Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[kukainis ragaini...]

Sigvards gan vidusskolu bija pabeidzis pateicoties tikai nopirktam matemātikas eksāmenam, bet bet aritmēytika pirmo divu desmitu līmenī pat viņam nesagādāja problēmas.
Tā nav godīgi! viņš skaļi protestēja, tomēr tai pašā laikā piegāja džinei pavisam cieši klāt, Kāpēc vēl desmit tikai? Un kur palika divas vēlēšanās?

Tikai uz kā tad tā džine sēž? Sigvards uzmanīgi pataustīja vietu, kur teorētiski vajadzētu būt atzveltnes krēsla roku balstam.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Nevarētu teikt, ka liānas veicināja kāpšanu. Piepeši izrādījās, ka tās ir ļenganas un vairāk atgādina resnas virves, kas nav kārtīgi nostiprinātas un tāpēc šļūk lejā, līdzko tā kārtīgāk tās pavelk vai uz tām uzmin.

Sigvards.
Džine pagrieza neredzamo krēslu tā, ka viņas kāja pieskārās klāt pienākuša puiša kājai.
Tumšmates sejā uzplauka koķets smaids: — Nu re, kā tu pamanījies mani samulsināt, pat rēķins sajuka. Tev taisnība, vēl divpadsmit.
Sigvarda tauste apliecināja, ka sieviete sēž tukšā gaisā.

[Roviela]

Endrju kārtējo reizi nošļūca lejā gar stumbru, jo bija mēģinājis turēties pie liānām.
Viņš nopūtās, vēlreiz pablenza augšup, bet neko vairāk kā kaut ko, kas tā kā ir sarkans, neieraudzīja.
Puisis pagāja mazliet nostāk no koka apakšas, gadījumam, ja kaut kas sadomā krist uz galvas, labi ieklausījās sērīgajā meldijā, un tad, salicis rokas kā ruporā, piesvilpoja tam tur sarkanīgajam to pašu melodiju, tikai to frāzes beigās izskaistinot ar trelli.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 14.10.2009 12:46

[Pūķēns Sāra]

Trēlas elpa neviļus aizrāvās, ziediņam vispirms kļūstot stiklainam un tad sabirstot.
Jauno vietu, dārzu, mežu vai lai kur viņi būtu, sieviete aplūkoja ar pārsteigumu, kurš tik pat labi varēja būt dabīgs, kā tēlots. Savu amatu viņa tomēr mācēja godam.
Simona roka tika palaista vaļā, un viņa uzsmaidīja cikādei: -Nu ko, skaistulīt,- blondīne uzrunāja kukaini ar siltu smaidu, -patīk mans plecs? Varbūt vari palīdzēt mums tikt no šejienes laukā?- Viņa kļuva traka vai kas cits, bet viņa patiesi pieļāva domu, ka cikāde varētu atbildēt.

[Mattiass]

Simons skatījās uz notiekošo un pie sevis nopūtās. Trēlai, šķiet, bija grūti tikt galā ar realitāti. Toties cikādes varēja arī būt baigās riebekles. Viņš atspiedās uz kocenes un pacietīgi gaidīja, kas notiks. Visdrīzāk jau, ka nekas.

[kukainis ragaini...]

Tukšs gaiss? Tiešām tukšs gaiss? Sigvards neticēja saviem pirkstiem. Vai arī pirksti nejūt krešlu bet dibens gan jūt? Tik pārliecināti kā redzēdams džines sēžamos, viņš sēdās tukšajā gaisā ar tādu mērķi, ja viņam izdotos apsēstioes, viņš piemestos uz krēsla paroceņa, ja ne, tad tā pavisam netīšām uzkristu smukulītei virsū.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Puisim aiz muguras atskanēja griezīgs ķērciens. Likās, kāds centās pārspēt skaļumā dziedātāju kokā.

