Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[kukainis ragaini...]

Stulbā vāvere. Sigvardam gan pietika prāta neteikt to skaļi.
— Nu beidz, tu taču redzi, ka es esmu cilvēks. Un cilvēkiem zīles ir vajadzīgas vienīgi vecumā starp trīs un septiņiem gadiem, no kura es jau kā es esmu izaudzis. Es tikai gribu pakāpties augstāk un apskatīties, kā šis dārzs izskatās no augšas. —

Vāveres zobi izskatījās asi, un arī žoklis viņai bija pietiekami liels, lai spētu iekost pirkstā, tāpēc Sigvards atkal apstājās. Ko var zināt, varbūt izdodas visu nokārtot mierīgā ceļā.

[essy]

Amanda aiz pārbīļa pielēca kājās. Pārāk baisi skanēja tie soļi un tā kā viņi bija mazmazītiņi, tad bailēm bija pamats. Kur nu slēpties? Kur mukt? Bet tad jau pelēns bija sācis runāt. Un tajā lielajā runātājā viņa atpazina Sāru. Sāra! Uzmanies! Stāvi un nesper ne soli! Amanda sauca cik vien bija spēka.

[Ļipa]

Simonam.

Šķiet smailajai cepurei ar dzirdi īsti kaut kas nebija kārtībā.
Ko?
Tā iekliedzās un palecās gaisā tā it kā zem viņas vai nu būtu paslēpies kaut kas neredzams, vai arī tā tiešām būtu dzīva.
Pats tu man esi pieriebies!
Pēkšņi Simona priekšā parādījās plikpaurains vīriņš, kas turēja rokās savu cepuri. Tās bija dažas sekundes, kad vīreļa roka iešāvās cepurē, lai no tās izvilktu, ko līdzīgu smiltīm, kas iespējams kādas burvības vadītas ielidoja Simonam tieši acīs.

Dīvaini, ka smiltis negrauza, tikai acu plakstiņu kļuva smagi, jo smagi un ķermeni pārņēma tāds nogurums it kā gulēts nebūtu vairāk kā diennakti. Mmmm... Saulīte arīdzan tik tīkami sildīja un zālīte starp magonēm bija tik jauki silta un aicinoša...


Sārai, Amandai, droši vien arī Endrjū visu redz un dzird

Sāra dzirdēja Amandas saucienus un atpazina saucējas balsi. Kāda varētu būt Amandas balss esot krietni mazākai?

[Roviela]

Endrjū pa visu jūkli bija pamanījies noķert un paglābt pāris skaistās tasītes un savējo arī. Kā tas atgādina Pepijas vēlēšanos noskaidrot "cik izturīgu porcelānu viņi tagad ražo"! Tējkannai tieši tāpat trūka snīpja.
- Mincendorfa jaunskungs, tā ir Sāra, - viņš pazina balsi, - viena no mūsu ceļa biedrenēm. Piedodiet viņai, lūdzu, viņa noteikti nāca skatīties, kas ar mums diviem noticis.
- Sāra! - puisis sauca uz augšu, - tas esmu es, Endrjū! Mēs esam tagad maziņi, un Tu mums nejauši izjauci jauku tējas dzeršanu ar Mincendorfa jaunskungu! Lūdzu, pieliecies uzmanīgi, tad varēsi mūs saskatīt.

[Ļipa]

