Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[kukainis ragaini...]

Atkal tas stulbais modinātājs. Pie pirmā zvana tas tika apklusināts, un puisis pagriezās uz otrām sāniem. Pēc stundas viņš atmodās. Kā parasti, Sigvards noņurdēja, supertempos ieleca melnajās ādas biksēs, uzvilka melnu kreklu un ādas jaku. Vēl var paspēt.

Pēdējā brīdī Sigvards strauji nobremzēja un novietoja savu moci netālu pārējiem braucamlīdzekļiem. Gariem soļiem, kas vairākumam sieviešu lika viņam līdzās skriet teciņus, viņš piegāja pie durvīm un pieklauvēja, apkārtnei īpašu uzmanību nepievērsdams.

[Ungaarijas ragas...]

Atskanot būkšķiem pret durvīm, sulainis ar visu tukšo paplāti, ko pasita padusē, devās tās atvērt.
— Labdien, kungs! — viņš pasveicināja pēdējo atnākušo kandidātu un ieaicinājis to iekšā, tāpat kā pārējiem norādīja uz dīvāniņiem.
— Ko jums piedāvāt iedzert? — atskanēja standartfrāze.

[Ļipa]

Efija jau krietnu laiku bija stāvējusi kāpņu augšgalā, lai kaut nedaudz apmierinātu savu ziņkārību. Sajūta bija bijusi mazliet kā bērnībā, kad viņa un māsa no trepju margām bija vērojušas pieaugušos.
Bija pienācis laiks doties lejā pie visiem šeit esošajiem amata tīkotājiem. Iepriekšējā muižas pārvaldniece Efijai bija patikusi tik ļoti, ka tagad gribējās dabūt kādu, kas tai līdzinātos. Kādas iedomas!
Plauksta lēni slīdēja pa trepju margu, kamēr tās īpašniece soli aiz soļa tuvojās pēdējam kāpņu pakāpienam.
Sveicināti!
Efijas skatiens vērīgi uzlūkoja ikkatru, kas atradās telpā.
Kā būtu, ja es vispār ar viņiem nesasveicinātos?
Prātā iezagās nejaukais velniņš un urdīja Efiju no iekšienes.
Esmu Efija Enino!
Likās, ka būtu tikai pieklājīgi pateikt, kas viņa tāda ir.

[Massacre]

Sāra it kā mazliet satrūkās, bet neizrādīja to, viņas acis fokusējās uz nule ienākušo sievieti un pasmaidīja:
"Sveicināta, Jums taisnība, skaista diena." viņa būtu turpinājusi sarunu, bet parādījās kāda cita sieviete no kāpņu augšgala un tas bija labs iemesls, lai uzskatītu viņu par darba devēju.
Sieviete piecēlās kājās un tiešām gaiši un cerīgi pasmaidīja:
"Labdien, priecājos ar Jums iepazīties Efija, mans vārds ir Sāra Melnalksne."

[Juliette]

Kā vilku piemin, vilks klāt.
Pie sevis klusībā nosmējās Dmi. Gaisotne šķita saspringta, bet viņa atbrīvoto, mūžigo vienaldzības masku tā neietekmēja. Sekojot Sāras piemēram, arī viņš piecēlās, un palocījis galvu sacīja:
Dmitrijs Lapsa. Esmu pagodināts.

[Ungaarijas ragas...]

Nepaguva Sigvarts pat atbildēt, kad jau bija parādījusies Efija Enīno.
Sulainis tajā pašā brīdī, pagriezās ar skatu pret kāpnēm un sastinga tā, it kā nupat būtu pārakmeņojies. Vienīgi acis sekoja līdzi visam notiekošajam un vienā brīdī, kad viņam šķita, ka neviens to nepamanīs, viena acs tika dzīvespriecīgi piemiegta, lai uzmundrinātu Efiju.
Tā tik turēt.