Trēla un Simons.
Cikāde pablenza uz sievieti ar savām spilgti zaļajām acīm un sāka tirkšķēt vēl skaļāk. Ja arī cikāde varēja atbildēt, tad viņa laikam neuzskatīja šo pārīti cienīgu saņemt atbildi.

Sigvards.
Puisis attapās sēžam smiltīs, viņam blakus joprojām gaisā sēdēja džine, tikai tagad viņa ar nevainīgu līdzjūtību skatījās uz Sigvardu: — Tev vis kārtībā? Tiešām zini, ka neesi saķēris saules dūrienu?

[Roviela]

Ko Endrjū bija nolēmis, no tā viņš nemēdza atkāpties. Tam par pierādījumu varēja kalpot neatlaidība, ar kādu viņš pats bija iepinies šai dēkā - pa sētas durvīm, jo pa parādes durvīm viņu iekšā nelaida. Droši vien, ar gudru ziņu, bet tas nebija paglābis mājas saimnieces no Endrjū neatlaidības.
Arī tagad puisis pat negrasījās skatīties, kas tur ir tas ķērcējs, bet neatlaidīgi rāpās augšā kokā. Apkārt skatoties, var tikai nokrist. Apskatīsies tad, kad būs uzrāpies, ja vien vēl būs, ko redzēt.

[Mattiass]

Simons tik nosmīkņāja.
— Stulbais kukainis… Trēla, ejam tālāk, nav ko dirnēt vienā vietā. Moš citur ir interesantāk.

[kukainis ragaini...]

Es.. Jā man viss labi. Sigvards apjucis atlbildēja. Tad pastiepa roku uz džines pusi, cerēdams, ka viņa palīdzēs puisim piecelties.

[Pūķēns Sāra]

Trēla palūkojās uz vīrieti tā, it kā viņš būtu paziņojis, ka visu mūžu ir sapņojis par milzu, rozā truša tērpu un iespēju strādāt lielveikalā par olu reklamētāju [dodot arī iespēju tās padauzīt]. Skaļi viņa neko neteica, tikai atkal pievērsās cikādei, un nobolīja acis [vīrietim neredzot], it kā kukainis saprastu to cik bezcerīgs ir Simons un spētu dalīt ar viņu šo bēdu.
Lēniem un nesteidzīgiem soļiem blondīne sāka doties uz priekšu pa taku. Cikādi viņa joprojām nedzina prom. Lai tak sēž, viņai nebija žēl.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Aiz muguras atskanēja vēl viens, nu jau pagalam neapmierināts ķērciens. Savukārt, jo augstāk puisis tika, jo kāpiens vedās labāk. Beidzot jau zemāko zaru varēja ar roku aizsniegt. Savukārt no tā tālāk tikt uz nākamajiem.
Dziesma skanēja nu jau pavisam tuvu un tik smeldzīgi, ka vai raudāt gribējās, taču pašu tās autoru saskatīt nevarēja — tas bija viltīgi noslēpies starp lapām. Lejā valdošā džungļu kakafonija te bija vāji dzirdama.

Simons un Trēla.
Cikāde Trēlas laipnību ņēma vērā un par to pateicās ar vēl skaļāku dziedāšanu, kas nu jau atgādināja naža trīšanu tieši ausī.
Taka bezmērķīgi līkumoja, gar tās malām auga necaurredzama un šķietami necaurejama krūmu josla. Aiz tās vietām varēja redzēt slejamies pa kādam milzīgam un ļoti ļoti garam kokam, kuru stumbrus apvija ziedošas liānas.

Sigvards.
— Man prieks par to! — džine mīļi pasmaidja, turpinādama sēdēt savā "krēslā". Bija acīmredzams, ka viņa pat neaizdomājās par palīdzēšanu puisim.

