Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Roviela]

Tepat jau viņi visi bija.
- Mēs ejam uz pļavas centru. Tur esot jāmeklē salamandras, - Endrjū paskaidroja.
- Ko tālāk, to es nezinu. Varbūt viņām ugunskurs ir izdzisis un jāpalīdz iekurināt?

[Ungaarijas ragas...]

Simona cerības attaisnojās, viņš ieraudzīja ugunskuru, tiesa pagaidām līdz tam bija jāiet kāds neliels gabaliņš. Tas saplūda ar magoņu sarkanumu, un tāpēc, ja vien to īpaši nemeklēja bija visnotaļ nepamanāms.

[Massacre]

"Ei, tu!" Sāra nokliedzās Simona virzienā ar neizpratnes sejas izteiksmi. Viņš izskatījās apmāts.
Tad viņa arī palūkojās Amandas un Endrjū salūkoto biedru virzienā, pasmaidīja un pamāja. Teiksim tā - šī kompānija viņai interesēja vairāk nekā tas tur.

[Mattiass]

Simons tikai atmeta ar roku, sak, tusējiet vien tālāk, es jau jums netraucēšu, un stūrgalvīgi devās ugunskuram tuvāk. No uguns viņs nebaidījās, drīzāk viņam bija interesanti, kas iedomājies iekurināt uguni lauka vidū. Kūlas dedzinātāji?

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 12.11.2008 19:41

[kukainis ragaini...]

Salamandras? Kā jūs to zināt? Sigvards apmulsis jautāja. Re, kā šie visu ko pamanījās uzzināt, būs vien jāturas pie šiem — nebūtu saticis Trēlu, viņš vēl tagad cīnītos ar ozolu.

Pie reizes puisis paskatījās uz samīcīto sēni saujā. Bija drusku tā kā bail vēl no tās ēst, ja nu viņš materializējas atkal turpat pi lielā ozola? A ja nu kaut kur citur? Ēst? Neēst?

[essy]

Mums par salamandrām pastāstīja pelēns Mincendorfs, kad pie viņa dzērām tēju no mazmazītiņām krūzītēm. Es nezinu, varbūt Endrjū to mazo krūzīti ir saglabājis. Vispār jau laikam precīzāk būtu teikt, ka peļuks to teica Endrjū, kamēr mēs ar Sāru gulējām, dzērušas avota ūdeni.
Amanda pagriezās pret Endrjū: Paklau, parādi Sigvardam to krūzīti, ko Mincendorfs iedeva.

[kukainis ragaini...]

Labi. Ja jau reiz pelēns, tad pelēns. Vai nav vienalga, tik un tā ar veselo saprātu un loģiku te varēja iebraukt smagās auzās. Paskatīsimies, kas notiks ar pārējo ārā tikšanas ideju. Sigvards nostājās tuvāk Trēlai un iečukstēja viņai ausī Es tev neesmu vēl pateicies par to sēni. Paldies!

Šo rakstu rediģēja kukainis ragainis: 12.11.2008 18:36

[Roviela]

Endrju izvilka no kabatas mazmazītiņo porcelāna krūzīti un parādīja to Sigvardam un Trēlai.
- Te tā ir! Bet iesim, iesim... mums esot jāiet uz pļavas centru un jāmeklē salamandras. Tā teica pelēns.
Viņš saudzīgi nolika krūzīti un atsāka pamazām kustēties uz to vietu, kur viņam šķita ir magoņu lauka centrs. Tas bija apmēram turp, kur rēgojās Simons.

[essy]

Sapurinājusi savus matus, Amanda izstaipījās - piekususi mazliet bija, vai ziniet. Stalti izslējusies un droša par sevi, viņa sekoja Endrjū piemēram un devās uz pļavas centru. Kas, diezi, mūs tālāk sagaida? Kādi brīnumi vēl paredzami? Varbūt lidojoši ziedi, prinči baltos zirgos, princeses torņos..., viņa prātoja. Ļoti šaubos, ka pļavas vidū būs izeja no dārza. Iesmējusies par šo domu, viņa sāka tādu kā deju, nevis vienkāršu iešanu.

