Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Mattiass]

Brīdī, kad abi parādījās magoņu laukā, viņš Sāras roku atlaida un meitenei atvainojās:
— Lūdzu, neņemiet ļaunā, ka nācās jums pieķerties — man tā bija vienīgā iespēja no turienes izkļūt. Kā patīk otrais dārzs? — viņš nedroši pasmaidīja.

[kukainis ragaini...]

Vāvere? Runājoša vāvere? Varbūt vēl tāda spēj spļaut saindētas bultas? Sigvards bija pārliecināts, ka viņam neizlikās, bet tikpat pārliecināts viņš bija par to, ka vāveres nerunā. Man tikai izlikās, man tikai izlikās. Puisis turpināja kāpt augšup, lēnītēm un prātīgi, tā, lai pēc niecīga trāpījuma ar zīli nežautos lejā.

[Ungaarijas ragas...]

Sigvards.
— Neuzdrīksties spert kaut soli augstāk! Es kodīšu! — uz zara Sigvardam virs galvas parādījās nikna paskata vāvere, kura bija satvērusi priekšķepās vēl vienu zīli un nikni šaudīja asti, pūlēdamās iedvest bailes kokā kāpējā.

[Massacre]

Sārai pat neļāva novērtēt "otrā dārza" skaistumu, kad jau tika uzdoti jautājumi par to un viņas patikšanu: "Atvainošanās pieņemta. Bet, piedodiet es nespēju izveidot savu viedokli pat nepaskatījusies uz dārzu." viņa vienkārši atbildēja un beidzot palūkojās apkārt. Mežrozītes, magones. Kas gan notiks šoreiz? Viņiem būs jāēd ērkšķi vai jāpīpē zāle?
Nu, ko, šķiet nekas cits neatlika kā vien iet uz priekšu. Tā arī neatbildējusi Simonam, sieviete devās pastaigā tur, kur manīja Amandas un Endrjū stāvus. Bet tik gluži akla viņa nebija, Sāra bija garastāvoklī, kas ļāva tikai un vienīgi paveikt visu pašai. Apkārtējās pasaules traucējošie elementi šobrīd pazuda kā nebijuši. Daudz netrūka, lai viņa sāktu domāt skaļi. Jebkurā gadījumā sieviete meklēja vietas, kur aiziet, kādas taciņas, kur klīst, kur atrast vai apmaldīties. Tas bija gluži vienalga. Labāk no nepatikšanām izlīst pašai, nevis cerēt uz citiem.

[Mattiass]

Arī Simonam nepatika atrasties tik klajā vietā, tādēļ viņš sāka iet tajā virzienā, kur bija nozuduši Endrjū ar Amandu. Ļoti gribējās atbildēt Sārai (piemēram, tev ar magoņu lauku nepietiek?), taču to viņš atstāja nenoteikti vēlākam laikam. Galu galā, tā frāze tika izmantota tikai tādēļ, lai nogludinātu situāciju. Pārsteidzīgi. Bet ko darīt, darbs ar cilvēkiem mēdz aizmirsties, un viņi visos laikos mazliet atšķiras.

[Juliette]

Nolaidies otrajā dārzā, gabaliņu nostāk nekā pārējie, Dmitrijam sametās mazliet šķērmi ap dūšu, tādēļ viņš pagāja uz pretējo pusi kā to, ko centās iekarot viņa kompanjoni.
Nu, pūkainie, strīpainie trusīši, nāciet ārā un padariet šo dienu vēl šizīgāku. Atskanēja zemapziņas sauciens vīrieša dziļākajos smadzeņu slāņos.

[Ļipa]

Magoņu lauks bija saules un siltuma pieliets. Savā ziņā tas nedaudz atgādināja par to patīkami silto laiku, kas bija valdījis muižas dārzā. Cik ilgs laiks bija pagājis no tā brīža?

Amanda, Endrjū

Tā steidzoties gar dārza malu no vienas mežrozīšu sienas pie nākamās, viņi nekādi nevarēja nepamanīt strautiņu, kas burbuļoja tepat starp zāles stiebriem. Strautiņš viltīgi spēlējās ar saules zaķēniem, radīdams ilūziju, par siltu ūdeni. Ai, cik gan tādi strauti varēja būt mānīgi!

Sāra
Ejot uz sevis izvēlēto pusi viņa satika vien ērkšķrozīšu sienu. Tomēr tas nenozīmēja, ka sienā nav nekā ievērības cienīga. Piemēram, vai tur tikko kāds klusi neiečabinājās?

Simons
Turpinot ceļu drīz vien ieraudzīja Amandu un Endrjū.

Dmitrijs
No Dmitrija vietas bija saklausāmas savādas skaņas, kas atgādināja tā kā ūdens burbuļošanu, tā kā ko tamlīdzīgu, o viņš gāja tuvāk, jo skaņa kļuva līdzīgāka ūdnesburbuļošanai.