[essy]

Arī Amanda sekoja pārējo piemēram un cēlās kājās, lai sasveicinātos ar Efiju Enīno.
Labdien, esmu Amanda Spalvija, jaunā sieviete pateica un pakniksēja, nez kāpēc sajutusies kā bērnībā.
Kur lai noliek to sasodīto tējas krūzi? Amanda ar acs kaktiņu vērās sulaiņa virzienā. Nu varēja taču viņš nākt un paņemt, saraukusi smalko pierīti grumbās, viņa cītīgi domāja. Gribējās taču atstāt labu pirmo iespaidu, ar cerību, ka muižas īpašniece nav redzējusi viņas balerīnas cienīgo izklupienu uz celiņa pie mājas. Un tā tējas krūze tomēr mazliet traucēja. Tomēr no otras puses - bija labi, ka tāda krūze bija Amandai rokās - bija pie kā pieturēties un tad tā nemanīja roku trīcēšanu.

Šo rakstu rediģēja essy: 13.10.2008 15:24

[Roviela]

Endrjū nebūt necentās braukt tik ātri, cik spēja viņa vaļējais koši sarkanais sporta vāģis, kura jumts par godu tik jaukai dienai bija nolaists, ļaujot vējam plivināt matus un nevērīgi aptīto šalli. Mugurā viņam bija tumši džinsi, balts T-krekls ar sarkaniem dekoratīviem raibumiem un ļoti labas ādas plānā kurtka ar rāvējslēdzējiem.
Iestūrējis muižas piebraucamajā alejā, viņš nopriecājās, ka ir uzlicis saulesbrilles - koku saule/ēna ņirbinājās, žilbinot acis. Novietojis auto stāvvietā aiz mājas spārna, puisis izkāpa un devās uz parādes durvīm, kur enerģiski paraustīja zvana ķēdi.

[Ļipa]

Dažkārt ir tik aizraujoši vērot citu sejas un minēt, ko kurš šai mirklī domā. Ne, vienmēr izdevās atminēt patiesās domas, bet tieši tais reizēs, kad neizdevās, spēle kļuva interesantāka. Efija uzsmaidīja ikkatram, kas stādījās priekšā, bet vissirsnīgāko smaidu saņēma sulainis. Pēdējais smaids gan apkārtējiem drīzāk šķita kā kaut kas garāmejošs un pieklājības pilns.
Vai tēja ir garda?
Pie Amandas skatiens aizķērās visilgāk, bet visticamāk tas bija vienīgi krūzītes nopelns, jo pārējie taču neko prātā paliekošu rokās neturēja.
Un, lūk, jau pie durvīm atradās vēl kāds, patiesībā, ātri pārskaitot telpā esošos, būtu vajadzējis apjaust, ka kāda nav. Ak, šī neuzmanība. Efija jau paliecās, lai dotos atvērt durvis, bet tad pārdomāja. Bija savi iemesli.

[Roviela]

Puisis brīdi pastāvēja, pagaidīja, nopētīja parku - te, no lieveņa, viss bija labi redzams, tad pagriezās un tikpat enerģiski paraustīja zvana ķēdi vēlreiz. Kas, viņi visi aizmiguši, vai?
Pagaidījis vēl mazu laiciņu, Endrjū enerģiski pagriezās un devās mājai apkārt, lai iekļūtu iekšā pa kalpotāju durvīm vai caur virtuvi. Ja jau reiz viņš ir atbraucis, tad nebrauks projām, nenoskaidrojis to, kā dēļ viņš te ieradās.

[Ungaarijas ragas...]

Endrū nonāca līdz celiņam, kas stiepās no mājas līdz dārzam. Celiņam abās pusēs bija koka kolonnas, kas balstīja metāla režģi, kas veidoja tādu kā jumtu virs tā. Tiesa, režģis bija grūti saskatāms zem vīteņaugiem, kas bija to gandrīz noklājuši, veidojot virs celiņa zaļu dzīvu un vējā viegli čabošu jumtu.
Durvis no kurām tas sākās bija salīdzinoši vienkāršas, taču ar masīvu rotātu metāla rokturi. Abpus durvīm atradās apaļas dobes, no kurām stiepās jau minētie vīteņaugi, kas veidoja lapeni.

