Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

Modinātājs pamodināja Sāru. Tiesa gan sapnī, nevis īstenībā, jo realitātē modinātāju viņa nemaz nebija uzlikusi. Seši no rīta. Nemaz nebija slikti. Sārai patika agri pamosties un vērot pilsētu mostamies no sava dzīvokļa, kas atradās bēniņos pilsētas centrā, terases. Pirms tam viņa iegāja dušā, kamēr vārījās kafija. Sagatavojusi sev vieglas brokastis, Sāra baudīja pagaidām vēso rītu vienā halātiņā, baudot skatu pāri jumtiem. Miers, klusums un nestaidzīga vērošana
Pulksten astoņos viņa bija uzvilkusi savu gaiši zilo kostīmu, tas ir, klasiskus svārkus līdz celim, tādas pašas krāsas žaketīti un baltu bezpiedurkņu blūzi, oranži zeltītu stikla pērlīšu kaklarotu un tādus pašus auskarus. Arī klasiskās augstpapēžu kurpes viņai bija tādā pašā krāsā kā kostīms. Mati no priekšas bija saņemti uz pakausi ar skaistu sprādzi, aizmugurējos matus atstājot brīvus. Viņas vienkāršajā somiņā (un tā bija pietiekami liela, lai satilpinatu tajā dokumentu mapi), kas bija parasta un izšūta lina izstrādājums, kas mākslinieciskai acij varbūt būtu paticis savienojumā ar viņas kostīmu, nevērīgi bija iemestas vieglas skriešanai domātas botas, gadījumam, ja pa muižas apkārtni būs kārtīgi jāiztaigājas un jaiepazīstas (kaut arī viņai tā bija diezgan labi pazīstama).
Baltais Mercedes ieripoja muižas teritorijā ap pulkstens vieniem, atstājot to tur, kur tai bija vieta. Sāra izkāpa no mašīnas, un brīvi iztaipījusies, ar somu vienā rokā, devās pie durvīm, pa ceļam ar smaidu nopētīdama to kā viss izskatās. Lēni un ar baudu ieelpojusi un izelpojusi svaigo muižas gaisu, viņa paraustīja aukliņu, nostājusies tā, lai varētu lūkoties uz muižas darzu un durvīm.

Necik ilgi durvis klusi atvērās un tajās parādījās vīrietis pagariem, sirmiem matiem, kas bija saņemti īsā zirgastē, uz gadiem septiņdesmit. Viņa stāja bija stalta un nelikās, ka vecums tajā būtu atstājis kādas pēdas, atšķirībā no matiem un krunkām izvagotās sejas. Mugurā vīrietim bija tumši zaļa samta livreja un rokās spoži balti cimdi. Sulainis, kas sulainis. Turklāt to apliecināja arī nopietnā, pat mazliet vīzdegunīgā sejas izteiksme, kas liecinaja, ka viņš neapšaubāmi apzinās savu vērtību un stāvokli šajā vietā.
— Labdien, jaunkundz, — viņš stīvi noteica, nopētījis caururbjošu skatienu Sāru. Tad aizlicis vienu roku aiz muguras, viņš pakāpās malā, un viegli palocījās, ar labo roku norādīdams dziļāk mājas iekšienē, kas neapšaubāmi nozīmēja aicinājumu ienākt.

Ienākot Sāras acīm pavērās liels, saules apspīdēts foajē, kura vidū atradās platas, elegantas marmora kāpnes, kas acīmredzami veda uz otro stāvu. Gar sienām bija novietoti četri divvietīgi un ērti dīvāniņi, kur viesiem pasēdēt, gaidot, kamēr mājas saimnieces viņus pieņems. Sulainis, klusējot norādīja uz tiem.

Šajā svētdienas agrajā rītā varbūt bija kāds, kuru uztrauca kaimiņu labklājība, bet tas noteikti nebija Dmitrijs Lapsa, kuru deviņos un trīsdesmit minūtēs piecēla viņa modinātājs - no 8 kanālu stereo iekārtas aurojošais "Sweet home Alabama". No milzīgās metāla gultas, kas izskatījās kā pēc sprādziena segu veikalā, izkārpījās divas plikas pēdas un rūcoša, pamatīgi sapinkāta galva.
Ir vēl agrs. Pametis skatu uz pulksteni, viņš nodomāja, un ļāva galvai atkrist atpakaļ gultā. Tomēr skaļā mūzika neļāva viņam aizmigt, pēdas kustējās rītmā, un piepildīja vīrieti ar dzīvesprieku. Dmitrijs burtiski izvēlās ārā no gultas, četrrāpus uz zemes izstaipoties. Par savas migas saklāšanu viņam nebija nekādas daļas - kad nākamreiz atvilks kādu beibi uz mājām, liks šai izdarīt pienākumu. Ar smieklīgi dejīgām kustībām, Lapsa iegāja atsevišķajā, nelielajā virtuvē, un ieslēdza espreso automātu.
Sweet home Alabama, viņš dziedāja, Where the skies are so blue. Sweet home Alabama, lord, I'm coming home to you. Dmitrijs nebija izcils dziedonis, tomēr par sliktu viņu nenosauksi. Jau pēc mirkļa viņa mute bija aizbāzta ar zobu birsti, tikai gurni šūpojās ritmā, kas bija sācis skanēt no jauna.
Atgriežoties virtuvē, puisis nogrieza skaļumu un ieslēdza radio. Lēni baudīt kafiju nebija šī vīrieša stilā - stiprais espreso pazuda kā nebijis, bet Dmitrijs jau ģērbās, lai dotos uz norunāto tikšanos. Izvēle krita par labu šauriem, tumši ziliem džinsiem un dabīgā zīda kreklam - pelēcīgi sudrabotā krāsā. Viņa melnie mati kaut kādā neticamā kārtā jau paši bija nogludinājušies, un krita pār muguru. Melno armijas zābaku aizšņorēšana prasīja no viņa septiņas minūtes, un secinājis, ka ārā ir saulaina diena, - uzlika uz acīm aviator-tipa saulesbrilles, paķēra savas automašīnas atslēgas, devās pretī nezināmajam. Bet tas jau to visu padara tikai interesantu, vai ne?
Lapsas melnais volvo šiki slīdēja cauri daļēji tukšajām ielām, bet viegli uzbudinātie nervi lika pirkstiem bungāt pa mašīnas stūri līdzi skanošajai mūzikai. Sākumā viņam bija jāiegriežas birojā, jānosūta klientam vīzija par dažiem kafejnīcas interjera variantiem, un tad viņš dotos uz muižu.
Trīs minūtes pēc vieniem, uz grantētā iebraucamā ceļa uzbrauca melnais auto. Novietojis to blakus pārējām, viņš izkāpa ārā un, neatskatoties aizslēdzis to, devās uz muižas ieejas pusi, kur pirms viņa jau bija ieradies kāds zaķis, kuru ātri vien pirms viņa jau ieaicināja mājā.

