeidzamajiem dārziem? Tie ir skaisti, jā gan! To saimniecēm izdomas nav trūcis, bet nupat man tā kā izpriecu pietiek. Tieši tava dziesma būtu ļoti jauks nobeigums šim piedzīvojumam.

Putns vēlreiz paskatījās uz Endrjū, brīdi pārdomāja, tad pastiepa uz puiša pusi kreiso spārnu.

Endrjū īsti nesaparata, ko putns ar to gribēja teikt, un pastiepa pretī roku, ar kuru to varēja izdarīt, neriskējot nokrist zemē (atkarīgs no tā, ar kuru sānu pret putnu viņš sēž).
Putns taču nerāda uz kaut ko viņam garām? Puisis nodomāja. Nē, šķiet, tieši uz viņu. Varbūt putns grib viņa jaku? Ko citu? Tad jau redzēs.

Putns vien mierīgi nolika spārna galu uz puiša pastiesptās rokas. Spalvas zeltaini zaigoja saulē un likās vieglas un netveramas.

Endrjū joprojām neko nesaprata, bet necentās no spārna izplēst kādu spalvu. Viņš pavisam vieglītēm pašūpoja brīnumaino spārna galu ar saviem pirkstiem.
Cik viņam vieglas un gaisīgas spalvas! Ne salīdzināt ar gulbja lidspalvām, puisis prātoja. Ar vistām vai zosīm šīs salīdzināt šķita gandrīz zaimojoši, vien gulbji noderēja.
Bet es neesmu putns, spārnu man nav, tā bija nākamā doma.

Pietika ar vienu pieskārienu, lai viena no zeltainajām lidspalvām paliktu puiša rokā. Putns līksmi paskatījās uz Endrjū, veltīja viņam dzīvespriecīgu trelli un pacēlies gaisā aizlidoja prom. Īstajā brīdī, jo putna vietā uz zara smagi nosēdās pirmīt redzamais pāvs, kurš tagad neapmierināti noķērcās.

Endrjū rūpīgi noglabāja skaisto spalvu, uztaisīja pāvam grimasi un rāpās lejā.
Tagad man ir brīnumputna spalva! Bet ko ar to darīt?
Nekas, jāiet meklēt. Vai nākamais būs zirgs, kas jāpielabina? Un pēc tam pienāktos būt princesei!
Pie šīs domas Endrjū apstājās. Viņš īsti neticēja, ka tā mēdz notikt, turklāt, ja nu viņš princesei nepatīk, un otrādi? Viss stāsts sabojāts.

Endrjū atklāja, ka norāpies lapenē, kas līdzīga lielam, apaļam putnu būrim, kas ārpusē noaudzis ar vīnstīgām no vienas vietas. Domājot par brīnumputnu un princesēm, viņš pat nepamanīja pa kuru laiku pārceļojis tālāk.

Šis ir nākamais dārzs. Laikam.
Endrjū kārtīgi noskatīja lapeni no iekšpuses, tad nolēma, ka pēc rāpšanās kokā tā kā derētu vismaz piekārtot drēbes, tāpēc novilka un, cik spēja, notīrīja jaku, nopurināja bikses un pat mēģināja saķemmēt matus.Puisis stipri uzmanījās, lai nepazaudētu putna spalvu, kuru bija ielicis jakas kabatas portfelim paredzētajā kabatiņā un pat aizvilcis rāvējslēdzēju katram gadījumam. (Viņš nepārbauda, vai spalva tur joprojām ir.)
Pēc tam varēja mēģināt skatīties, kas te redzams tālāk.

Vienā lapenes pusē vīdēja izeja cilvēka augumā. Izejot pa to atklājās smalkām, kalumiem rotātām, akmens plāksnēm klāts apaļš laukumiņš tās priekšā, no kura aizvijās trīs tādām pašām plāksnēm izklātas taciņas - viena pa labi, otra pa kreisi, trešā - uz priekšu. Lapene atrodās pašā dārza malā, pie akmens mūra, kas arī no vienas vietas apaudzis ar vīnogulājiem.
Izskatījās, ka te varētu beidzot dabūt ēst, ja neko citu, tad vīnogas noteikti, jo vīnogulājos karājās lieli, gatavu vīnogu ķekari ar lielākām vai mazākām ogām, zaļā, sarkanā un violetā krāsā. Arī paskatoties apkārt neredzēja nevienu koku, vien apmēram pusotru metru augstus vīnogulājus.

Endrjū gribas ēst, bet viņš nolemj vēl brīdi pagaidīt ar lielo ēšanu, jo kā nu tā - te izskatās, ka dārzs tomēr kādam pieder, jo tādas taciņas un tā... Vismaz iziet kaut kur centrā un apskatīties apkārt.
Tomēr, nolēmis, ka viena ķekara trūkumu nemanīs - lai gan, kas zina? tas ir noburts dārzs! viņš rūpīgi nolauž vienu ķekaru lielu, sarkani violetu ogu.
Un dodās pa celiņu, kas iet pa labi.

Celiņš stiepjas gar mūri. Pa kreisi var redzēt, ka koku acīmredzot te nav, tikai šur tur pusotru metru gari vīnogulāji. Starp kuriem vīd kaut kāda statuja. Gar takas malu zied krokusi, kas mijas ar muskarēm. Aiz tiem tumši zaļa mauriņa vidū, kā izspūris cekuls slejas zili, ziedoši īrisi. Kādus pārsimts metrus uz priekšu rēgojas vēl viena tāda pati lapene.

Endrjū pa ceļam nolēma apciemot statuju. Tieši - apciemot, jo iepriekš atrastās statujas, izņemot strūklakas čūsku, bija bijušas dzīvas. Viņš nolika uz celiņa vienu dzeliņplūmi, lai saprastu, ka te jau bijis, un devās pie statujas.

Pagājis garām trim vīnogulāju dobēm, Endrjū nonāca pļaviņā, kura bija kā nosēta neaizmirstulītēm un bezdelīgactiņām un kuras vidū slējās skulptūra. Tas bija vīrieša tēls, atbalstījies pret akmens krūku, ap kuru vijās akmens vīnstīgas. Labajā rokā viņš turēja lielu vīnogu ķekaru un sejā rotājās dzīvespriecīgs smaids. Šobrīd neizskatījās, ka statuja būtu dzīva, lai arī akmens dienvidu saulē bija sasilis.

Pēc vīna dieva Bakha tas neizskatījās, bet kaut kas līdzīgs tas noteikti bija. Tā nosprieda Endrjū.
Viņš apgāja statujai apkārt, ielūkojās krūkā, ja tika klāt, viegli pieskārās statujai, un pat pabakstīja to ar īstu vīnogu. Ko var zināt.

Krūka bija akmens, kam tikai ārēji piešķirta attiecīgā trauka forma. Statuja uz pabakstīšanu reaģēja kā statuja — tēls turpināja stāvēt un smaidīt.
Šur tur varēja redzēt vēl pa kādai statujai, slejamies starp vīnogām un ziedu dobēm.

Nolēmis, ka statuja vismaz pagaidām ir tikai statuja, pusis devās tālāk pētīt, kādas vēl te ir statujas.

Nākamā statuja, kurai Endrjū uzdūrās bija pāns, kurš sēdēja uz akmens un pūta savu flautu, apkārt viņam dejoja trīs kailas meitenes, vainagiem galvā. Akmens pamatni rotāja meistarīgi izkaltas vīnogu lapas.

Tas gan ir vīnam veltīts dārzs! Endrjū nodomāja, un aizdomīgi nopētīja, vai meitenēm rokās nav tirsi. Viņš nebūt negribēja, lai viņas, ja atdzīvotos, mēģinātu viņu saraut gabalos kā Orfeju.
Un atkal vīnstīgas, kas apvij pamatni. Tur tā bija krūka, te - statujas pamatne. Nez, kas nākamajām skulptūrām? Puisi devās pētīt tālāk.

Iedams, puisis uzgāja taciņu, kas aizvijās no labās uz kreiso pusi, izskatījās, ka tā varētu vest uz dārza centru. Paskatoties uz kreiso pusi likās, ka kaut kas tālumā nodzirkstī saules staros.

Ko nu vairs gaidīt! Kad spīd, tad spīd, un Endrjū kā tāda žagata devās izpētīt, kas tur spīd - dārza centrā.

Dzirkstītājs izrādījās strūklaka. Baseinas bija apaļš, apkārt tam vijās ērts akmens sols, kas tā vien aicināja uz tā piesēst. Baseina vidū uz liela akmens bija "sasēdušas" trīs akmens nāras, katra gaisā paceltā rokā turēja kādu ziedu — viena liliju, viena īrisu, bet trešā lielu krokusu. Ziedu kausi bija salikti kopā un no tiem uz augšu šāvās nelielas vīna strūklas, kas pēc tam, pa nāru augumiem, čalodamas aizplūda uz nelielo baseinu. Nāru garās, slaikās astes sliecās, vīnā, kas nemanāmi ņirbēja baseinā.
Pļaviņu, kurā strūklaka atradās, ieskāva vīnogulāji, kuru piekājē ziedēja jau agrāk manītās puķes.

Šai strūklakai puisis apgāja apkārt divreiz. Tas tiešām ir īsts vīns? Taisni neticās! Un kā gan vīns nonāk strūklakā?
Endrjū gribējās dzert, bet viņš zināja, ka tagad, kad ir izsalcis, ātri noreibs, un no tīra vīna tāpat nevar padzerties, bet piedzerties viņš nekādi negribēja. Vai te nav atrodams arī ūdens, ar ko atjaukt vīnu? Lūk, tas būtu īstā laikā!

Izskatījās pēc vīna, smaržoja arī pēc vīna. Ūdens nebija, taču ejot apkārt strūklakai, Endrjū uz sola atrada sudraba vīna kausu (apmēram ceturtdaļlitra tilpumā).

Žēl. Kausiņš bija skaists. Nē, puisis pie sevis nolēma. Vīns ir bagātība un vispār - vērtība! bet es tagad nepiedzeršos.
Un viss!
Viņš paņēma kausiņu un iesmēla tajā vīnu, bet nedzēra. Paņēmis kausiņu līdzi, viņš devās tālāk. Varbūt būs jānāk atpakaļ, kas zina, bet tad jau redzēs.

Saulīte sildīja, apkārt lidinājās tauriņi, kaut kur vīnogulājos vīteroja putniņi. Ainava diži nemainījās, izņemot to kārtējo skulptūru, kas atradās kādas taciņas malā. Tas bija āzis, kurš stāvēja galvu izslējis, ap ragiem un kaklu tam vijās kārtējās akmenī kaltās vīnstīgas, šajās gan karājās arī vīnogu ķekari. Pie skulptūras pamatnes ziedēja īrisi.

Endrjū pa jokam piedāvāja āzim vīnogas un uzlēja lasi vīna. Plēst vīnstīgas viņam negribējās, bet, ja puisis ierauga vēl kādu tādu skulptūru, viņš noķibina vienu vīnstīgu no žoga un aptin sev tio.

Āzim vīnogas bijušas nebijušas un akmens zvērs turpināja stāvēt kā stāvējis.
Nākamā skulptūra, kurai Endrjū uzdūrās vīnogulāju paēnā, bija tukls vīrs, kas sēdēja uz zemes tieši krokusu dobē, atspiedies pret akmeni un roku pastiepis uz vīnogulāju pusi, it kā gribētu noplūkt kādu ķekaru. Šī skulptūra atradās celiņa malā.

Endrjū tomēr nezaudēja cerību. Skulptūras ir skaistas, bet... šī te nav izrotāta ar vīnstīgām.
Viņš uzmanīgi nolauza pamatīgu vīnogu ķekaru un ielika rokas stiepējam plaukstā. Ja neatdzīvosies, tad puisis pats tās apēdīs, un miers. Vai šis būtu Dionīsa skolotājs? Kā viņu sauca? Silēns? Laikam. Varbūt arī nav.

Skulptūra neatdzīvojās, tikai vīnogu ķekars pamazām pārakmeņojās, līdz bija kļuvis par skulptūras sastāvdaļu. Nezinātu Endrjū, ka pats to tur bija ielicis, domātu, ka tā tam jābūt.

Endrjū, lai pārliecinātos, kas un kā, aptina ap akmeni, pret kuru bija atpiedusies skulptūra, vīnstīgu. Un pēc tam skulptūras lūpas nosmērēja ar vīnu.
Varbūt te ir kā tajā pasakā - lielie āboli, te vīnogas, pārvērš par kaut ko, bet vīns - atpārvērš?

Arī vīnstīga pēc brītiņa pārakmeņojās. Vīns palika kā vīns saulē spīdam uz tēla lūpām, un vīrs kā bija akmens tā arī palika.

