Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Roviela]

Endrjū notupās, lai labāk redzētu balto pelēnu ar naktsmici galvā.
- Nē, te nav trifeļu. Tās bija dārzā, no kura nokļuvām te. Vēlreiz atvainojamies, mēs nekādi nezinājām, ka jūs šeit dzīvojat, ja zinātu, būtu pagājušies šļakstīties kur citur. Mani sauc Endrjū. Efejas un Alfejas jaunkundzes mūs uzaicināja pastaigāties dārzā, tā nu mēs staigājam, un tagad esam te, un mums derētu doties tālāk, tikai mēs nezinām, kurp labāk. Vai jūs, ja jau mēs tik nelaimīgi esam jūs iztraucējuši, nevarat mums dot kādu padomu? - puisis garāk paskaidroja Amandas teikto.
Vinš labprāt pelēnam iedotu kādu cepumu vai ko citu tādu garšīgu, bet puisim kabatās nekā nebija. Izņemot dzeloņplūmes.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 28.10.2008 12:21

[Mattiass]

Simons sastinga.
— Sveicināti, — viņš piesardzīgi sasveicinājās, — lai kas jūs arī nebūtu. Es meklēju iespēju tikt prom no šejienes.

[kukainis ragaini...]

Jā, un tad es tevi paraušu aiz astes. Varbūt sarunājam, ka tu man mierīgi atļauj uzkāpt kokā, un es tev nedarīšu pāri? un puisis mīļi uzsmaidīja vāverei. Smaids gan neizdevās, drīzāk tas izskatījās pēc zobu atņirgšanas.
Sigvards uz brīdi atkal pārstāja kāpt augšā un palūkojās apkārt, varbūt augstāk nebija arī nekādas vajadzības kāpt.

[Juliette]

Noguruma pārņemts, melnmatainais vīrietis atlaidās zālītē - par spīti dīvainībām, ainava šajos dārzos bija jauka. Zālīte lekna un zaļa, debesis zilas. Un cik patīkami šeit atgulties. Varētu arī visus septiņus gadus tā nogulēt.

[Ļipa]

Amanda, Endrjū

Pelēns cītīgi klausījās ik vārdā.
Tā, jau ir, tā jau ir...
Tas vai pelēns ko saprata no stāstītā vai nē palika uz viņa sirdsapziņas.
Savukārt es esmu Mincendorfs!
Pelēns izslējās tik braši un lepni, ka tā gaiši zilā naktsmice (uz tās, ja ielūkojās rūpīgāk bija pat sīkas zvaigznītes, kas saules staros nedaudz spīgoja), sašķiebās un uzkrita uz vienas no sarkanajām actiņām.
Vai neesat noguruši?
Sakārtojis mici, pelēns ieminējās.
Es jūs varētu uzcienāt ar tēju un tad jūs varētu pastāstīt vairāk par to, kur bijāt un, kur ejat!
Šķiet Mincendorfs vairs nebija tik sabozies un pat bija gatavs uz laipnu papļāpāšanu.



Simonam

Vai jums pie mums tik ļoti nepatīk? Vai arī jums ir kur jāsteidzas?
Magones turpināja sarunu, bet tad no kādas no tām iznira rūķu cepure, kuru varēja pamanīt vien tāpēc, ka tā bija sakustējusies, jo patiesībā tās tonis bija identisks magones tonim. Varbūt tāpēc runātājs nebija samanāms? Turklāt tas bija tik niecīgs, ka mierīgi varēja paslēpties magones viducī.
Jūs kaut ko dzirdējāt vai man tikai likās?
Pēkšņi, sarkanā cepure izslējās pret zilajām debesīm kā savāda, miniatūra antena. Vai cepure būtu dzīva un zem tās neviens nedzīvotu?


Dmitrijs

Tiklīdz viņš atgūlās, nebija ilgi jāgaida, kad arī tā acis pamazām sāka vērties ciet tā it kā būtu sākušas dzīvot pašas savu dzīvi. Saule tīkami sildīja seju un prātā nāca tikai labas un miermīlīgas domas.


Visiem, kas ir pie avota
Tiem, kas atradās pie ūdens teorētiski vajadzētu Dmitriju pamanīt, ja vien ir iespējams, pamanīt, kādu, kas guļ zālītē.

