Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Roviela]

- Ja es vēl zinātu, kur te ir ziemeļi, dienvidi, austrumi vai rietumi, - puisis pasmējās.
- Labāk saki, kur tu redzi kaut ko tādu, ko vērts apskatīt, un tad iesim uz turieni.

[essy]

Tur kaut kur atpakaļ bija lieli mūri. Amanda pagriezās atpakaļ. Domā, ka mums jāiet uz tiem pa manām pēdām atpakaļ? Jo uz citām pusēm ir tikai tuksnesis.

[Roviela]

- Jā, kad uzrados, arī redzēju kaut ko līdzīgu skulptūru sienai, - Endrjū atcerējās.
- Bet neizpētīju, kas tur ir. Kad gāju turp, aizķēros aiz lampas. Un vēl bija smilšu pulksteņi. Tos Tu neredzēji?

[essy]

Tos gan nepiefiksēju Amanda atzinās. Bet varbūt paberzē lampu vēlreiz un izsauc džini, lai viņa vismaz Tev tās rozes un dārzu paņem nost?

[Roviela]

- Viņa tāpat nedara neko tā, kā es saku, galīgi neprasmīga džine, - Endrjū žēlojās. - Kāda jēga?
Tad pasmaidīja.
- Mazliet vēlāk. Gribu papētīt, cik tālu viņas uzburtā ilūzija darbojas.

[essy]

Varbūt man izdotos no viņas kaut ko izdabūt. Amanda cerīgi ieteicās. Bet nu labi. Tad iesim meklēt tos pulksteņus pie mūriem. Un viņa pagriezās atpakaļ pa savām pēdām, cerot, ka Endrjū viņai sekos.

[Roviela]

- Ā! Tu pati gribēji pamēģināt? Es uzreiz nesapratu, piedod, - Endrjū atvainojās.
Viņš izvilka lampu no kabatas.
- Lūdzu, berzē un mēģini!

[essy]

Pussolī Amanda pagriezās atpakaļ. Nu ko. Lai sākas eksperiments! viņa iesmējās un paņēma lampu, sākot to berzēt, Varbūt, kamēr es lampu berzēju, turpinam iet? Laika taupības nolūkos, tā sacīt!

[Mattiass]

— Tu sāki teikt kaut ko par izeju no dārza, — atgādinādams vecenei sarunu, Simons domās lūdzās visvareno pirmsenci, lai dāvā viņam pacietību.

[Ungaarijas ragas...]

Sāra.
— Mūsu māte, mīļumiņ, mūsu māte, — spoguļattēls pasmīnēja, — tu domā, ka es te kaut kāds piedēklis, vai?

Trēla un Simons.
Trēlai, paldies pirmsencim, riņķa degunā nebija.
— Jā? — večiņa sarauca uzacis, it kā kaut ko mēģinātu intesīvi atcerēties.

Amanda un Endrjū.
Vēl pussolis un Amanda būtu iegājusi kokā.
No lampas izvirpuļoja tā pati džine, kura, izlikdamās neredzam Endrjū, paklanījās Amandai un medussaldā balsī nodziedāja: — Esmu Tavā rīcībā, manu pavēlniec! Ko vēlēsies?

[essy]

Amanda sāka smaidīt vēl platāk, kad ieraudzīja džini. Sveicināta, džine. Kā man Tevi vārdā godāt? viņa pakniksēja džines virzienā. Redzi, mums ir problēma, viņa norādīja uz sevi un Endrjū. Mēs šo pasauli redzam atšķirīgu. Vai Tu nebūtu tik laipna un neizdarītu tā, ka mēs abi redzam vienādi?
Amanda cerēja, ka tas būs pareizais ceļš.

[Massacre]

"Jā, tu esi kaut kas nesaprotams, gluži kā Harijs Poters, kurš daudzsulu mikstūras iedarbībā ir kļuvis par mani vai Drako Malfoju." Sāra speciāli salīdzināja ar kaut ko tādu, ko šis spogulis varētu apjukt dzirdot. A, ja nepajuks, tad sapratīs par ko viņa te runā.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 13.02.2009 19:34

[Mattiass]

— Izeja. No. Dārza, — Simons pacietīgi atkārtoja tā, ka tikai pilnīgs celms nevarētu saprast. Rokas sažņaudza koceni. Nesasit spoguli. Nesasit spoguli.