"Labdien." Sāra vienkārši sasveicinājās, neuzkrītosi noskatīdama sulaini un droši ienākdama pa durvīm.
"Paldies." bet pirms apsēsties uz viena no norādītajiem dīvāniņiem, viņa sākumā apskatīja interjeru, droši pieiedama katrei interesējošai lietai klāt, caurskatīdama to sīkumos, bet nepieskaroties. Kad šī apskate bija veikta, Sāra apsēdās dīvāniņa malā, atspieda galvu eleganti vienā rokā un gaidīja saimnieces labpatiku pieņemt vakances pretendentu, protu, viņu pašu. Viņa bija izslāpusi, bet nuzdrošinājās izvilkt parasto plastmasas pudelīti no somas šādā vietā, tāpēc viņa minēja Interesanti vai šis, kā kartīgs sulainis piedāvās atnest kaut ko dzeramu?

Interesanti, ko viņš teiktu, ja durvis tiktu aizcirstas viņam deguna priekšā? tāda apmēram doma tika veltīta nupat piebraukušajam vīrietim, Ak, jākļūst reiz pieaugušai.
Sulainis palika stāvam pie atvērtām durvīm, sagaidīdams, kad Dmitrijs ienāks. Vai vīrietim tikai likās, vai sulainis tiešām centās valdīt smīniņu. Jebkurā gadījumā, kad Dmitrijs ienāk, sulainis vērsdamies vispirms pie Sāras, pēc tam pie Dmitrija, apvaicājas, ko šiem piedāvāt dzeramu.

Sāra Dmitriju pasveicināja vien ar galvas mājienu un smaidu. Darba intervijās viņa nebija pieradusi sarunaties ar tiem, kuri pretendē uz to pašu amatu.
"Jā, paldies, glāze ūdens būtu jauki." viņa laipni pievērsās sulainim. Šis bija labs sava amata pratējs. Vismaz līdz šim.

Dmitrija acis bez īpašas kautrības pārslīdēja pāri sievietes ķermenim no galvas līdz kājām. Noņēmis saulesbrilles un ielicis tās krekla kabatā, viņš apdomāja atbildi uz uzdoto jautājumu. Vodka martini nebūs īsti vietā?
Man, lūdzu, to pašu ko lēdijai.
Vīrietis atmeta garos matus pāri plecam un atkrita vienā no dīvāniem. Ar pirkstu galiem viņš nobraucīja pār uzacīm un ņēmās pētīt marmora kāpņu uzbūvi.

-Tu zini, ja nepasteigsies, es nokavēšu,- Trēla norādīja šoferim, sēžot tam blakus pasažiera vietā.
-Bet tu zini, ka es nevaru...- vīrietis aši palūkojās uz Trēlu, sastopoties ar gaišmates zaļajām acīm un apklustot pusvārdā, sejā parādoties smīnam, kas lika sievietei tikai nogrozīt galvu un palūkoties laukā pa logu, kamēr lūpas arī klāja viegls smaids. Viņa sajuta kā vīrieša roka maigi aizskar tās augštilbu, bet nekādi nereaģēja, domas nodarbināja pavisam, kas cits. -Ja vēlies, es tevi varu sagaidīt vakarā,- jau apstājoties pie krāšņās mājas vārtiem, kas jau bija vaļā, vīrietis piedāvāja savu palīdzību, liekot blondīnei klusu iemsieities. -Kad būs brīvs brīdis tev piezvanīšu, Greg.- Vīrietis pamāja, kad satvēris Trēlas zodu, sievieti noskūpstīja, -Es gaidīšu ar nepacietību tavu zvanu,- Gregs, atrāvies no viņas lūpām, karsti bilda, liekot gaišmatei, kura jau kāpa laukā no mašīnas, pasmaidīt. Viņi visi grib tikai vienu, Trēla māja jau aizbraucošajai Grega mašīnai, pēc tam pagriežoties pret krāšņajiem vārtiem.

Cikos īsti bija jābūt? Trēla bija nedaudz, būtu viegli teikt nedaudz, satraukusies. Bija tādas aizdomas, ka sevi nepiespiežot, viņa vien būtu sadabūjusi telefonu un jau sēdētu blakus Gregam, braucot atpakaļ uz pilsētu, bet viņa to neatļāvās.
Meitene sāka soļot uz priekšu pa ceļu, aina apkārt bija skaista, bet kaut tai bija pievērsts skatiens, viņa pilnībā neko no tās neredzēja, domās cīkstoties ar vēlmi pagriezties un doties atpakaļ. Beidzot viņa bija nonākusi pie durvīm, dziļi nopūšoties, viņa paraustīja aukliņu, kad uzgrieza durvīm muguru, lūkojoties uz ainu, kamēr pirksti kārtoja kārtējo īso kleitiņu.

