Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[essy]

Amanda cerēja, ka salamandras deguntiņš patiesi rāda uz to pusi, kur patiešām jādodas. Sakārtojusi somu uz pleca, un paņēmusi krūzīti ar salamandru, viņa devās ceļā, pa ceļam stāstot magonēm kādu stāstu par ziemu, ko viņai bija stāstījusi vecmāmiņa. Visticamāk, viņas tādu nezināja.
Lai arī kā magones vilināja Amandu dejot, viņa to nedarīja - bija taču jāparūpējas, lai salamandra nonāk galā sveika un vesela. Bet dejojot jau var notikt jebkas!
Lūk, ko Amanda stāstīja magonēm: Sniegs… krīt balts sniegs… Pārklāj visu ar gaišu segu un mīlestību. Prātam neaptverami! Kā ir šis skaistums radies? No kurienes?
Ir nostāsts, ka tad, kad snieg, tad Sniegamāte debesīs purina savus pūku pēļus un segas. Viņai tādu ir daudz, tāpēc snieg ilgi un pārklāj visu zemi, kokus, ūdeņus, mājas un pat cilvēkus. Sniegs pārklāj visu pasauli un kāds mazs bērniņš pie loga piespiež mazo degunteli un gaida, kad varēs tikt laukā un celt lielos sniegavīrus, sniega pilis un daudz ko citu.
Lūk, pār lauku zaķis aizļepato. Viņš ir tikpat balts kā baltais sniegs. Kamēr ieskaties un saproti, ka tas ir zaķis, viņš jau ir gabalā.
Bērnu prieks ir liels. Jo - ja ir sniegs, tātad drīz būs Ziemassvētki un dāvanas!

[Mattiass]

Simons neiebilda, ka Sāra nāk līdzi.

Viņš devās norādītajā virzienā. Pirms tam notraucis no sevis sarmu, gādīgi salicis ķirzacēnus kabatās un sildīdams tās pats ar savām rokām.

[Massacre]

Tā kā Simons neiebilda, Sāra sekoja salamandru norādītajā virzienā. Un kā tas nākas ka viņi katru reizi sekoja dzīvniekiem, lai tiktu ārā.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Pēc kāda laiciņa acīm pavērās neliels ugunskurs, kas dega lauka malā. Spriežot pēc tā, kā sarosījās salamandras, un dūmu smaržas, tas varēja būt īsts ugunskurs. Turklāt izskatījās, ka tas agrāk ir bijis liels — ap ugunskuru metra rādisuā vīdēja pelni un sen nodzisušas ogles.

Amanda.
Nepaguva meitene līdz galam izstāstīt, kad jau kā no pārpilnības raga, sāka birt jautājumi:
— Sniegs? Kas ir sniegs? Kāpēc tas ir balts? Kāpēc to sauc par sniegu, ja tās ir pēļu dūnas? Kā no dūnām var celt sniegavīru un pilis? Un kā sniegs var pārklāt visu pasauli? Te taču sniega nav! Kas ir Ziemassvētki? Un kas ir dāvanas? Kāpēc sniegs ir tikai kopā ar Ziemassvētkiem? Vai pie mums snigs?
Magones ieinteresēti snaikstīja apkārt savas galvas, dažas prātīgākās ierunājās:
— Jā, apsēdies tepat un pastāsti, tu tik daudz jauna stāsti!

Simons.
— Klau, nedari to, nu kam tev tas vajadzīgs? — magones čukstēja, pavērsušas pret vīrieti savas košās ziedlapas un vilinoši tās mādamas. — Paliec ar mums, tev būs jautri, ko tik mēs kopā nevarētu sadarīt!

Sāra.
Sieviete ievēroja, ka dažas magones sparīgi māj, it kā gribētu viņai kaut ko noslēpumainu pačukstēt.