Šo rakstu rediģēja Ļipa: 27.10.2008 00:40

[Juliette]

Dmi tuvojās kaut kam, kas atgādināja burbuļojošu strautiņu. Vai strūklaku? Nolēmis izpētīt tālāk, viņš devās skaņas virzienā, piemirsis, ka varbūt prātīgāk būtu turēties kopā ar pārējiem.

[Ļipa]

Dmitrijs
Viņš tiešām atrada starp zāles stiebriem un sarkanām magonēm, jautri lēkājošu strautiņu. Šķiet tā vienīgā nodarbe bija izklaidēt saules zaķīšus un būt jautram. Palikt te, vai iet, kur citur bija tikai un vienīgi viņa paša rokās.

[Massacre]

OOC: Dārgā Ļipa, lūdzu uzmangāk lasi postus. Sāra nedevās nekādā citā virzienā kā vien tajā, kur redzēja Amandu un Endrjū, un tikai skatjās pēc cita, alternatĪva cela (tātad ne pret kādu sienu Sāra neattapās esam), jo spriežot pēc Ragastes posta, viņus varēja jau redzēt, kad tur uzradāmies, nevis kā Tu raksti, ka Simons tikai pēc kāda laiciņa iešanas viņus ieraudziija.

Ejot tikai uz priekšu, kur redzēja biedrus, Endrjū un Amandu, Sāra sadzirdēja troksni un gāja palūkot, kas tur notiek.

[Roviela]

Tā jautri skrienot tuvāk mežrozītēm, Endrjū pēkšņi bija spiests spert lielāku soli, lai pārlektu strautiņam.
- Stop! - viņš otrā pusē nobremzēja.
- Te ir strautiņš, Amanda. Paskat, cik jautri čalo. Nez, tas ir dzīvs? Man nupat sāk šķist, ka te viss ir dzīvs.
Puisis pietupās strautiņa malā un jau tuvināja tam plaukstas, kad apdomājās un atrāva roku.
- Amanda, Tev bija krūzīte. Nevari, lūdzu, pasmelt ūdeni un uzliet man uz rokām te, nostāk? Strautiņš ir tik tīrs, kā nu es tā viņā rokas mazgāšu. Un pēc tam es Tev, ko?

[essy]

Amanda joza pakaļ Endrjū. Nē, nedzinās pakaļ. Tikai viņš bija sācis skriet mazliet ātrāk un viņa netika līdzi. Un tad no Endrjū puses sekoja garš lēciens. Kad viņš pateica stop!, Amanda spēji apstājās, sazvārojās un gandrīz vai iekrita strautiņā.
Jā, tiešām, pamanīju, ka strautiņš, nolīdzsvarojusies sieviete iesmējās. Krūzīte? Tepat jau tā ir. Un attaisījusi savu ietilpīgo somu, viņa izvilka daudz piedzīvojušo krūzīti. Tātad man jālec pāri strautiņam? Laabi! Un mazliet pakāpusies atpakaļ, lai ieskrietos, Amanda atspērās no vienas strautiņa malas, lai piezemētos otrā pusē. Strautiņš nebija liels, bet sieviete ieskrējās tāpēc, lai nekļūdītos un netrāpītu ūdenī.
Otrā krastā viņa pasmēla ūdeni un devās ar to pie Endrjū. Lūdzu, tev ūdens. Sākusi liet to uz Endrjū rokām Skaistas rokas, Amanda apvaicājās Vai nav pārāk auksts?

[Juliette]

Apsēdies strautiņa malā, Dmitrijs kāri ielaida savas plaukstas atvēsinošajā ūdenī, tad noskaloja seju un padzērās. Viņš nolēma uz īsu brīdi palikt tepat, tad iet tālāk. Pārējie jau nekur nepazudīs.

[Mattiass]

OOC: Ieraudzīja? Pēc Ragastes sanāk, ka jau redzējām.

Domīgi skatīdamies uz pārējiem, Simons pārdomāja. Divi bija aizgājuši pie strautiņa — lai. Pēc Sāras sabiedrības viņš īpaši nealka, tas āksts D. bija aizdevies otrā virzienā, pāris kandidāti vēl nebija ieradušies. Tie cilvēki bija visur, visās malās! Simons tik nošņācās — gribējās mazluet pabūt vienam, tādēļ viņš strauji izmainīja iešanas virzienu, un spieķi rokā sāka slāt cauri magonēm uz lauka vidu. Būs pikniks… vienatnē… bez ēdamā. Ja nu vienīgi tās ir opija magones — tas būs jautrāk.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 27.10.2008 15:14

[Roviela]

Endrjū pastiepa plaukstas, lai Amanda var ērti uzliet ūdeni uz tām, un sāka mazgāties.
- Nē, var iztikt! Karsts nav, bet strautiņos jau nekad nav silts ūdens.
Beidzis, viņš brīdi pavēcināja rokas gaisā, lai tās apžūtu, tad paņēma krūzīti no Amandas un devās iesmelt ūdeni.
- Tagad mana kārta.

