Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Pūķēns Sāra]

Sieviete būtu iespiegusies, ja vien tam būtu atlicis spēka: Lūk, aiziet tava karjera un, lūk, tu stāvi kā muļķe blakus izskatīgam vīrietim, nolūkojoties uz smilšu sienu, kura tevi taisās norakt, tā vietā, lai nomirtu pievilcīga vīrieša skavās, izjūtot pirms nāves kaisli,- Trēla prātā skābi nosmējās un aizvēra acis, gaidot kad sajutīs karstās smiltis sev visapkārt pāris pēdu augstumā, bet nekas tāds nenotika. Tā vietā bija klusums un viņa atvēra acis, ieraugot kā smiltis gāžas viņiem pāri.
Nolūkojoties kā smiltis beidz birt, Trēla palūkojās uz vīrieti, samirkšķinot acis. -Kas tas bija?-

[Mattiass]

— Un kā tev šķiet? — Simons nosmīkņāja.

— Pulkstenis, — viņš atgādināja, kam jāpievērš uzmanība.

[Pūķēns Sāra]

Trēla acīm redzami saīga. -Ja es zinātu un kaut mazliet saprastu no tā, kas te īsti notiek, tad diez vai ko jautātu,- viņa strupi noteica, sakrustojot rokas uz krūtīm.

-Jā, pulkstenis. Tādus sāka lietot 14. gadsimtā.-

[Mattiass]

— Un acīmredzot lieto vēl šobaltdien, — Simons vēsi nokomentēja Trēlas erudīciju.
— Paklau, ja tu nevēlies tikt ārā, tā arī pasaki, es neiebilstu. Tāpat kādreiz nomirsi, — tika pateikts ar tēlotu vienaldzību.

[Pūķēns Sāra]

Simonam tika veltīts skatiens, kurš, ja spētu ietekmēt, liktu viņam mocīties ar patstāvīgām un akūtām sāpēm augšējo un apakšējo smadzeņu rajonā.

Apcirtusies uz papēžiem, Trēla piegāja pie pulksteņa un uzlika uz tā roku. Kā viņi varēja tikt laukā? Ko darīja šīs smiltis pulkstenī? Viņa vēlējās, kaut šis stikla blāķis spētu viņiem palīdzēt tikt laukā, bet viņai nebija kā ats spētu ko darīt, izņemot skaitīt laiku, kaut šobrīd arī šim procesam tas bija nekam nederīgs.

[Mattiass]

Simons pienāca klāt un skatījās Trēlai pār plecu, ko viņa dara. Viņš negrasījās palaist garām izdevību no šejienes pazust, ja tāda paspīdētu, un pieejamais pulkstenis tā kā tā bija tikai viens — nebija pārāk plaša izvēle.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Dārzs bija patiesi mežonīgs. Pāri un šķērsām necilajai taciņai, pa kuru puisis bija gluži nevilšus sācis iet, stiepās rokas resnuma liānas, uz kurām virtenēm vien bija sasēduši krāšņi oranži ziedi, tumšiem sarkanbrūniem viducīšiem. Apkārt augošajos liellapanajos krūmos, milzu papardēs un kokos, kuru kailie stumbri kaut kur augstāk sazarojās un veidoja kuplu vainagu, kas aizsedza debesis, svilpa, vīteroja, ķērca un tarkšķēja neskaitāmas balsis. Dažbrīd starp tām izlauzās kaut kas melodisks un maigs, kas bija kā ūdensmalks trokšņu tuksnesī.

Sigvards.
Rezultātā viņš pārplēsa sargājošo burbuli, smiltis sabira viņam drēbēs un daļa tika arī acīs un matos. Taču nav ļaunuma bez labuma, kārpīdamies Sigvards no smiltīm izkašāja vecu māla krūku, kas bija noslēgta ar koka korķi. Kādreiz trauks bija krāšņi apgleznots, bet tagad glazūra bija saplaisājusi un vietām nodrupusi, vietām to bija norīvējušas smiltis.

Trēla un Simons.
Atlika vien sievietei pielikt plaukstu pie pulkstens, kā tas atkal apgriezās un atkal sāka birt smiltis skaitot netveramo laiku.

