Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Mattiass]

Simons atmirkšķināja un, saraucis pieri, pavērsās pret Endrjū.
— Paklau. Es te esmu sabijis līdz pretīgumam ilgi. Te nav nekā interesanta. Šādi interesantumi jūs gaida kaudzēm vēl priekšā, nebaidieties, paspēs pat piegriezties. Tad nu pietaupiet sajūsmu iespējami ilgam laikam, — varēja saprast, ka Simonā šīs sajūsmas nav ne par kripatu, — Klau. Te ir vēl viens neizpostīts dīķītis. Nav izslēgts, ka tā cūka šobrīd ir tur, tā teikt, iegrimusi procesā līdz pat ausīm. Piedāvāju pārbaudīt un veiksmes gadījumā aiz sarainajām ausīm arī izvilkt. Tas ir, jūs vilksiet.

[essy]

Ko viņš iedomājas...mums tas rukšels jāvelk ārā no dubļu dīķa??? Amanda no dzirdētā bija šokā. Bet skaļi viņa teica Ja vien Simons varētu parādīt virzienu, kurā mums doties, tad mēs arī dotos. Vai ne? paskatījusies uz Trēlu un Endrjū, viņa gaidīja apstiprinājumu saviem vārdiem.

[Roviela]

- Te tagad ir vairāk par vienu neizpostītu dīķīti, - Endrjū aizrādīja.
- Briesmīgākajai Cūkai ir jaunas iespējas izvērsties. Varam aizstaigāt uz turieni, kāpēc gan nē?
Viņš paraustīja plecus. Puisim nebija iebildumu apskatīt neizpostītu dīķīti, lai gan viņš labāk būtu izmēģinājis iešanu ap kokiem. Nekas! To var paspēt. Mazliet iepalikt, un tad... ja nesanāks, tad neviens nebūs pamanījis, kas varētu par to smīkņāt.
Viņš sazvērnieciski pamirkšķināja Amandai tā, lai Simons nepamana.

[Ungaarijas ragas...]

OOC: Jums gan raiti iet. Forši. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/biggrin.gif)

Sāra.
Mežacūka aizskrēja labu gabaliņu uz priekšu. Sapratusi, ka Sāra neskrien pakaļ, viņš saka mest lokus ap vinu, ik pa brīdim ķircinoši iesaukdamies:
— Tu mani nenoķersi, tu mani nenoķersi! Es esmu ātrāks.
Brīžiem ruksis pietuvojās rokas stiepiena attālumā.

Endrjū, Amanda, Simons, Trēla, Dmitrijs.
Klajumā auga dažas papeles un kļavas, taču tālāk varēja redzēt arī ozolus, tiesa, zari tiem bija augstu. Vēl kaut kur krietni dziļāk parkā varēja dzirdēt tādas kā kliedzienu atbalsis.

[Massacre]

Sāra pagaidīja kamēr meža cūķis ir aizrāvies savā riņķošanā, nevis iespējamā noķeršanas faktā un ķēra viņu. Pagaidi Tu man mazais razbainiek! Un kā vēl noķeršu!

[essy]

To strūklaku gluži par dīķīti saukt nevar. Bet nu jā, tā nu ir tīra. Pateicoties Endrjū, Amanda uzsvēra. Taču pirms tam tur izskatījās tā, it kā ruksis būtu tur pabijis un izdzīvojies.
Viņa pagriezās un pavērās tālumā, kur skanēja atbalsis. Man šķiet, ka jādodas tajā virzienā. Ejam! viņa uzsauca un sāka soļot uz balsu pusi.

[Roviela]

Arī Endrjū galva pagriezās tajā virzienā.
- Jā, izklausās, ka tur kaut kas notiek!
Viņš devās tajā virzienā. Pa ceļam puisis, kā nodomājis, paslepus no citiem apiet vienam lielam kokam apkārt - vispirms aizslēpjas aiz stumbra, tad skatās, kas tur tālāk ir. Kā spēlējot paslēpes.

[Ungaarijas ragas...]