Sārai, Endrjū, Amandai

Tā... Tā...
Pelēns domīgi uzlūkoja tupošo milzi un sava izmēra Endrjū.
Un, ko tad, jaunais cilvēks, uzreiz tā neteica.
Gaišzilā mice ar sudraba zvaigznītēm tika noņemta no galvas, lai Mincendorfs varētu atkārtot iepriekšējās darbības.
Pelēna ķepa ieslīdēja cepurē, izvilka saujiņu sudraboto putekļu u uzpūta tos tupošajai Sārai.
Sāru ieskāva identisks putekļu mākonis kā pirms brīža tas bija noticis ar Amandu un Endrjū. Arī Sārai likās, ka acis labāk būtu turēt ciet un putekļi bija it visur – degunā, elpceļos... Kad acis tika atvērtas. Sāra bija tikpat liela kā pārējie tējas dzērāji. Kā ir, ja zāles stiebri vairs nav kaut kas sīks zem kājām?
Ai, ai, ai... Laikam jāuzvāra jauna tējas deva...
Mincendorfs sarosījās un pa priekšu uzstutēdams kājās galdu, aizsteidzās uz avotu, kas tagad bija kļuvis milzīgs, pēc ūdens. Ātri pasmēlis to, viņš aizsteidzās līdz ugunskura vietai un kamēr jaunais ūdens sila, iemanījās uz galda atjaunot kā kārtību tā tos traukus, kas bija cietuši.
Jūsu, te ir daudz?
Negribējās, lai vel kāds samīda tējas dzērājus.
Dzeriet, dzeriet tējiņu!
Viņš pabīdīja tasīti arī uz Sāras pusi.
Pelašķi ir veselīgi, turklāt es tos lasīju pats!

[Roviela]

- Vēl kaut kur klejo Dmitrijs, Simons un puisis, kura vārdu es nemaz nezinu, - Endrjū skaitīja, bet ne uz pirkstiem, jo rokas bija aizņemtas ar tasītēm, kuras viņš centās saudzīgi novietot atpakaļ uz galda, bet tās tur novietojās pašas no sevis, - un vēl viena sieviete bija, bet kur viņa palika? Kāda no jums neievēroja? Tāda, pēc aktrises izskatījās?
Endrjū apsēdās un turpināja iesākto tējas dzeršanu.
- Garšīga tēja, patiesi, mmmm! - viņš noteica, to pasmaržodams. - Un ja vēl pieliek medu!
Puisis paskatījās uz burvi pelēnu.
- Pie kā mēs palikām, Mincendorfa jaunskungs, pirms tikām pārtraukti? Ak, jā, jūs teicāt, ka mums tas bijis sapnis. Ja tas ir sapnis, tad ļoti dzīvs sapnis, nemaz neatšķirsi no īstenības, man jāsaka.

[essy]

Tā bija Trēla. Es nezinu, kur viņa palika. Pazuda kaut kur. skumīgi sacīja Amanda, papildinot Endrjū sacīto par biedriem dārzā.
Iekārtojusies atpakaļ pie galda, viņa paņēma vienu no Endrjū izglābtajām tasītēm, jo pašas tase bija saplīsusi krītot. Patiesi garda tēja! Tev noteikti tā ir jāpagaršo! sieviete vērsās pie Sāras. Varbūt pastāstīsi kā tev veicās līdz šim brīdim?

[Massacre]

Izdzirdējusi Amandas balsi, Sāra salēcās. Vai viņi bija samazināti? Gluži kā tajā komēdinā "Mīļā, es samazināju bērnus?" Cik dīvaini!
Bet pirms Sāra vispār attapa atbildēt un noreaģēt viņa bija tādā pašā lielumā kā visi pārējie. Un viņai piedāvāja kaut kādu tēju! Cik... Cik... Sāra apsolījās nelamāties. Viņa negribēja būt maziņa vai kaut uz to pusi. Un it īpaši tāda, kuru var samīdīt.
"Apēdu trifeli, gāju, gāju nonācu pie ūdens, pamanīju jūs." Sāra domīgi paņēma krūzi un padzērās "Paldies par tēju." un beidzot saņēmās aplūkot kā gan izskatās tas, kur viņa atrodas un kā vainas dēļ viņa ir šeit - maziņa.

[Ungaarijas ragas...]

Sigvards.
Vāvere iesmējās: — Tiešām ceri kaut ko ieraudzīt? Nu labi, labi, kāp. Bet es tevi uzraudzīšu…
Pēdējais liecināja, ka tas ir domāts nopietni un lai nemēģina bāzt zīles kabatās.