Kaut kur skanēja zvans. Amandu vilināja doma uzlikt spilvenu uz galvas un gulēt tālāk, neviena netraucētai. Galu galā, bija taču svētdiena! Bet tad līdz viņas pusaizmigušajai apziņai aizčāpoja doma, ka šodien taču darba intervija muižā! Tas jaunajai sievietei lika uzšauties no iemīļotās mīkstās apaļās gultas kā raķetei.

"Tā, kur mans vakar saliktais tērps? Kur lielā dokumentu mape?" viņa skaļi vaicāja savam attēlam lielajā ģērbistabas spogulī. Jārada taču atbilstošs iespaids. Te nu tas bija - pusgarie rūtainie svārki, kas viņai tā piestāvēja, baltā blūze un zaļā vestīte. Ausīs, protams, mazie sudraba lāšu auskariņi un kājās smalkās zaļās kurpītes. Mati gludi savākti zirgastē un sasieti ar zaļu lentu. Jā, Amanda bija gatava muižai. Bet vai muiža bija gatava Amandai?


Jaunā sieviete izgāja no sava iemīļotā vecpilsētas dzīvoklīša un devās prom pa ielu. Labi, ka līdz muižai nebija tāls ceļš ejams – varēja izbaudīt skaisto dienu. Amanda lēnā garā soļoja un vēroja apkārt notiekošo - kā ģimenes un pati daba bauda saulaino dienu. Necik ilgs laiks nepagāja, līdz klāt bija arī lielie muižas vārti. Viņa ievilka elpu un devās iekšā, cerot, ka krāšņo apkārtni, kas pavērās skatam, izdosies apskatīt arī vēlāk.

Mazliet uztraukusies, Amanda devās tālāk...uz krāšņo ēku, kas slējās priekšā. Soli pa solim viņa tuvojās, uztraukums auga... kādā mirklī aizdomājusies par to kā būtu, ja būtu, viņa paklupa, un mapes saturs izbira uz celiņa... Drudžaini viņa vāca papīrus kopā... Te nu bija pirmā iespaida radīšana, viņa bēdīgi nodomāja, nu man šo darbu nedabūt, kam viņiem tādu neveikli kā mani.

Beidzot savākusi un salikusi mapē visas lietiņas, viņa pacēla acis un tikai tad pamanīja skaisto gaišmataino sievieti, kas stāvēja pie durvīm.

"Labdien! Vai Jūs arī uz darba interviju?", Amanda aizelsusies un no uztraukuma sasarkusi jautāja svešiniecei.

-Laba diena,- Trēla uzrunāja Amandu, kuru tikai tagad pamanīja, iepriekš maldoties pa prāta labirintiem. -Un laikam sanāk, ka jā,- seju klāja maigs smaids, kad viņa pasniedza Amandas virzienā roku, -Esmu Trēla,- varbūt tas nebija ierasts, ka sānsenči iepazīstas, bet nu un kas? Vai tas nozīmēja, ka nedrīkst zināt otra vārdu un nedrīkst veidot sarunas? Pēc sievietes domām sarunas, kas neattiecās uz lietu, parasti ļāva relaksēties un pazust satraukumam, jo domas tika novērstas brīdi uz ko citu un vēlāk satraukuma iemesls vairs nelikās tik liels.

"Es esmu Amanda", Amanda pasmaidīja, "kādreiz strādāju Austrijas bibliotēkā, bet pēdējo gadu pēc saņemtā vectēva mantojuma vienkārši atpūtos." "Starp citu - vai nezini kādu labu filmu, ko varētu paskatīties?", jaunā sieviete ieprasījās, un tad saprata, ka laikam šim jautājumam nebija ne īstais laiks, ne arī īstā vieta. Viņa saminstinājās un centās labot savu kļūdu: "Vai Tu jau piezvanīji pie durvīm?"
Amanda sakārtoja svārkus, pārbaudīja ar plaukstu, vai mati kārtībā un nav kāda šķipsna izmukusi un vēlreiz dziļi ievilka elpu. "Šķiet, esmu gatava ieiet."

Atkal viegli paklanījies sulainis jau devās izpildīt viesu vēlmes, bet gandrīz jau nozudis no foajē, viņš lēnām apgiezās un cienīgi devās durvju virzienā. Un tur jā, tur jau atkal atskanēja durvis. Neuzkrītoši notraucis no savas livrejas iedomātu puteklīti, vīrietis atvēra durvis.

Nabaga Dmitrijs, sievietes vien, sulainis nokrekšķinājās, veiksmīgi apslēpdams pasprukušo smiekliņu. - Labdien!
Sasveicinājies viņš pavirzījās nostāk, lai ar rokas mājienu aicinātu ienākt abas sievietes. Kad viņas bija ienākušas, tas pats aicinošais mājiens ieņemt kādu no dīvāniņiem un jautājums: - Ko dāmas vēlēsies iedzert?

Amanda nopētīja sulaini. Vispār tā neko...ideāls tēls manam romānam "Saulrieta jūra", viņa nosmaidīja, Labdien arī Jums, ser! Pati nesaprotot, kāpēc, uztaisījusi kniksi, sažņaugusi rokās mapi, lai tā atkal neizjūk, Amanda devās iekšā. Ātri uzmetusi skatienu skaistajiem dīvāniem, viņa izvēlējās to dzelteno, kas labi izcēla viņas tērpa skaistās krāsas.
Paldies par piedāvājumu, man lūdzu zaļo citrusaugļu tēju, ja jums ir, meitene klusi trīcošā balsī noteica. Tikai pēc tam viņa pamanīja, ka abas ar Trēlu nav vienīgās telpā. Lai arī tie, šķiet, bija tādi paši darba meklētāji, kā viņa, Amanda tomēr saprata - jāsaveicinās. Ieaudzinātā pieklājība to lika. Labdien, viņa uzsmaidīja abiem svešajiem.
Izvilkusi mazu sarkanu blociņu un tikpat sarkanu pildspalvu ar sirsniņu galā, Amanda sāka ātri pierakstīt galvā esošās idejas un turklāt smaidīja arvien platāk un platāk.

