Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Pārslēgt uz: Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Lineārais+

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū un Amanda.
— Gadu? Varbūt, kad snaud, tad nemani, kā laiks iet. Ārpus sētas nevar izkļūt, vismaz ne šeit, — briedis lēnām pakustināja ausi, it kā to izlocīdams.
Atbildot Amandai brieža balsī jautās labvēlīgs uzjautrinājums: — Vientuļš? Šeit? Tādā sabiedrībā nav iespējams justies vientuļi, sevišķi, ja jāpieskata, lai viņi pārlieku viens otram nenodara pāri.
Turklāt man jau nav šeit jāstāv visu laiku.
To pateicis briedis, lēnām un tā kā stīvi paspēra pāris soļus uz priekšu un apgriezās, lai atkal varētu vērot abus cilvēkus.

[Roviela]

- Laba doma. Ar nagu vīlīti var patīrīt visādas nelīdzenākas vietas, kam tāpat netiek klāt, - puisis atsaucās.
Briedis tagad bija notīrīts, cik vien labi var notīrīt vienu statuju, ja nav, ar ko to izdarīt, kā tikai paša rokas. Jā, un vēl nagu vīlīte un šalle.

- Te nevar, to es redzu, bet mēs te kautkā ienācām, tātad kaut kā var tikt arī ārā, - Endrjū loģiski secināja.
- Ne noteikti pa to pašu vietu, kā iekšā.
Tālākais bija mazliet nesaprotams:
- Kas - viņi?

Šo rakstu rediģēja Roviela: 15.10.2008 10:39

[kukainis ragaini...]

Sasodīts, kas šeit notiek! Brīdi Sigvards apdomājās, tad izvilka no kabatas kabatlakatiņu un kārtīgi piesēja to pie plūmju zariem. Drošs paliek nedrošs, katram gadījumam šo vietu viņš gribēja paturēt atmiņā.
Pēc tam viņš pagriezās pa labi un rāmā solī slāja gar žogu, vērodams, vai neparādīsies kādi vārti, varbūt tuvu žogam augošs koks vai vienkārši pārkāpjama vieta.

Šo rakstu rediģēja kukainis ragainis: 15.10.2008 10:44

[Massacre]

Uzietā taciņa izskatījās daudzsološi, turklāt bija varen nomīta, tātad veda kaut kur, kur visiem ļoti patika, vai tieši otrādi nepatika, bet kāda atšķirība? Sāra ļāvās taciņas nemanāmajam aicinājumam un devās tik uz priekšu, vērojot apkārtni un taciņas maršrutu.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 15.10.2008 10:59

[essy]

Viņi? Nenodara pāri? Kas tie tādi viņi ir? Amanda ar bailēm skatienā apvaicājās briedim.
Cik labi, ka mēs šeit esam divatā.
Neapzināti viņa paslēpās aiz Endrjū un ieplestām acīm raudzījās apkārt. Es sāku justies neomulīgi viņa atzinās puisim.
Tomēr skats uz briedi viņu fascinēja. Tāds stalts un cēls dzīvnieks...un tik tuvu..

[Mattiass]

Simons vīlies atslāba.

— Kā parasti. Vai domājat no šejienes izkļūt? Ja jā, tad es labprāt dotos jums līdzi — gana ilgi jau esmu še nomarinējies.

[Roviela]

Endrjū ar kreiso roku apķēra meitenes vidukli un piespieda sev pie sāniem. Tas nepavisam nebija tāds žests, kas prasītos turpināt ar skūpstu, nē, tas bija sargājoši.
- Nebaidies tik ļoti! - viņš mierināja.
- Mazliet burvestīgs parks, tam piekrītu, bet vienā mežonīgā lielas pils parkā ir bīstamāk.
Puisis par to bija pārliecināts. Kaut vai briedis - oho! tu tikai pamēģini vienam īstam žuburainam staltradzim pieiet tuvumā, tad uzreiz zināsi, kur vēži ziemo.

Rīts bija visai jauks un silts, un bija pagājis tāds laiciņš, kopš Endrjū bija ko ēdis. Viņam gribējās dzert.
- Zarugalva, vai jūs nezināt, kur te būtu kāds avotiņš vai strūklaka, vai kas tāds? Dzert gribās.