Šo rakstu rediģēja Ļipa: 28.10.2008 14:19

[essy]

Amandai ļoti patika tāds peļuks. Nu nemaz nebija līdzīgs šur tur citur redzētajām pelēm. Šis bija pavisam draudzīgs un mīlīgs. Gandrīz vai gribējās samīļot un vest mājās. Tad viņa atcerējās, ka somā taču palikušas dažas zemenes no strūklakas! Mincendorfa jaunskungs, vai nevēlaties kādu zemeni? sameklējusi vienu, viņa sniedza pelēnam.
Ko tu saki par atpūtu, Endrjū? Piesēžam te pie strautiņa? Jauka ainava un burvīga kompānija, Amanda mazliet piesarka.

Šo rakstu rediģēja essy: 28.10.2008 14:23

[Roviela]

- Priecājos iepazīties, Mincendorfa jaunskungs! - Endrjū smaidīja.
Amandas ideja par zemenēm bija lieliska. Te puisis nemanīja nevienu zemeni, tāpēc pelēns nevarētu būt dabūjis daudz tādu.
- Noguruši gluži nē, bet no tējas neatteiktos, paldies, - viņš piemetināja, uzsmaidīdams Amandai. Un tad pagriezies, arī pelēnam.
- Un jūs, savukārt, varētu mums pastāstīt, kā sokas šajā pusē, vai kas nav traucējis, teiksim kāda mežacūka, vai citādi.

Viņš joprojām bija pietupies, tāpēc aiz magonēm neredzēja neko tālu, arī Dmitriju, tikai Amandu un pelēnu, un dzirdēja strautiņu netālu.

[Massacre]

Pamanījusi biedrus, Sāra skaļi novaidējās un arī piegāja pie ūdens, lai noskalotu rokas. Tā un kā tikt no šejienes prom?

[Ļipa]

Amanda, Endrjū!

Paldies!
Cienasts tika labprāt pieņemts.
Sēstieties, mīlīši!
Mincendorfs norādīja uz mīksto, magoņu ieskauto zālīti. Sēdēšana tādā saules pielietā zemē noteikti ir tīkama, jo tīkama.
Tūdaliņ...
Pelēns nozuda kaut kur tā, ka zāles stiebri vien nočaukstēja kaut kur uz priekšu gar strautu. Tad tas atgriezās, stiepdams miniatūru paplātīti uz, kuras bija uzliktas miniatūra tējas servīze. Šķiet krūzītes Amandai nederētu pat par uzpirksteni. Nez no kurienes pie avota bija uzradies, arīdzan, galdiņš ar dažiem krēsliem un ugunskura vieta. Var jau būt, ka tas viss tur bija bijis pirms tam, tikai manāms kļuvis tagad, kad pelēns ap to visu rosījās. Ūdens tika ieliets virs ugunskura pakārtajā katliņā un pelēns vēl nebija beidzis likt tējkannā tēju, kad tas bija jau uzsilis un ar veiklām , ierastām kustībām tika uzliets uz biezumiem.
Ak, jā... Pareizi, pareizi...
Mincendorfs nopētīja savus viesus no galvas līdz kājām un tad noņēmis no galvas savu zvaigžņoto, gaišzilo nakts mici, iebāza tajā brīvo ķepiņu, izvilka ārā sauju ar kaut ko, ko pietecējis pie Amandas uzpūta virsū tai, un pēcāk arī Endrjū. Tas, kaut kas izskatījās pēc sudraba vizulīšiem, kas mirdzēja tikpat jauki cik cepures zvaigznes. Varbūt tiešām pelēns savā cepurē glabāja sasmalcinātu zvaigžņu pulverīti?
Interesanti kāda ir sajūta, kad uz mirkli tevi ieskauj sudraboti putekļi, kas elpojot iemanās ielīst nāsīs un mutē? Kāds varbūt sāk kņudināt acis un tad, kad tu no tiem atbrīvojies, tavā priekšā ir lieli zāles stiebri un milzīgi puķu kāti. Vai tā tur blakus ir milzīga, kaut kur skrienoša jūra?
Tā! Tagad jūs varat sēsties pie galda!
Pelēns uzbāza tici atkal uz galvas tā, ka ausis vien noplīvoja un mazais deguntelis noraustījās. Cik gan daudz vietas aizņem tādas zemenes! Bagātīgs cienasts!
Te, būs medus!
Mincendorfs nolika blakus krūzītēm medus burciņu, kas bija glīti noformēta. Ar sudraba burtiem uz tās bija rakstīts nepārprotams vārds „medus”.
Laba pelašķu tējiņa un medus...
Pelēns stāstīja.
Tad, ko īsti jūs abi gribējāt dzirdēt?
Šķiet ar visu milzīgo rosību jautājums meža cūku sakarā bija piemirsies.