Sveiki, jā.
Dmitrijs bija pielicis vienu pirkstu pie savām lūpām un pārbraucīja pār tām. Ūdens glāze būtu pašā laikā. Kā arī viņš vēlējās uzlikt atpakaļ saulesbrilles, un, izskatoties varens, stalts un iekārojams, vērot notiekošo kā no citurienes. Tomēr tā nu nebūtu vis pieklājīgi. Bet par to runājot - ierasties tik īsā kleitiņā kā vienai no atnācējām bija mugurā, nu pavisam nebija pieklājīgi! Vai godīgi pavisam noteikti ne, vismaz pret Dmitriju.
Jauks ietērps jums, cienītā. Mazliet pacēlis vienu uzaci, vīrietis sacīja viņa uzmanības objektam.

-Prieks iepazīties, un kādas filmas interesē? Varu ieteikt gan pēc žanriem, gan pēc labiem aktieriem, gan pēc labiem režisoriem,- Trēla sirsnīgi bilda Amandai, kad atvērās nama durvis, liekot atkal kļūt nopietnai un atgriesties tam nelielajam satraukumam.
-Laba diena,- gaišmate sveicināja sulaini, -Un man lūdzu glāzi vēsa ūdens,- viņa vēl piemetināja pirms tas taisījās iet prom, lai veiktu Amandas lūgumu.
-Liels paldies,- Trēla, izdzirdot vīrieša balsi sev aiz muguras, strauji pagriezās, liekot kleitas apakšai vēl nedaudz pacelties, kad viņa pieklājīgi smaidot uzlūkoja vīrieti, zaļajām acīm rotaļīgi lūkojoties vīrietī, pat nedaudz nekaunīgi, -Un Jūsu pašu ietērps nav zemē metams.-

Uzklausījis pēdējo atnācēju vēlmes, sulainis nozuda aiz lielajām kāpnēm. Pēc minūtēm septiņām viņš bija atpakaļ ar veclaicīgu sudraba paplāti rokās, uz kuras stāvēja trīs glāzes ar ūdeni, un nostāk stikla krūze ar citrusaugļu tēju Amandai.
Joprojām staltu stāju un vīzdegunīgi stīvu sejas izteiksmi, sulainis apstaigāja "viesus", lai viņi varētu paņemt to, ko bija pasūtījuši.

Bet protams.
Uzsmaidījis sievišķim, Dmitrijs notīrīja neesošus putekļus no sava sudrabainā krekla. Pārlicis kāju pār kāju, viņš iekārtojās ērtāk un turpināja aizdomīgi smīnēt. Tātad visticamāk visas blakus esošās jaukās būtnes tēlo nepieejamās dūdas. Sulainis drīz vien atgriezās ar solīto ūdens glāzi. Dmitrijs bija patiesi priecīgs par vīrieša jauko izturēšanos, un jau bija sācis prātot, cik viņam par šo darbu maksā. Bet, iegūstot muižu savā īpašumā, viņš pavisam drīz to noteikti uzzinās.
Tikai kur kavējās pati īpašniece?

"Paldies." viņa svētlaimīgi paņēma savu glāzi un kāri nodzērās malciņu. Viņai tiešām neinteresēja šie cilvēki te, lai arī ar kopīgām interesēm. Ja kāds domātu uzsākt sarunu - viņa neatraudītu un runātu, bet iniciatore Sāra nataisījās būt. Bija citas lietas, ko pārdomāt.

Aizrāvusies ar apkārt notiekošo, Amanda pat nebija pamanījusi, ka Trēla atbild uz viņas jautājumu.

Paldies, ser, paldies! Amanda pasmaidīja un, savu blociņu nolikusi, paņēma tēju no skaistās paplātes. Viņa sajutās kā arostokrāte. Interesanti, vai tā šeit izturas pret visiem....arī pārvaldniekiem? Cik labi būtu, ja tā būtu. Stop! viņa sev paklusām teica un pievērsās pārējiem telpā esošajiem.

Tas vīrietis izskatījās pārāk aizņemts ar sevi un savu personu, lai vispār pievērstu Amandai kādu uzmanību. Neskatoties uz nepieejamības tēlošanu, tīri smukiņš Amanda nosarka no domas vien.
Trēla... skaista sieviete, kas apzinās savu vērtību. Turklāt vēl laipna. Jauks salikums
Un tā nepazīstamā. Varētu uzrunāt, bet viņa izskatās ļoti nopietna. Bet varbūt tomēr? . Amanda dziļi ievilka elpu un pagriezās pret gaišzilajā kostīmā tērpto sievieti Labdien! Skaista diena, vai ne?

Atkal tas stulbais modinātājs. Pie pirmā zvana tas tika apklusināts, un puisis pagriezās uz otrām sāniem. Pēc stundas viņš atmodās. Kā parasti, Sigvards noņurdēja, supertempos ieleca melnajās ādas biksēs, uzvilka melnu kreklu un ādas jaku. Vēl var paspēt.

Pēdējā brīdī Sigvards strauji nobremzēja un novietoja savu moci netālu pārējiem braucamlīdzekļiem. Gariem soļiem, kas vairākumam sieviešu lika viņam līdzās skriet teciņus, viņš piegāja pie durvīm un pieklauvēja, apkārtnei īpašu uzmanību nepievērsdams.

