Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[essy]

Bet tad jau mums jāiet atpakaļ, kur bija tie tauriņi. Amanda skaļi domāja. Mani gan interesētu vairāk tas, kas atrodas priekšā. Gan jau tas aukstums nebūs pārāk ilgi. Ejam! Varēsim papikoties varbūt. Vai kādu sniega kauju uzrīkot. Ja vien tiešām tur ir sniegs. viņa ne pārāk pārliecināti piebilda. Jo tādā apburtā dārzā taču nekad neko nevar zināt. Ja nu tas baltais izrādās vien kādas dūnas vai pūkas?

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū un Amanda.
Spogulis, kurā puisis paskatījās rādīja viņu lāčādas kažokā, ausainē un vaļiņkos.
Amanda pēc pāris mirkļiem attapās, ka taciņu klāj ledus — spožs un gluds kā stikls. Taciņai abās pusēs viens pie otra bija salikti spoguļi cilvēka augumā. Tālāk varēja redzēt, kārtējo klajumiņu ar koku vidū, pie kura taciņa kārtējo reizi sazarojās uz trim pusēm — pa labi, taisni, apmetot līkumu kokam, un pa kreisi. Koka stumbru un zarus klāja bieza sarmas kārta, kas dzirkstīja saulē, un ieskāva spoguļi. Taciņas sedza ledus, zemi — bieza sniega kārta. No tās laukā slējās apsarmojušas puķes un košumkrūmi. Ne kokam, ne krūmiem lapu nebija. Tauriņi bija nez kur pazuduši, vienīgi koši dzeltenais draiski lidinājās starp koka zariem. Vienīgais košums šajā baltā sniega un zilganā ledus un spoguļu valstībā.
Ja kāds no abiem paskatās atpakaļ, redz, ka arī aiz viņiem visu pamazām noklāj ledus, sniegs un sarma.
Tomēr salt nesala, vienīgi bija tāds vēsums, kas liek drebināties, ja tu stāvi mierīgi uz vietas.

[Roviela]

- Brrr... - Endrjū noteica.
- Tā te nav pareizi! Dārzs izskatās ne pēc tā, kādi esam mēs, bet tā, kādi bija mūsu atspulgi spogulī. Skaisti, bet auksti. Ziema.
Viņš paskatījās uz Amandu.
- Tev nesalst? Gribi, iedošu jaku? - viņš sāka to vilkt nost un ieraudzīja dzelteno tauriņu.
- Un Tev? - puisis vaicāja tauriņam. - Nesalsti, nāc šurp, nometies kādā spraudziņā.

[essy]

Amandai mutes kaktiņi pamazām cēlās uz augšu. Cik patīkama bija sajūta, ka kāds par viņu rūpējas! Citādi jau bija apnicis vienai pa pasauli cīnīties. Tāpēc jau viņa dzīvoja savā romānu pasaulē. Ai! Bet es taču kopš ienācu dārzā, neesmu neko jaunu izdomājusi romāniem! viņai iešāvās prātā.
Paldies! Bet vai tev pašam nesals? viņa bažīgi paraudzījās uz puisi. Negribējās, lai taču tāds jauks cilvēks nosalst! Varbūt dodamies pa to taciņu, kur dejo dzeltenais tauriņš? Man ir tāda sajūta, ka tas rāda mums ceļu.
Jā, par tiem atspulgiem piekrītu, viņa turpināja, ejot. Godīgi sakot, es tāda negribētu būt. Jo viņiem taču nebija nekādu labo emociju. Tikai augstprātība. Pastiepusi roku, sieviete cerēja sajust puiša roku ieslīdam viņai plaukstā.

[kukainis ragaini...]

Sigvards apskaitās vēl vairāk. Ja viņam pajautātu, diez vai puisis varētu atbildēt, uz ko īsti viņš ir apskaities, uz salamandrām vai putniņu, bet tagad likās, ka viņš visā nopietnībā ir nolēmis izārdīt ugunskuru. Viņš spērieni bija mērķēti ugunskura vidū, un viņš neaprobežojās tikai ar tiem. Paķēris kādu gandrīz nenodegušu pagali viņš pārējās centās izsvaidīt uz visām pusēm.

[Massacre]

Vērojot to kā putniņš aizspurdz ar dīvaino norādi, Sāra bija gatava rīkoties tāpat kā Sigvards un spārdīt ugunskuru līdz apnikumam, taču viņa savaldījās un caur sakostiem zobiem pajautāja:
"Varbūt mēs varetu izvilkt kādu no tām salamandrām tepat atpakaļ un paprasīt, kur šīm ir īstās mājas?"

[Ungaarijas ragas...]

Amanda un Endrjū.
Tauriņš vēl paplivinājās starp koka zariem, tad paspoguļojās ledū uz takas, spoguļos gar takas malām un, pielidojies pie Amandas, aušīgi nosēdās viņai matos virs kreisās auss, tagad atgādinādams dzeltenu ziedu.

Sigvards, Sāra un Simons.
Ugunskurs pēc Sigvarda aktivitātēm palika arvien mazāks, toties pulka karstāks. Tik karsts, ka vienā no spēriena reizēm viņa bikšu stara uzliesmoja kā lāpa no vienas sīkas dzirksteles, un arī pagale sekoja bikšu staras piemēram un aizdegās, itin kā tai kāds būtu uzpūtis.
Spriežot pēc visa, salamandras bija nokaitinātas un tagad diez vai tik lēti vēlēsies sadarboties.

