Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Roviela]

Endrjū negribēja iet nostāk no dziedošās balss, bet kas var zināt, vai taka nepagriezīsies atpakaļ un tad viņš atkal tiktu tuvāk? Tajā vietā, kur viņš sāka iet, sākās arī taka, tāpēc iet atpakaļ viņaprāt jēgas nebija.
Puisis melodiski iesvilpās, līdzīgi tam, kā bija darījis pirmajā dārzā. Varbūt melodiskā balss atsauksies?

[Mattiass]

— Hei, Trēla, — Simons parādīja Trēlai smilšu pulksteni, nenolaizdams no tā skatienu, un pastiepa viņai pretī roku, lai palīdzēt piecelties.

[kukainis ragaini...]

Izvirtulis? Sigvards galīgi apmulsis atkārtoja. Šis vārds viņu nepavisam neaizvainoja, tieši otrādi, bet balss no krūkas? Puisis izberzēja acis un pavērsās balss virzienā. Tas gan nenācās viegli dancojošo kaņepju lapiņu dēļ.

[Pūķēns Sāra]

-Hmm...- Trēla pavēra acis mazā šķirbiņā, bet, ieraugot Simona roku, nopūtās, pilnībā atvēra acis un, satvērusi roku, atļāva sevi piecelt.
Jautājums: kas pa traci?, izpalika, jo viņa palūkojās uz pulksteni un [ja arī viņa redz sniegpulkstenīti] uzrauj uzaci. Kas tas pa murgu?

[Mattiass]

Simons pievāca segu un, joprojām paturēdams acīs pulksteni un neatlaidis Trēlu (lai aizkļūtu prom no šejienes abi reizē, tiesa, tagad tvēriens bija maigāks), aizdomājās.

— Pamēģini kaut ko. Kaut vai ziedu izdabūt vai tam pieskarties. Vai arī pulksteņa kakliņam pieskarties.
Pats viņš paraudzījās, vai pulkstenis nav kaut kā atverams.

[Pūķēns Sāra]

Paraustījusi plecus, gaišmate pievērsās sīkākai zieda aplūkošanai. Viņai izdotos tam pieskarties? Stiklā nebija izveidojies kāds defekts? Kaut kas cits, kas iepriekš nebija, izņemot ziedu?
Kādu laiku aplūkojusi pulksteni, viņa ar pirkstu galiņiem pieskārās pie pulksteņa, tieši tur, kur bija parādījies zieds. Pieskāriens bija tik uzmanīgs, lai neapgāztu pulksteni, ja vien tas bija iespējams.

[Massacre]

Nolamāties likās laba doma. Kā gan varēja tā sagriezties? Sāra meklēja kaut ko ar ko visu šo situāciju vest par labu, tikai attāli palūkodamās uz spoguli. Sapratusi, ka jāsmērē apģērbs, viņa ļāva visam pašam asinsrites sistēmā norimt. Gan jau būs labi. Ja nebūs — domās; un pievērsās spogulim pamatīgāk, to kārtīgi apskatīdama un arī nedroši pieskardamās. Ko gan citu darīt, ja viņš te tāds tukšs un bezjēdzīgs stāv? Varbūt viņam bija tomēr kāda jēga, ko tomēr vajadzētu atklāt, tāpēc mēģināts nav zaudēts — viss kārtīgi un ar detaļām. Sliktākajā gadījumā vismaz domas no sāpēm rokā tos novērsa gan.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Svilpiena sekas bija tādas, ka uz mirkli iestājās kapa klusums, izņemot aizkavējušos ķērcienu kaut kur priekšā, kas arī ātri aprāvās, it kā ķērcējs saprastu, ka nelaikā aizrāvies. Pēc brīža atskanēja iepriekšējais troksnis, tikai ar jaunu spēku.
Īsajā klusuma brīdī melodiskā balss bija skaidrāk saklausāma un likās plūda no kreisās puses, jo atšķirībā no pārējiem tā neapklusa. Taka turpināja virzīties līku loču, tā ka beigās vairs nevarēja saprast, uz kuru pusi tā ved. Atzarojumus joprojām nemanīja.

