Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Šitais bija tiešām pagalam ciets rieksts. Nu labi, vienkārši gudrs, bet tāpēc jau viņa kārtis neatklās.
— Ak tu doma, ka nē? — Jašma atkal iesmējās, — Viņi to vēlas, bet ir Džinu brīvības aizsardzības likums, kas ļauj viņiem šādu vēlēšanos neizpildīt. Jā, ir tādi, kas izpilda tikai trīs vēlēšanās, ir tādi, kas izpilda nenoteiktu skaitu, vēl ir tādi, kas kalpo savam pavēlniekam tik ilgi, kamēr atrodas pie viņa.
— Jā, vienmēr, — džine piekrītoši pamāja ar galvu, vismaz kopš es sevi atceros ka džini.
— Kas teicis, ka jums jāstaigā pa dārzu? Kas vainas tuksnesim? Saulīte silda, tu vari ierušināties smiltīs.
Pavēlniek, tev karstumā jau sākušas mirāžas rādīties, es redzu tikai skaistu smilšakmens statuju sienu. Un piedod, pavēlniek, bet šeit jau ir dārzs, tāds kāds tas ir, man ir stingri noliegts to mainīt. Ja nu vienīgi…
Džine uzlidoja augstāk, kritisku skatienu nopētīja smiltis un tad četrreiz sasita plaukstas. Pēc katras reizes sacēlās arvien lielāks vējš, kļuva dzirdama smilšu svīkstēšana tām plūstot. Pēc brītiņa vējš norima, daži no pakalniem bija pazuduši viena vietā, lai uzrastos citā. To vietā rēgojās smilšu pulksteņi. Un tagad ar esošajiem to bija pavisam septiņi.
— Vai tagad būs gana daudz smilšu pulksteņu, pavēlniek? — Jašma paklanījās Endrjū un, ar labi izpildītas vēlēšanās apziņu, uz viņu paskatījās.

Sāra.
Jo ilgāk strādāja, jo kājas palika smagākas, ik pa laikam kaut kur aizķērās, mazie spainīši šļuka no rokām laukā.

Trēla un Simons.
Apkārtne nemainījās — spoguļu siena vienā pusē, apsarmojis un piesnidzis dārzs ar spoguļiem otrā pusē. Ja nu vienīgi mainījās spoguļattēli. Trēla bija nonākusi pie tādiem spoguļiem, kas uzskatīja, ka viņa labi iederētos cirkā. Sievietes atspulgi bija tērpušies gan lauvu dresētāja, gan čūsku dīdītājas, gan klauna kostīmos.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 30.01.2009 12:02

[Roviela]

Endrjū pašūpoja galvu.
- Nē, nav vis labi. Mana vēlēšanās nav izpildīta. Es negribēju, lai jūs, jaunkundz, palielinat smilšu pulksteņu skaitu. Nu, labi, ne palielinat, bet atrušinat. Šis nekādi nav dārzs. Tas ir tuksnesis, kurā džiniem ir cienīgi jābrauc putekļu vērpetē, atsaucoties uz Kiplingu, nevis cilvēkiem jāuzturas.
Viņš bija mazliet sarūgtināts. Nu pagaidi Tu man, Efija!
- Es neuzskatīšu vēlēšanos par izpildītu, ja uz to tiks atbildēts, ka to nevar izdarīt, vai dotas atsauces uz Džinu brīvības aizsardzības likumu vai ko tamlīdzīgu. Izpildīts ir izdarīts tas, kas tiek prasīts. Pat, ja prasa kaut ko noliegtu.
Endrjū mazlietiņ nekaunīgi paskatījās uz džini.

[Massacre]

Sāra apsēdās pie strautiņa atpūsties. Vairāk viņai negribējās. Kājas bija smagas un no tagadējās strādāšanas vairs nebija jēgas. Sieviete nopūtās un iekārtojās apsēsties tā, lai būtu ērt - atspiedusies pret kādu koku, kurš neizskatījās draudīgs un pēkšņi neizdomās šo saķert kā tas dažreiz pasakās notika. Un galu galā šie apburtie dārzi gandrīz vai bija kā pasaka. Dīvaina.

[kukainis ragaini...]

Sigvards bija palicis iepakaļus, jo izsaiņoja un pētīja jauniegūtos apģērba gabalus. Nu ````. Ak tad nav viņa darīšana, no kurienes Simons tos izrāva? No pakaļas izrāva vai? ````, ````, ````!
Ko lai dara, mainīt tik un tā vairs neko nevarēja, tādēļ Sigvards pārģērbās, sabojātās drēbes nevērīgi nometa malā un piegāja pie tuvāk esošā spoguļa kārtīgi apskatīt sevi jaunajā kārtā.