Atskanot būkšķiem pret durvīm, sulainis ar visu tukšo paplāti, ko pasita padusē, devās tās atvērt.
— Labdien, kungs! — viņš pasveicināja pēdējo atnākušo kandidātu un ieaicinājis to iekšā, tāpat kā pārējiem norādīja uz dīvāniņiem.
— Ko jums piedāvāt iedzert? — atskanēja standartfrāze.

Efija jau krietnu laiku bija stāvējusi kāpņu augšgalā, lai kaut nedaudz apmierinātu savu ziņkārību. Sajūta bija bijusi mazliet kā bērnībā, kad viņa un māsa no trepju margām bija vērojušas pieaugušos.
Bija pienācis laiks doties lejā pie visiem šeit esošajiem amata tīkotājiem. Iepriekšējā muižas pārvaldniece Efijai bija patikusi tik ļoti, ka tagad gribējās dabūt kādu, kas tai līdzinātos. Kādas iedomas!
Plauksta lēni slīdēja pa trepju margu, kamēr tās īpašniece soli aiz soļa tuvojās pēdējam kāpņu pakāpienam.
Sveicināti!
Efijas skatiens vērīgi uzlūkoja ikkatru, kas atradās telpā.
Kā būtu, ja es vispār ar viņiem nesasveicinātos?
Prātā iezagās nejaukais velniņš un urdīja Efiju no iekšienes.
Esmu Efija Enino!
Likās, ka būtu tikai pieklājīgi pateikt, kas viņa tāda ir.

Sāra it kā mazliet satrūkās, bet neizrādīja to, viņas acis fokusējās uz nule ienākušo sievieti un pasmaidīja:
"Sveicināta, Jums taisnība, skaista diena." viņa būtu turpinājusi sarunu, bet parādījās kāda cita sieviete no kāpņu augšgala un tas bija labs iemesls, lai uzskatītu viņu par darba devēju.
Sieviete piecēlās kājās un tiešām gaiši un cerīgi pasmaidīja:
"Labdien, priecājos ar Jums iepazīties Efija, mans vārds ir Sāra Melnalksne."

Kā vilku piemin, vilks klāt.
Pie sevis klusībā nosmējās Dmi. Gaisotne šķita saspringta, bet viņa atbrīvoto, mūžigo vienaldzības masku tā neietekmēja. Sekojot Sāras piemēram, arī viņš piecēlās, un palocījis galvu sacīja:
Dmitrijs Lapsa. Esmu pagodināts.

Nepaguva Sigvarts pat atbildēt, kad jau bija parādījusies Efija Enīno.
Sulainis tajā pašā brīdī, pagriezās ar skatu pret kāpnēm un sastinga tā, it kā nupat būtu pārakmeņojies. Vienīgi acis sekoja līdzi visam notiekošajam un vienā brīdī, kad viņam šķita, ka neviens to nepamanīs, viena acs tika dzīvespriecīgi piemiegta, lai uzmundrinātu Efiju.
Tā tik turēt.

Arī Amanda sekoja pārējo piemēram un cēlās kājās, lai sasveicinātos ar Efiju Enīno.
Labdien, esmu Amanda Spalvija, jaunā sieviete pateica un pakniksēja, nez kāpēc sajutusies kā bērnībā.
Kur lai noliek to sasodīto tējas krūzi? Amanda ar acs kaktiņu vērās sulaiņa virzienā. Nu varēja taču viņš nākt un paņemt, saraukusi smalko pierīti grumbās, viņa cītīgi domāja. Gribējās taču atstāt labu pirmo iespaidu, ar cerību, ka muižas īpašniece nav redzējusi viņas balerīnas cienīgo izklupienu uz celiņa pie mājas. Un tā tējas krūze tomēr mazliet traucēja. Tomēr no otras puses - bija labi, ka tāda krūze bija Amandai rokās - bija pie kā pieturēties un tad tā nemanīja roku trīcēšanu.

Endrjū nebūt necentās braukt tik ātri, cik spēja viņa vaļējais koši sarkanais sporta vāģis, kura jumts par godu tik jaukai dienai bija nolaists, ļaujot vējam plivināt matus un nevērīgi aptīto šalli. Mugurā viņam bija tumši džinsi, balts T-krekls ar sarkaniem dekoratīviem raibumiem un ļoti labas ādas plānā kurtka ar rāvējslēdzējiem.
Iestūrējis muižas piebraucamajā alejā, viņš nopriecājās, ka ir uzlicis saulesbrilles - koku saule/ēna ņirbinājās, žilbinot acis. Novietojis auto stāvvietā aiz mājas spārna, puisis izkāpa un devās uz parādes durvīm, kur enerģiski paraustīja zvana ķēdi.

Dažkārt ir tik aizraujoši vērot citu sejas un minēt, ko kurš šai mirklī domā. Ne, vienmēr izdevās atminēt patiesās domas, bet tieši tais reizēs, kad neizdevās, spēle kļuva interesantāka. Efija uzsmaidīja ikkatram, kas stādījās priekšā, bet vissirsnīgāko smaidu saņēma sulainis. Pēdējais smaids gan apkārtējiem drīzāk šķita kā kaut kas garāmejošs un pieklājības pilns.
Vai tēja ir garda?
Pie Amandas skatiens aizķērās visilgāk, bet visticamāk tas bija vienīgi krūzītes nopelns, jo pārējie taču neko prātā paliekošu rokās neturēja.
Un, lūk, jau pie durvīm atradās vēl kāds, patiesībā, ātri pārskaitot telpā esošos, būtu vajadzējis apjaust, ka kāda nav. Ak, šī neuzmanība. Efija jau paliecās, lai dotos atvērt durvis, bet tad pārdomāja. Bija savi iemesli.