[Juliette]

Dmitrijs noplātīja rokas.
Racionālisms parasti ir mana spēcīgā puse, bet šeit nu esmu pavisam apjucis. Viņš atkal izbraucīja pirkstus caur garajām, melnajām krēpēm.
Uz kurieni mēs šeit varam doties? Un vispār - jokaini kādu vēl te sastapt. Kas šīs ir par maģiskām spēlītēm? Kurā brīdī bija jāsāk justies neomulīgi?
Viņš uzšāva ar plaukstu sev pa pieri un ar aizdomām uzlūkoja Simonu.

[essy]

Amandai skudriņas skrēja pār muguru. Lai arī Endrjū balss skanēja nomierinoši, tomēr viss apkārt esošais un notiekošais darīja savu. Viņai BIJA bail…un tur neko nevarēja padarīt pat Endrjū sargājošais žests.
Man ir bail tik un tā, bet paldies, viņa uzsmaidīja puisim. Jā, kad Endrjū pavaicāja briedim par ūdeni, arī Amanda sajuta, ka viņas mute ir izkaltusi. Interesanti, bet man ir tā krūze, no kuras dzēru tēju. Ar to būtu ērti arī pasmelt ūdeni no avotiņa, meitene nosmējās.
Ak…neviens manis rakstīts romāns nestāv blakus īstenībai. viņa pavērās uz briedi.

[Mattiass]

— Neomulīgi vajadzēja sākt justies brīdī, kad nolēmāt atsaukties uz sludinājumu, — Simons savilka skarbu sejas izteiksmi, — Šīs te abas māsiņas mazlietiņ buras un viņu sencīši ir būrušies vēl trakāk. Šie dārzi ir apburti. Un jūs iekritāt.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū un Amanda.
— Viņi? Ak, gaisa jaucēji, nodarīs pāri tikai tad, ja jūs viņus apvainosiet, nu vismaz vienu no viņiem. Tas otrs ir pārāk nelīdzsvarots, — briedis nopūtās, it kā runa būtu par diviem rakarīgiem bērneļiem. — Paldies, ziniet tās skudras makten kutināja.
— Strūklaku varam pameklēt, — briedis priecīgi attrauca un lēnām iedevās krūmos.

Sigvards gāja kādas desmit minūtes līdz ieraudzīja tādām pat akmens plāksnēm klātu celiņu, kas atdalījās no tā, pa kuru viņš gāja un ievijās dziļāk parkā.

[Juliette]

Bet kā jūs to visu zināt? Un kādēļ pats šeit atrodaties, ja kopā mēs neatnācām?
Dmi savaldīšanās spējas bija gājušas mazumā. Viņš pacēla pirkstu uz troļļa statujas pusi.
Un. Tā. Statuja. Mani. Uztrauc.

[Roviela]

Endrjū palaida vaļā jauno sievieti un, mazliet neizpratnē uz viņu paskatījies un paraustījis plecus sekoja briedim. Par savu pēdu slapjumu vai sausumu viņš neuztraucās - ne jau lakādas kurpes bija uzvilktas par godu darba intervijai.
Viņš panāca briedi.
- Lūdzu! - tas bija par skudrām.
- Vai jūs mums parādīsiet, kuri ir tie viņi? Negribētos nejauši apvainot.

[Mattiass]

— Tādas te visas, — Simons paraustīja plecus un turpināja krietni sarkastiskākā tonī, — tev atliek tikai samierināties. Man bija pietiekami daudz laika, lai šo dārzu izpētīt tuvāk, nekā gribētos. Patiesībā es te esmu pavadījis tik daudz laika, ka jau sāku alkt pēc pārmaiņām. Nonācu šeit nejauši, tā teikt, garāmskrienot, tās divas mаitаs burdamās ierāva, laikam taču, lai paņirgāties. Nu nekas, kad es tikšu ārā… — Simona vēlme izrēķināties ar Arfeju un Efiju bija nepārprotama.

[Juliette]

Paturi savu sarkasmu pie sevis. Vīrietis aizkaitināti atbildēja.
Baigais nazis atradies. Viņš pie sevis nodomāja.
Nu, ja jau tu esi iepazinis šo dārzu tik labi kā apgalvo, tev būs vairāk nojausmas, uz kuru pusi mums tagad vajadzētu doties. Vai kā rīkoties.