Simons un Trēla.
Pēc sievietes pieskāriena stikls sāka mainīties — tas kļuva arvien blāvāks un graudaināks. Ziediņš viegli trīsuļoja, it kā labprāt nokristu lejā, bet neredzams spēks to turētu savā vietā.
Pulkstenis atverams nebija.

Sigvards.
Atlika saberzēt acis, kā kaņepju lapas pazuda. Toties pie krūkas stāvošā skaistule gan nē. Un viņa bija patiesi skaista brūni iedegusi sieviete, dzeltenbrūnām acīm un piķa melniem matiem. Ideālās ķermeņa formas apkļāva īsa, pieguļoša dzeltena kleitiņa ar skatienu piesaistošu dekoltē un atsegtu muguru. Kājas sievietei bija kailas, ja neskaita zelta ķēdīti virs kreisās potītes. Roku un kāju nagi bija nolakoti dzelteni un dīvainā kārtā viņai piestāvēja it labi.
Sieviete savilkusi lūpas urskulī, izskatījās sašutusi un zemā krūšu balsī norāja puisi: — Nu ja, vai tad tevi neviens nav mācījis nelūrēt guļamistabās, kad tur ģērbjas piedienīgi audzinātas sievietes? Tā darīt ir slikti, ļoti slikti, skat, vēl atteikšos izpildīt trīs tavas vēlēšanās!

Sāra.
Atlika sievietei pieskarties spogulim, kad arī šis saplīsa. Turklāt kā no zila gaisa no vietas kur atradās spogulis sāka gāzties smiltis, it kā būtu atvērta neredzama lūka.

[Roviela]

Klusumā Endrjū mēģināja saklausīt, tieši kur ir melodiskā balss.
Žēl, bet izskatījās, ka uz turieni neved nekāds taciņas. Šī, pa kuru viņš gāja, līkumoja visādi, bet ne turp, kur vajag.
Lai pārbaudītu virzienu, puisis iesvilpās vēlreiz, tikai mazliet citādākā trellī.
Viņš bija nolēmis iet pa taisno, ja vien izdosies neiepiņķerēties augos, vai tur, priekšā nebūs kāds purvs.

[Pūķēns Sāra]

Redzot pārmaiņas, Trēla stingrāk piespiež pirkstus stiklam, cerot, ka spēs tam cauri dabūt roku un satvert ziedu. Viņa tomēr bija skatījusies Matriksu, un ļoti labi atcerējās to joku ar šķidro spoguļa virsmu. Viņa atcerējās, iespējams, tādēļ, ka viņai tas bija licies varen muļķīgi un smieklīgi, toties tagad ideja, ka viņa varētu dabūt roku cauri stiklam bija pieņemama un nelikās neiespējama. Kuram tad liktos vēl kaut kas neiespējams, nokļūstot vietā kā šī?

[kukainis ragaini...]

Sieviete. Krūka. Tuksnesis visapkārt. Un pirms brīža nebija nevienas dzīvas dvēseles. Teikt, ka Sigvards bija apjucis nenozīmētu pateikt neko.
V-vvvvēl-l-lēšanās? puisis apstulbis izstomīja. No kurienes tu tāda uzradies?

Tik tiešām Sigvards bija apstulbis, viņš pat nepiemiedza smukulītei ar aci un netuvojās viņai, vien stāvēja turpat, ar vienu roku uzmanīgi taustīdams apskādēto aci.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Atkal iestājās klusums, kas pēc mirkļa tika pārtraukts, taču ar to pietika, lai noteiktu, ka melodiskā balss šoreiz skan pa labi.
Patiesībā džungļi pēc necaurejamiem džungļiem izskatījās tikai gar takas malu. Kad krūmājam izlauzās cauri, skatienam pavērās zaļu zālīti klāti laukumi starp oranžiem ziediem piebērtiem eksotiskiem krūmiem. Vietām slējās milzīgo koku stumbri, ko apvija tās pašas liānas. Bet te jau varēja uzelpot brīvāk un vairs nebija sajūta, ka tevi cieši ieskauj augi. Gar ziediem lidinājās milzīgi, koši tauriņi un ātrie kolibri.
Balss joprojām skanēja no labās puses.