Puisis brīdi pastāvēja, pagaidīja, nopētīja parku - te, no lieveņa, viss bija labi redzams, tad pagriezās un tikpat enerģiski paraustīja zvana ķēdi vēlreiz. Kas, viņi visi aizmiguši, vai?
Pagaidījis vēl mazu laiciņu, Endrjū enerģiski pagriezās un devās mājai apkārt, lai iekļūtu iekšā pa kalpotāju durvīm vai caur virtuvi. Ja jau reiz viņš ir atbraucis, tad nebrauks projām, nenoskaidrojis to, kā dēļ viņš te ieradās.

Endrū nonāca līdz celiņam, kas stiepās no mājas līdz dārzam. Celiņam abās pusēs bija koka kolonnas, kas balstīja metāla režģi, kas veidoja tādu kā jumtu virs tā. Tiesa, režģis bija grūti saskatāms zem vīteņaugiem, kas bija to gandrīz noklājuši, veidojot virs celiņa zaļu dzīvu un vējā viegli čabošu jumtu.
Durvis no kurām tas sākās bija salīdzinoši vienkāršas, taču ar masīvu rotātu metāla rokturi. Abpus durvīm atradās apaļas dobes, no kurām stiepās jau minētie vīteņaugi, kas veidoja lapeni.

Puisis gāja cauri pergolai, ar roku vilkdams pa režģi un skatīdamies vairāk uz augšu nekā zem kājām. Tepat jau arī durvis! Viss izskatījās jauns, kārtīgs, un, ja nav jauns, tad labi uzturēts. Viņas droši vien nožēlo, ka nav vairs iepriekšējā pārvaldnieka vai pārvaldnieces, kas nu te bija, Endrjū nodomāja par saimniecēm. Te nu reiz bija tāda kārtība, kāda patika viņam pašam arī.
Daudz nedomādams, puisis nospieda durvju rokturi. Varbūt šīm durvīm arī bija zvans, bet to viņš nepārbaudīja.

Durvīm zvana nebija, bet tās bija vaļā, vai vismaz vēras tik viegli, it kā Endrjū būtu gaidīts. Viņš nonāca gaišā gaitenī, pie tā sienām bija divas greznas eļļas lampas, kas šobrīd nedega. Gaisma gaitenī ieplūda no priekšā esošas telpas.

Kārtīgi aizvēris aiz sevis durvis, Endrjū stūrēja tik uz priekšu. Kaut kur taču būs kāds dzīvs cilvēks, ja jau durvis ir vaļā!
Pa ceļam viņš skatās pa labi un pa kreisi - kādas telpas te ir? garderobe? pieliekamie? kurtuve? virtuve? citas palīgtelpas?

Pa ceļam redzamas vēl vienas durvis, ja Endrjū tās parausta, tas ir ciet. Vairāk nekādu citu durvju nav. Gaitenis izved foajē (jau iepriekš aprakstītajā). Pa kreisi redzamas lielas elegantas kāpnes, kas ved augšup, telpā vairāki cilvēki, kas nepārprotami pievērsušies kādai sievietei un sulainis, kas daudz neatšķiras no livrejā tērptas statujas. Endrjū no savas vietas var redzēt arī to, ka zem kapnēm nekā nav un tām otrā pusē redzama tāda pat durvju aila.

Tā, laikam, būs izeja uz dārzu, Endrjū nodomāja, redzot, ka pa ceļam nav nekādu norāžu uz apkalpojošām padarīšanām. Arī vienīgās durvis pa ceļam bija ciet. Nē, noteikti, ka izeja uz dārzu. Kalpotājiem tāds koridors ir nederīgs. Bet tas ir interesanti! Endrjū šķita savādi, ka nav ierasto palīgtelpu. Vajadzēja būt. Skaista māja, bet tas ir savādi.
Ticis līdz vestibilam, puisis palika turpat netālu no durvīm. Pārtraukt iesāktās runas būtu nepieklājīgi, viņš nolēma, un turpat arī gatavojās paklausīties, kas te notiek, un runāt tad, ja kāds viņu pamanīs.

Domājams, ka ārā ir gana burvīgs laiks, lai es jūs visus aicinātu uz dārzu!
Noklepojusies, Efija nolēma teikt to, kas bija sakāms jau pirms mirkļa.
Tur arī notiks pārbaudījums, kas ļaus noteikt, kurš no jums ir vispiemērotākais amata kandidāts.
Jaunās sievietes dzintarainās acis iemirdzējās priekā. Vai darba interviju varēja nosaukt par pārbaudījumu? Savā ziņā varēja.
Tu taču parādīsi mūsu viesiem ceļu?
Skatiens aizceļoja līdz sulainim.

Cik mulsinoši. Īpašniece uzrunāja tieši mani. un Amandas rokās tējas krūze sāka dancot arvien vairāk - uztraukums, lai kā to slēptu, darīja savu.
Paldies, tēja ir ļoti garšīga. Šķiet sūtīta taisnā ceļā no Ķīnas tējas plantācijām jaunā sieviete uzsmaidīja Efijai.
Labi, ka drīz arī sekoja nākamais norādījums - doties uz dārzu. Taču Amandu mulsināja tas pārbaudījums... ceru, ka neliks darīt, ko tādu, kas būtu ārpus visiem iespējamiem rāmjiem. Kaut gan...ja es arī izkristu, varēšu šo situāciju izmantot kādā no saviem romāniem, viņa sevi uzmundrināja, bet kur lai noliek to tējas krūzi? Sasodīta ķeza. Amanda ar acu skatienu centās atvilināt sulaini ar visu paplāti.