Puisis nopūtās. Šķiet, vīnogas labāk neēst, un vīnu nedzert. Viņam negribējās pārakmeņoties. Jāiet pameklēt, vai te nav kaut kā tāda, savādāka. Kā savādāka, viņš nepateiktu. Vispār - savādāka!

Nekā savādāka viņš neatrada, izņemot jau redzētas puķes tauriņus, vīnogas un putniņu čivināšanu. Tikai aizklīda līdz mūrim un ieraudzīja vēl vienu lapeni. Netālu no tās takas malā stāvēja kārtējās skulptūras. Trīs grieķu sievietes pagriezušās viena pret otru, atbrīvotās pozas un jautrība viņu sejās liecināja, ka visas trīs it kā risina kādu priecīgu sarunu savā starpā.

Grācijas! Nē, grieķiem viņas, šķiet, sauca kā savādāk. Haritas. Laikam.
Endrjū apgāja sievietēm apkārt. Nez. Viņam nebūtu iebildumu, ja viņas atdzīvotos, bet kā to izdarīt?
Labi, viņš mēģinās vienu no viņām noskūpstīt, bet tad, kad būs izpētījis, kas ir šajā lapenē.
Endrjū dodas izpētīt lapeni.

Lapene bija līdzīga tai, kurā Endrjū bija uzradies pašā sākumā. Iekšā nekā nebija. Un, ja puisis mēģina kādu no tām skulptūrām noskūpstīt, atdzīvināt neizdodas.
No ilgās klaiņošanas Endrjū sāka sajust nogurumu, turklāt laiciņš arī nebija no vēsajiem.

Endrjū, noskūpstījis pēc kārtas visas sievieties, tik vien dabūja, kā sajūtu, kāda jau nu rodas, kad skūpsta akmeni.
Interesanti, ko te vēl var pasākt? viņš prātoja. No vīna itin kā nekas traks nenotika, tas akmenī nepārvērtās.
Ja lapenē ir kāds soliņš malā, Endrjū apsēžas uz tā un iedzer malciņu vīna. Maziņu malciņu.

Lapenē soliņa nebija. Vienīgais soliņš, ko staigājot pa dārzu Endrjū atcerās redzējis, bija apkārt strūklakai.

Dīvaina lapene, kurā nav soliņu, bet, ko darīsi! Puisis ņēma vīna kausiņu un devās apsēsties uz dārza centru pie strūklakas. Kur iedzer mazmazītiņu malciņu vīna.

Vīns ir izcils, akmens sols ērts, saulīte silta un tā nāra, kas pa to brīdi, kamēr Endrjū izbaudīja vīnu, atbalstījusies uz baseina malas un skatās uz puisi, dzīvāka par dzīvu.
— Skatos tu proti baudīt dzīvi.

- Nedaudz protu, jā, - Endrjū atbildēja, tikmēr diezgan izmisīgi prātodams, vai viņš tagad jau nav kļuvis par statuju.
- Bet kā jums? Neapnīk stāvēt vienā vietā?

Nāra uzsēdās uz baseina malas, pasmaidījusi paskatījās pāri Endrjū un aizsprauda aiz auss īrisa ziedu, ko iepriekš tika turējusi rokā un kas tagad bija visnotaļ dzīvs. Slapjie, garie, iezaļganās krāsas mati apkļāvās ap kailo ķermeņa augšdaļu. To krāsa burvīgi saskanēja ar tumšzaļajām astes zvīņām.
— Izskatās, ka tevis dēļ bija vērts arī pasēdēt vienā vietā, — koķeti ierunājās otra nāra, kura bija piepeldējusi puisim otrā pusē un tagad draiski smaidīdama tina savus baltos matus ap labās rokas pirkstiem, kamēr kreisajā nevērīgi turēja baltu liliju.

- Jūs esat ļoti skaistas, - Endrjū atzina. - Arī, kad vēl stāvējāt nekustīgi, bijāt pati pilnība, es teiktu.
Viņš necēlās augšā no sola, bet acis no nārām nenovērsa. Skaistas!
- Kā ir peldēties vīnā? Nekad neesmu mēģinājis. Jāatzīst, tam man labāk patīk ūdens.
- Sakiet, daiļavas, kas ir šis dārzs? Te ir lekni vīnogulāji, te ir statujas, kas palikušas vīnogulāju skavās, un te esat jūs, kas bijāt statujas, bet tagad esat dzīvas, strūklakā ar vīnu. Kā tas sanāk?

— Vīnā peldēties ir veselīgi, — zaļmatainā nāra iesmējās.
— Iztukšo savu vīna kausu uz manu veselību un tad varbūt arī vēlēšos tev pateikt ko vairāk, — otra nāra, joprojām koķeti piešķiebusi galvu, teica Endrjū.
Ja puisis pameta skatu uz mugurpusi, tad ievēroja, ka trešā nāra joprojām ir no akmens, un no viņas zieda vairs neplūda spēcīga strūklaka, bet gan tikai pamazām sūcās un pilēja baseinā.

- Var būt, ticēšu uz vārda, - puisis atteica, paskatīdamies kausā, tad uz nārām un pēc tam apkārt.
Kāpēc gan trešā nāra nav atdzīvojusies?
Viņš pastiepa plaukstu, jo liet ārā vīnu no kausa šķita kaut kā nepieklājīgi, tomēr piedzerties viņš tiešām negribēja - bet vai cits kas gaidāms, ja tukšā dūšā izdzer lielu glāzi stipra vīna? - un noķēra delnā vairākas lāses tā vīna, kas plūda no trešās nāras zieda. Un izdzēra tās.

Ar roku neizdevās aizstiepties līdz trešajai nārai, jo tai bija apmēram divarpus metri, baseina dziļumu vispār nevarēja saprast. Taču izskatījās, ka vai nu tas, kas tur pil no krokosa ir baltvīns vai ūdens, vai kas cits, jo šķidrumam nebija sarkana krāsa.

Puisis sasparojās, viņā pamodās spītība.
Tikšu pie tā šķidruma! Tikai kā? Aizsniegties nevar, būs jākāpj baseinā. Vāks! Tagad vēl izģērbšos nāru priekšā. Viņas noteikti būs sajusmā, vai ne? Bet es negribu.
Endrjū nekaunīgi uzsmaidīja nārām un uz soliņa sāka izģērbties, beigās paliekot tikai apakšbiksēs. Un tad viņš ar vīna kausu vienā rokā kāpa iekšā vīna baseinā. Ārprāts! Es taču to vīnu sabojāšu, puisis grauza sirdsapziņas pārmetumi. Nē, ir jātiek līdz tam šķidrumam. Kaut vai peldus!

— Ei, tu nu gan esi ašs, — pārsteigti iesaucās baltmate. Tikmēr zaļmate iesmējās un ar skaļu plunksķi ienira baseinā, ar asti pēc sevis vēl uzsitot pa vīnu, tā ka šļakas aplēja Endrjū un zibenīgi uznira starp starp puisi un akmeni.
— Neviens vēl nav bijis tik aktīvs uz rotaļām, — viņa jautri iesaucās.
Endrjū nokonstatē, ka baseina dziļums varētu būt apmēram divi metri un tagad viņš sajūt arī saldu un reibinošu vīna aromātu, kas uzradās pēc aktivitātēm baseinā.

Puisis negaidīja, kamēr noreibs no vīna tvaikiem. Viņš iesaucās:
- Kurš ātrāk līdz baseina otrai malai! - un ienira, lai ar kājām atsperoties no strūklakas baseina dibena, tiktu tur, kur gribēja. Skulptūra nav tālu, pāris vēzieni. Tikai paspēt tikt līdz turienei, pirms viņš pilnīgi zaudē sajēgu. Tad līstošais ūdens vai kas tas ir, pats nonāks līdz viņam, tikai jāiznirst.

— Es tik un tā pirmā! — zaļmate iesaucās, uzmetusies uz akmens vietā, kur bija pirms tam sēdējusi.
— Es pasludinu tavu uzvaru par anulētu, Īrisa! — otra nāra, kura bija palikusi pie malas, uzsauca zaļmatei, — Tu sāki no distances vidus un tas nav godīgi!
Tikmēr Endrjū bez starpgadījumiem bija nonācis līdz trešajai nārai un atklāja, ka no viņas zieda pil tīrs ūdens.

Endrjū iznira pie krokusu nāras un sāka pieliet kausiņu, kas pa ceļam jau sen bija izlijis, ar ūdeni. Pats viņš arī izdzer kādu malku ūdens. Pēc tam nesteidzīgi, turot kausu uzmanīgi virs vīna, peld uz malu.

Ūdens bija patīkami vēss, arī vīns bija vēss, tāds kā svaigi atdzesēts. Zaļmate atkal ienira baseinā un iznira jau pie malas, uz kuru devās puisis un viegli pievilkusies ar rokām, apsēdās uz apmales.
— Tu neteici, ka būtu tiesnese, Lilij, tā kā tava pasludinātā rezultātu anulēšana man ir pie astes spuras. Turklāt, re, ka pats mūsu sacensību godpilnās otrās vietas ieguvējs pret to neprotestē.

Endrjū aizpeldēja līdz malai, bet ne gluži tajā vietā, kur tagad bija zaļmatainā nāra, uzmanīgi nolika ūdens kausiņu uz malas, lai nāra to nevarētu aizsniegt, tad pievilkās un apsēdās starp kausiņu un nāru.
- Kā gan godpilnās otrās vietas ieguvējs lai protestētu pret tik daiļu pirmās vietas ieguvēju, kas tikmēr, kamēr otrās vietas ieguvējs čammājās, paspēja baseinu pārpeldēt gandrīz divreiz? Es atzīstu tavu uzvaru šai sacensībā,- viņš galanti noteica.
- Bet kā tas nākas, ka jūs abas esat dzīvas, bet trešā nē?

— Nu vai es neteicu, ka šis nāk no augstām aprindām, — Īrisa uzvaroši pasmaidīja.
Lilija tikai pasmīnēja un paskatījusies uz trešo nāru ironiski novilka: — Viņa jau mums tāda kautrīgā, domā, ka ar klusēšanu gudrāka paliks.

- Runāšana- sudrabs, klusēšana - zelts, - Endrjū diezgan gaisīgi noteica.
- Ir tāds teiciens, bet nezinu, vai tas attiecināms tieši uz šo vietu un reizi. Varbūt viņa tomēr pievienotos mūsu sarunai? Man būtu patīkami. Lūdzu? - puisis uzrunāja tieši trešo nāru, kuru, spriežot pēc zieda viņai rokā, varētu saukt par Krokusu vai Safrānu.

— Nu nezinu, vai tas šoreiz ir tik vērtīgi, — Īrisa mazliet piemiegusi acis, paglūnēja uz trešo nāru, it kā būtu apvainojusies par to, ka pēdējā kaut ko svarīgu viņai nav pateikusi.
Trešā nāra neatsaucās uz Endrjū lūgumu un, kā izskatījās, i negrasījās atdzīvoties.

- Ļoti žēl, ka viņa nevēlas mums piebiedroties, - Endrjū noteica, prātodams kā likt atdzīvoties trešajai nārai.
Kaut kā tam vajadzētu notikt, bet kā? Interesanti, kas noticis ar pārējām šī dārza skulptūrām? Viņš paskatījās apkārt, vai kāda no tām nav redzama no vietas, kur viņš sēž.

— Ak, ko nu par viņu, ja jau nevēlas, tad lai sēž ar, neies jau ar varu viņu piespiest, — Īrisa atmeta ar roku, kamēr Lilija sapņaini vēroja puisi.
Jā kaut kur pāris statujas pāri vīnogulājiem rēgojās.

- Nē, ar varu noteikti nē. Bet tas tomēr ir savādi, vismaz man tā izskatās.
Viņš izkāpa no baseina pavisam un, paņēmis kausiņu ar ūdeni, aizgāja līdz savām drēbēm, kur sāka ģērbties, un atrada pirmīt paņemto vīnogu ķekaru.
- Daiļavas, vīnogas negribiet? Lūdzu! Ja vēlaties, varu atnest vēl.

— Kā nu ne! — iesaucās Lilija un koķeti smaidīdama piebilda, — Sevišķi, ja tāds augstas kārtas cilvēks un vēl džentelmenis piedāvā…
— Ak, viņa vienmēr bijusi savāda ar savām idejām… — Īrisa atkal pievērsās Endrjū.

Endrjū laipni izdalīja nārām vīnogas un aizgāja pakaļ, ja pietrūkst.
- Kādas idejas tad viņai būtu un kāpēc tas būtu savādi? - puisis ievaicājās.

