Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Juliette]

Skats patiesi bija jancīgs. Pirmajā acu uzmetienā varēja padomāt, ka priekšā esošais vīrietis sarunājas pats ar sevi, bet tas taču būtu neloģiski. Dmi apstājās un kādu mirkli, uzacis saraucis, vēroja priekšā notiekošo, tad viņš uzmanīgi, vēl neuzrunājot saka tuvoties uzvalkā tērptajam tumšmatim. Varbūt tas viņu pamanīs pirmais.

[Massacre]

Labi, ka botas bija ūdensnecaurlaidīgas, kaut arī vieglas, savādāk kājas būtu slapjas un labāk būtu staigāt basām. Sār ilgi skatījās uz atpakaļu, bet nolēma, ka nav ko uztraukties, daba viņai taču patika un devās iekšā parkā taisni no tas vietas, kur viņa jau bija. Jauka diena, japastaigājas taču brīvi, ko tur uztraukties? Panika bija pārgājusi un tagad paaugstinajies adrenalīna līmenis.

[Pūķēns Sāra]

OCC. Kā reiz paldies, ka pieņēmāt, ka velkos līdzi (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif)


Satraukums lika Trēlai turēties nopakaļ un ciest klusu. Viņa sev iepriekš bija centusies iestāstīt, ka viss būs tāpat kā vienmēr, bet viņa kā manāms maldījās - šī bija pavisam cita dzīve, kurā viņa bija iesācēja - varbūt patiesi vajadzēja doties vienkārši prom? Te bija daudz pieredzējušāki cilvēki.
Vārti aizvērās un visi izklīda, lielākā tiesa aizgāja pa kreiso taciņu, bet viens vīrietis pa labo. Trēlai gan vairāk simpatizēja vidējā taka, bet šī vieta uzdzina nelāgas trīsas, tādēļ vieglā riksītī viņa devās pa taciņu, kura bija pa labi, lai panāktu puisi, kura vārdu satraukuma dēļ nebija dzirdējusi vai vienkārši palaidusi gar ausīm.

-Pagaidiet,- ieraugot Dmitrija muguru, gaišmate iesaucās, nedzirdot un nemanot vīru melnajā, kas atradās priekšā.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū. Briedis apmierināts nostenējās: — Jā, tā ir labi, tur mazliet zemāk, labi?
Statujas balss bija zema un smaga.

Dmitrija skatienam atklājās troļļa statuja no akmens, augumā apmēram nepilnu metru. Trollis bija atbalstījies pret resnu zarainu kūju un stāvēja uz neliela, staipekņiem noauguša akmens postamenta. Tas izskatījās pēc veca troļļa - krunku krunkām klāto ģīmi rotāja liels, galā strupi nopaļots deguns ar lielām nāsīm, bet pakausi un deniņus rotāja kupls sirmu matu ērkulis, zodu klāja tikpat sirma un kupla bārdele, vēl vairāk izceldama viltīgi viszinošo smīnu viņa sejā. Mugurā viņam bija kaut kas līdzīgs pogājamam kombinezonam, kuru izspīlēja izgāztais vēders, bet lielās pēdas bija basas, troļļiem jau kurpes nevajadzēja.

(IMG:http://dragonmoon.ca/main/images/116_troll_beard-100x100.jpg)

Vai Dmitrijam likās, vai arī tiešām trollis nupat pateica: — Jā, tur nu es beidzot varēt' tev piekāpties.

Sāra. Sākumā viņai nācās izlauzties caur krūmiem, kas kā par brīnumu izdevās visai viegli, it kā zari paši izlaistu viņu cauri. Pēc tiem priekšā pavērās klajums ar resniem, veciem kokiem, starp kuriem kā par brīnumu neauga nekādi krūmi un zemi sedza vien zāle un pērnās lapas.

[Juliette]

Kā iemiets vīrietis apstājās savās pēdās, vienlaicīgi izdzirdējis saucienu un ieraudzījis troļļa statuju. Pagriezies apkārt, Dmi ieraudzīja sievieti minikleitiņā.
Tikai ne to. Viņas pašas uzprasās..
Ar smaidu uz sejas viņš gaidīja līdz tā tiks līdz viņam.
Sveiki. Ja jau izvēlējāties šo taku, kā varu jūs dēvēt?
Viņš uzmeta aizdomīgu skatienu priekšā stāvošai statujai, tad atgrieza uzmanību pienākušajai dāmai.
Es laikam jūdzos.

Šo rakstu rediģēja Juliette: 14.10.2008 22:05

[Pūķēns Sāra]

-Paldies, ka pagaidījāt,- gaišmate nedaudz ieliekusies ceļos un rokas atbalstījusi pret tiem atelsās. Nebija jau tā, ka viņa būtu draņķīgā fiziskā sagatavotībā, bet skriešana viņai pārlieku negāja pie sirds.
-Trēla,- sieviete izslējās mundrāk uzsmaidot vīrietim, -Un kā lai Jūs sauc?- Viņa joprojām nebija manījusi savādo vīru melnajā uzvalkā un statuju.