[Roviela]

Endrjū raudāt netaisījās, un tas ķērcējs, ja ko zināja vai gribēja, varēja atnākt un pateikt, ko tieši vēlas.
Puisis bija ieņēmis galvā uzkāpt šajā kokā. Turklāt tāda izprieca viņam nebija bijusi sen! Ja tā padomā, šķiet, vai gadus desmit viņš nebija kāpis nekādos kokos.
Viņš pat ar acīm nemeklēja arī to dziedātāju. Ja nu tas ir kaut kas skaists, tad var aizskatīties un nokrist, ja ļoti neskaists, tad varēja notikt tieši tas pats. Abos gadījumos bija izdevīgāk kāpt un neskatīties, pirms neesi ticis puslīdz stabilā un nenokrītamā stāvoklī.

[Mattiass]

Simons nelāgi nosmīnēja un pacēla roku, ar acīmredzamu nodomu darīt cikādei galu. Tā čērkstēšana krita uz nerviem… un ausīm.

[Pūķēns Sāra]

Trēla devās uz priekšu pa taciņu. Vispirms daba apkārt aizrāva un radīja sajūsmu, tad tā likās skaista un vēl pēc neilga laika vienmuļa un garlaicīga. Cikādes dziedāšanai Trēla nepievērsa uzmanību: viņas auss bija aizkritusi pie pirmajām dziesmas notīm.
Ar acs kaktiņu blondīne pamanīja Simona kustību, jo tobrīd bija kļuvis tik vienmuļi, ka katra nedabīgā kustība tika piefiksēta. -Ko tu dari?- Trēla neieinteresēti apjautājās, pasperot pāris soļus ātrāk uz priekšu, lai gadījumā, ja izskatīgais vīrietis tiešām vēlas nospiest cikādi, viņš nevarētu aizsniegties līdz plecam, uz kura sēdēja kukainis.

[Mattiass]

Simons pielika soli, lai neatpalikt.

— Vēl neko. Bet plānoju tikt vaļā no kāda kaitēkļa. Tracina tā skaņa.

[Pūķēns Sāra]

-Tad palūdz, lai tas kaitēklis pieklust, nevis visu dari ar spēku,- Trēla noskaldīja kā mazam bērnam, kad klusāk piebilda, -Tiešām rodas iespaids, ka vīrieši ir diva tipa: bagāti, bet neglīti, vai izskatīgi un dumji. Uz kurieni gan iet pasaule!?- Pie pēdējā teikuma sieviete paskatījās debesīs, it kā tajās meklētu glābiņu.

[Mattiass]

Simons sāka smieties.

— Dievs ir aizņemts, vai varu kā palīdzēt? Šādu kukaiņu ir papilnam un tie visi, it īpaši cikādes, ir neizmērojami dumji, — Trēlas reakcija Simonu acīmredzami uzjautrināja.

[Pūķēns Sāra]

Gaišmates skatiens samiedzās, Simonam sākot smieties, un viņa sakrustoja rokas uz krūtīm, tā norādot, ka nav apmierināta.

-Kā tu to zini? Vai esi ar kādu cikādi sarunājies?- Trēla asi izspļāva, pametot nevērīgu skatienu vīrietim, kad mierīgāk un daudz savaldīgāk, it kā neizjustu nekādu neapmierinātību [viņa tomēr bija aktrise un kas lai zina, kad viņa tēlo un kad izrāda īstās emocijas], piebilda, -Iepriekš mums palīdzēja salamandras un kaudze citu dzīvnieku, kādēļ, lai cikāde nebūtu atslēga no šī dārza?-

[Mattiass]

— Tāpēc, ka cikāde ir dumja kā zābaks. Un arī tāpēc, ka ja viņa gribētu tev palīdzēt, tad šobrīd rādītu, kā no šejienes pazust. Bet tu taču viņai pati vari palūgt, ja būs noburta, gan sapratīs, — Simons nelāgi pasmīnēja. — Pieņemsim, es šobrīd esmu labā noskaņojumā un gatavs dot viņai vēl vienu iespēju.
Asinskārais smaids tracinošās cikādes virzienā gan par pārlieku labu garastāvokli neliecināja.