— Ak tu gribi zināt? — Īrisa viltīgi pasmaidīja, — Tu jau pat vēl neiztukšoji kausu ar vīnu uz mūsu veselību. Tagad tev par to būs divi jāiztukšo.

- Man gan šķita, ka tu to vēlies pastāstīt! - Endrjū atsmēja pretī.
- Skat kā reizes četras pieminēji, lai tikai es pavaicātu, kas un kāpēc, - viņš ķircinājās.
- Vai tu zini, ka vīnogulājs nogatavina trīs ķekarus: ķekaru baudai, ķekaru reibumam un ķekaru riebumam?
- Es nevaru izpildīt tavu lūgumu, jo pirmo ķekaru jau esmu paņēmis, no manis noreibuša jums nebūs nekāda labuma, un es negribu, lai jūs man vai es jums sāktu riebties.

— Tu runā par ķekariem, es par vīna kausiem, — Īrisa smaidīja, nelikdamās ne zinis par Endrjū ķircināšanos, — Un noreibis neizskaties.
— Jā, tā nu ir sanācis, ka mēs informāciju tirgojam par vīnu, — Lilija novilka, šķelmīgi uzlūkodama puisi.

- Es jau varu noskaitīt līdzīgu teicienu arī par vīna kausiem, - Endrjū pasmējās.
- Tas būtību nemaina, un tas būtu - kas par daudz, tas par skādi. Kā būtu - es uz jūsu veselību izdzeru to kausu, ko paņēmu no basena, kad peldējos - re! tur tas stāv, un jūs man pastāstat to, ko es gribu zināt, daiļavas?
Viņš ar roku rādīja uz nostāk nolikto kausu ar ūdeni. No šejienes nevarēja redzēt, kas tajā iekšā, un puisis cerēja, ka nāras nav ievērojušas, ka tajā ir ūdens. Bet pilns tas bija, tur būtu, ko dzert.

— Jā, protams, tu vari izdert vispirms jau pilno kausu, — Īrisa pasmaidīja, — tikai tas būs uz Lilijas veselību. Vai tiešām tu vēlies mani apbēdināt?

- Nē, ko tu, - Endrjū protestēja.
- Bet man tas būs jau otrais. Pirmo uz jums skatoties es izdzēru, kamēr vēl bijāt nekustīgas. Tātad, tas jau būs otrais, bet reizi iedzert – labi, divas – pietiekoši, trīs – nelaime. Vai tad jūs man vēlat nelaimi? Tas, savukārt, apbēdinātu mani.
Puisis aizgāja līdz kausam un paņēma to. Un gaidīja nāru atbildi.

— Viltnieks, tu esi, Endrjū, viltnieks, — Īrisa sāka smieties, — Tu varbūt esi baudījis kādu lāsi vīna, bet ne izdzēris tukšu kausu.
— Ak, Īrisa, beidz būt piekasīga, lai taču puisis izdzer to vienu kausu uz tavu veselību, es uzskatīšu, ka uz manējo viņš jau vīnā izpeldējās un ar to pietiek, — Lilija uzmeta ašu skatienu otrai nārai.

Endrjū brīdi pūlējās atcerēties, kā tur bija - viņš izdzēra kausu pirmīt visu jeb nē? Peldēšanās vīnā bija maķenīt sajaukusi galvu. Jā, laikam gan Lilijai taisnība - viņš pirmīt neizdzēra visu kausu, turklāt tas nebija ne uz viena veselību dzerts, tā kā, vispār jau, neskaitās. Vīnā viņš bija izpeldējies, un tagad brīnījās, kāpēc nelīp visas maliņas. Labi, ka nelīp, bet varēja lipt.
Puisis tomēr bija nolēmis izvairīties no vīna dzeršanas, cik vien iespējams, tāpēc stāvēja, turēja rokās kausu un vienkārši gaidīja, ko teiks Īrisa.

— Nu, ja jau tu tā vēlies… — Īrisa vienaldzīgi atbildēja Lilijai, tad pievērsās Endrjū, — Tātad, tev paliek izdzert kausu par manu veselību.
Un viltīgi pasmīnēja.

Endrjū ievilka elpu un nostājās tā, lai kausu gāztu uz sevi un nāras neredzētu, kas kausā ir par dzērienu.
- Uz tavu veselību, Īrisa! - puisis teica, un vienā paņēmienā izdzēra kausu ūdens. Tas nebija pārāk grūti, jo viņam ne tikai gribējās ēst, bet arī pamatīgi slāpa.

Ūdens bija vēss un pilnīgi bez garšas, kā jau tīrs ūdens. Slāpes pierima un Endrjū sajutās nesalīdzināmi labāk.
Īrisa, brīdī, kad puisis iztukšoja kausu, ienira baseinā un pēc brītiņa iznira pie trešās nāras. Izskatījās, ka viņa gatavojās atkal ieņemt savu iepriekšējo vietu, vismaz zieds tika atkal paņemts rokā un zaļmate ierīkojās uz ērtāku sēdēšanu.
Lilija tikai tajā visā noskatījās.

Puisis nolaida kausu.
- Tas bija lielisks padzēriens, - Endrjū teica, uzburot sejā mazliet muļķīgu, bet laimīgu smaidu. Tas nebija grūti, jo viņš tiešām tagad jutās labāk.
Puisis apsēdās nostāk uz sola un atbalstīja zodu plaukstā, kausu paturēdams rokā.
- Daiļavas, kā būtu ar apsolīto stāstu?

— Tātad, ko īsti tu vēlējies zināt? — izskatījās, ka vismaz Lilijas ir gatava pildīt norunu. Īrisa ar mazliet neapmierinātu sejas izteiksmi atpeldēja atpakaļ un līdzīgi kā baltmate, tikai otrpus puisim, atspiedās pret baseina malu, kamēr pārējais ķermens gremdējās vīnā.

- Garu stāstu, daiļavas, - puisis viņam uzsmaidīja.
- Es esmu ziņkārīgs, un zināt gribu daudz, un tas būtu - kas ir šis dārzs? Te ir lekni vīnogulāji, te ir statujas, kas palikušas vīnogulāju skavās, un te esat jūs, kas bijāt statujas, bet tagad esat dzīvas, strūklakā ar vīnu. Kā tas sanāk? Kas ir jūsu trešā māsa un kāpēc viņa neatdzīvojas, un kādas tad ir viņas savādās idejas? Kāpēc vīnogas un vīnogulāji pārakmeņojas, kad tos apvij ap kādu no statujām? Un beigās - kā tikt laukā no šī skaistā dārza?[

— Daudz gan gribi zināt, — Īrisa viszinīgi pasmaidīja, — Tikai zināji, ja daudz gribēsi zināt, vecumdienas nesagaidīsi.
— Beidz būt nejauka, — Lilija paskatījās uz zaļmati, — Tā, uz pirmajiem diviem, tāpat kā ceturto jautājumu atbildēt nevarēsim. Tur nu tev jāprasa tam, kurš šo vietu radīja.
Par mūsu māsu runājot. Viņu ir apsēdusi ideja, kā padarīt vīnu par ūdeni…
— Jā, viņai apnika būt tādai kā mēs, — Īrisa mazliet rūgti iesmējās.
— Kā viņa to panāca, es nezinu, taču vienu dienu no viņas zieda… — Lilija pameta ašu skatienu uz Īrisu, kura tikko manāmi noliedzoši pamāja ar galvu, — tecēja ūdens un viss.
— Un mēs esam dzīvas, arī viņa, tikai mēs labprāt izkustamies un baudam dzīvi, kamēr viņa tēlo nepieejamo un nepūlies, viņa tiešām ir nepieejama, — Īrisa turpināja un tad pasmīnēja, — Bet, kas attiecas uz tavu pēdējo jautājumu, no šejienes tu izkļūsi tikai tad, ja būsi izdzēris vīna kausu uz trešās māsas veselību un no tā nenoreibsi. Bet tikmēr tu vari kustināt savus simpātiskos apakšgala muskuļus un skraidīt pa dārzu, cik uziet, bet prom netiksi.
— ĪRISA! — Lilija nosarkusi sašutusi iesaucās, tā arī nevarēja saprast, vai baltmati nošokēja māsas vaļsirdība vai arī izteikums par atsevišķiem Endrjū muskuļiem.

- Kas šo dārzu radīja, es zinu, - Endrjū atteica, pagaidām nelikdamies ne zinis par nāras izteikumiem par viņa simpātiskajiem apakšgala muskuļiem.
- Tās ir divas māsas, burves, skaistas, bet blēņdares.
Puisis piecēlās. Viņš, nudien, nebija noreibis, jo ko tad bija izdzēris? Vienu pusmalku vīna un lielu kausu ūdens. No tā nereibst. Pašlaik viņš bija pārliecināts, ka arī no viena kausa vīna nenoreibtu. Vismaz ne tā, ka vairs nesaprastu, kur atrodas.
- Kaut ko jūs man te slēpjat, daiļavas! - Endrjū domīgi noteica.
- Par Liliju - vīnu, par Īrisu - vīnu, bet kāpēc vīnu par trešo māsu, no kuras zieda līst ūdens? Vai trešais nav jādzer ūdens? Jūs esat pārliecinātas? Es jau saprotu, ka Īrisai iepatikušies mani simpātiskie apakšgala muskuļi, bet es tomēr, lai cik žēl, nevēlētos palikt te uz visiem laikiem. Īrisai par godu es varētu izpeldēties vēlreiz, to - jā.

— Ja nu kāds kaut ko slēpj, tad tā ir viņa, — Lilija pamāja uz akmens nāras pusi.
Īrisa tikmēr ar roku vilka uz vīna virsmas dažādas figūras, vērodama kā sīkie viņas radītie vilnīši tūlīt tās arī izjauc.
— Vīns tāpēc, ka pirms viņa izdomāja samaitāt vīnu, no viņas zieda tāds arī lija. Turklāt, kā jau saprati no ūdens tev ne silts ne auksts, šeit valda vīns un līksme.
To pateikusi Īrisa piepeši parādīja Endrjū mēli un ienirusi vīnā, ar asti uzsita pa tā virsmu, pamatīgi apšļakstot gan Liliju, gan puisi. Likās, ka viņa bija ilgi trenējusies, lai sanāktu pēc iespējas labāk.
Baltmate iespiedzās un ienira pakaļ māsai.

- Taaaks... - apšļakstītais Endrjū nopētīja sarkanos pleķus uz sava apģērba. Lai nu kas, bet viņa apģērbs visā šajā afērā bija cietis pamatīgi.
Īrisai acīmredzot nebija iebildumu, ja puisis vīnā izpeldētos vēlreiz. Nu labi.
Endrjū noģērbās, paņēma kausu un ielēca baseinā. Kur palika abas blēņdares?
Viņš vispirms peld pie trešās nāras, kur atkal piepilda kausu ar ūdeni, un šoreiz, ja neviens netraucē, uz vietas to arī izdzer.
Nē, ūdens arī ir vajadzīgs! Vai tad vīnogulājus laista ar vīnu? Ūdeni vajag. Pašiem pamatiem vajag ūdeni.

Vīns bija vēss un tā smarža reibinoša, varbūt pat reibinošāka kā iepriekš.
Lai nu kā, kamēr Endrjū piepildīja kausu ar ūdeni (kāds brītiņš bija jāgaida), trešā nāra uz viņu raudzījās un dziļdomīgi smaidīja. Pirmajā reizē puisis neko tādu nebija novērojis. Ūdens arī bija vēss un ats?irdzinošs, bet nekas vairāk, kā parasts avota ūdens.
Īrisa un Lilija tagad pa visu baseinu spēlēja kaut ko līdzīgu sunīšiem vīnā, kas sevī ietvēra ieniršanu un izlēkšanu no vīna, lai tūlīt pat ar pamatīgu šļakstu atkal iekristu baseinā. Dzēriena reibinošā smarža pamazām piepildīja strūklakas apkārtni.

Endrjū tikpat domīgi pamirkšķināja ar abām acīm trešajai nārai, kad ievēroja ka tā uz viņu skatās. Pēc tam pacēla abas uzacis jautājuma veidā, sak' - kāpēc tu tā uz mani skaties?
Pēc tam puisis izdzēra vēl trešo kausiņu ūdens, paceldams to nāras virzienā kā sveicienā, un tad gan viņš beidzot bija padzēries.
Ja nekas neparasts nenotiek, Endrjū ar ūdeni kausu piepilda vēlreiz un dodas laukā no baiseina izmēģināt, kas notiks, ja mazliet aplaistīs kādu statuju vai vīnogulāju.