[Juliette]

Iemidzis, Dmitrijs nonāca kādā sapnī, varbūt paralēlā pasaulē, nezinot, vai jebkad spēs atgriezties realitātē. Galu galā - ja apēdot dīvainu sēni, var ceļot starp dārziem, varbūt arī aizmigšana bija aiznesusi vīrieti kur citur? Prātā domas šķita iemigušas pašas par sevi, tādēļ dungojot vieglu melodiju, Dmi sāka virzīties kaut kur uz priekšu.

[kukainis ragaini...]

— Paldies! — Sigvards īsi pateicās un turpināja kāpt augšup, ik pa laikam palūkodamies uz vāveri.
— Hei, varbūt tu zini, kā tikt no šī dārza prom? Apgāju pa iekšpusi visriņķī žogam, bet vārtiņus nekur neredzēju. —

Šo rakstu rediģēja kukainis ragainis: 30.10.2008 14:56

[Ungaarijas ragas...]

— Lūdzu , lūdzu, — vāvere noteica, un sāka grauzt zīli.
— Prom? No tik zīlēm un ogam un sēnēm bagāta dārza? Nu nē, paldies, nezinu un negribu zināt, — dzīvnieciņš sparīgi nopurināja galvu, — Un vārtiņus tu te velti meklē. Nezinu, vari paprasīt Zarugalvam Pārgudrajam. Viņš daudz ko zina, tik vajag klausīties, tad jau var arī kaut ko no tā ko viņs saka izlobīt, āreče, kā šito zīli!
Vāvere pārkoda zīli, un nometusi zemē tās apvalku, iekšdaļu apēda un pasmaidīja.

[Ļipa]

Sārai, Endrjū, Amandai.

Ak, vai, ak, vai... Jūsu gan ir daudz...
Pelēns nomurmināja zem deguna.
Būs jāpadomā par vēl kādu tasīti...
Mincendorfs klausījās runātājos, bet neko daudz viss neteica. Nelikās, ka tas būtu vajadzīgs.
Ja, jau tēja tik garšīga, tad lejiet vēl...
Krūzīšu saturs, visiem, tika papildināts ar jauno, tikko vārīto tējas porciju, vienalga vai krūzīte bija tukša vai tikai pustukša.
Jā, šo stāstu es jau dzirdēju!
Mincendorfs atbildēja Sārai, kurai acu plakstiņi kļuva smagāki ar katru gardās tējas malku. Vai pie noguruma, kas pamazām pārņēma ķermeni, bija vainojams piedzīvotais iepriekšējā dārzā? Varbūt bija pienācis laiks nedaudz nosnausties un atpūsties? Tāds pats nogurums pārņēma arī Amandu un Endrjū, ja vien viņi pieskārās jaunajai tējas porcijai, kas nu bija ielijusi arī viņu tasītēs. Tāds neuzkrītošs, vienkāršs nogurums kāds pārņem pēc smagas darba dienas, ja esi cēlies agri, bet gulēt sanāk iet vēlu.

Dmitrijs

Kāda no dejojošajām magonēm, smejoties nostājās Dmitrija priekšā.
Vai vēlies nokļūt mājās?
Magones melnās acis raudzījās uz Dmitriju, kas savā sapnī šķiet itin nemaz negulēja.
Es varu piepildīt tikai vienu tavu vēlēšanos!
Tā brīdinoši noteica un riņķodama apkārt Dmitrijam, gaidīja.

[Roviela]

Endrjū bija pieticis ar pirmo tējas tasīti, un tagad knibinājās ap zemeni. Garšīga! Pavisam cita garša, nekā, kad esi liels un ams! un oga norijusies.
Jaunielietā tasīte kūpēja blakus uz galda, puisis, aizrāvies ar zemenēm, vēl nebija pie tās ķēries.
Tā viņš pavadīja krietnu laiciņu, tad paskatījās uz biedriem, kas viņaprāt, nupat jau pārlieku ilgi klusēja. Kur saviesīgas sarunas?