[Roviela]

Endrjū, beidzot ticis līdz ugunskuram, sāka apskatīties, ko varētu darīt pusnodzisušās uguns labā. Kā uzkurt jaunu? Nav te kāds bluķītis vai cits kas, ar ko papildināt degamā krājumus? Viņš atstātu savu jaku, bet no tā nebūs nekāda labuma, smirdoņa tikai.
- Vai šī ir īstā vietā? - puisis pārjautāja salamandrām.
- Un kas tagad jādara?

[essy]

Ak, jaukās! Jūs tik daudz gribas dzirdēt un uzreiz, Amanda iesmējās savus dzirkstošos smieklus. Paldies par piedāvājumu, tomēr nesēdīšos. Mums ar salamandru vēl tāls ceļš priekšā.
Bet nu klausieties, kamēr došos uz priekšu. Par pēļu dūnām tos dēvēja cilvēki, kad nesaprata, no kurienes sniegs rodas un kāpēc. Patiesība ir daudz prozaiskāka un nav tik romantiska, kā pasaka par sniegamāti un viņas pēļiem. Kad sniegs ir sasnidzis un gaisa temperatūra tuvojas siltiem grādiem, tad sniegs mazliet pakūst un līp. Tad var veidot tās pilis un sniegavīrus.
Šķiet, ka jums ir īpaša pasaule, kurā sniegs varētu arī nebūt. Amanda noklusēja to, ka parasti magones ziemu un sniegu nepiedzīvo. Kāpēc gan skumdināt jaukās būtnes? Ziemassvētkus svin tad, kad ir visīsākā diena un visgarākā nakts. Tad svin to mirkli, ka saule atgriezīsies un dienas kļūs garākas un garākas. Ziemassvētkos dod dāvanas, kas nozīmē, ka viens otram dod kaut ko mīļu. Piemēram, siltas zeķītes uzdāvina vecmāmiņa mazmeitiņai. Un viņa, savukārt, vecmāmiņai siltu šalli.
Un tā viņa stāstīja un soļoja, soļoja un stāstīja..

[Mattiass]

— Man jau nē, salamandrām vajadzīgs, — Simons noprecizēja un nosmīkņāja, — Un ar viņām man vismaz ir kas kopīgs, atšķirībā no jums. Bet, ja vien jūs nespējat izkārpīties no zemes un doties līdzi, tad jau mēs ārpus šī lauka neko kopā nevaram sadarīt. Savukārt šeit gulēt es tagad negribu, paldies, ellē izgulēšos.
Viņš turpināja iet uz priekšu.

[kukainis ragaini...]

Sigvards apņēmīgi cīnījās uz priekšu, cik nu spēja, un dūmu grīste viņa apņēmību pieckāršoja. Brīžiem gadījās paklupt, bet tādus sīkumus viņš neņēma vērā.

[Massacre]

Magones ir puķes. Ar šādu neapgāžamu secinājumu par loģiskās dzīves patiesībām, Sāra devās tik uz priekšu un pat nemēģināja pievērsties puķēm, kas runā. Parāk daudz dīvainību vienai dienai. Ja magones tiešām gribēja kaut ko teikt - lai saka. Skaļāk vai vismaz neizdara mājienus, kurus var uztvert kā vēju.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 25.11.2008 16:44

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
— Uguns, īsta uguns! — salamandras nepārprotami izklausījās sajūsminātas, — ieliec mūs tur, ieliec!

Amanda.
Magones aizrautīgi klausījās, ko stāsta Amanda, pat neievērodamas, ka meitene tuvojas lauka malai, kur dega neliels ugunskurs.
— Kāpēc sniegu sauc par sniegu? Kas ir grādi? Kas ir silti grādi? Kad ir visīsākā diena un visgarākā nakts? Kā tas ir līp? Kā līme? Starp citu, kas ir līme? Kā saule var atgriezties, ja tepat vien ir? Es arī gribu zeķīti! Un šalli! — jautājumi turpināja birt, tikai tagad tiem pievienojās arī vēlmes.

