Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Roviela]

Puisis mazliet drebinājās, un viņa spoguļattēls darīja to pašu. Bet beidzot tas tur spogulī bija viņš pats!
- Amanda, paskaties, vai tu redzi to pašu? Tavs atspulgs ir karaliski tērpts, bet manējais... nu, man šķiet, ka tieši tā es arī pašlaik izskatos, mjā... - Endrjū sāka smieties.
- Vareni! Vai Tavam spoguļattēlam nav kauns man tur stāvēt blakus, ko?
- Nez, kas redzams citos spoguļos?
Viņš apstaigāja mazākos spoguļus, un tad atgriezās pie lielā. Ja viņa attēls tur ir tāds pats, kā viņš joprojām, tad puisis pamēģina, vai nevar iziet cauri šim spogulim.

[Mattiass]

Simons atgriezās viens pats.

— Dodamies prom?

Viņš ar roku pataustījās ugunskurā un, parušinājies pa oglēm, izvilka ārā divas salamandras — pa vienai Sigvardam un Trēlai. Viņa roka palika neskarta.

— Turiet. Pamēģiniet šitās ielaist ugunskurā.

Pats viņš grasījās aizceļot tāpat kā iepriekš — kādam pieķeroties, tikai šoreiz šis kāds bija Trēla.

OOC: GM akceptēja.

[Pūķēns Sāra]

Trēla ar nelielu neuzticību uzlūkoja salamandras - nebija vēlme skarties klāt būtnei, kas tikko nākusi no uguns, un apdedzināties, bet viņa klusēja. Satvērusi doto ķirzaku, viņa nejauši pavirzījās tuvāk Simonam un ugunij, lai būtu vieglāk tajā iedabūt salamandru.
Notupusies pie uguns, viņa pasniedza rokas vēl tuvāk ugunskuram un tajā uzmanīgi paladai sīko radībiņu. Cerams viņa darīja visu pareizi...

[essy]

Bija interesanti noraudzīties uz sevi tādā tērpā. Neikdienišķi. Kāpēc gan tā - es tik grezna, un tu pats pēc sevis izskaties? Amanda brīnījās. Tāda sajūta, ka te kaut kas nav kārtībā. Lai nu kā, viņa pagrozījās spoguļa priekšā, kamēr Endrjū apstaigāja pārējos spoguļus. Bet tu nesatraucies par savu izskatu. Man tu patīc tik un tā, viņa paziņoja. Un pati samulsa. Un nez kāpēc neuzdrošinājās paskatīties uz Endrjū pusi, kaut arī pirms mirkļa bija turējusi viņa roku. Cik jocīgi - pirms tam taču viņa varēja runāt ar Endrjū īpaši daudz nemulstot. Kas notika tagad?

[kukainis ragaini...]

Sigvards blenza uz Simona roku un paņemt salamandru vilcinājās. Nu ````, laikam tomēr viņš pats nebūtu izvilcis ķirzau no ugunskura tik viegli kā šitas.
Kur tu Sāru liki? viņš ar aizdomām ieprasījās. Sāra viņam gluži labi patika, un Sigvards labprāt viņu satiktu vēl.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Pārējie spoguļi ietiepīgi rādīja Endrjū galma augstmaņa drēbēs, kamēr šis spogulis joprojām rādīja puisi viņa paša paskatā. Un, kad Endrjū tam pieskārās, spoguļa virsma viegli noņirbēja un puisis juta, kā apkārt viss bālē un paliek tā kā siltāks.

Amanda.
Amanda neredzēja to ņirboņu, ko izraisīja Endrjū, pieskaroties spogulim, bet redzēja to, kā puisis viņas acu priekšā paliek arvien caurspīdīgāks. Vēl mirklis un Endrjū nebūs.

Trēla, Simons, Sigvards.
Trēla paņemot ķirzaku, sajuta karstumu, tas bija kā paņemt rokās karstu krūzīti. Līdzko salamandra tika ielaista ugunskurā, tā Trēlai viss sāka acu priekšā bālēt un viņa pamazām sajuta vēsumu.
Simons un Sigvards ievēroja, ka sieviete pamazām paliek caurspīdīgāka…

Sāra.
Sieviete sajuta, kā kāds viņu nepacietīgi purina un pilnā kaklā pie auss bļauj:
— Ei tu! Neguli! Šitā savas kāzas vēl nogulēsi!

[Mattiass]

— Nedomā par Sāru, ja negribi te palikt.

