Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū un Amanda.
Tauriņš matos bija īsts tikai krāsa tam bija koši dzeltena un izskatījās, ka tam patīk Amandas mati, jo tas mierīgi turpināja sēdēt savā vietā. Vai varbūt kukainis bija atradis drošu vietiņu, kur nosnausties.
Pirmais spogulis neko nerādīja, vismaz Amanda un Endrjū sevi tajā neieraudzīja. Tiesa, ja vērīgāk ieskatījās, un papētīja visu tuvāk, tad atklājās, ka abu atspulgi tur patiesībā ir redzami, tikai ļoti ļoti ļoti maziņi.

[essy]

Piegājusi tuvāk spogulim, Amanda tajā vērās cieši jo cieši. Sevi, nez kāpēc viņa te neieraudzīja. Pavērusies pret Endrjū, sieviete paraustīja plecus. Šķiet, mūsu šajā spogulī nav. Bet pagriezusi galvu atpakaļ, viņa abus pamanīja - mazmazītiņus, knapi ieraugāmus. Re! Tomēr mēs te esam! Nē, šis spogulis man nepatīk. Mēs pārāk maziņi esam tajā. Ejam pie nākamā?

[Roviela]

Endrjū ilgi meklēja sevi spogulī, līdz ievēroja, ka redzamā zāle īstenībā ir mežs, un tad arī pašus varēja beidzot saskatīt kā tādas sīkas blusiņas.
- Tāds pieticīgs spogulis! Nē tik zema pašvērtība man gluži nav, - viņš stingri noteica, - Un tev? Domāju, ka arī tev nav, vai ne? Jā, iesim, apskatīsimies, ko rāda nākošais spogulis.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 08.12.2008 12:35

[Ungaarijas ragas...]

Otrajā spogulī abi izskatījās, kā no modes žurnāla vāka nokāpuši — perfektuma iemiesojums. Nekur nevienas krunciņas, nevienas pumpas vai liekas dzimumzīmes, apģērbs tīrs un spodrs, tikko kā no veikala pakaramā paņemts. Pat tauriņa spārnu krāsa bija pieskaņota Amandas acu krāsai.

[essy]

Jau otrajam spogulim tuvojoties, Amandas smaids vērtās arvien platāks un platāks. Jā! Te nu mēs esam kā fotomodeļi - tīri, glīti un skaisti. Kaut gan, mēs jau tāpat esam skaisti. Un ja tā labi padomā - labāk tomēr nebūt perfektam. Vismaz man tā šķiet. Varbūt pārbaudām vēl trešo spoguli?

[Roviela]

Endrjū nopūtās. Vēlreiz paskatījās spogulī un vēlreiz nopūtās. Būtu tā dzīvē! Bet nav, un labi vien ir, ka nav.
- Zini ko? Jā, iesim apskatīties, ko rāda trešais spogulis. Šis te ir pārlieku izskaistinošs un glaimojošs. Tik labi es par sevi nedomāju vis.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 08.12.2008 13:08

[Mattiass]

— Ak… jā, — Simons nožvadzināja zobus, — Tiesa, viņas mūsu viedokli arī īpaši pierē neņem.

Viņš ar zināmu nepatiku sāka rušināties ārā no ugunskura. Iznākot no tā, atklājās, ka uzvalks ir perfekts un kārtīgs, kā parasti, un pats viņš arī nav cietis. Tiesa, uguni Simons atstāja ar zināmu nožēlu, bet nevarēja pieļaut, ka viņš te iestrēgst vēl uz kādiem gadiem.

Bet tas putniņš Simonam aizdomīgi asociējās ar kādu no dārza saimniecēm.
— Paklau, vismaz mani var atstāt ārpus tā visa? Es uz to konkursu pārāk nepretendēju.
Tiesa, viņam iešāvās prātā, ka nez, vai viņa iepriekšējais darbs viņam maz ir saglabājies.

[Ungaarijas ragas...]