[Roviela]

Endrjū, neaizmirstot skatīties zem kājām, lai nejauši nepakluptu, pūlējās skaidrāk izšķirt melodisko balsi šajā trokšņu jūklī. Kur tā ir? Varbūt var saskatīt? Varbūt saprast?

[Pūķēns Sāra]

Trēla nopūtās. -Tas ir bezjēdzīgi. Iespējams, tas ir vienīgais, kas atrodas šeit, bet man nav ne mazākā nojausma kā tas varētu palīdzēt, ja neskaita, ka skaita laiku...- Blondīne apgriezās, nemulstot no tā, ka viņi atrodas tik tuvu viens otram. No aizkaitinājuma nebija ne miņas, tikai ierastais miers un nesapratne. Iespējams, ka arī bezspēks - viņa tiešām nesaprata, kā pulkstenis spēs palīdzēt.

[Mattiass]

— Es arī ne. Zini, ko, man nepatīk, ka tas apgriežas. Atgādina RESET funkciju. Pagaidām vienkārši neskaries klāt, lai smiltis pabirst, — Simons aizdomājās, skatīdamies te uz Trēlu, te uz pulksteni.
— Varbūt vienkārši jāļauj pulkstenim iztecēt? Man ir aizdomas, ka tuvu beigām kaut kas notiek, uz ko jāpaspēj noreaģēt. Nu, lai mūs piespiestu sēdēt pie tā pulkstens un gaidīt.

[Pūķēns Sāra]

-Cerēsim, ka tev ir taisnība, jo citas pieņemamas idejas, vismaz man, nav.- Trēla nošūpoja galvu, ar skatienu cenzdamās atrast pēc iespējas ērtāku vietiņu, kur apmesties, kaut kur gan varētu būt ērta vietiņa smiltīs?
-Simon...- gaišmate vērtējoši aplūkoja vīrieti, uz mēles izgaršojot viņa vārdu, kad apburoši vīrietim uzsmaidīja. -Nevēlies šķirties no savas žaketes?- Zaļās acis draiski iemirdzējās.

[Mattiass]

Simons viegli paraustīja plecus un atdeva savu žaketi Trēlai, tad atkal paraudzījās uz pulksteni.
— Nevēlējies kaut ko labāku? Teiksim, segu vai pončo? — viņš tikai vēl mazliet pavilka meiteni uz zoba.

[Pūķēns Sāra]

-Ja tu vari piedāvāt,- Trēla paraustīja plecus, satverot žaketi un to noliekot tur pat blakus pulkstenim. Uz žaketes piezemējās viņas mazais dibentiņš, dzeltenajai kleitiņai, kas vēl mazliet un vairs neko nenosegtu, tikai paspējot noplīvot. Ja jāgaida, tad jāgaida: viņa centīsies to darīt pēc iespējas ērtāk. Protams, būtu patīkami, ja Simonam nebūtu arī krekla - tad būtu ne tikai ērtāka gaidīšana, bet arī patīkamāka. Vismaz acīm būtu prieks visā šajā... jūklī.

[Mattiass]

— Varu gan, — Simons viegli saviebās un no sava diplomāta izvilka smuki salocītu baltu, kvalitatīvu segu, kā radītu tuksnesim — pa dienu sargājošu no saules karstuma, pa nakti — no aukstuma. Sega bija lietojama arī kā apmetnis. To tad arī Simons atdeva Trēlai, pats turpinādams pieskatīt pulksteni.

[Pūķēns Sāra]

-Ak, paldies!- sieviete iesaucās, satverot segu un paklājot to tā, lai varētu apgulties un nekur netrāpītu smiltīs. Ja vien Simons kādreiz bija bijis pludmalēs, tad viņš saprata, ka Trēla sauļojas. Lai iedegums būtu kaut cik pieņemams, kleitiņas apakša tika pavilkta uz augšu, atklājot nedaudz no gaišās apakšveļas.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Likās, ka šeit ir tikai viena pati maza taciņa, kas virzījas uz priekšu, līkumojot caur zaļi oranžajiem džungļiem, kā tumša čūska. Iespējams, ka kaut kur no tās nogriezās kāds atzars, bet tad to varēja slēpt kārtējie krūmi un papardes, kas likās augam viens pie otra. Vēl mazliet un sāks augt jau viens uz otra.
Jebkurā gadījumā taka šobrīd veda prom no dziedošās balss.

