Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Roviela]

Endrjū paskatījās uz leju. Smiltis. Un kaut kas ciets! Kas tas būtu? Viņš pieliecās un sāka pētīt.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Tas kaut kas cietais izrādījās veca, apsūbējusi, aizvēsturiska eļļas lampa, ko bija plānā kārtā pārklājušas smiltis. Un, kā liecināja Endrjū pēdas nospiedumi, tad viņš tai bija uzkā```` virsū, kad gāja smilšu pulksteņa virzienā.

[Roviela]

Endrjū apsēdās smiltīs un sāka smieties, skatoties uz lampu. Aladina burvju lampa! Aha. Un paberzēsi, un kā par spīti, ārā izlīdīs džins, kas gribēs pašu apēst, jo būs noskaities par to, ka ilgi nav bijis darba.
Viņš tomēr nolēma riskēt, jo, galu galā, pats bija lampu gandrīz samīcījis - cik tad varš ir biezs! Puisis sāka lampas virsmu gludināt un taisnot. Tāpat, ar pirkstiem, jo citu darbarīku viņam nebija.

[kukainis ragaini...]

Sigvards apstulbis blenza uz saini. Ko? Kas? K..? Taču jautājumus viņš neuzdeva, tikai atraisīja saini, iepakojumu nomezdams turpat uz zemes. Kur Simons saini bija izrāvis? Kas, eksistēja apģērbu piegādātāji, kas piegādā savu preci arī uz apburtiem dārziem? Nē, tas nav iespējams. Ir iespējams. Nav iespējams. Ir iespējams. Nav!

[essy]

Amanda vēl skumji pavērās spogulī, pie kura bija izgaisis Endrjū, cerot viņu tur ieraudzīt. Un tad saskumusi devās pie citiem spoguļiem, skaļi domājot: Ja jau Endrjū tā nozuda, tad varbūt arī man ir kāds īpašais spogulis jāsameklē. Tātad jāskatās visos un jāpieskaras pie visiem. Un viņa sāka ar tuvāko spoguli, dodoties tā kā uz riņķi, lai ar katru reizi izpētītu arvien tālākus un tālākus spoguļus. Diezi kā iet Endrjū? Cerams, ka nesalst! Viņa jaka taču palika pie manis! Kaut gan varu atzīties sev - un labi, ka tā.

[Massacre]

Sāra darīja kā likts un neko īpaši nejautāja. Jā, stulbās magones bija centušās viņu iemidzināt un tā tālāk, bet tas nenozīmēja, ka tam tādēl jāpaliek bez ūdens. Galu galā katram cilvēkam ir sava daba, tāpat arī puķei un it īpaši apburtos dārzos un dīvainos uzdevumos.

[Pūķēns Sāra]

-Lieliski,- Trēla zem deguna nomurmināja, -Vienkārši lieliski!- Šķita, ka tas bija par spīti viņai. Netīk aukstums - še tev ledus zemes!
Vismaz kādam tagad nebūs auksti! viņa pie sevis nokurnēja, atejot no Simona, kurš iedeva saini Sigvardam, un neapmierināti palūkojoties uz taku ledū
-Kustamies,- nepametusi skatu vīriešiem, gaišmate sāka doties uz takas pusi. Radās tāds iespaids, ka pārvietošanās laikā kāds viņai būtu uzkā```` uz kājas un ļoti spēcīgi.

[Mattiass]

Simons sekoja, visai izklaidīgi skatoties pa malām. Nu, īstenībā jau tas bija tikai ārēji; patiesībā viņš apkārtni pētīja ar dzīvu interesi. Gribējās pēc iespējas ātrāk atrast veidu, kā tikt prom.

[Ungaarijas ragas...]

Sāra.
Laistīt magones bija tas pats kas velt Sīzifa akmeni. Likās, ka uzlietais ūdens (ko jau tā varēja nest mikroskopiskos daudzumos) burtiski izčūkst. Turklāt jau aplietās magones reizē tāpat kā vēl neaplietās čīkstēja, ka viņām briesmīgi slāpstot un viņas tūlīt novītīšot. Tā ka beigās vairs nevarēja saprast, kuras ir aplaistītas un kuras nav.
Un pats darba devējs arī bija nez kur nozudis. Lai gan varbūt tepat vien bija, tik sava ietērpa, bārdas un cepures dēļ nebija atšķirams no "savām daiļavām".