[Mattiass]

Simons, nu jau krietni labākā un miermīlīgākā noskaņojumā nekā vēl pirms brīža gāja uz priekšu, un meklēja iespēju nonākt šī dārza centrā.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Ak tev par daudz smilšu pulksteņu? Ak tev dārzu vajag? džine vēlīgi pasmaidīja, — Kā pavēlnieks vēlas!
Paklanījusies Jašma sasita trīs reizes plaukstas. Pēc pirmās reizes sacēlās pamatīga smilšu vētra pieputinot Endrjū drēbes un matus un acis un muti (ja vien nepievēra) ar smiltīm. Pēc otrās reizes vētra norima, tikai smilšu pulksteņi vairs nebija redzami. Pēc trešās reizes no smiltīm sāka spraukties laukā zaļi asni. Daži acumirkļi un tuksnesis bija pārklāts ar reibinoši smaržojošiem rožu un visādu citādu puķu krūmiem, starp tiem stiepās gludas taciņas. Citur vijās dzīvespriecīgi čalojoši strautiņi, kuru malās auga augļu koki, pilni neredzētu augļu. To zari liecās pār strautiņiem sargājot tos no saules un zem tiem auga mīksta, zaļa zālīte.
Džine ērti iekārtojās zem sevis izaugušā dzeltenu rožu krūmā un nevainīgi aprasījās: — Vai tā nu būs labi, mans pavēlniek?

Sāra. OOC: Tur bija tikai gar malu asas mežrozītes un visur citur magones. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/biggrin.gif)
Sārai laikam bija rādījies tas koks, jo kā gan citādi viņa būtu nevis ar muguru atslīgusi pret stumbru, bet gan novēlusies vēkšpēdiņ. Bet tas jau vairs nav svarīgi, jo vēl pēc brīža viņa jau bija atkal aizmigusi.
Tāpēc sieviete neredzēja, kā pienāk mazais rūķītis, viegli pagroza galvu, pasmaida un noņēmis cepuri no galvas, sāk bārstīt pār viņu sudrabainus putekļus. Sāra tikai pēc kāda ilgāka brīža sāka sajust neomulīgu vēsumu.

Sigvards.
Puisis spogulī izskatījās vienkārši drausmīgi — jaunā drēbju kārta noplīsusi, apaviem zoles atiezušās, cik vien platā smaidā iespējams, mati izspūruši un piekvēpuši un seja arī gandrīz vai melna no sodrējiem. Likās, ka Sigvards būtu bijis ar galvu pa priekšu iebāzts skurstenī.

Simons un Trēla.
Izrādījās, ka dārza centru nebija viegli atrast, taciņas vijās un samudžinājās, tās no ieskāva spoguļi un dažreiz izrādījās, ka abi ir vienkārši izmetuši apli un nonākuši turpat, kur bija kādu brīdi atpakaļ.
Vienā tādā reizē viņi izdirda balsi, kas nāca no senlaicīga spoguļa:
— Kur tad nu, mīļie bērniņi, tā skrienat!

[Roviela]

Endrjū piecēlās un nopurinājās kā tāds pūdelis.
- Mazliet labāk jau ir, - viņš tēloti visžēlīgā tonī noteica, - šis krāšņums labi piestāv tev. Man tas ir par košu. Es te neiederos. Jā, godīgi - skaisti ir gan, pat pārlieku. Man vairāk pa prātam ir mērenāks, pieticīgāks skaistums. Tāds, kādi ir Anglijas vecie dārzi.
- Nu labi! - viņš uzsmaidīja džinei.
- Uzskatīsim, ka pirmā vēlēšanās ir izpildīta.

Viņš izmantoja strautiņu, lai beidzot kārtīgi nomazgātu rokas, seju un lai padzertos. Un paskatījās apkārt - vai kur neredz kādu lapeni? Šāds autrumnieciski krāšņs dārzs, un te lai nebūtu lapenes ar dīvāniem, kuros ir daudz spilvenu?

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Pēc laba brīža klaiņošanas Endrjū atrada savu kāroto lapeni, kur viņu gaidīja omulīga paskata sarkans dīvāns ar dažiem raibiem spilveniem, kam stūru galos bija koši dzelteni pušķīši.
Džine gan nez kāpēc puisim nesekoja un palika guļam starp dzeltenajiem rožu ziediem.

