Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Roviela]

- Es nezinu, kā uzbūvēti šie. Jāapskatās! - Endrjū ieteicās.
- Ir tādi, kuros apgriežamais centrs iestiprināts ar asi rāmī, un tos pagriezt, pat tik lielus, nav īpaši grūti. Toties, ja pulkstenis ir tāds, kā tie, maziņie, kurus izmanto olas vārot, kad griež otrādi visu pulkstentiņu, tad bez laipnas džines palīdzības mums neiztikt.

[kukainis ragaini...]

Ohõ! Beidzot viens spogulis, kurā var nopētīt sevi! Nabaga ērkšķu krūms tika pagalam iznīdēts, jo Sigvardam taču vajadzēja vietu, kur izgrozīties.

Viņš pakāpās soli nost un kārtīgi nopētīja jauno kārtu spogulī. Žēl ka te nebija vēļ kāsd pieejams - kaut gan, bija gan. Sigvards atgriezās uz taciņas, pacēla pirmīt nomesto sopguļa lausku un atgriezās pie veselā spoguļa. Tagad viņš mēģināja apskatīt sevi no aizmugures.

[Ungaarijas ragas...]

Amanada un Endrjū.
Izskatījās, ka šis pulkstenis atbilda pirmajam Endrjū aprakstītajam variantam.

Sigvards
Arī no aizmugures Sigvards izskatījās pēc sevis, tikai tā iešķībi skatoties likās, ka spoguļa virsma tā kā trīsuļo. Apmēram kā karsts gaiss virs asfalta.

[Roviela]

Puisis apbrida apkārt lielajam pulkstenim skatoties, kā tas konstruēts.
Tad mēģināja pastumt vidusdaļu - kustās, vai nekustās? varēs apgriezt otrādi vai nevarēs?

[Pūķēns Sāra]

Trēla samazināja ātrumu, kad pamanīja tauriņu, bet kad saprata, ka tas ir viens un nekā cita nav, vispār apstājās un vīlusies atlaida Simona roku. Vēl ar cerīgu skatienu viņa palūkojās apkārt, vēloties ieraudzīt Kaut ko. Mirkli skatiens pārslīdēja arī pāri Simonam, bet acīm redzot viņš nebija Kaut kas, jo jau garlaikoti Trēla uzlūkoja tauriņu.
Daba un dzīvnieki bija skaisti, tāpat pārītis kukaiņi kā šāda tipa lidoņi, bet nekas interesants taureņos nebija kā akls daiļums un tā bija viena no garlaicīgākajām lietām gaišmates garlaicības tabulā.

[Mattiass]

Kad Simons tika palaists vaļā, viņā izmantoja iespēju, tieši otrādi, pielikt soli. Viņam gribējās iespējami ātrāk šeit visu izpētīt un, ellē ratā, pamest šo nožēlojamo vietu.

Tika pievērsta uzmanība katram potenciāli noderīgam sīkumam, kas nebija saplīsis spogulis.

[essy]

Ceru, ka Tev izdosies. Amanda tomēr nostājās mazliet drošākā attālumā, lai netraucētu Endrjū darboties. Bet tajā pašā laikā - pietiekami tuvu, lai noķertu, ja nu viņš atkal taisās izgaist.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū un Amanda.
Pietika jau ar vieglāko Endrjū pieskārienu, lai pulksteņa vidusdaļa sāktu lēnām sasvērties. Tas notika pilnīgā klusumā un gana ātri, lai brīdī, kad cilvēks ir pagriezis tam muguru, to varētu palaist garām.
Brīdi pirms pulkstenis bija pilnībā apgriezies un smiltis sakritušas virs šaurās vidusdaļas, pa kuru sīkā tērcītē sāka plūst apakšējā daļā, Amanda starp to dzeltenajiem graudiņiem pamanīja pavīdam kaut ko dzīvespriecīgi zaļi baltu, pirms tas tika no jauna paslēpts smiltīs.

Trēla un Simons.
Vienīgais ievērības cienīgais sīkums bija dzeltenais tauriņš, kurš tagad steigšus plivinājās starp krūmiem prom, it kā censtos pēc iespējas ātrāk pazust no šo divu redzesloka.

[Mattiass]

Tas, saprotams, momentā piesaistīja Simona uzmanību (no kura jau kādu laiku neviens nebija mucis, kaut arī senāk tā bija ikdiena, un šī bija patīkama pārmaiņa), kurš metās tauriņam pakaļ.

[Pūķēns Sāra]

Trēla nebija novērsusi skatienu no taureņa, bet kad tas sāka lidināties prom, prātā nebija doma tam sekot, ko gan darīja Simons. Nopūtusies, viņa nolūkojās pakaļ vīrietim, pirms steidzās viņa pa pēdām.

[kukainis ragaini...]