[Massacre]

Sāra sekoja Endrjū pirms tam neuzticīgi nopētījusi Sigvardu, bet neko neteica. Ļoti gribējās tikt ārā no šejienes, bet no otras puses - viss bija diezgan jauki.

[Ungaarijas ragas...]

Simons nonāca pie ugunskura. Tas bija kārtīgs ugunskurs – liesmas sniedzās cilvēka augumā, kāri laizīdamas tajās iesviestās un nu jau apdegušās pagales, dīvainā kārtā tas nedeva versmi, kāda būtu no šāda liela ugunskura un arīdzan nekādi dūmi no tām nekūpēja. Liesmās pa pagalēm ložņāja apmēram divus sprīžus garas koši sarkanas ķirzakas, oranždzelteniem vēderiem.

Amandai dejojot pārējie varēja saklausīt tādu kā jautru dziedāšanu, kas pieskaņojās dejai.
Un tā līdz brīdim, kad nonāca pie ugunskura, pie kura jau atradās Simons. Liesmas plandījās kā nejūtamā vējā. Versme, kas plūda no ugunskura, brīdināja nepienākt par tuvu. Tikai kā par brīnumu nekādu dūmu nebija, kas ierasti ugunskuriem un parasti mēdz kost acīs.

[Mattiass]

Simons pietupās pie tuvākās magones.
— Tu runāt proti?
Ja magone atbild apstiprinoši, tad seko jautājums:
— Kā tikt prom no šī dārza?

Lai arī kāds būtu sarunas iznākums (ja tāda būs), pēc tam Simons iekāpj ugunskurā, noķer kādu no ķirzacēniem un uzdod tos pašus jautājumus.
Hm, dīvaini, Simons nodomāja. Parastajos apstākļos es teiktu, ka šādā ugunskurā drīzāk var saaukstēties, nekā sasildīties.

[Ungaarijas ragas...]

— Un kā tev liekas? — magone koķeti noplivināja ziedlapas Simona virzienā.
— Tu jau tik ātri gribi tikt prom no mums? — pēc otrā jautājuma viņa jau izskatījās apbēdināta.

It kā apstiprinādamas Simona vārdus, liesmas likās kļūstam saltākas. Vienīgi ķirzaka plaukstā sildīja kā kvēlojoša oglīte. Ķirzacēns diez ko daiļrunīgs neizrādījās. Uz pirmo jautājumu atbildēja vien ar galvas mājienu, uz otro īsi nošņākuļoja:
— Aiznes mani mājās.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 13.11.2008 20:01

[Mattiass]

— Skaidrs, tātad saprātīgas.
— Īstenībā — ne pārāk. Starp citu, ja vēlies, varu tevi paņemt līdzi. Ar visām saknēm. Jādomā, kabatā salīdīsi.

— Pastāsti man labāk, kas ir ar tām ķirzakām? Un tu joprojām neesi atbildējusi.

Atbilde ķirzakai.
— Un kur tās ir?

[Pūķēns Sāra]

Sigvardam pateicoties, Trēla tikai pamāja ar galvu, ka tas bija pats par sevi saprotami, kad viņam atčukstēja - Es tikai ceru, ka salamandras neēd gaļu un medījums viņām nav beidzies. Tiešām negribējās atrasties medījuma lomā, tiešām negribēja, bet ja runa bija par Enrjū un Amandas sacīto par pelēnu - viņa to visu labāk uztvēra kā labu joku, jo loģika, sakot pieklājīgi, tur nebija.