[Roviela]

Endrjū brīdi pavērās uz spilveniem, tad nāca atpakaļ pie džines.
Lampa stāvēja kā pie strauta nolikta. Puisis pieliecās un to pacēla.
- Kur viņa palika? Vai man, pirms kaut ko vēlos, jātrin lampa? - viņš pavaicāja nevēršoties tieši pie džines, ar vienu pirkstu mazliet paberzējot metālu.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 02.02.2009 14:10

[Pūķēns Sāra]

Balss nobiedēja un Trēla paspēja pēdējā brīdī sevi notvert, lai nesaskartos ar zemi zem kājām.
Vispirms sakārtodama savu strauji skrejošo sirdi un jautājoši palūkodamās Simona virzienā, gaišmate skanoši atbildēja balsij, -Skriet jau neskrienam, vienkārši ejam un lūkojam, kas pa vietu un kā var tikt tālāk.- Atbildot, Trēla centās atrast personu, kas bija viņus uzrunājusi.

[essy]

Amanda jau labu laiciņu bija klīdusi pa spoguļu pasauli, ik katrā skatot savu atspulgu un pieskaroties spogulim. Kā to bija redzējusi darot Endrjū. Tā viņa bija nogājusi visu ceļu atpakaļ līdz pat tai vietai, kuru viņa atcerējās kā pirmo ieraudzīto spoguli pēc ierašanās no salamandrām un ugunskura. Diezi kā tad Endrjū sokas un vai viņš maz par mani iedomā? viņa pie sevis domāja, pieskaroties spoguļa virsmai. Amandas sirdī gailēja cerību liesmiņa - ka nu šis būs tas īstais, vienīgais spogulis.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Džine laiski pavēra vienu aci un noprasīja: — Kāda viņa un kur? Un nē, vienkārši jāvēlas, citādi lampā vēl caurumu iztrīsi.

Amanda.
Jā, šis bija viņas spogulis, spogulis, kurā Amanda beidzot izskatījās pēc sevis pašas. Tā virsma pavisam viegliņām trīsēja.
Pieskaroties stiklam, apkārtne sāka bālēt un palika arvien siltāk. Drīz vien Amanda stāvēja saules karsētā tuksnesī ar dzeltenām smiltīm. Aiz muguras slējās smilšakmens skulptūru siena, priekšā paliels smilšu paugurs, kas aizsedza visu skatam tālāk.

Trēla un Simons
Runātājs bija paslēpies vecā, pagalam nosūbējušā, apaļā spogulī cilvēka augumā. Tā bija veca salīkusi večiņa, grumbām izvagotu seju, sirmiem, copē saspraustiem matiem un ietinusies biezā, baltā lakatā.
— Vai tad jūs, bērniņi neesat dzirdējuši to teicienu… Pag, kā nu tur bija? Ā, jā — tālāk brauksi tālāk tiksi…
Ja Simons ieskatījās spogulī, tad viņa staltais augums, tērpts sarkanmelnajā rotā izskatījās visnotaļ dīvaini blakus salīkušajai vecenītei.

[Roviela]

- Es taču tā saudzīgi, ko Tu! - Endrjū mazliet pārmetoši noteica.
- Zini, es to lampu nomazgāšu, un tad nevienam to trīt vairāk neienāks prātā. Tev būs mierīgāka dzīve.
Puisis sāka virzīties uz strautiņa pusi, ar nodomu lampu noberzt spožu un mirdzošu. Viņš cerēja, ka pa to laiku te parādīsies vēl kāds, un kaut nu tā būtu Amanda!

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
— Burvīga doma! — Jašma sasita plaukstas un turpat strautiņa malā uzradās sodas paciņa un sūklītis, — Re, soda labi palīdzot un esot mazāk kaitīga vietējai videi. Tad man tiešām būs mierīgāka dzīve un visādi aizdomīgi bārdaini tipi mazāk antikvariātos pievērsīs uzmanību. Nu, ja es vēl kādreiz kādā antikvariātā nonākšu. Tas pēdējais bija tīri ciešams — jauks, tumšs kakts noliktavā, prom no kārām acīm…
Džine aizdomājusies plati pasmaidīja.

[essy]

Tas tiešām bija īstais spogulis! Amanda, acis ieplētusi, vēroja, kā pasaule viņai apkārt mainās. Šoreiz šķita, ka uz labo pusi. Un tiešām! Kļuva siltāks. Amanda bija nokļuvusi, viņasprāt, tuksnesī. Cik patīkami bija novilkt Endrjū jaku un ķert saules starus. Tas nekas, ka tie karsēja. Pēc aukstuma pie spoguļiem, šī bija patīkama pārmaiņa.
Mirkli svārstījusies, Amanda devās uz priekšu pa smiltīm, skulptūras atstājot aiz muguras. Viņai tās šķita pārāk nemīlīgas. Un nez kāda intuīcijas druska sievietei teica priekšā, ka kaut kur tur - smilšu klajumos - varētu būt arī Endrjū. Un tad viņa varētu arī atdot jaku īpašniekam. Šķita tā kā drošāk iet, kad prātā bija doma - Endrjū arī tepat kaut kur ir.