Simons, jau būdams gatavs, ka Trēla tā darīs, tajā pašā brīdī viņai pieķērās, apņemdams pie vidukļa. Tātad tas tiešām darbojas.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 23.01.2009 16:04

[Roviela]

- Amanda, ķeries pie manis! - Endrjū vēl mēģināja uzsaukt, daudz necerēdams, ka viņš to paspēs, vai ka sieviete to vēl izdzirdēs. Kā tāds pusdzisis var parunāt? Roku viņš no spoguļa nost neņēma.
Viņu mierināja doma, ka tātad, kaut kur šajā dārzā atradīsies spogulis, kas Amandu arī parādīs tādu, kāda viņa ir un, ja viņa tagad nedzirdēs puiša saucienu, tad sapratīs, ka tāds jāsameklē, un tad viss būs kārtībā.

[Massacre]

Sāra tik labi gulēja... Jau atkal. Kāpēc šai vietā vienmēr kāds mēģina Tevi aizmidzināt, ko? Līdz ar šīm domām un to, ka kāds viņu raustīja, sieviete lenām sāka mosties un mēģināja atcerēties, pēc apkārtesošā skata, kur un kāpēc viņa ir. Pamanījusi strautu, Sāra sakoda zobus, lai nesāktu lamāties. Simons. Idiots. Mazliet nomierinājusies un piecēlusies kājās, viņa tagad palūkojās pēc sava modinātāja. Kurš te viņai teica, ka savas kāzas nogulēšot?

[kukainis ragaini...]

Nu nē, palikt Sigvards šeit negribēja. Viņš paņēma salamandru, pietupās, un ielika to atpakaļ ugunskurā, juzdamies kā pēdīgais nelga. ````, šitā jau viņš vienreiz bija izdarījis, un nekas nebija sanācis.

To paveicis, viņš izslējās un greizi palūkojās uz Simonu, kurš tik mīlīgi bija apķēris Trēlu.

[Pūķēns Sāra]

Tad jau labāk būtu to neradījumu rokās paturējusi. Trēla necieta aukstumu un tieši tagad kļuva vēsi, jau nerunājot par redzes bojājumiem. Nepatikā noskurinājusies, cenšoties aizdzīt nelāgo aukstuma sajūtu, viņa satvēra Simona rokas sev ap vidukli un ciešāk piespiedās vīrietim. Galvenokārt, lai spētu atrast siltumu, bet oficiālais variants bija - lai pārliecinātos, ka viņš nepaliks kaut kur pusceļā, jo šādā vietā neko nevar zināt.

[essy]

Amanda pārsteigta vēroja, kā Endrjū kļūst bālāks un bālāks. Ak šīs izbalēšanas un atrašanās citā vietā! Lai nu būtu! Jāķeras Endrjū pie rokas - ja nu arī viņa tiek tālāk? Kā nodomājusi, Amanda pēc Endrjū sauciena ķērās viņam pie rokas, cerot, ka nepaliks šaipus spogulim.
Endrjū! Neizzūdi tik ātri!

[Ungaarijas ragas...]

Sāra.
Modinātājs bija apmēram pusmetru garš vīriņš koši zaļās īsbiksēs un vestē, ar ugunssarkanu bārdu un spurainām uzacīm un tādas pat krāsas smailu cepuri.

Amanda.
Meitenes roka tvēra vien tukšu gaisu, un nākamajā mirklī spogulī bija vairs redzama viņa viena pati.

Trēla, Simons un Sigvards.
Sigvards paņemot ķirzaku izbaudīja līdzīgas sajūtas kā Trēla, tikai krietni karstākas un svilinošākas.
Jebkurā gadījumā trijotne attapās citā vietā, visai vēsā vietā. Aiz muguras bija augstu spoguļu siena, gar kuru vijās ledū kalta taka. Priekšā sarmā un plānā sniega seģenē tinušies koki un krūmi, starp kuriem bija izvietojušies spoguļi. Gaiss bija vēss, ne tik ļoti, ka varētu nosalt, bet, kas liek drebināties, ja vien tu nekusties.
Simonam padusē vīdēja nez no kurienes uzradies glīti sapakots sainis.

Endrjū.
Puisis sajuta, ka vēsumu nomaina karstums. Virs galvas cepināja saule, zem kājām tajā gozējās dzeltenīgas smiltis. Pa kreisi no viņa slējās smilšakmens statujas, kas savā starpā bija savienotas, veidojot tādu kā mūri. Pa labi kaut kur tālāk varēja redzēt no smiltīm slejamies kaut ko lielu, kas saulē spīguļoja.