[Mattiass]

Simons nolamājās tā, ka ausis varēja novīst.
— Kurlais celms…
Pirmā doma bija neģēli pārmācīt, taču roka vairs īsti necēlās. Un kājas arī vairs negribēja klausīt. Bet viņš taču bija gribējis nonākt līdz lauka vidum. Šitais knariņš nebija lauka vidū. Tātad… jāiet tālāk? Jāiet… Tālāk… Jāiet?

Šādi uz tīrā gribasspēka Simons novilkās kādus soļus divdesmit, varbūt mazliet vairāk, taču tad kājas atteicās paklausīt un viņš sabruka ceļos kādā tīrākā vietiņā. Mirkli pasvārstījies, nokrita uz rokām. Jārāpo… vismaz vēl daži soļi… mazliet jāatpūšas, tā bija neērti gulēt… un tad jau norāpos…
Tā arī pat nesācis tālāku pārvietošanos, Simons iekārtojās ērtāk, pabāza roku zem galvas un aizmiga. Jā, vienreiz taču varēja pagulēt, vai ne? Gana ilgi būts nomodā.

[essy]

Amanda nebija paspējusi izdzert pirmo tējas krūzi, kad tā saplīsa. Tā nu viņa bija paņēmusi jaunu un vēroja kā pelēns ielej tēju. Pagaršojusi to, viņa sajutās mazliet dīvaini. It kā tēja bija garšīga, bet parādījās miegs. Man gribas gulēt, sieviete nomurmināja. Acis arvien vairāk vērās ciet. Amanda mēģināja pretoties, bet nekā. Plaksti noslīga un viņa tikai attāli dzirdēja, ko runā Pelēns.

[Massacre]

Sāra kaut ko gribēja teikt pelēnām, bet ļoti gribējās gulēt un vārdi nenāca pār lūpām. Iedzērusi vēp pāris malkus tējas, viņa izlēma, ka grib gulēt un nolikusi tasīt, apgūlās zemē. "Piedodiet, man mugura smeldz, es mazliet atlaidīšos to atpūtināt." un līdz ar šiem vārdiem aizvēra acis.

[kukainis ragaini...]

Sigvards vienlaikus turpināja kāpt ozolā un sarunāties ar vāveri.
— Kas ir Zarugalva Pārgudrais? Vēl kāda runājoša vāvere? Un vai šajā šizofrēniskajā dārzā visi dzīvnieki runā? —
Uzkāp.is cik vien augstu zari spēja viņu turēt, puisis palūkojās apkārt, vai no šejienes var redzēt pāri žogam, un vai no šejienes var redzēt pārējos pārvaldnieka amata pretendentus.

[Ungaarijas ragas...]

— Šizofrenisks dārzs? Pats tu esi šizofrēnisks, ja uzskati, ka dzīvnieki nerunā. Lūk tā! — vāvere pašapzinīgi noteica, — Un Pārgudrais ir briedis.

Lai arī cik dīvaini tas neliktos, žogs ir paaudzies tieši tik daudz, lai Sigvards tam pāri neko nespētu saskatīt. Toties kaut kur tālāk uz darza vidu, var redzēt tādu kā klajumu, kurā slejas milzīgs koks. Visu pārējo skatienam aizsedz citu koku lapotnes un krūmi, kas sazēlusi zem tiem.

[Ļipa]

Simonam
Tā nu Simons palika guļot siltajā, saules piesildītajā zālienā. Cerams, ka šādi nevar iegūt saules apdegumus. Katrā ziņā, miegs bija tik jauks un zāle tik mīksta, ka diez vai tas viņam nāca prātā.


Sāra, Amanda, Endrjū

Pelnēns kāri strēba tēju un klausījās sarunās, līdz tējas tasīte sastinga kaut kur starp purniņu un galdu.
Jūs taču esat cilvēki, ja?
Jautājums tika adresēts Endrjū kamēr abas jaunkundzes grima aizvien ciešākā un ciešākā miegā. Vai pelēns aju būtu pieradis pie tā, ka ļaudis pie tējas galda aizmieg un tāpēc nepievērsa tam ne mazāko uzmanību?