[Roviela]

- Labi, lai būtu! - puisis pasmējās.
- Tikai ņem vērā, ka es neko tev neprasīju sagādāt tīrīšanai, ja? Kādu sodu tu man sagādāji? Dzeramo vai to, otro?

Jautājums bija ritorisks. Lai noskaidrotu, kura soda tā ir, Endrjū to mazliet izbēra uz lampas un tad uzlēja ūdeni - šķīdīs vai nešķīdīs? Ja tā ir pareizā soda, tad puisis, klusi pie sevis svilpodams (kas viņam padevās visai labi) sāk tīrīt, un tīra tik ilgi, līdz lampa ir spoža kā tikko izgatavota.

- Tu gribi nokļūt antikvariātā? Es labāk ieteiktu muzejas fondu noliktavu. Tur ir vēl mierīgāk. Vai arī paņemšu sev līdzi, un varēsi mierīgi dusēt uz kamīna malas, zem stikla kupola, lai nenoput, un lai nav ne ar putekļu slotiņu jāpieskaras.

[Mattiass]

Simons, sapratis, ka balss nāk no spoguļa, nosmīkņāja vien, īpaši ka spoguļattēli kopā tiešām bija dīvaini.

— Un kas tu tāda būtu, vecmāmiņ? Trēlas padzīvojusī kserokopija? — šis, greizi smīnēdams, noteica, un uzmeta vērtējošu skatienu arī pašai Trēlai salīdzināšanai.

[Pūķēns Sāra]

Trēla veltīja Simonam skatienu, kurš ja spētu nogalināt, tad viņš tiktu apliets ar karstu darvu. Pagriežoties pret veco dāmu viņa tai veltīja daudz laipnāku skatienu ar smaidu, laipni izlabojot, -Jūs noteikti domājāt - lēnāk brauksi, tālāk tiksi.-

[kukainis ragaini...]

Sigvards cieši aizmiedza acis, sapurināja galvu un paskatījās spogulī vēlreiz. Nu moins. Kaut kas neiespējams. Viņš pablenza uz saviem varbūt ne pārāk tīrajiem taču visādi citādi ne tik bomzīgajiem zābaku purngaliem un spoguļattēla zābaku purngaliem un tad viņam bedzot pieleca.
Kruti! Greizais spogulis! viņš nokomentēja, lai gan klausītāju tuvākajā apkārtnē nebija - smukā Trēla ar to nāpsli Simonu jau bija gabalā.. nāpsli Simonu.. Simonu! ````, kur tam mūdzim varēja uzrasties padusē drēbes? Pasta balodis izkakāja, vai?
Šādu un līdzīgu pārdomu pārņemts, Sigvards uzmanīgi pievērsās jaunās kārtas izpētei, dzīvajā ne spogulī.

Šo rakstu rediģēja kukainis ragainis: 05.02.2009 20:58

[Ungaarijas ragas...]

Amanda.
Uzkāpjot smilšu uzkalnā, varēja redzēt, ka tālāk slejas vēl vairāki tādi un ieplakā savukārt rēgojas Endrjū, kurš ar kaut ko cītīgi nodarbojas kādas dīvainas dzeltenmatainas būtnes pavadībā, kura, pēc visa spriežot, levitē.
Pienākot tuvāk ir skaidrs, ka Endrjū ar smiltīm tīra kaut kādu priekšmetu.

Endrjū.
Soda bija īstā un lampa pēc kāda laiciņa pūlēšanās kļuva spoža.
— Tavs peidāvājums ir vilinošs, būs jāpdomā, — Jašma atbildēja un izlaidās rožu krūmā, it kā uz sauļošanos taisītos.

Simons un Trēla.
Vecenīte pēc Simona paziņojuma iesmējās: — Esi gan tu jokdaris, dēliņ, tikai tu mazliet kļūdies — es esmu PATI Trēla.
— Ak, vai es teicu savādāk? — Trēlas spoguļattēls pievērsās Trēlai.

Sigvards.
Jaunā kārta ierullēja, ne ko pieņemt, ne atņemt. Un izskatījās izturīga, ar tādu varēs iet pat cauri ugunij un ūdenim un visu mūžu nenovalkāt. Simons vārdu turēja.