[Roviela]

No ledus pēkšņi nokļūt tuksnesī nav joka lieta. Endrjū jutās tās, itin kā viņu būtu iebāzuši svaigi izkurinātā krāsnī, lai gan īstenībā noteikti nebija tik karsti. Katram gadījumam pirmais, ko viņš izdarīja (pēc tam, kad bija apskatījies apkārt un konstatējis, ka Amandai nav izdevies viņam sekot un pēc tam, kad viņš bija nopūties par šo faktu), bija kaut kā līdzīga turbānam izveidošana uz galvas no tās pašas daudzcietušās šalles.
Vēlreiz paskatījies apkārt, Endrjū "uzņēma kursu" uz spīdošo kaut ko, ejot lēnām un prātīgi, jo viņš bija dzirdējis, ka tuksnešos labprāt mitinoties čūskas, bet uzkāpt kādai no tām uz astes viņam nepavisam negribējās.

[Mattiass]

— Tu, Sigvard, — Simons kā negribot noņurdēja un iespieda puisim saini rokās, — Tevis pasūtītās drēbes. Savu līguma daļu esmu izpildījis.

Pēc tam palūkojās apkārt un klusi nosvilpās.
— Tā neko mamzelītes pacentušās.

[Massacre]

"Sveicināti..." Sāra mazliet nedroši sveicināja mazo vīriņu "Paldies, ka pamodinājāt." un ko vēl var teikt šādā situācijā? Neko. Galu galā viņa pašlaik bija atsāta viena šajā dārzā un nekas cits neatlika kā varbūt parunāties ar to, kurš viņu pamodinājis. Ārā, protams, tikt arī gribējās, bet pieklājība pirmajā vietā.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Tā lēnām un prātīgi ejot, puisis nonāca līdz milzīgam trīs metrus augstam smilšu pulkstenim. Tā augšējā daļa bija tukša, apakšējā slējās prāva dzeltenu smilšu kaudzīte, pamatne iegrimusi smiltīs.
Tālāk varēja redzēt vēl divus tādus pašus, aiz tiem slējās vairāki smilšu pauguri.

Sāra.
Vīriņš, tik sparīgi pamāja ar galvu un nepacietīgi noteica: — Ko man citu darīt, ja tu guli taisni ceļā!
Nu, nestāvi te kā tāds sālstabs. Vai arī gribi palīdzēt?

[Massacre]

"Es varu palīdzēt." ko tad citu? "Kas jādara?" varbūt mazliet palīdzēšanas un strādāšanas ļaus viņai saprast ka tik āra no šejienes. Ja nē, tad būs tik jādodas un jāmeklē izeja nevis jādomā par to.

[Roviela]

Endrjū, ar roku velkot pa stiklu, apgāja pulkstenim apkārt. Nu, riktīgi Dalī! Iztecējis laiks.
Kas, man tagad visi šie pulksteņi ir jāapgriež otrādi, lai laiks atsāktos no jauna? Puisis nošausminājās. Apgāja pulkstenim apkārt vēlreiz un nolēma, ka tas, vispār jau, nemaz nebūtu neiespējami, tikai smiltis jākašā kā tādam lielizmēra dogam kaulu meklējot.
Pirms ķerties pie tik liela darba, Endrjū nolēma izpētīt, kas tās bija par figūrām tur, netālu no vietas, kur viņš uzradās.
Tikpat prātīgi kā atnācis, Endrjū gāja atpakaļ. Varbūt vismaz kāds darbarīks būs dabūjams?

[Ungaarijas ragas...]

Sāra.
— Jāpadzirda manas daiļavas! rūķītis noteica, ar lepnumu paskatījies uz magonēm Pēc tam viņš pasniedza Sārai divus spainīšus, katru puslitra tilpumā un attiecīga izmēru nēšus, kas bija piemēroti vīriņa augumam.
— Rekur strauts, iesmel no tā ūdeni, un nes aplaisti magones.

Endrjū.
Puisis aizdevās un nemaz nepamanīja, ka smilšu pulksteņa vidusdaļa (tā, kura atbild par smilšu birdināšanu no vienas puses otrā) lēnām sakustas un tad jau apakšdaļa bija augšā un smiltis sāka birt uz leju. Laiks bija iesācis tecēt, pilnīgā klusumā.
Šoreiz ejot lēnām un prātīgi, Endrjū purngals aizķērās aiz kaut kā cieta.