Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[kukainis ragaini...]

U-ū! nedaudz nedroši Sigvards iesaucās. Bet ko gan viņš gaidīja, ka tuksneša vidū kāds viņam atsasuksies? ```` nu kur viņš atkal bija iekūlies!

Šļūkādams kājas pa smiltīm, Sigvards devās akmens sienas virzienā.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Pacietīgā gaidīšana attaisnojās. Rau, sniegpulkstenītis iestrēga šaurākajā vietā starp kupoliem un tur arī palika. Vējš bija maķenīt pieņēmies spēkā un nikni raustīja puiša drēbes, ik pa brīdim niknumā aizsviezdams pa gaisu veselas smilšu riekšas.

Simons un Trēla.
Ar acs kaktiņu Trēlai likās, ka smiltis pulkstenī piepeši birst netveramā ātrumā. Vēl mirklis un tūlīt augšējā kupolā nekas nebūs palicis. (OOC: Pieņemu, ka tu sarunājoties ar Simonu uz pulksteni neskatījies)
Simons pamanīja, kā smilšu graudiņi arvien vairāk un ātrāk plūst uz dārza malu. Sajūta uz to skatoties bija, it kā tusknesī būtu sācies smilšu paisums. Kaut kur tālāk Simona jutīgās ausis sadzirdēja nedrošu: U-ū! Pašu saucēju gan skatam aizsedza tuskneša uzkalniņi.

Sigvards.
Šļūkāšana padevās grūti, it kā tu mēģinātu iešļūkāt jūrā. Iemesls tam bija smiltis zem un ap viņa kājām, kas kustējās, plūsdamas smilšakmens skulptūru sienas virzienā, kur jau pamazām veidojās neliels smilšu vāls, kurš plūda un viļņojās, kā ūdens.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 11.09.2009 00:45

[Mattiass]

Simons pielēca kājās.

— Smilšu vētra! Sargiet galvas

Pats gan viņš nerīkojās pēc saviem norādījumiem, tā vietā lūkodamies apkārt, lai saprast, no kurienes nāks briesmas.

[Roviela]

Endrjū nopriecājās. Viņš sāka pamazām, neatraujot no stikla, virzīt plaukstas vienu otrai tuvāk. Tuvāk sniegpulkstenītei.
Ko tālāk darīt, puisis vēl neprātoja. Viņam gribējās rokas dabūt pēc iespējas tuvu puķītei.
Ēndrjū apkārt neskatās nepavisam, viņš tā ir aizņemts ar puķīti. Viņaprāt, vienīgo dzīvo augu visā šajā vietā, ko nez kāpēc, dēvē par dārzu.

[Pūķēns Sāra]

Viņš ir pa ilgu uzturējies dārzos... prātiņš aizbraucis, Trēla nodomāja, pēc vīrieša sauciena. Vēl pie tam te bija tuksnesis - kur te var sargāt galvu? Viņa nekad iepriekš nebija bijusi tuksnesī, bet no dokumentālām filmām un citiem materiāliem bija skaidrs, ka ja ir smilšu vētra, ar vienas galvss sargāšanu nepietiks.
-Paskaties,- blondīne piecēlās kājās un norādīja uz smilšu pulksteni, -un ja tiešām būs vētra, tad derētu atrast paslēpni...- Trēla palūkojās uz smilšakmens skulptūru sienu. Zem smiltīm viņa nu noteikti negribēja beigt savu dzīvi, vismaz kamēr ir jauna un skaista, nevis tikai skaista.

[Mattiass]

— Kas tur ko redzēt? — Simons noņurdēja, — Nu, klepsidra kā klepsidra.
Bet tomēr paskatījās, kas par lietu.

— Paslēpni… Labi pateici, tikai — kur? Par dzīvu mūmiju kaut kā negribas palikt.

[Ungaarijas ragas...]

Simons un Trēla.
Vispirms Simons, tad Trēla ieraudzīja, kā smiltis nu jau nepārtraukti plūst uz smilšakmens sienas pusi, pie kuras viļņojās visai paprāvs smilšu valnis, kas pamazām aug lielumā.

Endrjū.
Tuvinot rokas ziediņam likās, ka pulksteņa stikla kupola virsma paliek arvien nelīdzenāka un graudaināka.

[Massacre]

Sāra, pamanījusi trīstūrveidīgo stila lausku, biedējoši pasmīnēja, saņēma to rokās pēc iespējas uzmanīgāk, lai pati nesagrieztos un devās… kaut kur. Bet mērķis galvā bija un smagi oda pēc kaut kā, kas pārkāpa kriminālkodeksu.

[Roviela]

Endrjū joprojām nesapta, ko tas varētu nozīmēt, bet turpināja iesākto, līdz rokas bija pavisam klāt pie puķītes.

[Pūķēns Sāra]

Trēla neapzināti pabīdījās tuvāk Simonam un satvēra uzvalka piedurkni.

-Es nezinu, kas šeit notiek, bet es noteiki gribu prom. Un ātri!-

Arī sievietes sejas izteiksme liecināja, ka viņa nejūtas labi un komforti šajā vietā. Varētu teik, ka viņa bija... nobijusies.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 12.09.2009 18:49

[Mattiass]

Simons izteiksmīgi paraudzījās uz Trēlu, un tad atkal neviļus palūkojās uz smilšupulksteni. Ko viņa tur tādu bija ievērojusi? Atcerējies dažus nostāstus, viņš pamēģināja arī reizē skatīties un neskatīties uz to — piemēram, palūkoties cauri tam (ja tas ir caurspīdīgs, nevajadzētu būt pārāk grūti), un arī visādi citādi.