Trīsuļojošā spoguļa virsma Sigvardu diez ko neinteresēja, toties tas, ka ar lauskas palīdzību īsti labi sevi apskatīt tomēr neizdodas, gan. Un vispār, jocīgi, viņš bija gatavs derēt uz savu jauno jaku, ka tas spogulis, no kura bija šitā lauska, bija no tiem greizajiem.
Nu, ````, viņš klusi pie sevis nomurmināja un pagriezās pret spoguli ar seju. Nevarēja saprast, kas, tas spogulis lēnām iztvaiko? Te jau viskautkas var būt. Sigvards piebakstīja spogulim ar zābaka purngalu, bet tā vieglītēm, stiklu saplēst nebija viņa mērķis, tikai pārliecināties, ka tas tiešām ir stikls.

[Ungaarijas ragas...]

Simons un Trēla.
Tauriņš tik tiešām bēga un Simons paguva vien pamanīt, kā koši dzeltenais lidonis pazūd krūmos. Pieejot tuvāk atklājās, ka tur ir paslēpies viens pavisam vesels spogulis. Spogulis, kurš rādīja Trēlu viņas pašas izskatā, bet Simons atkal redzēja sevi tērptu iecienītajā darba uzvalkā. Laikam lieki piebilst, ka tauriņš vairs nekur nebija redzams.

Sigvards.
Zābaka purngals iegrima spogulī kā ūdens virsmā atstājot pēc sevis virmojošus apļus.

[Pūķēns Sāra]

Ieraugot spoguli, Trēlas seja apmācās, no tās pazūdot visai neķītri uzjautrinošam smīnam. Sieviete novaldīja nopūtu - dzeltenais lopiņs bija pazudis un tas vien nozīmēja, ka viņai nebija taisnība.
Satvērusi Simona roku, vina nolēma patēlot īstāko dumiķi un sniedzās uz spogula pusi, pieņemot iespēju, ka tā virsma nav kā standarta spogulim.

[Ungaarijas ragas...]

Trēla un Simons.
Sievietes pieņēmums izrādījās visnotaļ pareizs. Pieskaroties spoguļa virsmai sajūtas bija kā iebāžot roku sausā šķidrumā (ja vispār kādreiz kaut ko tādu ir nācies darīt).

[Roviela]

Pulkstenis pagriezās tik viegli, ka Endrjū nevilšus paspēra pussolīti atpakaļ un gandrīz paklupa - šāda pagriešanās izskatījās mazliet bīstami.
Aizņemts ar līdzsvara atgūšanu, viņš neko citu īpašu pulkstenī nepamanīja.

[Mattiass]

To redzēdams, Simons jau ar ierastu kustību apņēma Trēlu.

[Pūķēns Sāra]

Trēla vīrietim veltīja nelielu skatienu, Vīrieši... pat šādās situācijās nevar savaldīt rokas, kad turpināja doties dziļāk spogulī, pirms tam dziļāk ievelkot gaisu.

[Ungaarijas ragas...]

Trēla un Simons.
Nākamajā brīdī aukstumu nomainīja karstums, tāds, kāds varētu būt tuksnesī.
Gar acīm ņirbēja saule, kuras stari triecās pret dzeltenām tuksneša smiltīm. Aiz muguras slējās masīvu smilšakmens skulptūru siena, priekšā, gabaliņu tālāk rēgojās masīvs smilšu pulkstenis, augstumā uz trim metriem, blakus zemākam smilšu pauguram. Šīs divas lietas arī aizsedza skatienu tālāk.

Sigvards.
Zābaka purngals viegli iegrima spoguļa virsmā, it kā tur nebūtu stikla, bet kaut kāda šķidra viela.

Endrjū un Amanda. [OOC: Atļaušos mazliet aizvietot Amandu.]
— Tur kaut kas bija! Redzēji? — Amanda iesaucās un sāka skatīties uz pulkstenī birstošajām smiltīm, cerēdama atkal ieraudzīt zaļumu. Viņa pat nepamanīja, kā Endrjū paklūp.
Pie Jašmas pāri tuksnesim plivinājās koši dzeltens tauriņš, steidzīgi, raustīgā gaitā, itin kā vējš to dzītu uz priekšu, neļaujot lidonim pārvietoties kārtīgi.

[Roviela]

- Nē! - Endrjū atsaucās, atkal stabili nostājoties uz kājām.
Bet viņš nekavēja laiku, cenšoties apstādināt pulksteni.
- Jašma! Cienījamā džine! - puisis apskatījās, kur atrodas burve, reizē ieraugot dzelteno tauriņu. Ō! viņš nodomāja, arī Alfeja ir klāt!
- Sveiciens dzeltenajiem tauriņiem! - viņš uzsauca lidonim, pareizāk, lidonei, tad atkal džinei.
- Cienījamā džine! Tur, smilšu pulkstenī ir kaut kas, kas nav smiltis, Amanda vēlētos to lietu apskatīt, vai jūs nevarētu palīdzēt?

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū un Amanda.
Tauriņš pievirpuļoja džinei klāt, iesēdies džines matos, kukainis sakļāva spārnus un palika mierīgi sēžam un vērojam pasauli savām lielajām acīm.
— Es nespēju ietekmēt laika plūsmas gaitu, — Jašma neizdibināmi paraudzījās Endrjū, — Tas izjauktu kārtību.