Kamēr Endrjū dzēra ūdeni (vienu gan varēja pamanīt — līdzko iedzēra ūdeni, reibums maķenīt atstājās) un saskatījās ar trešo nāru, abas pārējās viņam aiz muguras baseinā turpināja spēlēties.
— Ei, Īrisa, paskat, es to atradu! — Lilija iesaucās, — Tev to vajadzēja aizmest tālāk par baseinu, ja reiz gribēji pavisam no tā atbrīvoties!
— Ak, viņai tas tāpat vairs nav vajadzīgs, labāk pazīlēsim, — Īrisa atsaucās.
— Jā, jā… — Lilija iesmējās un abas sāka sačukstēties, ik pa brīdim iespurgdamās.

Ar visu ūdens kausiņu Endrjū peld uz malu garām nārām un mēģina saskatīt, ko tās ir atradušas.
- Man arī pazīlēsiet?

Lilija izrādās bija atradusi margrietiņu, kuras sākotnēji baltās lapiņas, vīns bija nokrāsojis sarkanīgas, un tagad to plucināja, un peldot garām, Endrjū izdzirda:
— Paliks… nepaliks… pal… Jā protams, ko tu vēlies, lai tev izzīlējam?

Endrjū apstājās, neizpratnē vērodams margrietiņu. Kā tā var uzrasties baseinā? Un vispār - šai dārzā, kur viņš neatcerējās redzējis nevienu margrietiņu?
- Vai tad jūs jau nezīlējat par mani? - viņš gluži nevainīgi ievaicājās. Pārlieku jau tas tā izklausījās.
- Daiļavas, bet kā te vispār varēja rasties margrietiņa, ja visā dārzā nav nevienas pašas? Es kārtīgi apskatīju.

— Labi jau labi, zīlējām, — iesmējās Lilija, pabeigdama plucināt beidzamās lapiņas, kamēr rokā palika vairs tikai ziediņa viducītis, — Ak, to viņa iemeta…
Lilijas skatiens uz trešo nāru bija pietiekami daiļrunīgs, lai vairs nevajadzētu prasīt, kurš to izdarīja.
— Bet vai tad vēl kādu liliju arī esi dārzā redzējis? — baltmate koķeti noprasīja.

- Savādi! - puisis nobrīnījās, un taisījās ārā no baseina - ja tik daudz iedzer, tad rodas zināmas vajadzības. Palikt iekšā baseinā galīgi nebija iespējams.
- Nē, Lilija. Es redzēju krokusus un īrisus, neaizmirstulītes, muskares un bezdelīgactiņas, un nekādas citas puķes, - jau atkal ārā izrāpies, Endrjū atbildēja.
Šoreiz viņš nesāka ģērbties, jo, iespējams, tūlīt atkal būs jāatgriežas baseinā.

— Vai ne? — Lilija piekrita, — Viņai bija tik eksotiska puķe, bet savajadzējās to pras…
Teikums palika nepabeigts, jo Īrisa rotaļīgi parāva Liliju zem vīna un, kad tā atkal bija iznirusi, tad jau viņai prātā bija tikai atriebties zaļmatei.

Puisim tagad bija divas darīšanas - viena diezgan steidzama, bet otra pēc tam. Ievērības cienīga ir otrā - pameklēt, vai kur neaug kāda margrietiņa. Kausiņu ar ūdeni viņš paņēma līdzi, jo bija nodomājis šur un tur palaisīties ar ūdeni. Mazliet uz kādas no statujām, mazliet zemē vai uz kāda no krokusiem - ja nu kas labs izaug?

Margrietiņas nekur neauga, tāpat kā lilijas, likās, ka krokusi savā daudzumā cenšas atsvērt šo divu ziedu neesamību.
Palaistīšana uz puķēm, ja arī ko labu deva, tad noteikti ne uz sitienu, savukārt statujas tikai tajā vietā kļuva slapjas. Laikam jau tiešām bija tikai statujas.

Endrjū izdzēra atlikušo ūdeni un atgriezās pie vīna baseina. Tagad bija jāpadomā, ko darīt tālāk. Klausīt Īrisai un dzert vīnu uz trešās māsas veselību? Viņam negribējās noreibt. Tas būtu lieki, tiešām. Tas nekas, ka puisim vīns, vispār jau, garšoja un viņš to šad un tad mēdza iedzert.
Noteikums bija - nenoreibt. Interesanti, kā to var panākt? No viena kausa gar zemi nebūsi, tas gan, bet pilnībā nenoreibt?

Pie baseina Endrjū nonāca brīdī, kad tur norisinājās ģimenes scēna, proti, Lilija un Īrisa bija par kaut ko sastrīdējušās.
— Muļķe tāda, ierauga pirmo puslīdz glīto puisi un gatava viņam visu kā uz paplātes pienest! — Īrisa nikni bāra Liliju, kura nepalika atbildi parādā, — Paskaties pati uz sevi! Vēl ne tik sen tādām plekstes acīm blenzi uz Dionīsu, it kā nekā cita pasaulē nebūtu. Man vismaz pietiek prāta neiemīlēties statujā!
— Tam tev varbūt prāta pietiek, bet klusēt, kad jāklusē gan nē! Kas būs nākamais ko izpaudīsi, ko? Jebšu gribi, lai tavs čabulītis Endrjū tevi pēc iespējas ātrāk pamet?

Endrjū maķenīt noskuma. Viņam nepatika, ka nāras mēģina viņu padarīt par privātīpašumu, lai gan tas bija arī mazliet glaimojoši pašapziņai.
Puisis aizgāja līdz baseina malai.
- Lūdzu, nestrīdieties manis dēļ, - viņš nopietni teica abām nārām.
- Jūs abas esat skaistas un, esmu pārliecināts, ka arī trešā no jums tāda būtu, ja atdzīvotos. Tagad nevar īsti novērtēt. Jā, es atzīšos, es tiešām vēlos zināt, kā tikt projām no šī skaistā dārza, kurš manā ceļojumā jau ir sestais, bet nav tā, ka es šausmīgi steigtos un arī nav tā, ka es gribētu tīši apbēdināt kādu no jums, un kur nu vēl Liliju. Ja es būtu drošs, ka pēc kādas dienas tieku projām, es būtu ar mieru te aizkavēties un jūs izklaidēt, ja jūs tā vēlaties. Bet uz visiem laikiem es to negribētu gan. Starp citu, ja tomēr ir tiesa, ka saimniecēm vajag pārvaldnieku un ja es dabūšu šo amatu, es domāju, ka varētu te paciemoties laiku pa laikam.

Abas nāras nosarka, sapratušas, ka Endrjū dzirdējis viņu ķildu un mulsi pasmaidīja.
— Redzi, — liekas, ka trešā beidzot nebija izturējusi un pievienojās abām pārējām, — viņas pie labākās gribas vēlētos tev palīdzēt, bet vienkārši to nevar. Lai gan nevar noliegt, ka cenšas vai no ādas līzdamas laukā.
Trešajai bija ūdenszili mati un arī tādas pašas krāsas astes zvīņas, savu ziedu, kas joprojām bija no akmens, viņa bija atstājusi uz paaugstinājuma baseina vidū. Melnās acu zīlītes likās saplūstam ar tumši zilo varavīksneņu krāsu, tā ka acis pirmajā uzmetienā likās pilnībā melnas. Nāra domīgi smaidīja.

Endrjū uzmundrinoši uzsmaidīja abām nārām. Nevajag sarkt! Tā jau gadās.
Puisis viegli palocījās pret trešo nāru, tāpat kā kaut kad sen agrāk bija sasveicinājies ar abām pirmajām.
- Esi sveicināta! - un nopētīja zilo nāru. Viņas zieds nebija atdzīvojies.
- Man tiešām bija patīkami iepazīties gan ar Liliju, gan Īrisu/
Endrjū neliekuļoja. Abas nāras bija ļoti jaukas.
- Vai tu zini, kas man var palīdzēt? Varbūt tā esi tu pati? Atvaino, es nezinu, kā tevi uzrunāt vārdā.

— Vari mani dēvēt par Grietiņu, — smieklu dzirkstis pazibēja nāras acīs, — Tiešā veidā palīdzēt nevaru, netiešā — esmu jau palīdzējusi, cita lieta vai tu vari sareizināt divi reiz divi un nonākt pie gala rezultāta četri.
— Man liekas, ka Endrjū mēģina nonākt pie septiņi, — Īrisa aiz Grietiņas muguras skaļi pačukstēja Lilijai, kura iespurdzās un uzmeta ašu skatienu puisim. — Pasties, Mārgareta klusējot būs par daudz gudra palikusi, agrāk viņa tik mīklainas runas neteica.
Par Mārgaretu nodēvētā tikai pasmaidīja.

- Nāksies atzīties, ka laikam jau nevaru sareizināt divi reiz divi, lai sanāktu četri, -Endrjū noteica.
- Ko padarīsi! Iepriekšējās mīklas bija mazliet par daudz nogurdinošas, galva vairs īsti nestrādā, Grietiņ, -puisis pasmaidīja.
- Vismaz slāpes vairs nemoka, par to paldies! Varbūt jums atnest vīnogas? Ar astēm nav ērti iet pēc tām.

— Kā jau manas māsas minēja, no šejienes prom tu tiksi tad, ja izdzersi vīna kausu un nenoreibsi, — trešā nāra piepeši paziņoja. Lilija un Īrisa saskatījās un sasmaidījās.

- Jā, to man jau teica gan, - Endrjū piekrītoši pamāja.
- Tikai es esmu pārliecināts, ka tāpat vien, bez kādas mānīšanās to nevaru izdarīt. Jūs ko! Nav iespējams dzert vīnu un itin nemaz nenoreibt. Nu tā, nemaz, nemaz. Izlikties, ka neesi noreibis - to var, bet tas nav godīgi, un neko arī nedotu, vai ne?
Viņš apsēdās uz sola. Jāsaka, puisis, lai ne fiziski vārgs, no visām šīm aktivitātēm tomēr bija noguris. Protams, tas arī itin nemaz neveicina iespēju nenoreibt.

— Padod kausu, — jauki smaidīdama noteica Grietiņa, kuras rokā pa kaut kuro laiku jau bija uzradies tas pats akmens krokuss. Ja Endrjū padod kausu, tad nāra no zieda ielej tajā ūdeni un iedod puisim: — Iedzer, būsi jau ievērojis, ka šis ir kvalitatīvs ūdens, un padomā vēlreiz, ko te jau esi redzējis, ko esi darījis, uzzinājis.
Nāras skatiens bija iedrošinošs, pat Lilija un Īrisa beidzot izskatījās nopietnas un uzmundrinoši smaidīja, sak, tu to vari, mēs zinām, ka vari![/quote]

Endrjū netielēdamies padeva nārai kausu un pēc tam paņēma to, pilnu ar ūdeni.
- Jā, šis ir ļoti kvalitatīvs ūdens, tam es piekrītu. Kad to iedzer, tad galva vairs nereibst tik stipri no vīna tvana, - puisis apsēdās atpakaļ uz sola.
Viņš iedzēra malku cerot, ka dabūs kādu apskaidrību. Nevarēja taču būt, ka ir fiksi sev jāielej iekšā, jo par dzeršanu to nevar saukt, kauss vīna un tad uzreiz, lai nereibst - kauss ūdens virsū? Viņaprāt, tā tik un tā bija mānīšanās. Nē, droši vien, ir jādara kaut kas vienkāršāks, bet kas? Nāras, acīmredzot, tieši teikt nedrīkst, varbūt - nemaz nevar, jāizprāto pašam, bet kaut kā neprātojas.
- Ko redzēju? Daudz statujas ar laimīgiem smaidiem sejās, izņemot vienu, kurai plaukstā nebija vīnogu. Es tai ieliku saujā vīnogas, un tās pārakmeņojās, tāpat kā vīnstīga, kuru apviju ap tās pamatni. Redzēju daudz vīnogu un daudz ziedu, tikai mārgrietiņu tur nebija un liliju arī nē. Vai tas kā palīdz?
Viņš jautājoši uzlūkoja nāras. Gan jau ka nepalīdz. Endrjū nopūtās un prātoja tālāk.
- Man nav grūti izdzert kausu vīna. Cik mazliet pagaršoju, tas tiešām ir lielisks vīns. bet neko jau nelīdzēs tas, ka virsū uzreiz izdzeršu kausu ūdens. Varbūt šis ir kāds īpašs gadījums, bet, cik esmu dzēris vīnu ar ūdeni Spānijā, no tāda sajaukuma noreibst vēl ātrāk, tiesa, tikpat ātri reibums pāriet.