[Mattiass]

OOC: Jā, es labi zinu, ka Dmitrijs to padomāja, nav jēgas aizrādīt. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

Tagad gan svešinieks uzvalciņā, kuram padusē pasista bija maza, melna dokumentu soma, un kura spieķis šobrīd balstījās pret viņu pašu, beidzot ievēroja gan Dmitriju, gan Trēlu. Saruna ar trolli bija dabīgi apdzisusi, tādēļ viņš varēja pievērsties šiem abiem jaunatnācējiem, ko ar lielu interesi arī izdarīja.

— Tu nejūdzies, — viņš smalkjūtīgi aizrādīja Dmitrijam. — Šī vieta jūdzas. Atļaujiet stādīties priekšā — Simons. Vai jūs šeit iegājāt pa vārtiem?

[Juliette]

Tas prieks ir mans. Viņš uzsmaidīja. Dmitrijs.
Īpaši tuvi draugi mani drīkst dēvēt arī par Dmi. Viņš domās piemetināja.
Trēla skan gluži kā zvaniņu skaņas svētdienas vējā.
Tad viņš pamāja ar plaukstu uz priekšā stāvošo parādību - trolli un viņa sarunu biedru.
Kā jūs domājat...?
Vīrietis jau bija paspējis pienākt klāt. Simons? Kas pie velna tas par vārdu? Dmitrijs domās iesmējās.
Mēs atnācām no mājas. Viena no viņa uzacīm uzšāvās centimetru augstāk.

Šo rakstu rediģēja Juliette: 14.10.2008 22:25

[Pūķēns Sāra]

Vaigos iesitās sārtusm dēļ Dmitrija vārdiem par zvaniņu, kad nezin no kurienes parādījās vīriņš melnā, kurš sevi nosauca par Simonu.
No kurienes tas te... viņas acis brīdi atgādināja apakštasītes, pievēršoties no Simona troļļa statujai, uz kuru pirms brīža pamāja puisis blakus.
-Un izgājām cauri vārtiem,- Trēla piemetināja.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 14.10.2008 22:29

[Mattiass]

— Nu jā. Un iepazīstieties ar, — Simons īsu brīdi centās atminēties statujas vārdu, taču tad padevās, — ar Trolli, — viņš šķietami nevērīgi pabeidza teikumu, taču tad turpināja izjautāt atnācējus.
— Tie vārti vēl tur ir? — Simons ar manāmu cerību vaicāja. Viņš par deviņdesmit procentiem bija pārliecināts, ka gaida smaga aplaušanās, bet ja nu… ?

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 14.10.2008 22:29

[Massacre]

Sāra izklaidejās kā bērns nonākusi starp kokiem, zāli un lapām. Te varēja paskraidīt, palēkāt, pamētāt lapas ar kājām un rokām, vienvārdsakot izbaudīt dabu. Un viņu pilnīgi neinteresēja, ka viņa atrodas kaut kur un pat nezina, kur īsti kājas viņu nes. Jo te bija tik jauki...

[Juliette]

Tumšās saulesbrilles tika noņemtas un ieliktas kabatā. Cauri garajiem matiem Dmi izlaida pirkstus. Viņš nevarēja izdomāt, vai trollim pamāt ar roku būtu normāla rīcība, bet viņa prātojuma pavedienu pārtrauca Simons.
Es nesaprotu jautājumu. Kā gan tie varētu izzust? Starp uzacīm bija iezagusies neizpratnes kroka.

[Mattiass]

— Iepriekš tos nemanīju, — Simons paskaidroja, — bet labprāt iešu paskatīties. Jau ilgu laiku sapņoju no šejienes tikt laukā, kolēga.

[Pūķēns Sāra]

-Vārti pazust nevarēja, bet arī tikt laukā pa tiem netiksiet,- gaišmate palūkojās uz Dmitriju, it kā vēlētos, lai tas palīdz atrast vārdus paskaidrojumam, kas notika ar vārdiem. -Redziet, vārti tā kā apauga ar plūmēm, dzeloņainām plūmēm un kļuva nepieejami, gandrīz nemanāmi.-

[Roviela]

- Ō! Jā, labi, - Endrjū piekrita un sāka lupināt un berzēt nost sūnas tur, kur briedis gribēja.
- Kā tas gadījās, ka jūs nonācāt tādā, hmmm... apaugušā stāvoklī? - puisis pieklājīgi vaicāja. Trakais! es uzrunāju statuju, un tā man atbild, viņš nodomāja, bet doma viņu nevis biedēja, bet šķita gluži aizraujoša. Kā pasakā! Kaut kā nemaz negribējās pieņemt, ka tas tāpēc, ka pats juktu prātā. Pārlieku skaisti.
- Starp citu, vai varu uzzināt, kā jūs sauc? Mani sauc Endrjū Tēlers, vai draugiem vienkārši Ens.