Sāra

Kad Sāra bija noskalojusi rokas, viņa palūkojās kā reiz uz to pusi, kur tikko vēl bija bijusi Amanda un Endrjū. Nākamajā mirklī viņus ieskāva sudraboti putekļi un tad tie jau bija izkūpējuši gaisā it kā to tur nekad nebūtu bijis!

[Massacre]

Sāra noblisināja acis un laikam pie sevis arī nolamājās. Vai viņi bija atklājuši veidu kā tikt prom no šejienes? Aizmirsusi visādus sīkumus un spriedumus, Sāra ātra gaidā gāja tur, kur iepriekš bija bijuši Endrjū ar Amandu vēlmē noskaidrot, kur viņi palika un kā viņa var tikt prom.

[Juliette]

Dmitrijs nolādēja steigu pie sevis un noņurdēja:
It kā kāds ar varu censtos panākt, ka iemiegu.
Uz mirkli vīrietis paties' iesnaudās.

[essy]

Amandasprāt viss notika tik ļoti fantastiski skaisti. Pelēns no cepures izvilka putekļus, uzpūta. Kas sidrabains novirmoja gaisā. Viņa jutās kā burvju pasakā. Tas bija mirklis. Un viss apkārt šķita milzīgs, bet krūzītes un galds, kas iepriekš bija mazmazītiņi, izskatījās pavisam normāli. Amanda sajutās kā Alise, kas ieēdusi kūciņu. Tikai šoreiz tie bija zvaigžņu putekļi, nu vismaz sievietei tā šķita. Aiz pārsteiguma viņa pieķērās Endrjū pie rokas.
Pateicos, viņa pieklājīgi pakniksēja, atskanot aicinājumam pie galda. Labi, ka pirms tam viņi bija paspējuši nomazgāt rokas. Citādi būtu jāprasa pelēnam, kur lai to izdara. Mazais strautiņš no šāda skatpunkta izskatījās pārāk bīstams.
Nāc, Endrjū, un pastāsti par cūķi. Tev labi sanāk. Daudz labāk kā man, viņa uzsmaidīja vīrietim. Man labāk sanāk visas domas uzlikt uz papīra.

[Ungaarijas ragas...]

Sigvards.
— Tu mani parauj aiz astes, un es tev iekožu pirkstā, — arī vāvere prata smaidīt tikpat zobaini, cik Endrjū.
— Bet kāpēc tev vispār savajadzējies kāpt kokā? — viņa noprasīja, tomēr neizskatījās, ka grasītos ļaut Sigvardam turpināt kāpt.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 28.10.2008 16:59

[Roviela]

Endrjū pārsteigumā noblisināja acis. Tad paskatījās uz Amandu, tad uz sevi un tad uz pelēnu-burvi. Viņi abi tagad bija tikpat mazi kā pelēns.
- Khmmm..., - viņš pārsteigumā noklepojās, tad, paklausot aicinājumam, apsēdās pie galda.
- Jā, paldies, tā tagad tiešām ir ērtāk. Jūs, Mincendorfa jaunskungs, esat īsts burvis. Pirmīt mēs bijām lieli, tagad maziņi.
- Bet es ceru, - viņš mazliet bažīgi uzlūkoja burvi, - pēc jaukas pasēdēšanas pie tējas jūs mūs atkal padarīsiet tikpat lielus kā iepriekš? Ak, ko es šaubos, jūs, protams, to izdarīsiet.
Puisis uzmaidīja burvim un ielēja sev tēju piedāvādams tējkannu arī citiem.
Kad visi bija salējuši tēju, Endrjū nesteidzīgi sāka stāstīt. Kā vecmāmiņai vakarā pie kamīna.