Ūdens padzina nogurumu un slāpes.
Interesanti, ka Grietiņa bija atbrīvojusies no šajā dārzā vairs nedabūnamās margrietiņas, par labu kaut kādam visās malās ziedošam ziediņam.
— Statujas, jā, mūs arī interesē, kāpēc tas tā notiek, agrāk kā bija statujas tā palika… — domīgi novilka Īrisa.
— Ak, margrietiņas… — melnmate mazliet nievīgi sarauca degunu,— tādas pašas kā lielākā daļa ziedu. Ne vienmēr tas unikālākais tas labākais.
— Ei! Nenoniecini lilijas, paskat cik smuku vārdu var aizgūt no šādas puķes! — Lilija uzmeta lūpu.
Grietiņa nelikās to manām un turpināja: — Nevajag neko sarežģīt, tev ir tikai jāizdzer kauss vīna nenoreibstot. Un neiespējami uzdevumi nevienam netiek doti.
Tāpēc domā vien tālāk, Endrjū, domā.

Puisim nedomājās. Nu neko no tā visa viņš nespēja izsecināt! Droši vien, tomēr iespaidu bija bijis par daudz.
- Es jau domāju, domāju, - viņš, nu jau visai īgni atburkšķēja, vairāk prātodams par to, ka tagad derētu te apgulties un vismaz izgulēties. Varbūt pēc tam iešausies prātā kaut kāds ģeniāls risinājums, bet tieši pašlaik viņš par to stipri šaubījās. Viņa teica - nevajag neko sarežģīt. Ko nozīmē 'sarežģīt'? Vienkārši sanāk tikai vienā veidā - izdzeram kausu vīna un noreibstam, kas nav tas, kas vajadzīgs. Jebkurš cits risinājums jau ir sarežģīti. Endrjū nav nekāda statuja, kam no tā, kas nonāk iekšā, ir ne silts, ne auksts.
- Es izdomāju, ka Lilijai ir jānomaina zieds. Pret kaut ko, kas šajā dārzā ir sastopams biežāk, ja jau Grietiņa nomainīja savu nekur vairāk nedabūjamo margrietiņu. Jo es pārmeklēju visas maliņas - nav vairāk margrietiņu. Tiešām. Krokusu ir pa pilnam. Vai arī Grietiņai ir jānomaina vārds, uz Safrānu, teiksim.

— Nu re, tagad tev jāizdomā, kāpēc liliju nav nemaz un k… — Lilija naivi izsaucās, bet tad aprāvās un saviebās, it kā kāds būtu viņai iegrūdis dunku, kamēr Īrisa, ne aci pamirkšķinājusi turpināja: — … un kāpēc kaut kā ir tik daudz.

Lūk, šis jau bija par daudz!
Un vēl kāds apgalvo, ka kaut kas ir vienkārši??? Kā tad Endrjū var zināt, kāpēc te nav liliju vai margrietiņu? Viņš ir dārznieks vai kā? Nav, nu, lai nav, zeme tāda, neviens nav iestādījis, maz, kādi iemesli.
Puisis paraustīja plecus.
- Nu gan jūs no manis par daudz gribat! Ja manā dārzā nav kādas puķes, tad to dārznieks nav iestādījis. Kāpēc te to nav, man nav ne jausmas. Žurkas un peles savairojušās un apēdušas visus liliju sīpolus?
Nē, šīs mīklas nebija viņa smadzenēm. Taisni vai sagribējās tīši piedzerties un palikt te par statuju, vai nu kas te atgadīsies tādā gadījumā. Vismaz nebūs jālauza galva ar dumjām mīklām. Kaut kāda sieviešu loģika! Kvadrātā.

Īrisa un Lilija sašļuka, kamēr Grietiņa, paskatījusies uz abām un pasmaidījusi, turpināja iztaujāt Endrjū.
— Varbūt tev jāuzdod jautājums no otra gala, kāpēc te ir tik daudz dažu ziedu un kāpēc es izvēlējos par labu daudzumam nevis unikalitātei.
— Nu re, tā ir mūsu Mārgarēta, — Lilija čukstēja Īrisai, — Es jau atkal nesaprotu dažus no vārdiem, ko viņa lieto.

Endrjū ar izbrīnu noskatīja Grietiņu.
- Bet kā tad lai es to zinu? Man šķiet, ka kaut kas unikāls parasti ir vērtīgāks par kaut ko, kas ir dabūjams daudz. Tiesa, tev jau tas ir arī ūdens. Unikāls. Citiem te tā nav. Vēl viena pareiza atbilde būtu, ka šis dārzs tā ir iekārtots. Vai tad nē? Ja Tu man vaicātu par savvaļas mežu, kāpēc te nav tā vai šitā, es mēģinātu atrast atbildi, bet šis ir dārzs.

— Starp citu, varbūt tev tiešām labāk pavēdināt galvu, — melnmate ierunājās, — tāpēc varbūt, kamēr to darīsi, atnesīsi man lūdzu citu krokusa ziedu? Es nejauši šito sabojāju.
Grietiņa bēdīgi parādīja krokusiņu, kas vairs nebija no akmens un tāpēc izskatījās saņurcīts un apvītis.

- Drīzāk, man ļoti gribās gulēt, - puisis atzinās, pieceldamies, lai pēc nāras lūguma atnestu viņai citu krokusu. Viņš neticēja, ka šāda darbība kā palīdzētu, bet kāpēc neizlīdzēt Grietiņai?
Endrjū dodas uz tuvāko dobi, kur noplūc vienu krokusiņu, un nes to Grietiņai. Varētu jau nest ar visu sīpolu, bet bez zemes tas tāpat ilgi neziedēs.

— Paldies! — Grietiņa saulaini pasmaidīja, tad uzgrieza puisim muguru, sabāza ar abām pārējām nārām galvas kopā, brīdi pačukstējās, Lilija šķelmīgi smaidīdama savāca kausu, vēl brīdi visas trīs kaut ko pārrunāja, tad Īrisa pasniedza Endrjū vīna kausu un noteica:
— Izdzer taču beidzot uz Mārgaretas veselību, lai taču varam pateikt reiz, kas tev jādara.
Un apmierināti iesmējās.

Puisis jau bija apnicis tik ļoti, ka paklausīgi paņēma vīna kausu - es noteikti noreibšu! Tur nav divu domu, ek, vai nav vienalga!
- Uz Tavu veselību, Mārgareta! - Endrjū teica un dzēra vien laukā.

Neparasti vīnam, bet reibums uzklupa acumirklī. Nu jau nāras bija vairs ne tikai trīs bet veselas deviņas, pasaule zaigoja visās varavīknses krāsās un statujas likās uzsākušas galvu reibinošu riņķa danci.
— Nenostrādāja, — kaut kur no debesīm atskanēja balss.
— Bet tam vajadzēja! Vajadzēja! — pievienojās otra, — Tu ar savām sasodītajām pārgudrībām! Tagad mums ir nemaņā guļošs puisis!
— Nomierinies, pati taču gribēji viņu te paturēt…
Balsis kļuva neskaidras un apklusa, kamēr Endrjū ieslīga vīna izraisītā miegā.

Pēc sazin kāda laika viņu atmodināja viegls vēsums un palsa gaisma, kas spiedās caur acu plakstiņiem.

Notika tieši tā, kā Endrjū bija iedomājies. Reibums sakāpa galvā momentā, pat vēl ātrāk, nekā viņš gaidīja.
Nu, daiļavas! viņš vēl paspēja nodomāt, pirms neatjēdza vairāk neko.

Puisis pamodās. Laikam jau tā bija pamošanās, ja jau caur plakstiem spīdēja gaisma un bija sajūtams kaut kas no ārienes. Kādā pozā es esmu? Endrjū atvēra acis.

Puisis gulēja uz zemes, virs viņa slējās resns un rievots koka stumbrs, kurš pāris metrus augstāk tinās palsā miglā. Puse no Endrjū (tā, kas apakšējā) atradās koka stumbra iekšpusē, otra puse ārpus tā. Varēja sajust praulu un zemē nokritušu lapu smaržu. Auksti nebija, tikai mazliet vēsi.

Koks. Njā. Interesanti! Kā koka stunbrs var būt tik tuvu?
Viņš pacēla galvu un paskatījās. Taaks. Kāju nav. Varbūt ir? Kaut kur kokā. Puisis mēģināja pakustināt kāju pirkstus. Varbūt var izlīst laukā?
Kas te notiek, vārdu sakot? Kadri no kā-tur-sauca-mistērijas, kur laiki, dimensijas un telpas bija sajukušas un pēcāk bija atrodami matroži, kas pa pusei ir vienā kuģa sienā, bet pa pusei - otrā? Vai arī Endrjū ir jātēlo Merlins, kas saplūdis ar koku burvestības rezultātā?

Ar kājām viss bija kārtībā — viņš pa pusei gulēja lielā koka dobumā, kokam sākot no apakšas iztrunēt.

Endrjū pietrausās četrrāpus. Kāds interesants koks! Tāpat, četrrāpus puisis pierāpoja tuvāk dobumam, lai palūrētu, kas tajā iekšā.

Dobums bija tukšs un tik liels, lai stāvus tur ērti varētu ievietoties viens cilvēks.

Endrjū paskatījās uz augšu. un ko tagad? Rāpties pa stumbra iekšpusi? Sakurināt ugunskuru, lai no koka kā pa skursteni izsvēpētu visu dzīvo, kas tur ir? Pēdējais jautājums bija ritorisks. Puisim nebija ne šķiltavu, ne sērkociņu, viņš tikai atcerējās par tādu metodi ķert dzīvnieciņus.
Ja neko interesantu neierauga, tad rāpjās atkal laukā.
Nē, vispirms paskatīšos, kas te ir apkārt. Atkal uzreiz rāpties kaut kur Endrjū negribējās.

No koka aizvijās vienkārša cieti nomīta taka, pazuzdama palsajā miglā, kas pieglaudās zemei.

Endrjū izlīda laukā, nopurināja gružus no drēbēm un rokām un, prātodams, nez kur palikuši visi ceļabiedri? devās prom pa taciņu.

Pirmais no palsās miglas iznira takas malā augošs vecs pīlādzis, kura žuburaibos zarus klāja spuraini, pelēki ķērpji un zarus rotāja spilgti oranžo ogu ķekari. Tālāk to nomainīja kruzuļainu baltu krizantēmu dobe, kurai gar malu smukā rindiņā bija sasēdušas vēlziedes. Izskatījās, ka migla bieza bija tikai ap koku ar dobumu, tālāk tā kļuva retāka un varēja saskatīt dziļāk dārzā slejošās sarkaniem āboliem pilnās ābeles.
No ceļabiedriem nebija ne miņas. Visapkārt valdīja miers un klusums…

Te izskatījās pēc rāma miera mitekļa, tā puisis nosprieda. Un te ir rudens, vai citādi būtu pīlādži, āboli un krizantēmas?
Varbūt te kāds dzīvo? Noteikti, ka dzīvo, kāds kopj ābeles, kāds ir stādījis puķes.
Bet, ja dzīvo, tad nevar tā iet dārzā ēst ābolus. Nē, vispār jau varētu, Endrjū iekšienē joprojām mita puišelis, kam nekas nav pretī pačiept ābolus kaimiņu dārzā pat, ja paša dārzā ir tādi paši, tomēr te nebija parastā sēta, kam žvīkš! pāri un projām.
Ja būtu, Endrjū jau sen pār to būtu pārrāpies, ja godīgi.
Viņš nolēma paiet tālāk un apskatīties, vai kur nav redzams dārza saimnieks vai saimniece.

Tālāk taka nogriezās un aizvijās gar ābelēm, starp kurām glītās dobēs ziedēja zilas un baltas miķelītes. Gar pašu taku Endrjū pretī stiepās mārtiņrozes.
Vēl tālāk miglā norēgojās kāds sakumpis stāvs.
Endrjū nesteidzīgi un priecādamies par dārzu devās uz sakumpušā stāva pusi.

Nonācis tuvāk, puisis sveicina:
- Labdien! Veiksmi darbā!

Miglā līkņājošais stāvs bija večuks ar garu sirmu bārdu un matiem, ģērbies garā pelēkā kreklā, pelēkās biksēs un apāvis pelēkus zābakus. Viņš bija atspiedies uz grubuļainas kūjas un lasīja nelielā klūgu grozā ābolus.
— Ā, labdien un paldies! — viņš atliecis muguru ar vērīgām acīm, kuras dienasgaismā izskatījās gandrīz vai violetas, nopētīja Endrjū.
— Vau, vau! — ar līksmu rējienu no tuvākā miķelīšu cera izspruka neliels pinkains suņuks ar tumši pelēku muguru, baltu vēderu un kājam. Nosirmojušais zods norādīja, ka arī četrkājainis sasniedzis cienījamu vecumu, taču tas viņam netraucēja līksmi pieskriet pie puiša, lai apostītu bikšu staras.

