Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Mattiass]

Redzēdams, ka daži no grupas biedriem nevajadzīgi čammājas, Simons vairs negaidīja, kamēr drosminieki saņemsies kaut ko darīt, savāca visas atlikušās salamandras un sabāza tās abās žaketes sānu kabatās, tur arī rokas atstāja un izgāja no ugunskura.

— Nu, kur tad ir tās salamandru mājas?

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū.
Svilstošie pirksti atļāva padomāt pavisam maz. Salamandras, kuras viņš aicināja, liekas puiša teikto nedzirdēja.

Amanda.
Uguns roku karsēja, toties salamandra, kura paklausīja meitenes aicinājumam un uzrāpās uz rokas, svilināja, kā liela, kvēlojoša ogle.

Sigvards.
Nāsīs iesitās sviluma smaka, likās, ka kabatās būtu ieliktas kvēlojošas ogles. Tikmēr magones pinās pa kājām un maigās balsīs žūžoja:
— Apstājies, atpūties, paguli tepat. Gana esi strādājis, vari pagaidām atpūsties! Salamandras nekur neaizmuks, tepat vien paliks. Tu taču zini, ja lēnāk brauksi, tad tālāk tiksi…
Tā nu raitais solis nemaz tik raits nesanāca, un metoties pusskriešus Sigvards varēja arī pavisam paklupt.

Simons.
Magones korī atsaucās: — Kaut kur uz to pusi!
Tiesa katra no viņām, tāpat kā iepriekš, rādīja citā virzienā.

[Roviela]

Endrjū staigšus sakrāmēja salamandras savā ādas jakas ligzdiņā, kur jau bija pagales, un tad brīdi pūta uz pirkstiem.
Pēc tam notupies pie tās, viņš uzrunāja ķirzaciņas:
- Esiet, lūdzu, tik laipnas, cienītās salamandras, pasakiet, kur jāiet, un es jūs aiznesīšu mājās.
Puisim bija aizdomas, ka kaut kur vajadzēs sakurt ugunskuru, bet, tā kā viņš nesmēķēja, tad nekādu ugunsrīku arī viņam nebija.
Viņš atskatījās uz magonēm, it īpaši uz tām dažām, kurām bija iedevis ūdeni:
- Skaistules, magonītes, kur ir salamandru mājas? Vai arī tas, ka mājat uz visām pusēm nozīmē, ka ir vienalga, kurā virzienā iet?

[essy]

Kad salamandra uzkāpa uz sievietes rokas, tas bija kā šoks. Ai! Sāp! Amanda aiz sāpēm raudāja. Labi, ka atcerējās, ka viņai taču somā ir krūzīte. Kaut kā ar vienu roku attaisījusi somu, sieviete centās izvilkt krūzi. Brīnumainā kārtā viņai tas izdevās - pat nenometot salamandru zemē. Ielikusi salamandru krūzītē, Amanda turpināja pārmeklēt somu kabataslakatiņu meklējumos - asaras taču bija jānoslauka. Pa to laiku viņa nebija dzirdējusi neko no tā, kas apkārt notiek.
Pēc brīža, nu jau mierīgākā balsī, viņa uzsāka sarunu ar salamandru: Jaukā radība, kur tad lai es Jūs aiznesu? Vai parādīsiet? Piecēlusies kājās un satvērusi krūzes osu, Amanda bija gatava doties ceļā.

Ar acs kaktiņu viņa pamanīja, ka arī Endrjū, šķiet, bija savācis salamandras. Un šim mērķim ziedojis savu skaisto ādas jaku! Un tagad tā jaka sadegs! Cik žēl!
Piegājusi tuvāk puisim, viņa apvaicājās: Vai tava jaka nesadegs? Un...varbūt tu jau zini, kur mums jādodas tālāk?

[Roviela]

- Nezinu, vai sadegs, ceru ka vismaz līdz brīdim, kad nonāksim tur, kur vajag, izturēs, - puisis atbildēja.
- Vienīgi, ka nav zināms, kurp iet... varbūt tiešām ir vienalga?
- Bet kāpēc tev kabatslakatiņš rokā? Apdedzinājies? - Endrjū uztraucās.
- Man vēl ir mazlietiņ ūdens, negribi?