- Labi, Amanda, es izstāstīšu, kā tur bija. Stāsts sākas, kad mēs nonācām brīnumskaistā, bet visai sen nekoptā dārzā, kādu gadu vai vairāk, precīzi nepateikšu. Mēs staigājām pa to, to apskatīdami un meklēdami, kā no dārza beigu beigās tikt ārā, un ieraudzījām briedi. Gauži glītu brieža statuju no akmens, bet tā bija visai apsūnojusi. Mēs ar Amandu briedi notīrījām, un tas atdzīvojās. Skaistulis! Briedis, starp citu, vārdā Pārgudrais Zarugalva, mūs laipni aizveda līdz strūklakai, jo mam gribējās dzert. Diemžēl, strūklaka nedarbojās, kas bija žēl. Un tad mēs ņēmām un strūklaku iztīrījām, un tā atkal kļuva skaista un dzirkstoša, un čūskas kronis iemirdzējās tā, kā tam jābūt. Jā, zemenes ir no pļaviņas pie šīs strūklakas, - viņš iestarpināja.
Iedzēris malku tējas un tagad pielicis tai medu, Endrjū turpināja:
- Tā nu mēs priecājāmies par strūklaku, līdz izlēmām, ka mums jādodas tālāk. Amanda ierosināja aizvērt acis un iet uz labu laimi, un tā mēs izdarījām, beigu beigās nonākdami pie vēl dažiem mūsu biedriem, kas arī staigāja pa dārzu un viena mums neredzēta kunga, kurš noteikti vēlējās atrast mežacūku. Mēs nolēmām viņam palīdzēt un gājām līdzi. Mežacūkas viņas mājās nebija, jo viņa, izrādās, spēlēja sunīšus ar vēl vienu mūsu paziņu. Es mazliet aizkavējos, jo dārzā ieraudzīju varenu ozolu. Tādu ozolu, kādu savmūž nebiju redzējis, un, kamēr to apbrīnoju, man pieskārās un teica, ka es tagad esot vadītājs sunīšu spēlē. Kur nu! Manas kājas ir par īsām, lai noķertu tādu veiklu skrējēju kā mežacūku, tāpēc es tā pamazām, sāniski pielavījos, un pēc brītiņa vadītājs bija cūkas jaunskungs. Viņš man skrēja pakaļ, es uz ozola pusi, te pēkšņi! - Endrjū balss nokritās līdz dramatiskam čukstam.
- Mežacūka apstājās, sāka ošņāt kaut ko un tad rakt. Viņš raka, raka, raka, līdz izraka sēni trifeli, un sāka to ēst. Kādi brīnumi! Ēda, ēda, kļuva caurspīdīgāks, caurspīdīgāks, un tad izgaisa. Mēs nolēmām, ka mums tas ir jāizmēģina, man, teiksim, vienmēr ir garšojušas trifeles, un mēs sākām rakt. Ar rokām, mans mīļais kungs! ar rokām, jo nekā cita mums nebija. Tas arī ir iemesls, kāpēc mēs šeit sākām šļakstīties, vēlreiz pieņemiet manu atvainošanos! Mežacūka nonāca te, un pēc brīža arī mēs, citi nonācām te. Tāds nu mans stāsts, un tāpēc interesējos, vai te viss ir mierīgi, vai mežacūka gadījumā nav patraucējusi? Un kas jauns jūsu pusē?

[essy]

Tik tiešām tā bija labāk - pie galda un dzerot tēju turklāt.
Endrjū, Amanda pārmetoši pavērās puisī, nu kā gan tu vari būt tik aizdomīgs pret Mincendorfa jaunskungu? Bet nu viņas sirdī bija iezadzies aizdomu velninš. Un ja nu tomēr nepalielina atpakaļ? Ko tad?

Klausoties Endrjū stāstā, Amanda ielēja sev tēju. Mmm..tik garšīgu tēju viņa sen nebija dzērusi. Patiesībā, kopš vecmāmiņa bija taisaulē. Un tas bija patiesi sen. Amanda iegrima atmiņās par vecmāmiņu.

Atskanot stāsta pēdējiem vārdiem, viņa it kā pamodās. Jā, sieviete piekrītoši māja ar galvu, tā nu, lūk, mums gāja. Tāpēc arī esam nokļuvuši šeit, pie jums, Mincendorfa jaunskungs. Un viņa pacēla tējas tasi it kā uzsaucot tostu.

