Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Roviela]

- Esam gan, - Endrjū bija mazliet izbrīnīts.
- Vai tad šeit cilvēki reti ierodas?
Viņš paskatījās uz Amandu un Sāru un ieraudzīja, ka viņas mieg ciet.
- Mincendorfa jaunskungs, kas šī ir par savādu vietu? Kāpēc šeit visi guļ? Vai tas būtu magoņu dēļ?

[Ļipa]

Endrjū

Ko tad, jūs man uzreiz neteicāt!
Pelēns purpināja sev zem deguna.
un nedzeriet, to tēju!
Savu tasīti viņš nolika vietā. Visā tai steigā Mincendorfam bija aizmirsies, ka avota ūdeni cilvēkiem nav labi dzert.
Tā... Tagad man ir jāpadomā!
Salicis priekšķepas uz pakaļķepām, pelēns ieņēma pēc savām domām domīgu pozu.
Viņas ir jāpamodina!
Kā? Nu tas vēl bija jāizdomā. Bija taču dažādas zālītes, kas pamodina aizmigušos, ne tā?

[Roviela]

- Tēja ir ļoti garšīga, tas būtu ūdens dēļ? - Endrjū painteresējās.
- Vai nelīdzētu, ja viņas apšļakstītu ar ūdeni? Jūs pats tā pamodāties, tas ir, mēs jūs netīšām nolējām, vēlreiz atvainojos!
Viņš nespēja iedomāties, kā vēl varētu pamodināt kādu, kas ir aizmidzis. Nav jau noģībušas, ka ožamo spirtu vajadzētu.
Puisis saudzīgi papurināja Amandu aiz pleca. Mosties! Tad papurināja Sāru.

[essy]

Amanda bija ērti atslīgusi krēslā. Pati, protams, viņa to ērtumu nemanīja. Sapnī bija tik labi, tik labi - Amanda bija atkal mājās un pastaigājās pa savu lielisko dzīvokli.
Kaut kur pa vidu labajam sapnim, sieviete mazliet tā kā pietrūkās. Šķita, ka kāds viņu modina. Ar grūtībām atvērusi acis, viņa sākumā nespēja saprast, kur atrodas. Kur es esmu? viņa samiegojusies vaicāja. Bet tad pamazām arī atgriezās piedzīvotais, un sieviete attapās, ka vēl joprojām ir noslēpumainajā muižas dārzā. Labrīt! Vai es ilgi gulēju? viņa izstaipījās.

[Ļipa]

Endrjū

Tā tik ir ideja, tā tik ir ideja!
Ignorējot Endrjū pelēns aizskrēja līdz tuvējiem krūmiem, lai atgrieztos pāri zāles stiebriem ritinot, pelēna izmēriem, lielu, dzeltenu citronu.
Tā... Tas nu būtu... Ūdeni, ņem, rau, tur!
Mincendorfs norādīja un kādu muciņu, kas bija tik liela kā divi tādi citroni.
Kad, izdodas pamodināt, tad meklējiet dārza vidu un salamandras!
Nez kāpēc Mincendorfs bija kļuvis traki aizņemts un nevaļīgs.
Tiesa gan viņš savā steigā aizmirsa paskaidrot, ko Endrjū vajadzētu darīt ar ūdeni un citronu.
Tikai noņēma micīti, uzpūta zvaigžņoto pulverīti, pār Endrjū un abām guļošajām meitenēm un kamēr viņi visi tinās putekļu mākoņos, kas lika izaugt iepriekšējos izmēros, prom bija. Tagad te bija citrons, muciņa (tik liela kā divi citroni) un miniatūrās tējas tasītes uz galda. Ja, Endrjū neko nemēģinās tad arī nekad neuzzinās vai, kas notiks vai nē.


Amanda, Sāra
Abas sajuta, ka viņas tiek papurinātas, tomēr miegs bija tik nepārvarami liels, ka neparko negribējās mosties. Pat Amanda, kas bija pamodusies un teikusi savu "labrīt" tomēr pārdomāja un atkal krita dziļā snaudā.

Šo rakstu rediģēja Ļipa: 04.11.2008 14:38

[Roviela]

Puff! Un Endrjū stāvēja magoņu vidū ar divām pusaizmigušām sievietēm blakus, vienu citronu un lielas tases izmēra muciņu. Pelēns burvis bija pazudis.
Jāsaka, viņš jutās apjucis. Ko tagad darīt?
Puisis paņēma mazītiņo tējas tasīti un izlēja no tās pārpalikušo tēju. Uzmanīgi, lai neapgāztu muciņu, iesmēla tasītē ūdeni un, izbakstījis citronā caurumiņu, iespieda krūzītē pāris pilienus sulas. Ar šo maisījumu viņš nolaistīja Amandai pieri, un pat mēģināja mazliet ieliet viņai mutē.

[Ļipa]

Endrjū, Amanda
Šķiet dažas citrona piles, kas ielija Amandas mutē, bija kā reiz tas, kas vajadzīgs un Amandai vajadzētu tā kā mosties. Tiesa gan cik daudz citrona vienam guļošajam vajaga un cik daudz vēl guļošo te vēl varēja būt, tas palika miglā tīts.