Simons.
— Nu tad skrien, skrien, — magones nosmīkņāja, it kā ko zinātu, un ļāva Simonam nteraucēti doties tālāk.

Sigvards.
Lauka mala jau bija tuvu un varēja pat redzēt nelielu ugunskuru, kad Sigvards piepeši sajuta, ka kabata palikusi vieglāka. Ja viņš apskatās, tad redz, ka salamandra tajā gluži vienkārši ir ar savu karstumu izsvilinājusi caurumu un izkritusi.

Sāra.
Nepievērsdama uzmanību puķēm, Sāra neievēroja, kā vairākas no viņām meistarīgi savijās mudžeklī, lai paklupinātu sievieti, kas arī izdevās. Tikmēr citas jau gādāja par to, lai Sāra tik viegli nepieceltos, satraukti viņai čukstēdamas, lai Simons nesadzirdētu:
— Neuztraucies, tas ir tavā labā! Nesteidzies tik ļoti viņam pakaļ, viņš ir nejauks un nelabs! Viņam nevar uzticēties!

[Roviela]

Endrjū pasmaidīja un saudzīgi nolika zemē savu apsvilošo jaku ar visām neīstajām pagalēm.
Viņš ievilka elpu, saņēmās, jo atcerējās, ka salamandras ir karstas, un ātri un saudzīgi paņēmis vienu mazo ķirzaciņu, to ar ašu kustību uzlika īstajam degošajam zaram, pieraugot, lai pats sev nenosvilina uzacis. Tad to pašu izdara ar pārējām.
- Nu, kā? - viņš apjautājās, paceldams savu jaku un to nopurinādams.
Ugunskurs nebija liels, puisis to labprāt uzkurinātu lielāku, būtu tikai bijusi malka.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Salamandras priecīgi patekalēja pa zariem un tad, uzmetušas Edrjū pateicīgu skatu, ierušinājās oglēs. Jau nākamajā brīdī liesmas uzšāvās uz pusi augstāk un ugunskurs sāka strauji plesties platumā.
Tiesa, Endrjū to īsti nepaguva izbaudīt, jo kamēr viņš purināja jaku, apkārtnes košums sāka tā kā bālēt un vēl pēc brīža Endrjū apžilbināja spoža gaisma, kas spīdēja tieši acīs.

[essy]

Amandai sanāca smējiens par magoņu jautājumiem. Viņa sajutās kā kādā skolā. Bet tad pamanīja, ka tuvojas ugunskuram. Sieviete pievērsās salamandrai krūzītē. Vai šis būs īstais ugunskurs?, viņa vaicāja.

Savukārt magonēm tika atbildēts Mīļās, jaukās, burvīgās! Vai drīkst, es jums to visu pastāstīšu vēlāk? Man jāaiznes šo salamandru līdz viņas mājām.

[Roviela]

Endrjū negribēdams paleca soli nostāk. Tādas liesmas uzreiz! Te ne tikai bez uzacīm, te bez matiem var palikt!
Viņš katram gadījumam piesedza seju ar to pašu daudzcietušo jaku, bet kad to nolaida, tad varēja sākt brīnīties atkal - ugunskura nebija. Bet no kurienes spīdēja gaisma?

[Ungaarijas ragas...]

Amanda.
Salamandra sparīgi apstiprinoši pamāja ar galvu.
Magones tikām ne mazāk sparīgi tinās un vijās ap Amandas kājām traucējot iešanu.
— Pastāsti tagad! Mēs citādāk aizmirsīsim ko prasījām, pastāsti! — magones žēlīgi činkstēja kā mazi bērneļi, kuriem mamma pasaka, ka otru pasakas pusi pastāstīt no rīta, kad viņi pamodīsies.

Endrjū.
Spilgtā gaisma nāca no liela spoguļa Endrjū priekšā, kurā krita gaismais stars. Šis nebija vienīgais spogulis, to bija daudz — visi vienāda izmēra un stāvēja glītā rindā, kas aizstiepās pa labi un kreisi, veidodami saulē mirdzošu spoguļu sienu.