[Ungaarijas ragas...]

Amanda un Endrjū.
— Jašma, pavēlniec, — džine paklanījās, — Tiks izpildīts, pavēlniec!
Džine gaisā izslējās un izdarīja ar rokām apļveida kustību, it kā vēlētos savākt pie sevis vai visu pasauli. Tai brīdī Endrjū ieraudzīja, kā košais dārzs sāk deformēties, sagriezties viņa acu priekšā virpulī, kas ieplūda džinē.
Tagad puisis atkal redzēja tuksnesi, tikai ar smilšu uzkalniem un bez smilšu pulksteņiem.
— Vai tā būs labi, pavēlniec?

Sāra.
— Un tu esi Hariju Poteru pārlasījusies mamzele! — spoguļattēls spīvi atcirta.

Simons un Trēla.
— Kāda dārza? — večiņa neizpratnē pamirkšķināja acis un pavērās apkārt, it kā pirmo reizi redzētu šo vietu.

[Massacre]

Sāra sirsnīgi iesmējās. Mamzele! Cik ilg laiks pagājis kopš viņu tā nosauca! Skaisti.

"Labi, Sāra, pastāsti, kā es Tev varu palīdzēt? Kā Tev te iet un kāpēc Tu esi iekš spoguļa?"

[Mattiass]

— Tu… — Simonam pa nāsīm izgaroja dūmu vērpete aiz niknuma, viņš atvāza savu koceni un trieca to pret spoguli.
— Šiza!
Aplūkodams padarīto darbu, viņš gandarīti nosmējās, un pagriezās pret Trēlu, lai gida balsī piebilstu:
— Man domāt, varam doties tālāk, te vairs nav ko redzēt.

[Ungaarijas ragas...]

Simons un Trēla.
Brīdī, kad Simons trieca savu koceni pret spoguli, večiņa izbīlī iebrēcās un novēlās vēkšpēdiņ, no sitiena vietas ar sīkiem krakšķiem aizvijās sīkas plaisiņas pa visu spoguļa virsmu. Nākamajā brīdi spogulis sasprāga un sīkas stikla šķembas aizlidoja uz visām pusēm, palika tikai tukšs rāmis. Vēl pēc mirkļa sasprāga blakus esošie spoguļi, un vēl pēc mirkļa spoguļu plīšanas troksnis bija dzirdams visapkārt un dārzs piebira stikla šķembām.

Sāra.
— Es iekš spoguļa? Ha, ha, ha, — pilnā kaklā iesmējās otra Sāra un novicināja gaisā pavārnīcu. Taču jau nākamajā brīdi īstā Sāra izdzirdēja klusus krakšķus, kam sekoja tāds kā plīšanas troksnis. Netālu no sievietes saplīsa vairāki spoguļi. Arī tas, pie kura viņa stāvēja saplaisāja un mirkli vēlāk, spoguļattēlam šausmās iekliedzoties, saplīsa sīkos gabaliņos.

[Massacre]

"Kas par idiotismu?" Sāra iekliedzās tad, kad bija pamanījusi, ka spoguļi saplīst lauskās un apskatījās kas notiek apkārt un kāpēc kaut kas tāds ir noticis. Pie reizes viņa meklēja kādu lielāku un smukāku, ka arī asāku, stikla lausku vai jauku rāmja daļu, lai tā labi kalpotu par ieroci. Kaut vai lielāko starp visām sīkajām. Viņai bija plāns un no tā Sāra netaisījās atkāpties.

[Roviela]

- Amanda, tagad es redzu visu gandrīz tā, kā bija sākumā. Vēl cienījamā džine pirms tam pabūrās, dzenādama smiltis šurpu, turpu. Sākumā bija trīs smilšu pulksteņi redzami, pēc tam - septiņi, un tad neviena. Un tad bija ilūziju dārzs, - Endrjū komentēja.
- Tagad izskatās pēc stāvokļa, kad neviens pulkstenis nav redzams, bet ne tā, kā bija no paša sākuma, lai gan mēs neesam gluži tajā vietā, bet es tik tālu neaizgāju, lai nebūtu redzams vismaz viens pulkstenis. Viņi bija lieli, apmēram trīsmetrīgi.

[Mattiass]

— Jautri, — Simons nokonstatēja.

— Ejam tālāk?