Endrjū.
Lampa nemaz tik saplacināta nebija, jo to bija pasargājušas smiltis. Taču, brīdī, kad Endrjū sāka gludināt un taisnot to niecīgo ieliekumu, lampa notrīsēja un izrāvās pusim no rokām, nokrizdama zemē. Izskatījās, ka kāds vien nevar sagaidīt brīdi, kad tiks laukā. Vāciņš atsprāga un aizlidoja pa gaisu un no lampas sāka vērpties laukā dzeltenu dūmu mākulītis, kas auga lielāks un lielāks, nu jau pusmetra, tad metra, tad divarpusmetru lielumā. Un tad jau tas sāka kļūt blīvāks un veidoties par kaut ko cilvēkveidīgu. Galā sanāca bāla būtne, ar gariem bieziem un smilšdzelteniem matiem, kas bija saņemti virs galvas zirgastē ar dārgakmeņiem rotātu matu gumiju. Mugurā būtnei bija īsa veste, tuksneša nakts krāsā, priekšā sapogāta un nokarināta ar zelta piekariņiem, kājās plandošas tādas pat krāsas bikses.
Īsāk sakot būtne bija džine augumā tā ap diviem ar pusi metriem un koši dzeltenām acīm.
— Paldies, sveš… khem khem… — džine iesāka balsī, ko Endrjū jau bija nemaz tik senu laiku atpakaļ dzirdējis, tad nokrekšķinājās un nu jau dobjākā un iespaidīgākā balsī turpināja, — Paldies, svešiniek, ka atbrīvoji mani! Tāpēc es tev ļauju izpildīt trīs manas vēlēšanās!

Amanda.
Spoguļi tik rādīja dažnedažādas Amandas dažnedažādos veidos, tikai īstās arvien nekur nebija. Un spoguļu bija daudz. Tikmēr prātā ietiepīgi zumēja domiņa par to vienu jau redzēto spoguli, ja vien vēl varētu atcerēties, kur tas bija!

Sigvards, Trēla un Simons.
Acīmredzot, ka bija gan iespējams, kur tad citur Simons būtu drēbes rāvis?
Tikmēr Trēla gāja pa ledus klāto taciņu, laikam lieki teikt, ka kurpes uz tāda ledus slīdēja un spoguļos viņa varēja apskatīties, kā viņai piestāvētu metālistes vai panku stils, kā arī baroka laika kleitas.
Simonam gan spoguļos rādījās viens un tas pats — viņš visā savā godībā un krāšņumā.
Ik pa brīsniņam no galvenās takas starp apsarmojušajiem krūmiem ievijās mazākas taciņas.

[Roviela]

- Ō! Atļaušos izteikt komplimentu. Jūs, cienījamā Ef..., atvainojos! džine, labi izskatāties!
Endrjū sēdēja smiltīs un skatījās.
- Tavas vēlēšanās vai manas vēlēšanās? - viņš pārjautāja, sargoties piebilst jel ko, ko varētu iztulkot kā "es gribu".
- Un kas būs pēc tam?

(OOC - Endrjū atpazīst balsi, ja?)

Šo rakstu rediģēja Roviela: 27.01.2009 14:16

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
— Manas vēlēšanās. Ja tu izpildīsi, varēsi turpināt staigāt pats uz savām brīvām kājām, sveiks un vesels, ja nē — es paņemšu tavu ķermeni un tu turpmāk būsi džins. Brīdinu, ka pirms džins var sākt vēlēties, lai izpilda viņa trīs vēlēšanās, viņam ir jāizpilda tieši 3333 cilvēku ar miesu un dvēseli vēlēšanās.
Izklausījās, ka džine jau ir gatava iemiesoties Endrjū ķermenī.

[Roviela]

Endrjū noskatīja sevi no visām pusēm, pat atliecot galvu atpakaļ, lai redzētu savu muguru, cik vien tas iespējams.
- Jums tiešām mans ķermenis šķiet tik ļoti iekārojams? Tas tieši šobrīd nav tajā pašā labākajā kondīcijā, - viņš godīgi brīdināja.
- Ziniet ko? Jūs, jaunkundz, pastāstiet, kādas jums tās vēlēšanās ir, visas reizē, un es padomāšu, vai ir vērts sākt jeb mainos amatiem uzreiz, nemaz nelaužot vairāk nagus, kā tas jau izdarīts.
Puisis mierīgi turpināja sēdēt smiltīs.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 27.01.2009 15:23

[Pūķēns Sāra]

Trēla nepievērsa uzmanību mazākām taciņām, turpinādama iet uz priekšu pa galveno taku. Spoguļa attēliem viņa īpašu sajūsmu vai apbrīnu neveltīja, šīs jūtas apdzēsa nolāpītā jeb ledainā takas virsma un vēsums. Pāris reizes nožvangodamās tā, ka tikai brīnuma dēļ noturējās kājās, viņa sāka iet stipri līdzīgi pingvīnam - varbūt palīdzēs?

[essy]

Amanda sajutās apmaldījusies. Kur tik skaties- visur spoguļi. Nu kaut kādu zīmi, uz kurieni man jāiet! viņa klusām lūdzās. Sajūtas nebija no tām patīkamākajām. Ar Endrjū kopā tomēr bija drošāk.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Džine sērīgi nopūtās un nolidinājās blakus puisim.
— Nu, kas ar jums cilvēkiem ir? Nekādas humora izjūtas!

Amanda.
Tā neatlaidīgāk mēģinot atcerēties, prātā ienāca, ka tas "liktenīgais" spogulis atradās kaut kur dārza malā.

Trēla un Simons.
Sieviete piepeši sajuta, ka viņu apņem tāda kā silta vēsma, kas apņēma visu augumu, ieskaujot to kā siltā čaulā.
Taka turpināja vīties gar spoguļu sienu.