-Simon!- nonākot pie ugunskura, Trēla maigi uzsauca kašķīgajam vīrietim, kurš savā kašķīgumā bija visai patīkams - Vismaz nav aizmirsies pasaku pasaulē... Te bija labi, bet gaišmate tomēr deva priekšroku steidzīgajām pilsētām. Un ko tālāk? aplūkojot savādo uguni, viņa prātuļoja. Kaut kā nepārsteidza fakts, ka Simons atrodas ugunskurā - kas pēc cilvēka izzušanas tavā acu priekšā spēj pārsteigt? Jau nerunājot par runājošām strūklakām un cūkām...

[Roviela]

Endrjū kopā ar pārējiem bija nonācis līdz ugunskuram, kurā iekšā stāvēja Simons. Te, ārpusē no ugunskura dvesa karstums, bet iekšā izskatījās, ka nekas īpašs nenotiek - Simons stāvēja gluži mierīgi, nodegt negrasījās un sarunājās ar salamandru.

Puisi nolēma sekot piemēram, bet vispirms paprasīja magonēm:
- Vai jūs tik skaisti dziedājāt, kad Amanda dejoja?

[essy]

Piedejojusi pie ugunskura, Amanda nobrīnījās - Simons ir ugunskurā, bet ar viņu nekas nenotiek. Pat ne dzirkstelītes uz apģērba! Kā tas var būt?
Paliekusies mazliet uz priekšu, viņa pakniksēja: Sveicinātas, salamandru jaunkundzes un kundzes! Varbūt mēs jums kādā veidā varam palīdzēt?

[Ungaarijas ragas...]

Simons.
— Vai tu vari paņemt līdzi mūs visas? Man vienai pie tevis būs garlaicīgi… Labāk nāc, paguli zālītē, atpūties… — magone vilinoši noteica.
— Ak, nu kāpēc tev tās ķirzakas vajadzīgas, paskaties, kādas nerunīgas! Katrs vārds jāvelk kā ar knaiblēm laukā… — nu jau iesaistījās kāda cita turpat esoša magone, koķeti sakļaudama kopā ziedlapas.

Atbilde Simonam: — Tepat kaut kur.
Tikām Simona uzvalka piedurknes jau bija paguvušas manāmi apsarmot. Un ne tikai tās, gan apkakli, gan kabatas, gan bikšu staras klāja neliela sarmas kārtiņa.

Endrjū.
— Nāc, mēs tev arī uzdziedāsim! — magones aicinoši māja, — Tikai atgulies pie mums, lai labāk dzirdētu. Tu tāds garš, mēs mazas un mūsu balsis maigas… —

Amanda
Pieliecoties tuvāk, sejā iesitās no ugunskura nākošais karstums. Viena no salamandrām kaut ko nošņāca, bet nevarēja saprast ko. Salamandras teiktais saplūda ar uguns rūkoņu.

[Roviela]

- Nu nē, nē, skaistules sarkangalvītes, - Endrjū smiedamies noliedzoši papurināja galvu.
- Jūsu klātbūtnē ir jauki aizmigt, es to noteikti izmantošu kādu citu reizi. Vai kāda no jums negrib dzert? Man ir ūdens! - puisis piedāvājās.

[essy]

Tikpat ātri, cik pieliekusies, Amanda atleca atpakaļ. Uguns šķietami dedzināja. Ja būtu vēl mirkli pakavējusies tik tuvu versmei, būtu atgriezusies bez skropstām, kā minimums. Simon, un Tev nemaz nav karsti? viņa izbrīnīta un šokēta vaicāja. Un tad sieviete nonāca pie visai dīvaina secinājuma: Bet var jau arī būt, ka šim ugunskuram sievietes nepatīk. Vai arī vienkārši es nemāku ar to sadraudzēties.

Savukārt salamandru teikto Amanda pilnīgi noteikti nesaprata. Vai Jūs, lūdzu, varētu sacīto atkārtot? Diemžēl caur uguns rūkoņai es neko nesapratu, viņa skumīgi un žēli apvaicājās. Pleci nošļuka un skatiens pauda tādu bezcerību, ka viņai pašai pat sevis sametās žēl, iedomājoties šo skatu.