Endrjū ļāva suņukam apostīt savas bikšu staras, uz kurām, droši vien, bija daudz dažādu suņiem interesējošu smaržu, tikai citu suņu smaržu nebija, ja nu vienīgi no pirmā dārza cūča kāda smaka aizķērusies. Puisim pašam nebija suņa, no kā lai smakas rastos?
Viņš vienīgi uzmanījās, lai suns savā laipnībā nesadomā pret viņa kājām pacelt savējo, nolūkā apzīmēt par savu īpašumu.
- Jums ir jauks dārzs, - puisis turpināja.
- Jūs lasāt ābolus? nevajag palīdzēt?
Vecāliem ļaudīm ir grūti pieliekties, bet vai tad pamatojums jāsaka skaļi?
- Mani sauc Endjū Tēlers, un es pašlaik klejoju pa daudzajiem dārziem, ko sabūrušas saimnieces. Visi sākotnējie ceļabiedri kaut kur jau pačibējuši, un pat nezinu, kad tas beigsies, tas ir, kad tikšu laukā.

— Paldies, bet es jau te esmu tikai dārznieks, — vecais vīrs pasmaidīja. — Es jau te kā reiz pabeidzu, bet tu vari panest grozu un pie reizes uzcienāties ar kādu ābolu.
Viņš norādīja uz jau pilno grozu.
Suns apošņājis Endrjū bikses pāris reizes nošķaudījās un aiztipināja pa taku uz priekšu.
— Iesim mēs arī, pa ceļam varēsi pastāstīt, ko labu redzēji. Izskatās, ka laika mums būs gana netraucēti papļāpāt, — dārznieks noteica, sekodams sunim.
Grozs nebija liels un rupji lēšot varēja svērt tā ap kādiem pieciem kilogramiem.

- Bez dārzniekiem nav dārzu! - puisis protestēja pret apzīmējumu "tikai dārznieks".
- Labi! - Endjū pieliecās, lai paceltu grozu, un pie reizes no zemes paņēma sev pārīti ābolu.
- Tik daudz ko redzēju, ka sākums gandrīz jau piemirsies, - viņš pasmaidīja, uzsākdams iet līdzās dārzniekam.

— Tad stāsti, ko atceries, — vīrs noteica lēnām soļodams pa taku, kas pamazām kļuva platāka, gar tās malām parādījās veci, lieli koki, rievainu mizu. Starp to zariem vijās palsā migla. Drīz taka pārgāja platā ozolu alejā.

Endrjū, vispār jau, nekāds dižais stāstītājs nebija, bet ja jau jautā, tad var pastāstīt.
Puisis sāka ar to, kā viņš un biedri nokļuva apburtajos dārzos, tad īsumā par to, kas katrā no tiem bija redzams, un kas bija jādara, lai tiktu tālāk. Viņš nenoklusēja arī to, ka pēdējā dārzā, tajā, pie strūklakas nārām, pats nesaprata, kas tur bija jādara, bet tomēr kaut kā tagad ticis te.

Kādu brīdi gājuši pa aleju, viņi nogriezās starp pāris resniem ozoliem uz necilu taciņu, kas aizveda līdz āra kamīnam, kas bija omulīgi iekārtojies starp mārtiņrožu dobēm. Kamīna priekšā atradās galds, kas sastāvēja no apaļas, plakanas akmens plāksnes, kas uzlikta uz resna koka bluķēna. Pie tā, savukārt, bija nolikti trīs ērti, no klūgām pīti atzveltnes krēsli.
Migla likās atkāpusies un drūzmējās, kā aiz neredzamas robežas, veidodama pelēcīgu sienu.
— Vari grozu nolikt te, — dārznieks pamāja ar roku blakus kamīnam, un pēc tam uz krēslu pusi,— Un apsēsties.
Uzlicis uz īpašiem turekļiem virs oglēm restes, večuks paņēma apaļu panniņu, salika tajā ābolus, uzlika vāku un panniņu savukārt uz restēm. Blakus pannai uz restēm tika nolikta arī ūdenskanna. Uzpūtis oglēm, kuras to pašu brīdi arī sāka degt sīkām liesmiņām, dārznieks apsēdās vienā no krēsliem. Viņa četrkājainais pavadonis iekārtojās otrā krēslā.
— Aušas, — likās, visbeidzot vecais vīrs nolēmis ķerties pie lietas. — Patiesību sakot, viņas nemaz nevarēja tevi nogādāt šeit, bet… Nu jā, kā jau pats saprati, no katra dārza tālāk var tikt tikai atrodot atslēgu. Septītajā tas bija visparastākais krokusa zieds, ko jāiemet vīnā, lai tas kļūtu kā parasta sula un no tā nereibtu.

Te bijai visai mājīgi, tikai kaut kā rudenīgi. Nebeidzams rudens, kas piestāvēja dārzniekam un viņa suņukam, bet vēl nebūt nebija Endrjū daļa.
Viņš nolika ābolus un pats apsēdās trešajā krēslā. Puisis bija nolēmis apgādāties ar kaudzi pacietības. Kā vienā grāmatā bija rakstīts "Dievu un vecu vīru nevajag steidzināt".

- Aušas? - puisis domīgi atkārtoja. - Kuras ir aušas? Strūklakas nāras? Ir gan aušas, jā.
- Par atslēgām sapratu gan, bet mest krokusus vīnā gan nekad nebūtu iedomājies. Kam tas vajadzīgs? Es neesmu burvis, parastam cilvēkam tāda darbība nozīmētu tikai sabojāt labu vīnu, jā. Turklāt es jau pārdzīvoju par to, ka dabūju vīnā izpeldēties, paldies! ar to pietiek bojāšanas. Man patīk skaistas un salabotas lietas, neesmu nekāds Ziemassvētku bumbulīšu dauzītājs.
- Kā tad es nonācu šeit, ja viņas to nevarēja izdarīt?

— To saimnieces izdomāja, lai pārbaudītu tevi un arī pārējos, — dārznieks pasmaidīja, tad palika nopietns, — redz, te ir uzradies viens pamatīgs gaisa un burvestību jaucējs, tāpēc daudzas lietas vairs dārzos nenotiek, kā to bija paredzējušas jaunkundzes.

- Šis, pēdējais pārbaudījums nav manām smadzenēm, - puisis pasmējās, - tā teikt, sieviešu loģika, protams, ne ļaunā nozīmē. Varbūt es vēl iedomātos strūklakā ieaudzēt lotosus, ezerriekstus vai ūdensrozes, bet krokusus gan nē. Šo pārbaudījumu es izgāzu, pilnīgi nepārprotami.
- Es zinu vienu, kurš neēd trifeles, kurš grib nomiegt cūku un, droši vien, citur arī uzvedās tieši un nepārprotami. Vai runa ir par viņu? - Endrjū domīgi noteica.
- Viņš saka, ka te esot jau septiņus gadus un, jāsaka, pa septiņiem gadiem viens dārzs var noriebties, ja domā tikai par to, ka gribi tikt projām.
- Vai arī tas nav viņš? Turklāt viņš iepalika kaut kur iepriekšējos dārzos.

— Ir, ir tas pats, — večuks nopūtās, — Sagadījās tā, ka pirms septiņiem gadiem, kad māsas savu dzimšanas dienu rīkoja, izsūtīja viesiem ielūgumus. Tak, kā gadījās, kā nē, nejauši aizsūtīja ielūgumu arī kādam viesim ne šīs pasaules. Pats saviem spēkiem no dārza vairs laukā netika, savukārt saimnieces iesākumā pat nepamanīja, aizņemtas bija savus radiniekus pa dārziem vadājot. Gribēja atrast kādu cienīgu mantinieku īpašumiem.
Ceptus ābolīšus un tēju vēlēsies?
Dārznieks piepeši apvaicājās.

- Tad, laikam, vajadzēja šo pagaidīt, lai nesaposta visu, kas pa ceļam, - Endrjū domīgi noteica.
- Tagad pat nezinu, kurā dārzā viņš ir, un cik daudz paspējis saplēst un izdemolēt. Vismaz viņš izskatījās uz ko tādu spējīgs.
Āboliši un tēja bija kārdinoši. Sen nebija ēsts nekas prātīgs. Ābolīši noteikti derēs.
- Jā, neatteikšos gan, paldies, labprāt! - puisis atsaucās.
- Ceru, tēja nebūs aizmidzinošā kā Mincendorfa jaunskungam?

— Gan jau jaunkundzes tiks ar viņu galā, turklāt būs abām neliela mācība, — večuks pasmīnēja un suņuks, viņam piebalsojot, viszinīgi nosprauslojās. Dārznieks jau tikām no kamīna sānos piestiprināta plaukta paņēma lielu māla krūku, kurā sabēra kaut kādas zālītes un aplēja ar verdošo ūdeni, kas jau bija paguvis uzvārīties. Lielo krūzi viņš nolika uz galda, tāpat kā pāri mazu māla krūžu un trauciņu ar medu.
Tējai vai, pareizāk sakot, zāļu uzlējumam, pievienojās panna ar ceptiem ābolīšiem, un pāris šķīvu, arī no māla.
— Nu, tad jau redzēsim, aizmigsi vai nē, — večuks pasmējās par pēdējo Endrjū jautājumu, — Cienājies.
— Un kā tev pašam liekas, gribētu būt par pārvaldnieku muižai? — dārznieks piepeši, tā kā garāmejot, pajautāja.

- Jaunkundzes es manīju dārzos ik pa brīdim, - Endrjū pasmaidīja, paņemdams krūzi ar tēju.
- Taurenīši, džine... un gan vēl bija.
- Nē, es nevarētu teikt, ka ļoti gribu tieši pārvaldnieka darbu, - puisis atzinās, - bet, ko darīt, ja man netīk profesija, kuru mans tēvs man ir izvēlējies? Gribēju pārbaudīt sevi. Vai spēšu izdzīvot? Varbūt tomēr jādara tas, ko tēvs vēlas, un ne uz ko vairāk man nav dotību? Par pārvaldnieku muižai būt nav ļoti gruti, esmu pazīstams ar šiem pienākumiem, lai arī pats nekad to neesmu darījis. Turklāt dārzi ir skaisti un muiža - tāpat.

— Savu dzīves ceļu mēs izvēlamies paši. Ja tevī iekšā nav attiecīgā darba gara, tad arī darbs nedarīsies.
Par šo muižu runājot, kā jau redzi, te ir ko uzraudzīt, un arī galā visai veiksmīgi esi nonācis, kā skatos. Turklāt tevī ir i pacietība, i gribasspēks, i cerība, i iecietība, i… mjā, i izklaidēm īsto brīdi spēj izvēlēties, — dārznieks pasmaidīja, uzkozdams ceptu āboli.

- Tik vienkārši var arī nebūt, - Endrjū arī paņēma cepto ābolu, reizē riskēdams iebilst dārzniekam.
- Dotības kaut ko darīt var būt arī bez gribēšanas darīt tieši to. Man nepatīk profesija, ko apgūstu, bet atzīmes un visas citas lietas man ir teicamas. Mani nepārtraukti baksta, ka, ja to turpinātu darīt, spētu sasniegt daudz ko, un, visticamāk, bakstītājiem ir taisnība. Un tomēr šis darbs man nesniedz gandarījumu, bet tā gribās, lai tas, ko dari, sniegtu apmierinājumu. Nav jau tā, ka es domātu, ka vienmēr var atrast tādu saskaņu, ka darbs ir arī hobijs un pilnībā apmierina, bet vismaz kaut kādu iekšēju patiku pret darāmo un gandarījumu par padarīto man gribētos.
- Kaut kad nākotnē ir paredzams, ka man būs pašam savs liels īpašums, ko pārvaldīt, tāpēc laicīgi papildināties pārvaldieka iemaņās nemaz nebūtu lieki. Un, kas zina - varbūt tieši šis darbs man patiks? Vismaz līdz šim tas, ko redzēju, bija visai patīkami.
Puisis iesmējās.
- Ja vien nevajadzēs vienam pašam nodarboties ar strūklaku labošanu vai zāles pļaušanu visos dārzos! Tas gan nav pārvaldnieka pienākumos, bet nu tomēr. Es neesmu burvis, viens to nepadarītu. Jā, bet kas tad tieši būtu šīs muižas pārvaldnieka pienākumos? Saimnieces mums to nepastāstīja, pirms nokļuvām dārzos.
- Vienbrīd gan man gandrīz pietrūka pacietības, - Endrjū atzinās.

- Tomēr tas noturējās uz gandrīz, un tālāk netika.