[essy]

Šķiet, mana salamandra vēl domā, kur viņu jānes. Tāpēc arī man nav ne jausmas. Amanda paraustīja plecus un, mazliet nopūtusies, turpināja, Apdedzinājos gan. Kad šī te burvīgā radība uzrāpās man uz rokas. Labi, ka izdevās viņu ielikt krūzē.
Taču nezinu, vai ūdens te līdzēs, viņa saskuma. Drīzāk varētu līdzēt kāda ziede vai kas tāds. Bet te jau aptieku nav.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū un Amanda.
Magones pēc Endrjū jautājuma saskatījās un tad viena otru norāja: — Tu traka esi, pareizais virziens ir šis!
Un atkal katrs zieds rādīja savā virzienā, savukārt magones to sapratušas sāka ķiķināt.

Salamandras, kad viņām pajautāja, kur ir mājas, pacēla galvu un paostīja gaisu: — Tur kaut kur. Tik labi smaržo tikai mājas.
Tiesa, Amandas salamandra rādīja uz vienu pusi, kamēr Endrjū salamandra — pavisam uz citu.

[essy]

Vērojot salamandras un dzirdot to atbildi, Amanda saskuma: Šķiet, mums būs jādodas katram uz savu pusi. Pēc mazas pauzes viņa atzinās: Man tevis pietrūks. Tik tiešām. Tomēr ceru, ka tepat vien jau mēs būsim un satiksimies ātrāk nekā domāju. No sievietes lūpām atskanēja klusa nopūta. Kā negribas doties vienai. Kaut nu viņš piedāvātu tomēr iet kopā! Bet ja nepiedāvās, ekc, tad nu nekā. Viņa vēl mirkli pakavējās, gaidot, ko teiks Endrjū. Svārstījās - doties tur, kur rāda viņas salamandra, vai tomēr turēties kopā ar puisi. Puisi, kas viņai patika, puisi, ko viņa bija iemīļojusi.

[kukainis ragaini...]

Labi, ka Sigvarda ādas jaka bija visai izturīga, un žēl viņam tās nebija — kas ta viņam, nopirks jaunu. Puisis apņēmīgi virzījās uz priekšu, par magonēm nelikdamies ne zinis.

[Roviela]

- Amanda, neskumsti! - Endrjū mundri noteica.
- Man šķiet, viņām katrai mājas ir mazliet citur. Nesam vien, un gan jau vēlāk tiksimies. Tālāk par mežrozītēm jau te aiziet nevar. Un, galu galā, pie izejas satiksimies noteikti.
Viņš iesmējās:
- Uzmanies, ka atkal nepamodinām Mincendorfa jaunskungu!
Puisis saņēma jaku rokās un apņēmīgi devās virzienā, kuru norādīja pati pirmā salamandra, kas nokļuva viņa jakā.

[essy]

Man šķiet, ka Mincendorfa jaunskungu mēs šajā ceļā nesatiksim, Amandas balsī ieskanējās skepse.
Pēc Endrjū sacītā Amandai atlika vien vēlreiz nopūsties un doties viņas salamandras norādītajā virzienā. Protams, cerot, ka Endrjū viņa sastaps ātrāk nevis vēlāk - pie izejas.

Pamājusi "attā" puisim, neesot gan pārliecināta, vai viņš to redzēja, sieviete pievērsās salamandrai. Cik tad tālu mums būs jādodas?

[Mattiass]

Simons savukārt izkāpa no ugunskura un pievērsās paša savāktajām salamandrām.
— Nu, tieciet skaidrībā vismaz savā starpā, uz kurieni tad īsti jūs jānes.

[Massacre]

Visi šitā kāpj ugunskuros un vāc kaut kādas salamandras, tāpēc arī Sāra izdomā, ka pašai arī jādara tāpat.

[Mattiass]

Visas atlikušās salamandras Simons jau bija savācis, ja vien kāda nebija nelietīgi no viņa noslēpusies tā, ka neatrada. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Ungaarijas ragas...]