[Roviela]

Endrjū nopriecājās un uztaisīja vēl vienu tasīti ūdens ar pāris pilieniem citrona sulas. Puse tika Amandai, puse - Sārai. Un tad viņš gaidīja. Citrons jau vēl bija, tur daudz pilienu būtu, bet ūdens gan nebija pārlieku daudz.

[Ļipa]

Sārai
Tavu brīnumu! Arī Sāra šķiet pamazām sāka atžirgt no miega. Paldies, Endrjū un citronam.

Šo rakstu rediģēja Ļipa: 04.11.2008 15:47

[essy]

Turpinājusi kādu mirkli sapņot pēc tā labrīta, Amanda pēkšņi sajuta ko citronveidīgu uz mēles. Tas it kā aizgainīja miegu un nu viņa mierīgi varēja atvērt acis. Sieviete pārsteigta pavērās uz Endrjū: Kas notika? Kāpēc es gulēju? Cik ilgi? Paskatījusies apkārt, viņa pamanīja, ka nu ir atkal cilvēciskā izmērā. Tātad pelēns bija viņus arī palielinājis. Un arī Sāra bija tepat.

[Roviela]

- Mincendorfa jaunskungs teica, ka tas no tējas. Es sapratu, ka ūdens no avota ir pie vainas, - Endrjū paskaidroja.
- Viņš atvēla citronu, parādīja, kur ir mums dzerams ūdens, palielināja mūs un pazuda.
- Klau, es nezināju, ko ar to visu darīt, jo pelēns to nepaskaidroja, un mazliet uzlēju tev uz galvas, - puisis raizējās, - patausti, vai nelīp gadījumā?

[essy]

Nu gan tas pelēns Mincendorfs ir viens īstens ziķeris, Amanda iesmējās. Viņas smiekli nu skanēja priecīgi un saulaini. Iespējams, ka tas bija miega un īsās atpūtas rezultāts. Pēc Endrjū padoma viņa uzmanīgi pataustīja matus. Ak, nesatraucies, ar manu parūku viss ir kārtībā, sieviete ķircinājās. Viņa bija vienkārši lieliskā garastāvoklī. Bet tā mazā tasīte tavās rokās izskatās ļoti dīvaini.

[kukainis ragaini...]

````, nekā te nevar redzēt!
Varētu padomāt, ka tas žogs tīšām aug, bet tas nevar būt. Kaut gan arī runājošas vāveres nevar būt. Vai arī es jūku prātā. Sigvards steidzīgi kāpā zemē, vēl pateikdamies vāverei par viņa pirkstu neapskādēšanu.

Ticis zemē, viņš, taciņu nemeklēdams, cauri krūmiem devās pirmīt redzētā lielā koka virzienā. No tā noteikti varēs ko redzēt.

[Roviela]

- Tu ko! - Endrjū nopietni atbildēja. Tad paskatījās uz tasīti sev pirkstos un nevarēja novaldīt smaidu.
- Viena tāda tasīte spēj pamodināt divus aizmigušos. Nez, bez mums trijiem vēl kāds te nonāca? Varbūt šie arī guļ?
Puisis uzmanīgi pavērās apkārt - vai pie avota neguļ vēl kāds?

[essy]

Var jau būt, ka guļ ar'! Amanda sāka vērties apkārt. Ja nu kādu pazīstamu ieraudzītu. It kā jau mēs visi aptuveni pa vienu un to pašu vietu dzīvojamies. Varbūt jāpastaigā gar avotiņu un jāpapēta? Varētu būt, ja tu tā saki, ka avotiņš būs iemidzinājis arī pārējos.

[Ļipa]

Endrjū, Amanda

Uzmanīgi raugoties apkārt, viņi redzēja zāli un kaut ko melnu starp to. Vai tie būtu savādi, melni ziediņi, vai arī tur, kāds guļ?

Šo rakstu rediģēja Ļipa: 04.11.2008 16:37

[essy]

Kas tas? Mirkli pavērojusi apkārtni, iesaucās Amanda. Īsti nevar saprast. Jāiet laikam tuvāk apskatīties. Viņa bezbailīgi devās melnuma virzienā.

[Ļipa]

Amanda

Jo tuvāk Amanda tam melnumam gāja, jo vairāk tas melnums izskatījās pēc Dmitrija.

[essy]

Soli pa solim Amanda tuvojās tam melnajam, kas atradās zālē. Pienākusi tuvāk, viņa saprata, kas tas tāds ir. Ei, tas taču Dmitrijs! Kā tad tu te nokļuvi? Un ar ko tu te sarunājies? viņa pagriezās pret puisi.

Šo rakstu rediģēja essy: 04.11.2008 17:26

[Juliette]

Dmitrijam gar acīm pavīdēja vairākas interesantas domas - sievietes ar lielām krūtīm, daudz naudas, savs uzņēmums, bet - kāda gan no tā visa būtu jēga, ja viņš netiek ārā no nolāpītā dārza?
Cik es saprotu, ar šo te vēlēšanos nevar jokot. Dmi apdomāja reālās iespējas izkļūt laukā saviem spēkiem. Tik pat labi magonīte varēja melot!
Laikam jāuzņemas risks. Tā nolēmis, viņš pielieciās un sacīja:
Jā, puķīt, es vēlētos mājās.