[Ļipa]

Dmitrijs
Pat, ja viņš šaubījās, ka kāds spēj ietekmēt viņa vēlmi gulēt, acīmredzami kāds to tik tiešām varēja. Vispirms atkāpās jebkādas atmiņas par to, ka kaut kur būtu jāiet vai kaut kas būtu jādara. Nebija vairs nedz nākotnes, nedz pagātnes. Iespējams bija mazliet tagadnes, kas bija pilna zāles un ziedu smaržas. Kaut kur sapņos atdzīvojās magones. To sārtie svārki ieskāva Dmitriju. Šķiet viņš bija nokļuvis, citā, labākā pasaulē. Vai esot pašam savā sapnī ir iespējams piepildīt visas savas vēlēšanās?


Amanda, Endrjū

Pelēns tikai smaidīja, bet nekādās sarunās par burvjiem neielaidās. Vismaz pagaidām nē, jo galu galā šobrīd viņu interesēja stāsts.
Protams, protams...
Pelēns piekrītoši pamāja ar galvu, kad runa nonāca līdz savu viesu palielināšanai. Piedāvāt ieliet tējiņu, nenācās, jo vismaz viens no abiem viesiem bija par to attapies parūpēties pats.
Vai tik jums nav gadījies kāds savāds sapnītis...
Pelēns domīgi raudzījās abos runātājos.
Jā, jā... Tas noteikti ir labs sapnītis...
Mincendorfs ar savu mazo ķepiņu pakasīja zodu.
Man šķiet...
Nupat, nupat šķiet varētu sagaidīt kādu spriedumu, visas šīs lietas sakarā, bet nekā, pelēns nepabeidzis savu teikumu pieleca kājās.
Uzmanās, kas var!
Pelēnam ceļoties kājās, galdiņš nelāgi sazvāļojās un viss, kas bija bijis uz galda nu atradās zālē. Tēja, tasītes, tējkanna, zemenes. Viss! Tiesa bija jau arī no kā bīties, ja virs jums parādās milzīga ēna un smagi soļi. Vēl daži un visi trīs tējotāji pārvērstos pankūciņās.
Uzmanīgāk!
Pelēns dusmīgi nokliedzās uz lielo lempi tur augšā, pie vienām mokām vicinādams sīkās dūrītes, kas Endrjū un Amandai visticamāk tik sīkas nemaz neizskatījās.
Un tā vienmēr!
Viņš nočukstēja abiem viesiem. Vai viņi vsipār zināja cik daudz porcelāna tasīšu šādā veidā iztērējas?

Sārai
Vēl daži soļi un Sārai būtu par dažiem cīņu biedriem mazāk, tiesa to viņa pat nenojauta, jo pat ja sanāktu paskatīties uz zemi, diez vai būtu iespējams tā vienkārši pamanīt kādu, kas slēpjas aiz zāles stiebriem.

Uzmanīgāk!
Zāles stiebri ierunājās.

[Massacre]

Sāra apstājās kā zemē iemieta un pat pakāpās soli atpakaļ, ieinteresēti palūkojusies uz leju. Mirkli viņa nezināja, ko darīt un vai viņai nerādās, bet what the hell? Šajās vietās viss jau tā bija krustu šķērsu un nepareizi, tāpēc Sāra uzmanīgi notupās zemē un vēroja.
"Kas tur runā? Nevienam nekas nekaiš?" viņa bažīgi pārjautāja cerot, ka nesarunājas ar savu iztēli, bet atkal, ar kaut ko brīnumainu.

[Ļipa]

Sārai, drošības dēļ iesaku izlasīt arī Endrjū un Amandai.

Es esmu es, bet kas esi tu?
Visticamāk Endrjū un Amanda uz mata tādu teikumu jau bija dzirdējuši, bet Sārai tas bija jaunums, piedevām viņa redzēja vien runājošus zāles stiebrus un neko vairāk.
Turklāt Sārai labāk bija nedaudz uzmanīties, jo ari zāles stiebriem var būt asi zobi, kas nejauki kož pirkstos.

[Massacre]

"Es esmu es." pēc ilgāka vienkāršas smaidīšanas perioda, Sāra atbildēja. "Kā Tevi sauc?" viņa nekustējās ne druskas, pat zāles stiebrus nepašķīra, baidoties, ka kādu nomīdīs.

[Mattiass]

— Ne gluži jāsteidzas, — Simons atbildēja rūķim — jo kas gan cits tas varēja būt? — Te pat ir labāk, kā iepriekš — nav tā pieriebies. Bet vispār mēs cenšamies tikt prom no šiem dārziem. Vai varat ko ieteikt?