Sigvards.
Tomēr magones tik viegli ignorēt neizdevās, jo viņas turpināja vīties un tīties ap kājām, tā kā nemitīgi bija jāuzmanās, lai nepakluptu. Sajūtas kā ejot pa metru garu, vienos mudžekļos un pinumos savēlušos kūlu. Tikmēr sviluma smaka kļuva spēcīgāka un tajā vietā, kur atradās kabata ar salamandru jautās karstums.
Lauka mala tuvojās un varēja jau saskatīt nelielu dūmu grīstīti, kas mierīgi cēlās debesīs.

Endrjū.
Magones mīlīgi glaudās gar kājām, skaties, neuzmanīsies un paklupsi, jautri čalodamas: — Godājamais Endrjū, pagodini mūs ar savu klātbūtni. Pavei, cik jauka diena un tu jau dodies prom, kas zin, vai vēl tiksimies! Ķirzakas nekur neaizbēgs, mājas nekur neaizbēgs, pakavējies vēl brīdi pie mums.
Zari pārogļoja jaku, taču caurumu tajā neizdedzināja.

Amanda.
Salamandra ar priekšķepām atbalstījās pret krūzītes malu un izstiepusi galvu, ošņāja gaisu: — Tālu…
Magones pavadīja Amandu ar jautru dziedāšanu un dažas aicinoši iesaucās: — Tu tik skaisti dejo, nāc padejo vēl, pirms dodies prom, vai pastāsti mums kaut ko! Tu noteikti zini daudz interesantu stāstu!

Simons.
Salamandras visas kā viens uz viņu paskatījās un korī nošņāca: — Uz mājām.

Sāra.
Uguns karsēja, bet ne dedzināja, tiesa, uz drēbēm tas gan neattiecās. Salamandra tiešām neviena vairāk neatradās, jo visas atlikušās kūņājās pa Simona plaukstām.

[Mattiass]

— Jūs vismaz pašas savā starpā varat vienoties, kurā īsti virzienā ir jūsu mājas? — Simons mēģināja noskaidrot precīzāk.

[Roviela]

- Skaistules, magonītes, - Endrjū smaidīdams neatlaidīgi virzījās uz priekšu - tieši uz turieni, kur bija rādījusi salamandra, - es prātoju, kā būtu, ja jūs tagad, te, ceļa malā savītos glītos vainadziņos? Nenoskatīties!
Viņš gāja un visu laiku runāja ar magonēm, iesakot tām te padejot, te savīties, lai viņas būtu aizņemtas, bet ar acīm meklēja to kaut ko, kas varētu būt salamandras mājas.

[Massacre]

Vispār tas bija tā bišķiņ dīvaini - kāpt ugunskurā. Sārā vēl mazliet pat paminstinājās pirms spert soli, taču ļāvās. Sadegt, tad sadegt. Šī vieta jau sāka dzīt mazā bezcerībā. Nu un kas ka salamandras varbūt parādīs izeju? Un tad būs nākamais dārzs un nākaimais... Kad tas beigsies?
Ugunskura vidū nemaz nebija tik slikti, bet Sāra neļāvās mānīgajai komforta sajūtai un ātri vien nokanstatējusi, ka salamandru vairs nav, izleca laukā no ugunskura.
Simons bija paņēmis visvairāk un sabāzis kur tik vien iespējams, tāpēc neuzkrītoši gāja viņam klāt ar nodomu sekot. Un cerēja, ka viņai iešķiebs vismaz vienu to radījumu. Ja ļaus iet līdzi.

[Ungaarijas ragas...]

Simons un Sāra.
Viena no lielākajām salamandrām pagrozījās un visbeidzot norādīja virzienā, no kura viņi bija atnākuši: — Tur!

Endrjū.
Magones izmēģināja gan savīties vainagos, tas viņas tā uzjautrināja, ka viņa vienā laidā smējās. Tiesa, dažbrīd puķes mēģināja izveidot arī vainagu ap Endrjū kājām, vai ap katru kāju atsevišķi, ja neizdevās ap abām reizē. Tikmēr puisis bija pamanījis sīku dūmu grīstīti, kas lauka malā vijā augšup.

[Roviela]

Endrjū notēmēja tieši uz dūmu grīstīti un, uzmanīgi nezdams ķirzaciņas, gāja tieši turp, pa ceļam izteikdams komplimentus magonēm par skaistu savīšanos. Tas patiešām izskatījās krāšņi, piedevām šķita, ka magonēm tas patīk.