— Ar lielāko prieku, Efijas jaunkundz! — noteica sulainis, visi varēja nojaust šķietami tēvišķo prieku un lepnumu par to, ka viņš pazīst šādu personu.
Paklanījies Efijai, sulainis ierunājās: — Cienījamie kandidāti, lūdzu, sekojiet man!
Taisns kā mietu norijis, viņš devās uz durvīm aiz trepēm, garām Endrjū, pa ceļam apstādamies un paskatīdamies uz viņu: — Labdien, Jūs arī, kungs.
Tālāk sulainis devās jau pa to pašu gaiteni, pa celiņu, virs kura stiepās lapene, līdz metāla vārtiņiem, kura metāla rotājumi atgādināja filigrāni veidotus ziedus, kas likās kā dzīvi. Abpus vārtiņiem stiepās metāla pīķu sēta, kuru arī no ārpuses apvija un ieskāva vīteņaugi lielām lapām, kas aizsedza skatu uz dārzu. Sulainis atvēra vārtiņus un nostājās malā, ļaudams pārvaldnieka amata kārotājiem ieiet pa tiem dārzā.

Oho! Pārbaudījums izklausījās daudzsološi. Sārai bija vienalga ko būs jādara, jo šodienas garastāvoklis ļāva un atļāva avantūras un visu ko citu. Protams, tikpat labi varēja izrādīties, ka vārds "pārbaudījums" ir ta pati "intervija", tikai noformulēta tā, lai viņi mazliet izbītos.
Nu, viņa gaidīja, kad sulainis viņus pavadīs uz dārzu.
Sāra droši sekoja un pētīja to, kur tiek vesta un droši devās iekšā pa vārtiņiem Gluži kā mājās.

Tā arī nesagaidījusi no sulaiņa, kad viņš pienāks, lai paņemtu krūzi, Amanda trīcošām rokām centās salikt somā savus mūžīgos pavadoņus - sarkano blociņu un sarkano pildspalvu. Viņai bija bail, ka tā vēl līdz galam neizdzertā tēja izlīs un aplies skaisto dīvānu vai grīdu. Un tādā gadījumā man to darbu tiešām nedabūt

Kaut kā salikusi visu somā, viņa to uzlika plecā, mapi ar papīriem pasita padusē, lai var krūzi nest ar abām rokām, un devās līdzi sulainim. Cik viņš stīvs...nu gluži kā mietu norijis...ak vai... Amandai no lūpām izlauzās mazs spurciens. Soli pa solim sekojot, viņa centās aptvert visu apkārt esošo ainu. Nonākusi līdz durvīm, meitene salecās aiz pārsteiguma. Tur stāvēja kāds jauns vīrietis, šķiet, arī kandidāts. Bet viņš izskatījās pašpārliecināts, bet tomēr draudzīgāks, nekā tas, kurš bija ieradies pirms Amandas. Hmm....nice... smukiņš...un viņa nosarka. Nodūrusi skatienu, viņa pagāja puisim garām un tikai tad pacēla acis...lai redzētu, ka sulainis viņus ieved tādā skaistumā, kas nav prātam aptverams.

Endrjū pozīcija bija pietiekami ērta, lai viņš varētu labi apskatīt citus, šķiet, amata pretendentus. Ha! meitene, kas pirmā pagāja garām, viņam veltīja dzirkstošu skatienu un nekādi nevarēja nepamanīt, ka mazliet nosarka. Glīta! puisis nodomāja, un veltīja viņai smaidu.
- Labdien, godājamais, - Endrjū mierīgā un rāmā balsī atbildēja virssulainim, atzinīgi pie sevis novērtēdams viņa pašsavaldību - labs virssulainis nekad nezaudē savaldību, lai kas arī nenotiktu, bet viesa ierašanās pa sētas durvīm, kad sulainis nav izpildījis savu pienākumu un atvēris parādes durvis, noteikti ir pieskaitāma pie tādiem atgadījumiem, un gāja pa koridoru, pa kuru nupat bija ienācis, atkal ārā, sekodams ceļvedim.
Ja saimniece vēlas, lai viņi būtu dārzā, tad jāiet dārzā, nav divu domu. Endrjū izgāja cauri vārtiņiem.

Sigvards, tā arī palicis bez dzeramā, sasveicināšanās un priekšā stādīšanās vietā tikai uzsmaidīja skaistajai mājas saimniecei. Ņemams zaķis. Šādas domas gan viņš tūlīt pat apvaldīja, kad viņš būs muižas pārvaldnieks, par tādām lietām attiecībā gan uz šo sievieti, gan uz viņas māsu, jāaizmirst.
Klusēdams viņš sekoja pārējiem. Ja jau dārzā, tad dārzā. Pie dārza vārtiem viņš uz brīdi apstājās. Režģotais žogs lika justies neomulīgi. Vilcinādamies Sigvards spēra soli dārzā. Re, nekā tamlīdzīga te nav, tu vienkārši esi paranoisks.

Dmi sekoja procesijai, ievērojot, ka viņa jaukajai sieviešu sabiedrībai pievienojušies daži svešķermeņi, kas lika viņam nedaudz saīgt. Ejot līdzās kādam īpaši naiva un kaitinoši labsirdīga paskata puisim ar tumšiem matiem, viņš cīnījās ar vēlmi viegli uzšaut tam pa degunu no apakšas ar pirkstgaliem. Noskurinājies, no kabatas vīrietis izņēma saulesbrilles, jo spožā gaisma tajās atkal pamanījās iespīdēt. Aiz sava vairoga viņš jutās vēl atbrīvotāks.
Pārbaudījums. Cik interesanti. Nu, to es varu.