[essy]

Amanda pamodās no pārsteiguma, ka briedis viņus ir uzrunājis. Un ne tikai briedis. Arī jaukais vīrietis. Nu viņa zināja, kā viņu sauc. Endrjū...skaists vārds. Noplikšķinājusi skropstas, viņa stādījās priekšā gan Endrjū, gan briedim: Esmu Amanda Spalvija. Ļoti priecājos ar jums iepazīties.
Piegājusi klāt briedim, viņa ar maigiem pieskārieniem palīdzēja tīrīt sūnas no tā. Tu esi skaists Amanda briedim domās sacīja un kad notīrīsim sūnas, būsi vēl skaistāks
Man tas briedis patīk, viņa vērsās pie Endrjū, Viņš varētu būt ļoti draudzīgs. Viņa pasmaidīja par to, kā Endrjū ar mazliet pārsteigtu skatienu uzrunā briedi. Nu neesi tik pārsteigts. Viņš varbūt mums varēs palīdzēt izkļūt laukā no ērkšķu dārza!

Šo rakstu rediģēja essy: 15.10.2008 09:14

[Roviela]

- Es arī priecajos. Neiebildīsiet, ja mēs pāriesim uz 'tu'? Vai Tev bieži gadās runāt ar briežiem? - Endrjū atsmēja Amandai, darbodamies ap statuju.
- Tā kā Mērija Popinsa noteikti nebija mana guvernante, tad es jūtos mazliet apmulsis, - puisis nekautrējās atzīties.
Viņš pakāpās atpakaļ, lai novērtētu rezultātu. Jau bija labāk. Vēl patīrīt kājas un beigās nospodrināt ragus, un būs pavisam skaisti. Žēl, ka te nav nekādu piemērotu darbarīku.

[Ungaarijas ragas...]

Dmitrijs, Trēla un Simons. Trollis turpināja mierīgi stāvēt, nenoreaģēdams uz iepazīšanos, tagad viņš vēroja jaunpienācējus, viltīgais smaidiņš bija vērsies vientiesīgs.

Sāra, izbaudīdama dabu, nejauši uzspriņģoja uz cieši nomītas taciņas, kas sākās klajuma vienā malā un pēc visa spriežot veda dziļāk vecajā parkā.

Endrjū un Amanda.
— Īsti nezinu, biju aizsnaudies, — briedis laiski attrauca, un tāpat turpināja — Nu, ja par vārdu varētu uzskatīt Pārgudrā Zarugalva, tad jūs varat mani saukt par Zarugalvu vai Pārgudro, vai abējādi.
— Ir reizes, kad nemaz nav prieks iepazīties, — briedis paskatījās uz Amandu un tad izstaipījās.
— Izkļūt laukā?

[Roviela]

- Tad jūs būsiet pailgi snaudis, - Endrjū atteica, izmantodams savu šalli, lai nospodrinātu briedim ragus, - kādu gadu vismaz.
- Tā, tagad jusu ragi skaisti spīd, Zarugalva.
Izdzirdis brieža prātojumu par iepazīšanās priekiem, puisis norija smaidu. Jā, tas jau izklausījās pēc tā, ka kāds tiešām pelnījis vārdu - Pārgudrais.
- Jā gan. Mēs esam dārzā, un tam ir sēta apkārt. Var jau būt, ka te ir skaisti un labi bez gala, bet cilvēki ir dīvaini radījumi, kam nekad nepietiek ar to, kas viņiem ir, un tāpēc mūs interesētu, vai te ir kāda vieta, pa kuru var izkļūt laukā, ārpus sētas.

[essy]

Protams, cik tad ilgi var jūsot, Amanda pasmaidīja. Tā taču ir vieglāk sarunāties! Zini, ar briežiem var sarunāties arī tad, ja viņi nerunā. Viņi ir ļoti labi klausītāji.
Amanda turpināja tīrīt brieža galvu. Viņai patika skaistais dzīvnieka atveidojums. Radās tāda sajūta, it kā ar katru mirkli tas arvien vairāk atdzīvotos. Nu jā...ja viņš nerunātu, vai tad es domātu, ka viņš ir dzīvs? meitene pie sevis nosmējās.

Klau, Endrjū, es nezinu, vai tas var kā līdzēt, bet man līdzi ir nagu vīlīte, Amanda atcerējās. Viņa ar vienu roku parakņājās pa somu un ar uzvarētāja saucienu izvilka to no somas.

Taču pēc brieža dažiem izteikumiem Amandai viņš sāka nepatikt. Uzmetusi skumju skatienu Zarugalvam, viņa nočukstēja Šķiet, jūs esat bijis ļoti vientuļš šeit stāvot.

Šo rakstu rediģēja essy: 15.10.2008 10:39