Simons un Trēla.
Kamēr pulksteni vēroja tieši, smiltis tajā tecēja neizmērojami lēni, likās paies vismaz kādas dažas mūžības, kamēr tās nobirs no viena kupola otrā. Taču atlika vien novērsties, kā tās sāka birt tādā ātrumā, ka atgādināja dzeltenu nepārtrauktu pavedienu. Šoreiz to pamanīja tikai Simons, daļēji ar acs kaktiņu, daļēji ar savu sesto, vai kuru nu tur maņu.

[Massacre]

Kārtējais wannabe spogulis. Nu, un cik var? Un kāds tad šim iemesls, ka nav saplīsis? Because he is Price Charming too sexy for his frame? Ar manāmu aizkaitinājumu sejā, taču drošu roku turot savu lausku, Sāra ielūkojās spogulī gaidīdama kādus tad brīnumus šis sāks izdvest.

[kukainis ragaini...]

Smiltis! ````! Tās ````ās smiltis bija visur un to Sigvardam bija grūti paciest. Viņš kā traks kārpījās no tām laukā, tādējādi tikai tikdams pie vēl vairāk smilšu visur kur iespējams un kur neiespējams.

Krūka tika nosviesta turpat blakus, un Sigvards sāka izģērbties. ````, kaut kā taču jātiek no tām smiltīm vaļā. Visas drēbes tika nevērīgi nosviestas turpat blakus krūkai un tā tas turpinājās tik ilgi, kamēr puisim mugurā vairs nebija nekā. Nudien žēl, ka te nebija kāda smuka meitene, kas novērtētu viņa muskuļoto nosauļoto augumu un .. hmm, mums ir PG13, ja?

Pēc tam pa vienam katrs apģērba gabals tika ārkārtīgi rūpīgi izpurināts un uzvilkts kā pienākas, un tagad pienāca laiks nopētīt krūku. Eu, tur varbūt ir alus? Šveices kaņepnieks? Nekavējoties korķis tika izrauts un aizsmests pa roku galam, un Sigvards mēģināja caur pudeles kakliņu paskatīties kas tur iekšā.

[Mattiass]

Simons, pasmīnējis, savāca atpakaļ savu žaketi, kura, saprotaams, joprojām bija tikpat nevainojama, kā iepriekš, taču nu Trēlai vairs nebija vajadzīga, un turpināja prātot par pulksteni. Ak tad birst, kad neskatās tieši? Simons pamēģināja pulksteni pavērot ar acs kaktiņu, gatavs uz to paskatīties tieši, kad sāksies kas interesantāks. Fast Forward un Play. Hā.

[Ungaarijas ragas...]

Sāra.
Roka stikla lausku turēja tik droši, ka sieviete sagriezās. Un pamatīgi.
Spoguļa virsma bija iezilgana un tukša, Srā tajā neredzēja ne savu, ne apkārtnes atspulgu.

Sigvards.
Nākamajā mirklī, kaut kas ciets iebelza pa to aci, ar kuru puisis mēģināja ieskatīties krūkā, redzeslokā pavīdēja kaut kas koši dzeltens, pēc tam Sigvards jau varēja saskatīt vairs tikai kaņepju lapas, kas likās rinķoja viņam gar acīm. Pats viņš attapās sēdus smiltīs.
— Izvirtulis tāds! — nostāk atskanēja spiedziens, — Kā nav kauna lūrēt manā guļamistabā, kad es ģērbjos!
Tonis gan liecināja, ka runātājai patiesībā nav nekādu iebildumu, ka puisis skatījās kur nevajag.

Simons un Trēla.
Smiltis bira netverami ātri un vienīgi Simona trenētā acs uztvēra brīdi, kad starp garudiņiem pavīdēja kaut kas zaļš. Brīdī, kad vīrietis uz to paskatījās, smilšu biršana kļuva lēna un varēja redzēt, kā starp tām pavīd svaigi uzplaucis sniegpulkstenītis, kas nenokrita vis apakšā, bet palika šķietami iestrēdzis šaurākajā pulksteņa vietā.