[Ļipa]

[ooc]Atvainojos. Tā nebija neuzmanīga postu lasīšana, tā bija neuzmanīga niku lasīšana un domāšana par citiem, kad jādomā par citiem... Nez kāpēc Dmitrijam domāto esmu uzrakstījusi Sārai un otrādāk, bet nu izlietu ūdeni nesasmelsi. No sirds centos neko nesajaukt šoreiz. [/ooc]


Amanda, Endrjū

Kas te šļakstinās?
Kaut, kur no zāles stiebriem atskanēja sīka balstiņa. Pats runātājs/runātāja nebija saskatāma.
Ļaujiet taču man atpūsties!
Sekoja piebilde. Iespējams, ka runāja zāle, bet tikpat labi zem zāles stiebriem kāds slēpās.

Sāra
Ejot trokšņa virzienā Sāra ieraudzīja Dmitriju un Amandu pie saulainā strautiņa ar krūzītes palīdzību mazgājam rokas.

Dmitrijs
Ielaidis plaukstas ūdenī viņš saņēma uzmundrinošu ūdens devu, kas ne tikai noskaloja putekļus, bet arī atveldzēja, tomēr pēc ūdens nobaudīšanas viņa prātu pārņēma nogurums. Iespējams, tas bija dēļ daudzajiem šīs dienas piedzīvojumiem. Galu galā cik bija pulkstenis un cikos šorīt viņš bija modies? Turklāt zālīte tepat pie strauta izskatījās tik mīksta, mājīga un saules piesildīta...

Simons
Līdz magoņu lauka vidum gan viņš netika, jo kāds, kas atradās magoņu laukā un nebija redzams, viņu uzrunāja.
Sveicināts, jaunais cilvēk!
Tas vai runātājs bija jauns vai vecs, palika apslēpts.
Kurp tā steidzaties?
Kāds, kas bija paslēpies ziedos bija arīdzan ziņkārīgs.

[Roviela]

Endrjū pavirzīja nostāk krūzīti un sāka skatīties, kas tur runājis? Pelīte? Kaut kas tikpat sīciņš?
- Es atvainojos! Mēs tikko rakām trifeles, un tāpēc vajadzēja nomazgāt rokas. Piedodiet, ka nejauši tāpēc jūs iztraucējām. Mēs esam, kā lai saka, nejauši garāmgājēji, kas gribētu doties tālāk, bet kas jūs, lūdzu, būtu?

[essy]

Nolikusi somu malā, Amanda patiepa rokas uz Endrjū pusi. Lūdzu! Manas rokas ir tavā rīcībā. Viņa silti uzsmaidīja puisim. Brr.. Bet tomēr auksts. Nu nekas. Gan ātri nožūs un paliks siltas atkal, sieviete papūta silto elpu uz savām rokām. To krūzīti vēl lietosi, vai dosi man atpakaļ?

Hei, kas tur runā? Amanda salecās, kad kaut kur strauta tuvumā atskanēja balss.

Šo rakstu rediģēja essy: 28.10.2008 11:36

[Ļipa]

Amanda, Endrjū

Vispirms no zāles stiebriem parādījās ūsains, gaišs degutelis, lai pēc mirkļa parādītos nakts micē tērpta galviņa. Deguns cītīgi ostīja gaisu, bet sarkanu ačteļu pāris šaudījās no viena runātāja uz otru. Endrjū bija taisnība, kad tas iedomājās par pelītēm, jo tagad viņa priekšā bija redzama balta pelīte ar nakts mici galvā.
Trifeles? Te nav nekādas trifeles...
Pelēns runāja.
Es esmu es, bet kas esiet jūs?
Vai varēja būt, ka pelēns Endrjū neuzticējās?
Uz Amandas jautājumu iztraucētais zvēriņš, šķiet neuzskatīja, ka vajadzētu atbildēt.
Un vienkārši garāmgājēji netraucē citu miegu!
Pelēns mazliet tā kā sabozās.

[essy]

Ak, es ļoti atvainojos, ka mēs jūs iztraucējām! Amanda pietupās un maigā balstiņā sacīja. Jūs izskatāties tik jauks! Vai, piedodiet manu nepieklājību. Esmu Amanda, jaunā sieviete piebilda. Un tad nopūtusies vēl pavaicāja: Vai jūs, augsti godātais, nebūtu tik laipns un nepateiktu, kur šeit ir izeja?