— Vī! — cūcis dīvaini spalgi nospiedza, kad Sāra noķēra viņu aiz astes. Tad apmetās pret viņu un nopietni paziņoja: — Tu mani noķēri. Tagad mūc, es tev dodu laiku.

Endrjū ierauga vecum vecu ozolu, kuram tāda kā zaļgana migla ap saknēm vijas. Samirkšķinot acis, migla pazūd.

Amandai un pārējie jau tuvāk dzird spalgu spiedzienu.

[essy]

Ejot Amandai uznāca dziedamais un viņa sāka dungot Mēs ejam, mēs ejam, pār kalniem un pār lejām. Lēkādama un dziedādama viņa pat sākumā nepamanīja, ko dara Endrjū. Un tad līdz viņas prātam aizšāvās doma ko Endrjū dara... te parādās, te pazūd.. kā spoks.
Pagriezusies pret Endrjū, viņa uzsauca Hei, paslēpes ar ozoliem spēlē? Un tad salēcās. Tas nu gan bija spiedziens!

Šo rakstu rediģēja essy: 22.10.2008 14:13

[Roviela]

Endrjū jutās ieinteresēts. Viņš pavisam izmeta no galvas dzirdamo spiedzienu, nolemjot, ka tas var pagaidīt, un piegāja izpētīt ozolu.
- Oho! - puisis noelsās, piegājis tuvāk un paskatīdamies uz lapotni augšā.
- Kāds ozoltēvs! Tādu savu mūžu neesmu redzējis, tik varenu un dižu. Labdien, godājamais! - viņš paklanījās kokam.
Tāpat, skatoties augšup, viņš gāja kokam apkārt, tad nolaida acis zemāk, lai izpētītu, kas tā bija par it kā miglu, it kā dūmaku, un vai viņam vienkārši nerēgojās.

Viņš izdzirdēja Amandas saucienu un atsaucās, nekur prom neiedams.
- Apbrīnoju šo diženo koku! Nāc, papētīsim abi kopā.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 22.10.2008 14:19

[essy]

Mazliet sabijusies no spiedziena, Amanda pagriezās uz Endrjū pusi tā, ka mati vien noplīvoja. Tomēr pazīstams un drošs, ko nevarēja teikt par Dmitriju, Trēlu un Simonu..un to, kas tur priekšā spiedza.
Atradi kādu īpašo koku? viņa ieinteresējās. Piegājusi mazliet tuvāk, Amanda iepleta acis: Jā, tas tiešām ir apbrīnas vērts! Piegājusi pie paša koka, viņa to noglāstīja.
Tā nu viņa staigāja ap ozolu, bet tā arī neko ievērības cienīgu nemanīja. Ko tu te ceri ieraudzīt?

Šo rakstu rediģēja essy: 22.10.2008 14:49

[Massacre]

Iesmējusies par cūķa "vī", Sāra skrēja arī. Ja jau izklaides šajā mūžīgajā dārzā, tad jau izklaides.

[Ungaarijas ragas...]

OOC: Miglu pamanīja tikai Endrjū. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Endrjū un Amanda.
Koks tik tiešām izskatījās pēc Ozoltēva, resnas saknes iestiepās zemē, resni zari stiepās uz visām pusēm, rievu rievām izvagoto mizu sedza sūnas. Pārējie koki likās atkāpušies, ap šo neauga arī nekādi krūmi. Izskatījās, ka bijis vai pirmais koks šajā parkā un tādas tiesības arī paturējis, neļaujot citiem sevi nomākt. Tikai miglas gan vairs nebija.

Sāra, mukdama no ķērāja ieskrēja klajumā, kur vīdēja reti koki un trīs stāvi (Dmitrijs, Trēla un Simons). Mežacūka priecīgi urkšķēdama skrēja viņai pakaļ.