[Roviela]

- Tur nu es nevarēšu piekrist! - puisis noteica, noskatot džini un uzsmaidot tai.
- Man visu laiku bija ļoti jauki, nudien, pat sabojātās mantas netraucē, tas ir sīkums pret piedzīvojumu. Un dārzi bija tiešām skaisti, un man garšo trifeles, un spoguļi bija labi izdomāti, un pelēns Mincendorfs bija neaizmirstams, un, man šķiet, jūs nevarat sūdzēties, ka es nebūtu piedalījies visā, kas vien nāca priekšā. Pat piekritu mainīties, ne tā? Tikai tagad es esmu maķenīt noguris, tas par ķermeņa ne to labāko kondīciju bija gluži tiesa.
Viņš pastiepa roku un mierinoši pieskārās džines rokai.
- Svarīgāk jau, vai jums bija jautri? Starp citu, man ļoti patika jūsu māja, es to nepaguvu pateikt. Tieši tāda kārtība, kāda man patīk, un Alfejas jaunkundzes sulainis bija pati pilnība. Bet kas man jādara tālāk tagad?
Endrjū skatījās uz Elfiju un smaidīja.
- Es vēl varu paturpināt spēli, kāpēc gan nē? Un ārā ir jātiek tā vai tā. Jums taču vēl ir kaut kas padomā?

[Pūķēns Sāra]

Nebija citu ko teikt kā tikai - patīkami.
Tagad atlika uzmanīties, lai nenokristu un to, kad nemocīja nepateicīgā sajūta, bija vieglāk izdarīt. Lēnām viņa pievērsa lielāku uzmanību spoguļos redzamajam. Lielu interesi izraisīja katrs spoguļa attēls, kurš attēloja jaunu viņas izskatu. Ja godīgi, spoguļattēlus viņa uztvēra kā alternatīvus izskatam, kurus kādreiz pat varētu pamēģināt.
Viņa ne uz mirkli neapstājās, turpinot iet pa taku.
Ieinteresēti skatieni tika veltīti arī Simona spoguļattēlam. Sākumā Trēlas lūpas to redzot klāja viegls smīniņš, bet drīz vien palika patika pret spogulī redzamo un interese.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Velns un deviņi pērkoni, gandrīz izgāzos, taču džines mierīgā sejas izteiksme neizrādīja, ko viņa domā, tiesa vēl pēc mirklīša viņa sirsnīgi iesmējās:
— Jāsaka, ka es tomēr kļūdījos attiecībā uz tevi, mans pavēlniek. Un nē, es neesmu tā, par kuru tu tur mani gribi uzdot. Es esmu Jašma. Un par tām trim velēšanām atļāvos pajokot. Patiesībā man jāpilda tavējās.

[Roviela]

Endrjū skatiens skaidri liecināja, ka viņš zina, ar ko īstenībā runā, bet, ja viņa vēlas spēli, tad viņš labprāt piespēlēs līdzi.
- Lai jau tā būtu, Jašmas jaunkundz.
- Ja es būtu Simons, tad man pietiktu ar vienu vēlēšanos - tikt prom un pēc iespējas ātrāk. Es neesmu Simons, un tā nav mana vēlēšanās. Un vēl es kādreiz bērnībā esmu domājis par tādu lietu - nu, kāpēc neviens no tiem, kam prasa kādas vēlēšanās, nekad kā pirmo neizvēlas kaut ko līdzīgu, ka grib, lai viņiem turpmāk izpildītos visas vēlēšanās?
Viņš skatījās uz džini.
- Vai te vienmēr ir bijis tuksnesis? Es sapratu, ka mums jāstaigā pa dārzu, bet te nav dārza, te ir smiltis, smilšu pulksteņi trīs gabali un pussabrukušas statujas.
- Nu labi, ja vēlēties, tad vēlēties. Es gribu, lai te būtu skaists dārzs, tāds, kā piedienas šādai smilšainai vietai, nevis oāze, bet īsts dārzs, bez drupām, drupu vietā ēkas, kādas tās bija, pirms ieguva drupu izskatu, ar avotiņiem, ar kokiem, krūmiem, puķēm, dzīvniekiem, putniem, kukaiņiem, visu, kas piedienas skaistai vietai un kas te kādreiz bijis. Tā būtu pirmā vēlēšanās.

[Massacre]

Sārai likās, ka šis darbs ir pārāk sarežģīts, lai būtu taisnība, ka viens pats rūķulēns apkopj visas magones. Viņa gan centās liet tās pēc sistēmas, nogura un gribēja sāk izdvest nepieklājīgus vārdus un sameklēt rūķīti, taču saņēmās. Viņa bija apmņēmusies liet, kamēr nenokritīs garšļaukus vai kamēr vīriņš neatnāks un atļaus beigt. Tāpat neko citu noderīgāku viņa pasākt nevarēja. Un meklēt izeju no dārza arī vēl negribējās. Bet vismaz dvēsele bija vietā. Ja tāda bija.