Trēla un Simons.
Stikls sākumā bija ciets, bet tikai līdz brīdim, kad sadalījās sīkos smilšu graudiņos, no kuriem patiesībā bija veidots. Ziediņš iekrita tieši rokā. Tai pašā brīdī krāsas apkārt sāka bālēt, kļuva sajūtama viegla smarža.

Sigvards.
— Nu ko nu blenz uz mani, kā skolaspuika uz Playboy zaķi! — sieviete iesmējās, un apsēdās gaisā tā, it kā tur patiesībā būtu ērts ādas atzveltnes krēsls, un pārlika kājas vienu pāri otrai, kleitiņa parāvās mazliet augstāk.
— Gribi teikt, ka nekad neesi džini redzējis?
Jautājumu par izcelsmes vietu viņa ignorēja.

[Roviela]

Bez ievērojamām miesas bojājumiem ticis laukā no augu ieskautās taciņas, Endrjū pamazām sāka virzīties uz balss pusi. Viņš nebija dzirdējis, ka džungļos dzīvotu nāras, tāpēc neko daudz neaizdomājās par to, ka jaukā balss varētu būt tikpat jaukas (vai nejaukas) lamatas.
Apkārtne viņam patika. Un tomēr viņš neaizmirsa reizēm paskatīties, kur sper nākamo soli. Ne jau lamatu meklējumos! Nē. Tikai tāpēc, lai neaizķertos aiz kaut kā vai nejauši neiekāptu kādā bedrē.
Kad, pēc viņa domām, puisis ir nonācis tik tālu, ka melodiskās balss īpašnieks varētu būt tuvumā, Endrjū iesvilpjas vēlreiz, atkal savādākā trellī.

[Pūķēns Sāra]

Ziediņam iekrītot rokā, ap to tika apkļauti pirksti. Ne tik spēcīgi, lai no tā paliktu zaļa masa, bet pietiekami, lai tas nevarētu izkrist un būtu pavisam nedaudz saburzīts. Vienlaikus ar zieda satveršanu, viņa stingrāk satvēra Simona roku, lai neiznāktu misēkļi un viņš nepaliktu tuksnesī.

[kukainis ragaini...]

Džine. No pudeles. Sigvards gan nekad nebija aizrāvies ar lasīšanu, bet par džiniem, kas izlien no pudeles un izpilda tavas vēlēšanās pat viņš bija dzirdējis. Un sagadīšanās pēc reiz viņa rokās bija nonākusi grāmata, kas viņam iemācīja, ka ar džiniem jāapietas uzmanīgi.

Tu izpildīsi trīs manas vēlēšanās? Jebkādas? Sigvards pārjautāja. Galu galā, pirms vēlas - un paskatoties uz džines kājām pirmā vēlēšanās jau bija skaidra - jānoskaidro spēles noteikumi. Interesanti, vai vēlēšanās par neierobežotu skaitu vēlēšanos ies cauri?

Šo rakstu rediģēja kukainis ragainis: 11.10.2009 09:46

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Viņa virzīšanos vienā brīdī apturēja kārtējā krūmu rinda, kas norādīja, ka aiz tiem varētu būt taciņa. Krūmu rinda aizvijās līku loču tālāk. Izskatījās, ka pa taciņu varēja iet un iet un ne pie kāda gala nenonākt.
Pēc treļļa iestājās jau pazīstamais klusums, tikai augstu virs galvas, vienā no lielajiem kokiem, skanēja sirdi plosoša dziedāšana. Nu jau varēja saprast, ka tā ir skumju pilna dziesma bez vārdiem, kas apraudāja pasaules nežēlību un saltumu, un juta līdzi visiem cietējiem.