— Jā, bet tu vari pielikt pūles, lai kaut ko darītu, kur tev dotību nav, tikai tāpēc, ka patīk. Mēdzot sacīt, ka panākumu pamatā ir viena desmitā daļa talanta un pārējais ir darbs, — dārznieks domīgi paglaudīja bārdu. — Kamēr nebūsi pamēģinājis jau nezināsi, šis darbs tev patīk vai nē.
He, he, he! Nē, nē, ar ko tādu tev gan nevajadzēs nodarboties. Tam esmu es. Tev būtībā vajadzēs uzraudzīt muižu, pieskatīt, lai visas ar naudu saistītās lietas tiktu savlaicīgi nokārtotas, saimniecība tiktu turēta kārtībā. Ja vajag salāpīt caurumu jumtā, tad sadabūt ļaudis, kas to izdara. Ja vajag kaut ko pasūtīt, tad arī sagādāt vajadzīgo un tā tālāk. Nu, kaut kas tāds. Abām jaunkundzēm patīk daudz ceļot, un atstāt muižu bez pieskatīšanas nevēlas. Visādi mēdz uzklīst. Tāpēc arī pārvaldniekam būs jāuzturās muižā. Nu, protams, ne visu laiku.
Pa dārziem klīst tev arī nebūs liegts, tikai par tiem savukārt atbildu es un tavā ziņā būs nodot manu sakāmo tālāk saimniecēm. Nepatīk man tā visa jaunmodīgā padarīšana, bet papīra vēstules ceļo ilgi.
Večuks iemalkoja tēju un turpināja lēnā garā ēst cepto ābolu. Suns runu ieaijāts šņākuļoja krēslā.
— Gandrīz neskaitās. Un dažā labā dārzā pacietību var zaudēt itin mierīgi, — viņš vēl piebilda, raudzīdamies miglā, kas aiz neredzamās barjeras viļņojās, ik pa laikam veidodama dīvainus tēlus.

Endrjū iekoda vēl vienu ceptu ābolīti.
- Par pamēģināšanu ir skaidrs. Pirms pamēģināšanas nekādi nevar zināt neko, ne kā kas garšo, ne vai patiks, tikai nebūt viss nav jāpamēģina pašam. Tomēr vajag mācīties arī no puniem, kurus grābeklis uzsitis uz kāda cita pieres, un arī garšo/negaršo nav gluži precīzs rādītājs, jo garšu var pieradināt, tāpat patiku. Kuram bērnam patīk lasīt, pirms viņš labi apguvis burtus? Apmēram tā. Bet ir jābūt muļķim, lai intereses pēc pamēģinātu tīru indi. Ir ļoti daudz kas pasaulē, kas jādara neatkarīgi no tā, gribi vai negribi, un jāēd, garšo vai negaršo, - puisis viegli nopūtās. - Es daudz ko daru aiz pienākuma.
Atmetis filozofiskās pārdomas, Endrjū noklausījās, ko stāsta dārznieks par pārvaldnieka pienākumiem.
- Pārvaldnieki parasti dzīvo uz vietas, cik man zināms. Vienīgi man ne visai patiktu, ja jaunkundzes aizceļotu uz vairākiem gadiem, jo tomēr es neesmu nodomājis būt par pārvaldnieku visu atlikušo mūžu. Ja ne ko citu, tad es gribēšu apprecēties, un kaut kad man būs jāpārņem valdījumā vecāku īpašumi.
- Saki, pa dārziem klīst? Un tad katru reizi tā - ar jaunām atslēgām, lai tiktu tālāk, vai kā? - viņš pasmaidīja. - Vai arī ir kāds ātrāks pārvietošanās veids? Ja ir, tad neredzu iemeslu, lai ik pa laikam neierastos, lai jūsu sakāmo nodotu tālāk saimniecēm. Varbūt jau tagad ir kaut kas, kas jāpastāsta? Pie reizes?

— Tā nu nemēdz gadīties, ka viņas aizceļo uz vairākiem gadiem. Tā kā par to tev nav jāsatraucas, — večuks arīdzan izskatījās palicis nopietns. — Ceļošanai starp dārziem ir viena atslēga. Lietojot to, tu pat vari izvēlēties, kuru dārzu gribi apciemot. To gan saņemsi, kad parakstīsi līgumu. To, savukārt, tev piegādās, līdzko saimnieces būs tikušas galā ar pārējiem kandidātiem.

- Tas ir labi, ka saimnieces neaizceļo uz vairākiem gadiem, - Endrjū šī doma iepriecināja.
- Neziniet, vai man būs pietiekami brīvā lika, lai turpinātu mācīties? Šo un to, - viņš turpināja, tad apķērās.
- Paga, paga! Man vēl neviens nav teicis, ka pieņems mani darbā. Kā lai zinu, vai starp pārējiem kandidātiem nav kāds piemērotāks? Pareizi sapratu, ka viņi vēl nav tikuši galā? Visādā ziņā mēs mazliet sasteidzam notikumus, man šķiet.
Puisis ielēja sev vēl tēju, un paņēma vēl vienu cepto ābolīti. Tad piecēlās un paskatījās, vai nevajag uzlikt cepties jaunu ābolu pannu.
- Viņi visi ieradīsies šeit jeb man ir jāiet vēl kaut kur citur?

— Mācīties tev laiks atradīsies, dzīve jau te pārsvarā ir mierīga, — večuks pasmaidīja, it kā zinātu ko vairāk kā vajag. — Par pārējiem tev nav jāuztraucas, par viņiem jau parūpējās.
Suns, kurš visu laiku bija rāmi šņākuļojis krēslā, pie šiem vārdiem izslējās un nikni nosprauslojās.
— Kuš, kuš, — vecais vīrs uzmeta viņam šķelmīgu skatienu un noglaudīja. — Laiks te ir tā visai interesanti sakārtots. Kā būsi ievērojis, citur ir pavasaris, te jau rudens. Paralēlo dimensiju teorija, vai kā nu tur…
Un bez iemesla es par līgumu nerunātu. He, he…
Ābolu panna tiešām bija tukša un prasījās, lai to no jauna piepildītu.

Endrjū nopētīja tukšo pannu, tad salika uz tās vēl ābolus un iestūma kamīnā cepties.
Kamēr viņš darbojās, puisim radās zināmas aizdomas par personām, kas te atradās. Tikpat labi tās var būt abas saimnieces, jo nez vai dārznieks viņu vietā raizētos par līgumiem. Un nez vai suns kušinātu saimnieku.
Ko viņas no Endrjū vēlas tagad? Paskatīties, kā viņš kustās? Vai labāk nopētīt sabojāto apģērbu? Par to izskatu puisis mazliet kaunējās, bet nebija viņa vaina, ka nācās izmantot šalli un jaku, lai izdarītu šo un to, ko pa ceļam vajadzēja. Labi vēl, ka nebija dārzos jāpavada tie septiņi gadi, kur nu! kaut vai pāris dienas, tad gan viņš būtu vēl piedevām apaudzis rugājiem kā tāds mežonis.
Nu, labi, redzēs, kas būs tālāk.
Ticis galā ar pannu un āboliem, Endrjū atgriezās iepriekšējā sēdamvietā, lai turpinātu nesteidzīgo sarunu. Paralēlās dimensijas... padomājies. Tas gan varētu nozīmēt, ka joprojām ir tās pašas dienas pusdienlaiks. Tur, ārā, protams, nevis te.
- Jā, gadalaikus ievēroju gan.
It īpaši pamanāms bija šis rudens. Pirmajā dārzā jau arī bija vasaras otrā puse, vai savādāk būtu zīles un trifeles?
Ne bez iemesla runā par līgumu? Puisis jautājoši pacēla vienu uzaci un uzlūkoja dārznieku vai saimnieci, kas sazina, tieši ko šobrīd.

Endrjū aizdomas apstiprinājās tikai daļēji. Kad puisis pagriezās pēc ābolu ielikšanas cepties, viņš atklāja, ka sunīša vietā sēž jauna sieviete. Saprast, vai tā ir Efija vai Arfeja, nevarēja, jo viņa bija pilnībā kā jau agrāk redzētās māsas spoguļattēls. Dārznieks gan nebija mainījies.
Kad Endrjū pienāca atpakaļ pie galda, sieviete piecēlās kājās un pastiepa puisim roku, stādīdamās priekšā: — Labdien, Tēlera kungs. Esmu Arfeja Enīno. Savā un māsas vārdā atvainojos par līdz šim sagādātajām neērtībām.

Endrjū bija maķenīt pārsteigts, bet vairāk uztraucās par to, ka viņam plauksta nav ļoti tīra, nekā par jau mazliet ierastajām burvestībām.
Puisis pavisam jautri pasmaidīja un ievaicājās, sniegdams roku pretī:
- Vai teiktais nozīmē, ka neērtības vēl kādu brīdi turpināsies?
Viņš viegli, bet noteikti paspieda Arfejas plaukstiņu.
- Labdien, mis Enīno. Neērtības bija, ko liegties! bet ko nu par to, toties dārzi jums ir skaisti un māja man patika, cik no tās dabūju redzēt. Jā, starp citu - vai bija kāds īpašs iemesls, kādēļ mani nelaida iekšā?

— Nē, nē, neērtības jums vairs nedraud, ja vien pats sev tādas nesagādāsiet, — Arfeja iesmējās. — Paldies!

— Nelaida iekšā? — Arfejas skatiens uz brīdi pauda izbrīnu, tad sieviete atcerējās un atkal pasmaidīja, — Jā, nepaguvu atvērt durvis, kad jūs jau bijāt izlēmis doties pa apkārtceļiem.

- Ir man reizēm tāds netikums - pasteigties, ne pagaidīt, lai sasniegtu to, ko esmu nodomājis, - puisis atzina.
- Ceru, jūs man piedosiet ielaušanos pa sētas durvīm. Es tobrīd nezināju, ka mājā nav kalpotāju.
Viņš uzsmaidīja Arfejai.
- Neērtības, tātad, vairāk nav paredzētas, tikai tik, cik pats sagādāšu, bet kas tad mums ir paredzēts? Ja neko citu, tad kādu paskaidrojumu tā kā vēlētos dzirdēt.

Sieviete atsmaidīja pretī: — Kādreiz gadās kļūdīties.

— Mums ir paredzēt neformālā gaisotnē patērzēt, tā kā tev pārbaudījumi jau ir beigušies, — Arfeja viegli pārgāja uz neformālāku sarunu un ērti atlaidās krēslā. — Sākšu ar jautājumus. par ko tieši vēlies dzirdēt paskaidrojumus?

Draudzīgais smaids lika domāt, ka Arfeja ir gatava atbildēt uz puiša jautājumiem, cik nu varēs.

Endrjū apsēdās savā iepriekšējā vietā.
- Vispirms par lietišķo pusi, - viņš pasmaidīja.
- Vai jums tiešām nepieciešams pārvaldnieks? Te viss ir tik maģiski, ka es to īsti neizprotu.
Puisis pameta acis uz cepošamies ābolu pusi - vai jau nav gatavi. Viņam gribējās ēst, un sadedzināt ābolus tā kā nebūtu pareizi.
Tad iesmējās skaļi.
- Vispār, visus jautājumus varētu saīsināt vienā - kas te īsti notiek?

— Šeit nu pavisam noteikti lielākā daļa ir maģija, — Arfeja pasmaidīja un paskatījās apkārt. — Arī muižā glabājas dažas maģiskas lietas. Taču sīkāk varēšu skaidrot, ja parakstīsi līgumu. Pārvaldnieks mums ir vajadzīgs galvenokārt muižai. Jāuztur kārtībā, jāparūpējas, lai par dažādām lietām atbildīgie cilvēki tiešām tās izdarītu, jāpalīdz Vilam sagādāt dārzu uzturēšanai nepieciešamās lietas, — sieviete sirsnīgi uzsmaidīja dārzniekam, kurš likās iegrimis savās pārdomās, — Turklāt tev šādās lietās ir pieredze.

Izskatījās, ka vēl kādas piecas minūtes un āboli būs ēdami. Vismaz smarža no tiem plūda arvien kārdinošāka.

— Atbildot tikpat īsi, — Arfeja atbildēja uz nākamo Endrjū jautājumu, — Mēs ar māsu nolēmām sarīkot jums pārbaudījumu. Tā kā cilvēka raksturs vislabāk izpaužas dažādās dzīves situācijās, dārzi likās tam labi piemēroti. Katrs dārzs pārbaudīja kādu no jūsu rakstura īpašībām. Līdzko izpildīji ar to saistītu uzdevumu, tiki pie atslēgas.