[Mattiass]

— Kā tad, — Simons neatkāpās un atbildēja tādā pat tonī, — pats baigais dūzis. Daudz izrunāsies, tā arī paliksi duraks un āksts, kāds biji jau no sākuma.
Viņš pievērsās Trēlai.
— Dārgā dāma, ja jūs neesat pārāk pieķērusies šim augstprātīgajam jaunietim, es labprāt jūs pavadītu un aprunātos par iespējām tikt no šejienes projām.

[Pūķēns Sāra]

Trēla no malas nolūkojās abu vīriešu strīdiņā, kas bija viegli teikt - savāds, un Simons izrāva tādus Dmitrija sacītos vārdus, kuri, piemēram viņai, nebija dzirdami. Toties arī šajā sarunā tika atklāti daži fakti, kas negāja pa labu dūšai, bet ko tur...
-Jūs par Dmitriju?- gaišmate pārjautāja, palūkojoties uz Dmi blakus un viņam uzsmaidot, kad paspēra soli tuvāk Dmitrijam un viegli aizskāra jaunekļa roku. Protams, ka šis jaunais cilvēks - Dmitrijs, bija tik pat svešs kā vīriņš melnajā uzvalkā, bet bija viena atšķirība - viņa zināja, ka arī Dmitrijs nāk no tās pašas pasaules kur viņa un viņi kopā te bija nonākuši - burvju dārzā, bet kā varēja zināt, ka Simons saka patiesību? -Varbūt mēs visi trīs varētu doties un mierīgi aprunāties? Trīs galvas tomēr ir gudrāks par divām,- Trēla nu silti smaidīja Simonam, cerot, ka tas piekritīs.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 15.10.2008 20:13

[Juliette]

Jo jums ir ļoti liela nojausma par to, kāds es vispār esmu. Viņš pasmīnēja. Augstprātība pa visiem caurumiem lien ārā kā no tāda sietiņa.
Dmitrijs pievērsa jau manāmi izmisušas acis Trēlai.
Apklusini šo uzpūtušos tefteli, saulīt. Jebkurā gadījumā mums jāiet visiem kopā. Pazibēja domas.

[Ungaarijas ragas...]

Taciņa Sāru ieveda pavisam dziļi parkā, krūmi kļuva biezāki, koku lapotnes saslēdzās ciešāk. Koku galotnēs rotaļājās vējš, vai varbūt tie bija maldi un koki vienkārši sarunājās savā starpā? Taciņa kļuva arvien grūtāk saskatāma, kamēr noveda pie krūmu ieskauta dīķīša, vai pareizāk pie tā atliekām. Tagad tur bija izrakņāta šķidru dūņu bedre.

Dmitrijs, Simons un Trēla izdzirdēja vecišķu balsi — Trollis skatījās uz Simonu ar kūju rādīdams uz Dmitriju: — Tas. Cilvēks. Satrauc. Mani.
Un tad viņš palaida čekstošu sīku smiekliņu, likdams šaubīties par savas inteliģences līmeni.

Endrjū un Amanda.
Briedis lēnam un stīvi soļoja uz priekšu, taisni cauri krūmiem, līkumoja gar kokiem, vezdams abus cilvēkus arvien dziļāk parkā. Kaut kur kokos gavilējoši ievidžinājās iepriekš dzirdētais putnelis.

[Mattiass]

— Cilvēki vispār ir savdabīgi, — Simons jautri pameta ar aci trollim. — Jo īpaši šis. Kā saka, katrs ar savu viķeri. Bet, kad nonāk galā, tad gan visi pēc vienas šnites.

— Kāds gardēdis, — viņš turpināja uzjautrināties, — irdenā klimpa. Lai nu kā, Dmitrij, pievaldiet savas domas, tās šobrīd ir tik izteiktas, ka es tās bez maz vai dzirdu.

— Protams, jaunkundz, — Simons Trēlai pat galanti viegli paklanījās, — ja tāda ir jūsu vēlēšanās. Šo — pirmo — dārzu es lieliski pārzinu.