OOC: Pieņemšu, ka Pūķēna Sāras (ceru, ka tu neļaunosies) tēls paklausīgi izdarīja, ko vēlējušies GM, tā kā visi pārējie rātni (fjū) sagājuši dārzā... un turpināsim

Labi, ka Dmitrijs bija uzlicis savas saulesbrilles, jo dārzā iegājušos apžilbināja rīta saule, kas tikko bija pabāzusies virs koku galotnēm.
Aiz muguras varēja dzirdēt sievietes balsi: — Lai Jums veicās! Gaidīsim ārā.
Paskototies atpakaļ varēja redzēt jaunu sievieti sulaiņa livrejā, kura pēc sejas mats matā atgādināja Efiju. Sejā viņai rotājās uzmundrinošs smaids un vaigos vīdēja bedrītes, padarot viņu ļoti simpātisku. Un tas arī bija viss, jo nākamajā brīdī sieviete aiztaisīja vārtiņus.
Vēl pēc brīža tie pazuda aiz dzeloņplūmju zariem, kas sakļāvās it kā vienmēr tur būtu tā auguši un vārtiņu tur nebūtu bijis. Tieši tā, dzeloņplūmes, tās auga glītā rindā uz abām pusēm no vārtiņiem, iezīmējot dārza robežu. To zaros rēgojās zaļas vēl nenogatavojušās plūmes.
No vārtiņiem aizstiepās trīs apsūnojušām akmens plāksnēm klāti celiņi — viens uz priekšu, vezdams dziļāk dārzā, viens pa labi un otrs pa kreisi gar dzeloņplūmēm.
Dārzs vairāk atgādināja vecu nekoptu un aizaugušu parku — starp veciem lieliem kokiem zēla un plauka dažādi krūmi. Un visur skanēja dzīvespriecīgas putnu balsis vēstot par dienas sākumu. Un gaisā jautās spirgta svaiga smarža, gluži kā mežā.

Sigvards nekavējās ne brīdi. Ignorēdams dzelkšņus, viņš parāva dažus zarus nost, tā, lai varētu redzēt ārpusē palikušos.
Eu! Tas nemaz nav smieklīgi! Jedritvaikociņ, kas tie par pekstiņiem? puisis visai agresīvi nobļāvās. Viņu tracināja situācijas, kuras kontrolēja kāds cits.

Sigvarda deguns, vispirms sadūries uz plūmju dzelkšniem atdūrās pret veclaicīgu akmens mūri. Vārtiņu tajā nebija, līdz ar to nevienu ārpusē palikušo arī nevarēja redzēt.
Plūmes ieskrējušais vējš tās sapurināja radot ilūziju, it kā tās būtu sašutušas par tādu agresiju pret to zariem.

Endrjū neko tādu nebija gaidījis, un tagad iesvilpās aiz pārsteiguma. Viņam tas sanāca ļoti melodiski, itin kā viņš būtu trenējies putnu balsu atdarināšanā. Nebūtu brīnums, ja tagad šurp lidotu bariņš putneļu, kas gribētu noskaidrot, kas te tāds par jaunu iemītnieku.
- Tātad izāzēšana! Pasaka par Ērkšķrozīti, mjā... - viņš līksmi noteica. Pagaidām citu nelaimju, kā mēģinot rāpties pāri dzeloņplūmēm saplēst drēbes un pašam saskrāpēties līdz asinīm, te nemanīja. Re, re! Viens jau izmēģina tieši šo variantu. Endrjū tam sekot negrasījās. Savādi jau bija tāpat - tīrās burvestības, jo notikušo savādāk nosaukt nevarēja.
Puisis līdzjūtīgi noskatīja meiteņu kājas (pie reizes pamanot to kārdinošos izliekumus un slaidumu), it īpaši tās, kas tērptas augstpapēžu kurpēs:
- Godātās, es ceru, ka jums līdzi ir piemērotāki apavi šādai pastaigai.

Tad viņš nostājās, un sāka prātot, pa kuru taciņu iet vispirms. "Pa labi iesi, nokautam tapt, pa kreisi iesi, nabagam tapt, taisni iesi..." kas bija ar taisni iešanu? viņš īsti neatcerējās to pasaku... Ā! zirgu noēdīs. Bet zirga nav. Nu labi, diezin vai te ir tiešs pasakas pārlikums, tā kā galīgi nav zināms, kurp iet vispirms.

Endrjū pagriezās un tuvākajā dzeloņplūmē, tajā, kas nupat aizsedza vietu, kur nesen bija vārtiņi, sasēja zarus mezglā. Tad padomāja, un pielasīja pilnas kabatas ar negatavām plūmēm.

- Labi, es dodos, - puisis noteica, - sākšu ar kreiso celiņu. Vai kāds nāk man līdzi?

Paklau, kas te notiek? Un uz kurieni tu iesi? Ko viņas grasās ar mums darīt, izpārdot melnajā tirgū pa sastāvdaļām? Un kur pazuda vārtiņi, mēs taču tikko pa tiem ienācām!
Delnas bija nosētas ar dzeloņiem no vienas vietas. Cerams, ka kādam no zaķiem kosmētikas maciņā ir pincete

Amandai aiz pārsteiguma mute palika vaļā. Sāka uzmākties panika... Viņa pieķērās tējas krūzei ciešāk, un drošību meklējot, izdzēra to tukšu. Tā! Redz...nu varu to ielikt somā viņa attapusies atviegloti uzelpoja, ja vēl varētu to mapi iestūķēt turpat Viņa notupās, nolika somu zemē un stūķēja mapi iekšā. Izdevās! Urrā! viņa priecīga iesaucās.

Piecēlusies atkal kājās, viņa sāka vērot apkārtni. Tā...trīs ceļi... kur lai dodas? Nekas, intuīcija pateiks priekšā. Kas būs, tas būs un aiztaisījusi acis, viņa spēra pirmo soli nezināmajā. Aizsoļojusi gabaliņu pa taciņu, Amanda sadzirdēja tā puiša balsi, kas viņai bija iepaticies. Viņš arī taisījās doties pa to pašu ceļu. Bet meitene aizgainīja visas domas romantiska vari būt vēlāk, viņa sev sacīja, tagad ir jāuzmanās. Sažmiegusi somiņu pie sevis ciešāk, platām acīm, Amanda lēni un uzmanīgi soļoja uz priekšu.