Trēla un Simons.
Simons tuksnesī nepalika. Ziediņš sievietes rokās vispirms kļuva stiklains un tad saira smilšu graudiņos, bet viņi abi attapās uz cieti nomītas taciņas visīstākajos džungļos. Abpus takai stiepās augstu, oranžsarkaniem ziediem piebērtu krūmu rinda, kas virs galvas vietām sakļāvās. No krūmiem, tā vismaz likās, augšup vietām sliecās milzīgu un garu koku stumbri, ko apvija oranžiem ziediem ziedošas liānas. Un visapkārt čirkstēja un pīkstēja, svilpoja un guldzēja un tarksķēja, vai vienkārši brēca visdažādākās balsis. Likās, ka tās sacenšas par to, kura būs skaļāka.
Trēlas plecu tūlīt pat okupēja liela izmēra raiba cikāde, kas laikam uzskatīja par savu pienākumu aplaimot sievieti ar savu skaļo tirkšķēšanu.

Sigvards.
Džine puiša skatiena ceļojumu pa viņas kājām pavadīja ar smīnu, bet uz jautājumu atbildēja lietišķā tonī:
— Mums ir savs Džinu goda un kārtības, kā jāizpilda vēlēšanās, kodekss, tas paredz, ka mēs brīdinam savus klientus par gadījumu, kad attiecīgā vēlēšanās nav izpildāma. Šādā gadījumā izteiktā vēlēšanās neiet kopējā skaitā.
Runājot cilvēcīgi — tu pasaki vēlēšanos, ja tā nav izpildāma, es tev to pasaku, un tu tās vietā vari vēlēties ko citu.
Viņa paņēma vienu matu šķipsnu un sāka to šķietami izklaidīgi virpināt pirkstos, nopētīdama Sigvardu no galvas līdz kājām, nekautrīgu skatienu pakavēdamās vietā, kur kājas saaug kopā ar pārējo ķermeni. Likās, ka skatiens paaugstina tuksneša gaisa temperatūru vēl par pāris grādiem.

[Roviela]

Endrjū piegāja pie, viņaprāt, pareizā koka un mēģināja saskatīt, kas tur augšā tā dzied.
Viņam nebūt nešķita, ka te būtu pareizā vieta, kur apraudāt visas pasaules ciešanas.
Puisis uzmanīgi pieskārās koka stumbram. Vai pa to varēs uzrāpties augšā?

[kukainis ragaini...]

Ak tā? Puisis nez kāpēc piepeši izskatījās ļoti viltīgs. Labi, tad pirmā mana vēlēšanās ir viņš ieturēja nelielu pauzi, it kā atrastos prožektoru gaismā uz kādas skatuves nevis izdegušā tuksnesī kopā ar seksīgu džini vēl desmit vēlēšanās!

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Cauri koku lapotnei tikai likās pavīdam kaut kas sarkanīgs, saprast, kas tas bija gan neizdevās. Koka stumbrs bija rievainu mizu klāts, zari sākās tikai kādu piecu metru augstumā. Varēja mēģināt rāpties pa liānām, kas bija resnas un apvija koku.

Sigvards.
Džine iesmējās savus zemos krūšu smieklus: — Tava vēlēšanās ir izpildīta. Tev atlikušas vēl desmit vēlēšanās.

[Roviela]

Endrjū, figurāli runājot, "saspļāva saujās" un rāpās augšā kokā. Sen jau tas nebija darīts, tas ir, kāpts kokos, bet kurš puika, ja tam ir pieejams parks ar mūžveciem kokiem, nav tajos kāрis diendienā?

Šo rakstu rediģēja Roviela: 13.10.2009 10:12