[Pūķēns Sāra]

Ieraugot vīrieša skatienu, Trēla kautrīgi nolaida acis un atlaida Simona uzvalka piedurkni. Viņas skatienā vēl pavīdēja ne pārliecinātība, īsu brīdi palūkojoties uz smilšu sienu, kad viņa arī apskatījās uz smilšu pulksteni un nošūpoja galvu. Iespējams, ja blondīne iepriekš vēl būtu dēļ nelaimes biedra skatiena pavirzījusies prom, tad tagad atgrieztos viņam tuvu blakus.

[kukainis ragaini...]

Sajuzdams, ka smiltis zem viņa kājām tā kā kustas, Sigvards apmulsa. Kas ```` te atkal notiek? Kārtējie pesteļi? Nu ````. Puisis nervozi sarāvās un metās skriešus skulptūru sienas virzienā.

[Ungaarijas ragas...]

Sāra.
Sieviete ilgi un dikti klīda pa dārzu, kas izskatījās kā izmiris, kamēr nonāca pie viena vienīga vesela spguļa. Būtībā tas bija vienkāršs stikla taisnstūris cilvēka augumā, kas vertikāli karājās gaisā sprīdi virs zemes.

Endrjū.
Smilšu pulkstenis saira pa atsevišķiem graudiņiem, palika vien lielais rāmis, un sniegpulkstenīte iekrita taisni puiša plaukstās. Ziediņa pieskāriens bija vēss un nelikās, ka tā būtu savītusi. Nākamajā mirklī krāsas sāka bālēt, kamēr apkārt arvien sparīgāk trakoja vējš, dzīdams smiltis visos virzienos…

Simons un Trēla.
Simons redzēja pulkstenī vienīgi smiltis, neko citu.
Smilšu valnis tuksneša malā bija izaudzis jau līdz lieliem apmēriem. Būtu jūra, varētu teikt, ka tur veidojas cunami vilnis, bet te bija tuksnesis…

Sigvards.
Puisim skriešana padevās viegli, kā nekā, viņš devās smilšu plūsmas virzienā un bija sajūta, it kā tās Sigvardu nestu. Skatienam pavērās arvien izmēros pieaugošs smilšu valnis.

[Roviela]

Endrjū sniegpulkstenīti rūpīgi noglabāja sev kabatiņā sirds pusē, lai tam nekas ļauns nenotiktu. Tad paskatījās apkārt. Kur te tāds vējš? Un kur ir Amanda? Un džine?

[kukainis ragaini...]

Apkārt vien smiltis un smiltis.. Sigvarda mērķis bija uzskriet tajā kalnā, no augšas varbūt varēs ko ieraudzīt, tāpēc viņš tikai pielika soli, lai pēc iespējas ātrāk nokļūtu smilšu kalnā.

[Pūķēns Sāra]

Trēla turpināja blisināties. Nebija skaidrs, ko darīt un vispār viņai viss šis arvien vairāk un vairāk apnika, pieriebās un, galvenokārt, biedēja. Smilšu cunami, tieši tas, ko vajag! Interesanti zem šādām smiltīm mēs ilgāk saglabāsimies vai sadalīšanās process būs ātrāks? Tā vien gribējās atzīt, ka Simona doma sasist pulksteni bija pati labākā no pieejamākiem variantiem.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Vējš bija kā uz burvju mājienu pazudis, toties kaut kur blakus, kāds neciešami skaļi čirkstēja. Puisis bija uzradies džungļu vidū — pāri viņam stiepās kāda krūma zari, kas bija kā nosēti skaistiem oranžsarkaniem ziediem, priekšā rēgojās dobe ar aslaipanām, oranžiem ziediem ziedošām puķēm.

Simons un Trēla.
No sienas puses šurp vēlās milzīgs smilšu vilnis trīststāvu mājas augumā, gatavodamies aprakt sīkos cilvēciņus. Abi vēl sajuta, kā viņiem garām aizbrāžas spēcīga vēja brāzma, kad viss noklusa. Varēja tikai pilnīgā klusumā vērot skatu, kā smilšu vilnis gāžas pār viņiem, bet tad, kā atdūries pret neradzamu sienu, gaisā sašķīst. Pār Simonu un Trēlu, neskarot viņus, nolija smilšu lietus — izrādījās, ka abus, līdz ar pulksteni, tiešām ieskauj neredzama siena, kā kupols.

Sigvards.
Kalnā neuzdevās uzskriet, jo tas pats, kā milzu vilnis devās puisim pretī, satverot viņu un brīdi mētājot gaisā uz savas muguras, pēc tam atkal ieraujot sevī iekšā. Viss varēja beigties slikti, ja vienā brīdī Sigvardu nebūtu ieskāvis tāds kā gaisa burbulis, kas kā gumijas bumbiņa atsitās no smiltīm, kamēr vienā brīdī cunami beidzās un puisis palika guļam pa pusei ierakts smiltīs, joprojām gaisa burbuļa ieskauts.

[Roviela]

Tā... te nebija ne Amandas, ne džines, te bija džungļi!
Droši vien, nākamais dārzs, Endrjū nodomāja.
Viņš uzmanīgi apskatījās apkārt, nemēģinot noplūkt puķes, drīzāk no tām izvairoties. Ja nu tās lapas tiešām ir tik asas kā izskatās? Sagriezties negribējās.
Puisis devās dārza izpētes gājienā cerot, ka te nemitinās tīģeri. Vai jaguāri. Ej nu un visus tos kaķus atšķir!

[kukainis ragaini...]

Tikai mieru. Tikai mieru. Taču savaldīšanās ne tuvu nebija Sigvarda stiprā puse, un viņš panikā sāka kārpīties ārā no smiltīm, ik pa brīdim skaļi iebrēkdamies. Tie nebija palīgā saucieni, bet neartikulētas skaņas. Kas ellē te notiek? ````!