[Roviela]

- Nē, ko tu, man nesals, - Endrjū apgalvoja, bet lūpas viņam tomēr bija palikušas mazlietiņ zilganas. Auksti nav, nē, ir vēsi. Puisis aptina ap kaklu savu baseinā sabojāto šalli. Tagad gan man būs atspulgs, viņš pie sevis pasmīnēja.
- Malacis, tauriņš! - Endrjū paslavēja saprātīgo zvīņspārni, - Viņš izskatās skaisti Tavos matos, Amanda, un Tev arī piestāv. Labi, iesim pa to taciņu, kur tauriņš dejoja.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 13.01.2009 15:06

[Mattiass]

To vērodams, Simons tikai slinki izstaipījās un samērā vienaldzīgā tonī noteica:
— Palīdzēt?

[kukainis ragaini...]

Ko? Deg? Deg! Sigvards atleca pāris soļus no ugunskura un nosvieda pagali zālē.
Deg! viņš nelabā balsī iebļāvās un sāka lēkāt uz nedegošās kājas, otru kāju sparīgi purinādams.

[Mattiass]

— Nav ko bāzties salamandru ugunskurā, — Simons nosmīkņāja.

Tad, nopūties par cilvēku stulbumu, viņš ar negaidīti spēcīgu rāvienu nogāza Sigvardu zemē. Ko vēl viņš izdarīja, neviens neattapa ievērot, bet nākamajā brīdī nočūkstēja vien un liesmas izdzisa.

— Galvenais, ka pats dzīvs, — Simons piezīmēja un gaidīja, kad guļošais piecelsies. Bija gaidāma saruna.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 13.01.2009 19:22

[kukainis ragaini...]

Sigvards apmulsis sēdēja zemē, pētīdams savas bikes - pareizāk sako to, kas no tām bija palicis.
P..pal..dies, viņš apjucis izstomīja. Šitas gan ir veikls zellis, ko tu neteiksi.

[Pūķēns Sāra]

Trēla ar nokavēšanos bija vilkusies visiem nopakaļ - kā jau vienmēr. Bet Sigvarda izrādi ar uguns spārdīšanu viņa gan redzēja, kas izsauca smieklu vētru. Nekādās sarunās viņa neiejaucās un, joprojām klusu uzjautrinoties par Sigvarda veiksmi, aplūkoja apkārtni.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 13.01.2009 21:03

[Mattiass]

Par paldies gaļu nenopirksi.

— Ejam, būs saruna, — Simons negrasījās daudz ceremonēties un tādēļ aiz škirkas piecēla Sigvardu. Ja šamējais pats kājās neturas, tad aizvelk tālāk, lai neviens nedzird, noliekot šo starp krūmu un sevi.

— Tu prom gribi tikt?

OOC: Tālāk — privāti.

[essy]

Sajutos kā pasaku feja. Man pat bail kādā spogulī skatīties, lai redzētu, cik skaisti izskatos, Amanda smējās. Uzticēšos Tavam viedoklim. Ietinusies puiša jakā, viņa vedināja iet uz priekšu, lai tikai Endrjū nenosaltu.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū un Amanda.
Gar taciņas malām viens pie otra slējās poguļi, pāri tiem savus zarus lieca balti nosarmojuši ceriņkrūmi. Likās, ka Endrjū un Amanda iet pa sarmotu tuneli. Spoguļi viņus parādīja visvisādos veidos, kas gan neatbilda īstenībai, tikai tauriņš Amandas matos arī atspulgos palika dzeltens.
Pēc brīža taka sadalījās divos atzaros — viens veda pa kreisi, otrs pa labi.

Sigvards, Simons, Sāra un Trēla.
Sigvarda izdarības bija vien piedevušas liesmām spēku. Simona palīdzība nāca laikā, tā ka Sigvards tagad tika vien cauri ar pārogļotu bikšu staru.

[Roviela]

- Atkal izvēle.
Viņš nopētīja vienu taciņu un otru, un atpakaļ. Un pat uz augšu, kā domātu ka uz debesīm šai vietā arī ved taciņa.
Endjū neuzkrītoši pašķielēja uz tauriņu.
- Amanda, kā Tu domā, uz kuru pusi iesim?

[essy]

Amanda par Endrjū izteikto Atkal izvēle sāka sirsnīgi smieties. Dzīve taču sastāv no izvēlēm. Un tikai no mums ir atkarīgs, kā mēs tās izmantojam.
Par to pusi. Man jau šķiet, ka jāiet pa kreisi - sirds puse, tauriņa puse. Ak, un mana intuīcija saka, ka tur varētu kļūt siltāks. sieviete turpināja smieties. Jā, Endrjū jakā bija silti, bet viņa uztraucās par puisi, lai tikai viņš nesaaukstējas, nesaslimst. Amanda cerēja, ka tur, aiz stūra kaut kur, taps siltāks.

[Roviela]

Puisis mulsi pasmējās:
- Par tauriņa pusi neiedomājos! Te visu laiku nācās izvēlēties pēc spoguļiem. Tas mani samulsināja.
- Labi, iesim pa kreisi.

- Cerams, sieviešu intuīcijai būs taisnība! - viņš mazliet paķircināja Amandu.
- Un kāpēc nē, ja vīriešu šoreiz klusē?
Uzdevis šo ritorisko jautājumu, Endrjū sāka virzīties uz kreisās taciņas pusi. Intuīcija, īstenībā, bija laba lieta, un puisis itin nemaz nedomāja, ka tur būtu no svara, vai esi vīrietis vai sieviete. Pieredze, noovērošanas spēja, prakse, dzīves pieredze, attapība un tādas lietas. Tas gan.

[essy]

Gan jau neklusē. Tikai domā, sieviete pasmaidīja.
Soļodama blakus puisim, viņa šad un tad pašķielēja arī uz spoguļiem - ja nu tie sāk rādīt ko interesantu. Piemēram, kādus zilzaļus brīnumus.
Bet te ir tik skaisti! Ja nebūtu auksti, varētu arī pakavēties ilgāku laiciņu.