Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Roviela]

- Mums ir jāsadodas rokās, jāaizver acis un jāsper uz priekšu septiņi soļi, - Endrjū paskaidroja.
- Vienu reizi mums tā sanāca tikt uzreiz diezgan tālu, otru reizi nē. Es domāju, ka sliktāk nepaliks, jo uz to pusi jāiet tā vai tā.
Viņš pārņēma vienā rokā saudzīgi glabājamās mantas un ar otru roku pieķērās Amandai.
- Es maliņā.

[Massacre]

Sāra satvēra Amandas roku no otras puses, bet nekomentējot kur viņa stāv. Gan jau Dmitrijam acis ir pierē, pats pamanīs.

[Juliette]

Dmitrijs pieķērās pie rokas Sārai, gaidot, kad kāds spers pirmo soli.

[Roviela]

Endrjū aizvēra acis un sāka iet skaļi skaitot - viens, divi... septiņi! Un atvēra acis.
Tiesa, iet viņš gāja uzmanīgi. Negribējās paklupt pār Simonu, kuram pēc lielās cūcības likuma noteikti būtu vajadzējis pagadīties pa kājām tieši Endrjū.

[Pūķēns Sāra]

-Trifeles- viņa vienkārši paziņoja, parādot to, kas atrodas viņas plausktiņā - divas nelielas trifelītes, -Un mans vārds ir Trēla,- pametusi vienu sēni Sigvardam, viņa paziņoja.
-Esi gatavs nozust?- iepriekšējā biedru 'nozušana' bija pārlieku šokējusi un tikai šī vīrieša parādīšanās lika atjēgties. -Kā viņu sauca?- bija doma, vēl pirms viņa negribīgi iekodās sēnēs.


OCC. Esmu atpalikusi. Krietni. Paldies Ragastei un Kukainim, jo īpaši pēdējam.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 07.11.2008 23:33

[Ungaarijas ragas...]

Knapi iesākusi košļāt pirmo kumosu, Trēla ievēroja, ka apkārtne pamazām sāk bālēt, viss kļūst miglaināks, lai pēc brīža miglā ielauztos aizvien sarkanīgāki toņi. Vēl pēc brīža viņa attapās sarkanu magoņu lauka malā. Aiz viņas muguras atradās mežrožu krūmu josla, kas ieskāva lauku. Tālāk pļavā bija redzami atsevišķi tumši stāvi, ko viņi īsti darīja nebija skaidrs.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 09.11.2008 20:07

[kukainis ragaini...]

Lieki nekavēdamies, Sigvards aizmiegtām acīm arī iekodās sēnē. Visai aizdomīgajā sēnē, bet no viena kumosa taču galus neatdosi, varbūt tikai nāksies aplūkot savu kuņģa saturu. Fui, tā nu gan bija negaršīga. Brīdi zelējis kumosu pa muti, puisis beidzot saņēmās un norija to — pē, sēne atgādināja piespiedu mannā putras iebarošanu bērnībā, kad viņš putru nekošļāja, bet pa taisno rija nost. Tad viņš beidzot atvēra acis. Kur palika tā smukā meitene?

Šo rakstu rediģēja kukainis ragainis: 10.11.2008 17:46

[essy]

Aizžmiegusi acis, Amanda spēra septiņus soļus. Viņa cieši jo cieši satvēra Endrjū roku, lai nepazustu. Jo nekad jau nevarēja zināt, kas un kurā brīdī notiks. Ja nu viņa paklūp un pārējie pa to laiku pazūd? Ko tad? Nē, vienai viņai nepatiktu pa dārzu klejot.

[Ungaarijas ragas...]

Amanda, Dmitrijs, Endrjū un Sāra paspēra septiņus soļus, kurš lielākus, kurš mazākus, taču nekas nenotika. Viņi vienkārši bija pagājuši septiņus soļus uz priekšu. Magones pinās pa kājām un likās, ka tās klusi smietos. Vai tik pirmajā reizē, kāds nebūs palīdzējis veikt tādu varoņdarbu.

Sigvards sajuta un izbaudīja pēc trifeles ieēšanas to pašu ko Trēla un attapās viņai blakus. Priekšā sarkans magoņu lauks, aizmugurē mežrozīšu žogs.


Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 10.11.2008 17:59

[kukainis ragaini...]

Nu moins, kaut kas neiespējams. Sigvards paskatījās uz atlikušo sēni sev saujā un skaļi prātoja. Ja es apēdīšu vēl vienu kumosu, es nonākšu atpakaļ pie tā ozola? Kaut kas neiespējams.

Kā tu zināji? Ka jāēd sēne? Sigvards aprāvās, jo attapās, ka nemaz nezina meitenes vārdu. Atvaino, es neatceros, kā īsti tevi sauc. Sigvards. Un puisis paklanījās. Diezgan neveikli, bet tāda nu bija viņa izpratne par galantumu.