Amanda un Endrjū.
Trešajā spogulī raugoties, likās it kā viņi būtu slaucījuši piekvēpušu skursteni. Abi nokvēpuši melni, vēl tikai astes un ragu trūkst. Arī tauriņš bija melns un likās, ka nabadziņš piedevām vēl klepoja un šķaudīja, it kā būtu pelni ne tur salīduši.

Simons
— Ņem, ņem, — putniņš noteica, — Atvaino, bet diemžēl nevaram…
Sarkankrūtītis piepeši aprāvās un palidojis gabaliņu tālāk no Simona, novidžināja: — Tev cita ceļa nav, kā tikai iet kopā ar pārējiem.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 09.12.2008 17:10

[essy]

Ak vai. Ko nu lai izvēlas? Amanda skaļi domāja, atlēkusi gabalu no spoguļa nost, lai tauriņš beigtu šķaudīt. Nezinu, kur lai dodas. Varbūt uz to pirmo ceļu? Jo ja nu gadījumā mūs samazina, mēs vismaz zinām, kā tas ir. Tas viņai šķita no visiem ļaunumiem mazākais.

[Roviela]

- Mjā, - arī Endjū lēni novilka.
- Šis neizskatās labi. Pirmais - maziņi, otrajā kā eņģeļi skaisti, bet te kā velni melni. Iesim pa pirmo. Tēlosim īkstīšus, jo vairāk tāpēc, ka to jau mēs reiz izmēģinājām pie pelēna. Nebūs jauna sajūta. Ejam pa pirmo taciņu. Vispār, man šķiet, ka te visā dārzā ir jāatrod spogulis, kas mūs rāda tā, kā ir. Nez, tauriņi nevar palīdzēt?
Puisis uzrunāja tauriņu Amandas matos prasot, vai tas gadījumā nezina, kur te ir kāds parasts spogulis. Un to pašu pavaicā arī gaišzilajiem tauriņiem.

[Massacre]

Sāra lūkojās uz uguni, bet netuvojās tai. Tā tomēr šķita īsta un karsta, lai arī kādi brīnumi te apkārt notiek nevar pārak paļauties uz to ka šoreiz uguns neapdedzinās. Tā vienmēr apdedzina, šā vai tā. Kad putniņš, ar kuru Simons sarunājās, palidoja tālāk, sieviete nopūtās. Vai viņi tiks ārā no šī dārza vai nē? Mājas, mājas, mājas.
"Un ko tagad?" kam viņa to jautāja - nesaprotami, bet jautājums bija labs, vismaz viņasprāt.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū un Amanda.
Tauriņš Amandas matos, beidzis šķaudīt un klepot, apcerīgi pavicināja spārnus un aizlaidās gar pirmo spoguli, nozuzdams dārza zaļumā. Viņam pakaļ aizvirpuļoja gaišzilie tauriņi — to bija prāvs pulciņš. Tā arī nevarēja saprast ir tā atbilde, vai nav.

Simons un Sāra.
Putniņš vien palūrēja uz Sāru: — Doties uz priekšu?

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 11.12.2008 10:48

[Roviela]

Puisis paskatījās uz Amandu.
- Ejam viņiem pakaļ, labi?
Un gāja turp, gar pirmo spoguli.

[essy]

Amanda, mazliet saskumusi par tauriņa aizbēgšanu, tomēr tipinot sekoja Endrjū uz pirmā spoguļa pusi. Ejam, ejam! Uz vietas tak nestāvēsim...vai ne? un puisim tika veltīts silts smaids.

[kukainis ragaini...]

Nolāpīts. ```` es to salamandru visāpr nesu, tagad abas kabatas cauras! Sigvards pa milzīgo caurumu izpurināja ;kirzaku ugunskura liesmās un nopētīja sabojāto jaku. Nu vai zin, citu reizi viņš viņš netēlos pasaules bladari. Dusmīgi viņš norūca, ne īsti sev, ne īsti citiem, (OOC:Simons un Sāra, pareizi?) Re, ko tā stulbā ķirzaka sadarīja, šitāda feina jaka un pagalam.