[essy]

OOC: Ups... labojos (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Esmu dzirdējusi, ka no ozola varot gūt pamatīgu spēku un enerģiju, Amanda, galvu atgāzusi un vērojot ozola lapotni, runāja. Tikai tad vajagot piekļauties kokam cieši klāt.
Apskāvusi ozolu, Amanda paraudzījās arī apkārt. Viņai interesēja, kas notiek ar Trēlu, Dmitriju un Simonu. Nu jā..turpat jau vien viņi bija. Un tikai tad sieviete pamanīja, ka ozols ir it kā lokā - pie paša koka neauga nekādi krūmi, viss bija tīrs. Varbūt tas ir kāds ozolu ķēniņš vai dārza valdnieks, bet es tā viņu glāstu, viņai iešāvās prātā un acīs pavīdēja bailes.

[Massacre]

Pamanījusi trīs pazīstamus stāvus Sāra apstājās un uzsauca meža cūkai: "Nāc te reku vēl mums spēļu biedri būs!"

Tad viņa Trēlai, Dmitrijam un Simonam: "Hei ļaudis! Nāciet spēlēties ar meža cūķi!"

[Roviela]

- Man izskatījās, ka tam ap stumbru pie saknēm vīd tāda kā migla kā dūmaka, - Endrjū paskatījās vairāk uz leju, tad pielika kokam roku.
- Jā... - viņš novilka, - man izskatās, ka šis ir Pats Pirmais Koks šeit, dārzā.
Izklausījās, ka puisis vārdus izrunā ar lielo burtu.
- Amanda, zini, man kaut kā negribas tajā kāpt... tā būtu necieņa, lai neteiktu, ka bezkaunīgi. Varbūt viņš ir iesnaudies, tāpat kā Zarugalva, un tāpēc dārzs ir tik aizaudzis? Kā citādi varētu notikt tā kā Simons saka, ka dārzā palīcis neizpostīts viens vienīgs dīķītis?

[Mattiass]

Simons, ieraudzījis, kas tur skrien, pirmajā izdevīgajā brīdī neuzkrītoši parāvās malā. Viņš neticēja savām acīm — tur tā cūka skrēja, un šķiet, ka pat nebija viņu ievērojusi. Varbūt tā būs veiksme. Nākamajā brīdī viņš ienira kādā tuvākajā krūmā un caur zariem sāka vērot turpinājumu. Spieķis bija gatavībā — ja šie netiks galā un taisīsies uz izgāšanos, tad solīdam gāzienam cūkai starp ausīm vajadzētu nodrošināt cūku bēres.

[essy]

Man gan šķita, ka Simons runāja par rukšeļa plosīšanos - ka tā dēļ visas ūdenstilpnes cietušas. Bet var jau būt, ka es kļūdos.

Jā, es arī kaut kā tā savādi pie šī koka jūtos. It kā jūtu, ka pret to jāizturas ar cieņu un ļoti uzmanīgi. Bet dūmaku gan neredzēju. Varbūt tev vienkārši no tā zaļuma visapkārt acīs zaļš sametās, Amanda maigi uzsmaidīja puisim.

Kad atskanēja sauciens, kas nebija ne Dmitrija, ne Trēlas, ne Simona balsī, Amanda strauji pagrieza galvu uz to pusi. Skat, tur ir vēl kāds! Tomēr no ozola prom viņa nedevās. Viņai patika tā sajūta - tāda kā drošība. Vismaz viņai tā likās, ka pie šī Koka var justies droši, it īpaši, ja vēl Endrjū ir blakus.

Šo rakstu rediģēja essy: 22.10.2008 15:17

[Roviela]

- Ruksis nevarētu plosīties, ja dārzam būtu kārtīgs un stingrs priekšnieks. Šis koks gandrīz visvairāk atbilst valdnieka statusam, - Endrjū paskaidroja.
Viņš pagriezās uz Amandas norādīto pusi.
- Tā ir vēl viena no mūsu bariņa, nezinu, kā viņu sauc, bet kāpēc viņa tā skrien?

[Ungaarijas ragas...]

Mežacūcis apstājās un tad nedroši pietipināja tuvāk. Dzīvnieks aizdomīgi nopētīja pārējos un pievirzījās tuvāk Sārai, lai noprasītu:
— Labi zini, ka viņiem var uzticēties?

Pārējie ieraudzīja mežacūku:
(IMG:http://i174.photobucket.com/albums/w112/Ragaste/wildhog1.jpg)

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 22.10.2008 15:21