[Roviela]

Puisis ieskatījās spogulī, neko īpašu tur necerēdams ieraudzīt, kā tikai savu tieši pašlaik ne visai reprezentatīvo paskatu.
Pēc tam viņš paskatās apkārt - vai bez spoguļiem nekā cita te nav? Un kas ir aiz spoguļiem? Vai var palūrēt uz tiem no otras puses? Un no kurienes gaisma?

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Paskatoties spogulī, Endrjū ierauga švītīga paskata puisi kruzuļiem un mežģīnēm apdarinātā tumši sarkanā frakā, galvā kruzuļaina balta parūka, seja balta ar uz labā vaiga uztupinātu melnu mākslīgu dzimumzīmīti, lūpas nokrāsotas sarkanas, rokā balts mežģīņots kabataslakatiņš. Ar pūlēm var pazīt, ka tas ir viņš pats.
Aiz spoguļu sienas paskatīties nevar, spoguļi ir cieši viens pie otra.
Paskatoties apkārt puisis redz, ka aiz muguras atrodas vēl viens spogulis, ko ieskauj krūms ar gaiši ziliem ziediem, tādi krūmi vīd arī citur. Pa kreisi starp krūmiem aizvijas taciņa. Ja ieskatas šajā spogulī (aiz šī palūrēt var — visumā parasts spogulis, tikai nekas to nebalsta, ja nu vienīgi krūma zari), izskats ir mainījies un tagad Endrjū ierauga kāds viņš izskatītos ar īsiem blondiem matiem.
Gaisma nāk no saules, tiesa, nevar īsti saprast, kas par dienas stundu.

[Roviela]

Endrjū pasmaidīja, spoguļa priekšā piekārtoja parūku un eleganti, vienu kāju pastiepis uz prikšu un roku aiz muguras, izpildīja reveransu. Vāks! Kā no ģimenes portretu galerijas.
Puisis vispirms paskatījās uz sevi - vai gadījumā viņš tiešām nav ieguvis tādu izskatu, tad, katram gadījumam pie šī spoguļa nolicis vienu dzeloņplūmes augli - lai atzīmētu vietu, pagājās gar rindu tālāk - apskatīties, vai kādā spogulī neieraudzīs tiešām sevi pašu.

[essy]

Amanda, priecīga, ka īstais ugunskurs atrasts, vairs neklausījās magonēs. Smaidīdama, sieviete tām visām nosūtīja gaisa skūpstu. Viņa pietipināja klāt ugunskuram. Vai laist tevi ugunskurā, vai atstāt pie ugunskura? skanēja jautājums salamandrai.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Īstenībā puisis izskatījās kā parasti, vismaz tāds, kā pēdējo reizi bija ieradies no magoņu lauka.
Ejot gar spoguļu rindu Endrjū manīja, ka kopumā pirmais attēls nemainās, mainās tikai gan parūkas gan frakas gan citu sīkumu krāsa, it kā spoguļi nevarētu izlemt, kāda kombinācija viņam pistāvētu labāk. Starp variantiem pavīdēja arī tāds, kā ainssarkana fraka, piķa melna parūka, melns kabatslakatiņš ar asinsarkanu zirnekli un indīgi zila dzimumzīmīte uz citrondzeltenas sejas fona.
Ja Endrjū paskatījās pakārt, tad ievēroja arī, ka arī starp krūmiem spoguļu netrūkst. Citi bija vienkārši, citi elegantā sudraba ietvarā. Ik pa laiciņam starp krūmiem ievijās taciņas.

Amanda
Magones turpināja lūgties un pīties viņai ap kājām arī visu atlikušo gabaliņu līdz ugunskuram.
— Ielaid ugunskurā, — salamandra dīdījās pa krūzīti, pamanīdamās izkrist no tās.