Šo rakstu rediģēja kukainis ragainis: 17.12.2008 18:56

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū un Amanda.
Pēc īsa brīža abi ieraudzīja, ka taciņa ir izklāta ar spoguļiem, pamatīgiem, akmens ietvarā, kamēr gar takas abam malam, te tuvāk te tālāk, no takas, starp košumkrūmiem un gaiši zilu puķu dobēm rēgojās citi spoguļi, veclaicīgi un balstījās uz vēl veclaicīgākiem statīviem, vai stāvēja vienkārši tāpat, pa daļai zemē iegrimuši.
Gar spoguļiem un ap puķēm lidinājās jau iepriekš redzētie tauriņi, tikai viņu skaits likās vēl lielāks. Un kā tad ne, tuvākajā spogulī varēja ieraudzīt veselu Endrjū un Amandu pulciņu, kas jautri saskatījās un spieda viens otram rokas, nepievēršot īstajam Endrjū un Amandai uzmanību.

Sigvards, Simons un Sāra.
Sigvards gan bija devies uz pavisam citu pusi, bet liekas, ka magones bija tik ļoti nabagam sajaukušas galvu, ka vīrietis attapās pie tā paša ugunskura, kas nu jau bija vairākas reizes lielāks, pie kura, jau atradās Simons un Sāra. Lai nu ka, ķirzakai bija vienalga, ka tik īsts siltums un salamdra jautri ieslīdēja oglēs, padarot ugunskuru vēl lielāku.
— Velti, tu viņu tā nosauci, nekod rokā, kas tevi velk ārā! — ievidžinājās putniņš mezrozītēs un iesmējās, smalkiem, tomēr jau kaut kur dzirdētiem smiekliem, — Ja tev likās, ka viss jau ir galā, tad velti steidzies!

[essy]

Vai! Nu gan es jūtos kā Alise Aizspogulijā Amanda iesmējās. Un cik te mūsu ir daudz! Nevar spēt ne saskaitīt!
Nopētījusi taciņu, viņa devās zāles virzienā, lai pa to tad ietu tālāk. Galu galā - viņai taču bija svārki! Ja būtu uzvilkusi bikses, tad jau būtu vienkāršāk. Bet tā..Nē, nē. Drošāk ir pa zāli.

[Roviela]

- Tas jau mani sāk biedēt! - Endrjū noteica, veroties spogulī, kurā viņu atspulgi apmainījās ar roku spiedieniem.
- Gandrīz jāsāk meklēt spogulis, kurā mēs būtu tādi, kādi esam savos mājas vannasistabas spoguļos, tikai kā tādu te atrast? Un ko ar to darīt, ja atradīsies?
Viņš turpināja iet pa taciņu, skatoties spoguļos zem kājām, bet kāpjot uz ietvariem, lai nejauši nesaplēstu kādu spoguli.

- Es toties atcerējos vienu filmu. Nekā es no tās nesapratu, vienīgi atceros, ka tur bija viens spogulis, kurā, ja paskatījies, tad pats kļuvi par attēlu, bet attēls kļuva dzīvs, tikai ar ledainu un bezjūtīgu sirdi. Es ceru, ka te tādu spoguļu nav.

[Ungaarijas ragas...]

Amanda un Endrjū.
— Jā, — pa labi no abiem gājējiem atskanēja domīga balss, — Tā nepavisam nebūtu slikta ideja! Beidzot varētu tikt no šejienes prom.

[essy]

Neizklausās īpaši jauka filmiņa. Pārvērsties par būtni bez sirds. Briesmīgi kā jau vienmēr, Amandai bija savs viedoklis. Bet par to vannasistabu gan es piekristu tikai tad, ja vien tie spoguļi būs aizsvīduši. viņa šķelmīgi piemiedza ar aci puisim.
Kad atskanēja balss, Amanda salēcās un uzgrūdās tuvākajam spogulim. Momentāni to saķērusi, cerībā, ka nenokritīs, viņa iespiedzās Kas tas? Kas te runā?