Ak, jā, par Spalvijas jaunkundzi vari neuztraukties, ar viņu viss ir kārtībā.[/b]

[b]- Un kāpēc es vairs nebrīnos par to, ka maģija vispār pastāv? - Endrjū pakasīja pakausi.
- Nē, uz to nav jāatbild, tas bija ritorisks jautājums. Līdz šim nebiju ar to saskāries.
- Labi, - viņš piekrītoši pamāja.
- Protams, es līgumu pirms tam izlasīšu, kā jau topošais tiesību zinību pārstāvis, lai arī nedomāju, ka mani te kāds grasītos ievilināt kaut kādās lamatās. Ja gribētu - tas jau būtu izdarīts.
- Pēc tam tiešām derētu kāda instrukcija par maģiju, lai nesastrādāju kaut ko nepareizi, bet tā, es piekrītu.

Ziņa par to, ka ar Amandu viss ir kārtībā, bija patīkama, tomēr varēja redzēt, ka puisis pa šo laiku nav paspējis iemīlēties savā konkurentē uz amatu, un, bažām par jaunkundzes veselības stāvokli izgaistot, viņš īpaši nepārdzīvotu, ja viņi vairāk netiktos.

— Tu atstātu ne visai labu iespaidu, ja neizlasītu līgumu, — Arfeja atbildēja un šķelmīgi pasmaidīja. Tad viņa pasmaržoja gaisu: — Liekas, ka varētu būt gatavi.
Jau nākamajā brīdī, sieviete bija pielēkusi kājās un graciozi aizsoļojusi līdz kamīnam.
— Mmm, mazliet apakšā piesviluši, bet visādi citādi izskatās ēdami, — viņa pavēstīja, nesdama pannu.
— Nu ko, jaunais cilvēk, paskatīsimies, kā tev ir izcepies, — arī Vilhelms, kurš līdz šim bija mierīgi klausījies, beidzot iesaistījās un uzlika vienu ābolu sev uz šķīvja. Savukārt Arfeja, ar vislielāko namamātes rūpību, pagādāja, lai arī uz Endrjū šķīvja nonāktu ābols, pirms pati paņēma.
Nelikās, ka jaunā muižas saimniece liktos manām puiša sabojāto apģērbu vai rauktu par to degunu.

Tas bija dīvaini. Endrjū būtu varējis apzvērēt, ka āboliem vēl mazu brītiņu nevajadzēja tapt piedegušiem, bet tie tādi tomēr izrādījās.
Nu ko! Atkal viņš bija mazliet izgāzies. Ek!
Tālākais jau atgādināja kaut ko, kas lika aizdomāties, ka viņš, īstenībā, te būs nevis strādnieks, bet gan ir bagāts pircējs, kuram nupat veiksmīgi ir nopārdevuši kaut ko, ko gribējuši nopārdot.
- Pateicos! - puisis atteica, kad ābols nonāca uz viņa šķīvja.
- Ir gan mazliet piededzis, esmu bijis neuzmanīgs.
Viņam nebija pārlieku grūti pateikt, ka ir kļūdījies, un Endrjū zināja, ka ar šo varēšanu viņš visai atšķiras no lielākās daļas vīriešu dzimtas pārstāvju, kam izspiest - piedod! ir pasaules mēroga grūtību kalngals.
- Uz pavāra amatu es, šķiet, kandidēt nevarētu vis, - puisis pasmējās.

— Tas ir tik mazliet, ka par to nav vērts satraukties, — Arfeja gaisīgi pavēstīja, nopētījusi savu ābolu. — Tad jau labi, ka mēs nemeklējam pavāru.
Aši notiesājusi ābolu, Arfeja pielēca kājās, uzsmaidīja Endrjū un pavēstīja: — Bija patiess prieks tevi iepazīt tuvāk, žēl, ka vairs nevaru veltīt vairāk laika. Mēs sazināsimies ar tevi, līdzko līgums būs gatavs. Uz redzēšanos!
Arfeja uzsmaidīja arī dārzniekam, tad aizsoļoja tieši miglā.
— Nu ko, izskatās, ka drīz arī man būs darbs, — večuks noteica, lēnā garā turpinādams ēst savu ābolu.

- Lūk, šī gan ir īsta pacietības pārbaude! - Endrjū noteica, kad Arfeja viņus bija tik pēkšņi atstājusi.
- Vai man ir kāda cita iespēja, kā gaidīt šeit? Un, ja nav, vai te ir kāda vieta, kur varētu nomazgāties? - puisis pavaicāja dārzniekam.
Viņš negrasījās skriet pakaļ saimniecei-burvei. Var jau būt, ka tas būtu darīts pareizi, un tepat vien aiz plāna miglas slāņa sākas saulaina diena, vai arī viņi, vispār, visu laiku sēž viesistabas dīvānos, tomēr migla bija burvju, un burvis Endrjū nebija, tāpēc kārtis nekādi nebija labvēlīgas viņam.

- Ko jūs domājat ar to, ka jums drīz būšot darbs?

Sirmgalvis brītiņu nolūkojās tajā virzienā, kurā aizgāja Arfeja un tad ierunājās: — Tev ir iespēja doties prom. Līdz vārtiem es tevi pavadīšu.
Hmm, nomazgāties. Man liekas, ka ārpusē tam vairs nevajadzētu sagādāt problēmas.

Uz pēdējo puiša jautājumu, Vilhelms atbildēja ar smīnu bārdā: — Kā redzi, ražas laiks pienācis, āboli jānovāc.
Tad viņš piecēlās un devās garām kamīnam, aiz kura migla piepeši pašķīrās atklājot akmens plāksnēm izliktu celiņu, kas aizvijās starp ābelēm.

Dārznieka pārdomu laikā Endrjū pabeidza ēst ābolu. Ā! Var doties prom. Labi. Jā, šai pašai vietai nebija ne vainas, tomēr puisim gribējās tikt galā ar savām domām un ja ne ar domām, tad vismaz ķermeni un apģērbu.
Viņš piecēlās un sekoja Vilhelmam.
- Vai tiešām visus septiņus gadus šajos dārzos nekas nenotika, pat āboli nebija jāvāc? - Endrjū pasmaidīja.
- Vai jums kādu palīdzību nevajadzēs ar tiem sakarā? Es jau nezinu. Varbūt tie paši novācas un savāras marmelādē vai pārtop sulā un sidrā, bet tomēr. Tie ir tik garšīgi, ka būtu žēl aizlaist postā.

— Maģija katru no dārziem uztur visu laiku nemainīgu. Kaut kas sāk mainīties tikai tad, ja kāds dārzā ienāk. Tāpēc septiņus gadus āboli var nogatavojušies te stāvēt un nesabojāties. Kad dārzu pamet, tas atkal atgriežas savā sākuma mirklī.
Nu, iznesti ārpusē, āboli gan samaitājas ja ar tiem laicīgi netiek galā.

Taka ar slaidu loku izveda abus gājējus vēl vienā alejā. Šī bija mazāka un veidota no kastaņām. Migla bija atkāpusies pavisam un alejas galā varēja redzēt mūra sētu ar maziem vārtiņiem.

Endrjū joprojām ar interesi sekoja visam, kas te bija redzams.
- Tagad, te ienākot, esam dārzu mazliet pamainījuši, un ražas novākšanas laiks ir klāt, vismaz uz brīdi, - viņš ieteicās.
- Ārā var iznest tik, cik tobrīd tos vajag, tad viss būs kārtībā, vai ne?
Ieraugot vārtiņus puisis atcerējās, kā saimnieces bija teikušas - gaidīsim jūs pie izejas. Nez, tagad, kad tikko bija saruna ar Arfeju, šis teiciens tāpat paliek spēkā?

— Šeit vienmēr ir rudens, un neko dižu jau mēs pagaidām neesam izmainījuši, ja nu vienīgi vēl kādi āboli nokrituši, — dārznieks paskaidroja un, kā piebalsojot viņa vārdiem, ārpus alejas miglā atskanēja slāpēts būkšķis — laikam nokrita ābols.
— Tā gan, vajag grozu, iznesu grozu, vajag maisu, iznesu maisu. Bet nu klāt esam.

Mūris bija pavisam kails un būvēts no lieliem laukakmeņiem. Vārtiņi bija veidoti no dzelzs stieņiem, ko rotāja dekoratīvi kalumi. Otrpus tiem gan neko nevarēja redzēt — likās, ka arī ārpusē ir migla. Tikai, kad Vilhelms tos atvēra, Endrjū ieraudzīja jau agrāk redzēto vīteņaugu lapeni, kas stiepās pari celiņam no dārza.

— Lūdzu, jaunais cilvēk, — sirmgalvis pamāja ar roku uz izeju.

- Vai nav nedaudz skumīgi tā, ka vienmēr ir rudens? Bagāts rudens, tas tiesa, un tomēr? - Endrjū pavaicāja.
Jā, dārznieks pats ir rudens vecumā, bet vai tāpēc vienmēr apkārt jābūt rudenim? Viņš īsti nezināja, gan to matīs tad, kad pats būs tādā vecumā, bet puisis atcerējās savu vecmāmuļu, kuras mīļākais laiks bija agrs pavasaris, un kā vecmāmuļa priecājas, ka atkal to redz, un skumst rudenī, domājot par to, vai piedzīvos jaunu pavasari. Varbūt Vilhelmam ir savādāk. Galu galā šis dārzs ir maģisks un, iespējams, dārznieks šo darbu ir izvēlējies tieši tāpēc, ka tas ir tāds, kāds ir.

Tā izskatījās pēc īstās izejas, vismaz vīteņaugu pergola bija tā pati, pa kuru viņš jau bija gājis divreiz.
- Paldies par laipnu sagaidīšanu un āboliem, - Endrjū teica.
- Es ceru vēl tikties, un mēģināšu jums nesagādāt pārlieku daudz darba, - viņš apsolīja, iedams laukā pa vārtiņiem.
- Uz redzēšanos! Veiksmi ābolu lasīšanā.

— Skumīgi? Varbūt reizēm, bet parasti es atceros savu jaunību, kā kopā ar draugiem apciemojām svešus dārzus bez saimnieka ziņas. Jaukas atmiņas… — vecais vīrs pasmaidīja.
— Domāju, ka tiksimies gan. Un par āboliem — vienmēr laipni. Veiksmīgi! — Vilhelms atvadījas.

Lai cik dīvaini tas neliktos, ārpus dārza Endrjū drēbes nemaz neatgādināja par piedzīvoto. Ja puisis aizdevās līdz mašīnai, tad atrada to tādā pašā kārtībā, kādā atstāja.
Likās, ka pagājusi tikai kāda stunda, kopš bija sācies pārbaudījums.

Izgājis laukā no apburtajiem dārziem, Endrjū pirmajā brīdī sajutās kaut kā pārlieku normāli. Itin kā nekas tāds nebūtu bijis, nu, gandrīz, jo pulkstenis rādīja, ka pagājusi kāda stunda. Skatoties uz savu roku, puisis pēkšņi apjauta, ka ādas jakas piedurkne kaut kā ir pilnīgi vesela, viņš pastiepa otru roku un, jā! šalle bija ap kaklu. Vēl ašs skatiens lejup - arī kurpes bija vislabākajā kārtībā.
Tā, itin kā būtu tikai sapņojis, vienīgais, kas atgādināja par notikušo, bija dažas vēl kabatā palikušas dzeloņplūmes, mazmazītiņa tasīte un ziediņš no smilšu pulksteņa. (OOC - vai tie ir, vai nav?)
Viņam tā kā tika apsolīts, ka viņš top pieņemts darbā. Sazināsimies, kad līgums būs gatavs, tā teica Arfejas jaunkundze. Vai tas nozīmē, ka uz māju tagad nav jādodas? Var pa taisno braukt uz savām mājām? Nē, tas ir, uz restorānu? Ēst gribējās. Vai nu šā, vai tā, bet ir pusdienlaiks.
Nē, ja jau viņš tiks pieņemts darbā, tad vismaz tuvākā apkārtne ir jāapskata mazliet.
Aizstaigājis līdz savam košajam auto tikai, lai saprastu, ka ar to nekas nav atgadījies, Endrjū vēl brīdi paklejo ap māju, tikai ne aiz kādiem vārtiņiem nelien. Vēlreiz visu no gala - tas vienai dienai būtu par daudz.
Ja nevienu un neko nesastop, tad sēžas auto un brauc uz restorānu.

Dzeloņplūmes un tasīte bija palikuši, vienīgi ziediņš gan bija pazudis.

Muiža bija liela un pagāja kāds brītiņš, kamēr tai apgāja riņķī. Endrjū atklāja, ka tās aizmgurē visā garumā stiepjas plaša terase un otrajā stāvā vairāki savā starpā atdalīti balkoni. Bet viss bija mierīgi, likās neviena nav.

Braucot prom, vārti paši atvērās un aiz puiša mašīnas aizvērās. Atkal sākās vienkāršā, nemaģiskā ikdiena.

Tās laikam ir ilgi gaidītās beigas. :]