[Roviela]

Endrjū atvēra acis. Nekas īpašs nebija noticis.
- Zini, Amanda, man izskatās, ka divas reizes šis joks nesanāk. Varbūt briedis mums toreiz palīdzēja? Ejam vien tāpat un pa ceļam skatamies, vai kur neredzam Simonu.
Puisis paskatījās apkārt un pēkšņi ieraudzīja kaut kur pie krūmiem vēl divus stāvus.
- Paskat, kas tur! Vai tie nav pāris mūsu noklīdušie biedri?
- Ei!!! - viņš enerģiski pavicināja roku gaisā tomēr uzmanīdamies, lai nepazaudētu citronu un neizlietu ūdeni.
- Nāāāciet šuuuurp! - Endrjū sauca.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 11.11.2008 09:49

[Pūķēns Sāra]

-Acīm redzami bērnībā neesi ēdis biezpienu,- gaišmate pavilka uz zoba vīrieti, kurš bija parādījies blakus. -Jau teicu - Trēla, bet zināju, jo pāris cilvēki, ar kuriem biju iepriekš, sēnes apēda pirms manis un teikšu, ka skats, kad acu priekšā tev kāds pazūd nav no ierastākajiem.- Viņas lūpas klāja plats un uzjautrināts smaids - Ja es to pastāstītu kādam no malas, mani noteikti nosauktu par traku vai pajautātu, ko torbīd biju 'lietojusi'.

-Atvainojos par nepieklājību - Prieks iepazīties, Sigvard,- Trēla teatrāli pakniksēja, tā vēl nedaudz piepaceļot jau tā īso kleitiņu, bet kniksis sanāca vairāk kā dabīgs - tas noteikti viņai piestāvēja labāk, nekā nopietns rokas spiediens - varbūt vienīgi ar siltu apskāvienu nevarēja sacensties.

-Un ko tagad?- ar nelielu neizpratni, viņa kārtīgi aplūkoja magoņu lauku, tā novēršoties no Sigvarda, kad pamanīja biedrus, no kuriem bija nomaldījusies. -Endrjū?!- nedaudz neticīgi, bet priecīgi Trēla iesaucās, atmājot viņam pretī, kad jautājoši palūkojās uz Sigvardu - ejam?

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 10.11.2008 22:32

[essy]

Jā, arī šoreiz nesanāca. Varbūt ir jāpārvietojas atmuguriski? Amanda skaļi prātoja. Ieskatījusies ciešāk uz to pusi, kur māja Endrjū, viņa priecīgi iesaucās: Trēlāāā! Urrā! Un sāka enerģiski māt ar rokām, aicinot Trēlu un puisi, kas bija kopā ar viņu, pievienoties jau esošajam pulciņam.
Tikai neaizmirstiet, ka mums jādodas uz pļavas centru, viņa mājot sacīja pārējiem, sagaidīsim, kad tie abi atnāks un dosimies, ja?

Šo rakstu rediģēja essy: 11.11.2008 10:22

[Ungaarijas ragas...]

Simona miegā aizvien vairāk ielauzās kaut kādas skaņas, no sākuma tādi kā čuksti, kas liekas izpildīja kādu mierīgu un iemidzinošu dziesmu, taču to pārmāca priecīgi saucieni, kas skanēja kaut kur tālāk.

[Mattiass]

Simons pamodās. Šobrīd viņš droši vien izskatījās pēc nelaikā pamodināta, miegaina vampīra.
— Kurš idiots te klaigā… tas punduris… jūs varētu tā neaurot!

Viņš piecēlās. Viņa uzvalks bija saglabājis nevainojamu formu un tīrību, un neizskatījās nobružāts. Acīmredzot Simons to prata velkāt pat miegā uz zemes.

Apskatījies visapkārt, viņš ievēroja laukā vēl vairākus cilvēkus. Aha, tātad atkūlušies. Simons atskatījās. Viņš laikam bija devies līdz lauka centram, bet nebija to sasniedzis. Tad jau derēja to izdarīt tagad. Un viņš atkal apņēmīgi devās turp — uz magoņu lauka centru.

[Ungaarijas ragas...]

Tā kā Dmitrijs un Sāra nebija pagaidām pievērsuši savu uzmanību Trēlai un Sigvardam, tad viņi varēja pamanīt, ka apmēram piecus metrus no viņiem, no magonēm iznirst Simons, paskatās uz viņiem, tad pagriežas un apņēmīgi dodas uz priekšu.

Simons dodamies uz priekšu arvien labāk saskata, ka tālāk priekšā uz magoņu sarkanā fona izceļas citāds sarkanums, tāds maigāks un šaudīgāks. Tā kā uguns, bet dūmi no tās nekūp…

[kukainis ragaini...]

Pie šiem? Ejam. Sigvards devās roku vicinātāja virzienā. Lai kur viņi bija nonākuši, maz ticams, ka mežrozītēs lauzties ir kāda jēga, un, ja reiz šie te kādu laiciņu bija pavadījuši, varbūt atraduši vēl kādas sēnes? Savu iekosto trifeli pagaidām viņš vēl turēja saujā.

[Mattiass]

Uguns? Tas ir interesanti. Simons cerīgi paātrināja soli. Uguns… Sveika, liesma. Septiņus gadus neredzēta. Vismaz viņš cerēja, ka nekļūdās.

[Roviela]

Endrjū pagriezās uz pļavas vidus pusi, jo bija sadzirdējis kādu lieku skaņu, un ieraudzīja Simonu.
- Ā! Re, Simons tepat vien ir, - viņš apmierināti noteica.
- Varbūt virzamies vien pamazām tālāk? Viņi mūs panāks.

[Pūķēns Sāra]

Sigvardam tika piekrītoši pamāts ar galvu, kad viņam sekots pa pēdām. Drīz vien Trēla jau tipināja vīrietim pa priekšu un nonāca pie nelielā bariņa pirmā. Amandai tika veltīts plats smaids, tāpat kā pārējiem biedriem.
-Uz kurieni dodaties?- No pārsteiguma stadijas, kas bija iestājusies iepriekš, viņa noteikti bija izgājusi un izsaktījās, ka šis magoņu lauks viņai iet pie sirds daudz labāk nekā dārza labirints.