[Roviela]

Puisis gāja cauri pergolai, ar roku vilkdams pa režģi un skatīdamies vairāk uz augšu nekā zem kājām. Tepat jau arī durvis! Viss izskatījās jauns, kārtīgs, un, ja nav jauns, tad labi uzturēts. Viņas droši vien nožēlo, ka nav vairs iepriekšējā pārvaldnieka vai pārvaldnieces, kas nu te bija, Endrjū nodomāja par saimniecēm. Te nu reiz bija tāda kārtība, kāda patika viņam pašam arī.
Daudz nedomādams, puisis nospieda durvju rokturi. Varbūt šīm durvīm arī bija zvans, bet to viņš nepārbaudīja.

[Ungaarijas ragas...]

Durvīm zvana nebija, bet tās bija vaļā, vai vismaz vēras tik viegli, it kā Endrjū būtu gaidīts. Viņš nonāca gaišā gaitenī, pie tā sienām bija divas greznas eļļas lampas, kas šobrīd nedega. Gaisma gaitenī ieplūda no priekšā esošas telpas.

[Roviela]

Kārtīgi aizvēris aiz sevis durvis, Endrjū stūrēja tik uz priekšu. Kaut kur taču būs kāds dzīvs cilvēks, ja jau durvis ir vaļā!
Pa ceļam viņš skatās pa labi un pa kreisi - kādas telpas te ir? garderobe? pieliekamie? kurtuve? virtuve? citas palīgtelpas?

[Ungaarijas ragas...]

Pa ceļam redzamas vēl vienas durvis, ja Endrjū tās parausta, tas ir ciet. Vairāk nekādu citu durvju nav. Gaitenis izved foajē (jau iepriekš aprakstītajā). Pa kreisi redzamas lielas elegantas kāpnes, kas ved augšup, telpā vairāki cilvēki, kas nepārprotami pievērsušies kādai sievietei un sulainis, kas daudz neatšķiras no livrejā tērptas statujas. Endrjū no savas vietas var redzēt arī to, ka zem kapnēm nekā nav un tām otrā pusē redzama tāda pat durvju aila.

[Roviela]

Tā, laikam, būs izeja uz dārzu, Endrjū nodomāja, redzot, ka pa ceļam nav nekādu norāžu uz apkalpojošām padarīšanām. Arī vienīgās durvis pa ceļam bija ciet. Nē, noteikti, ka izeja uz dārzu. Kalpotājiem tāds koridors ir nederīgs. Bet tas ir interesanti! Endrjū šķita savādi, ka nav ierasto palīgtelpu. Vajadzēja būt. Skaista māja, bet tas ir savādi.
Ticis līdz vestibilam, puisis palika turpat netālu no durvīm. Pārtraukt iesāktās runas būtu nepieklājīgi, viņš nolēma, un turpat arī gatavojās paklausīties, kas te notiek, un runāt tad, ja kāds viņu pamanīs.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 14.10.2008 08:10

[Ļipa]

Domājams, ka ārā ir gana burvīgs laiks, lai es jūs visus aicinātu uz dārzu!
Noklepojusies, Efija nolēma teikt to, kas bija sakāms jau pirms mirkļa.
Tur arī notiks pārbaudījums, kas ļaus noteikt, kurš no jums ir vispiemērotākais amata kandidāts.
Jaunās sievietes dzintarainās acis iemirdzējās priekā. Vai darba interviju varēja nosaukt par pārbaudījumu? Savā ziņā varēja.
Tu taču parādīsi mūsu viesiem ceļu?
Skatiens aizceļoja līdz sulainim.

[essy]

Cik mulsinoši. Īpašniece uzrunāja tieši mani. un Amandas rokās tējas krūze sāka dancot arvien vairāk - uztraukums, lai kā to slēptu, darīja savu.
Paldies, tēja ir ļoti garšīga. Šķiet sūtīta taisnā ceļā no Ķīnas tējas plantācijām jaunā sieviete uzsmaidīja Efijai.
Labi, ka drīz arī sekoja nākamais norādījums - doties uz dārzu. Taču Amandu mulsināja tas pārbaudījums... ceru, ka neliks darīt, ko tādu, kas būtu ārpus visiem iespējamiem rāmjiem. Kaut gan...ja es arī izkristu, varēšu šo situāciju izmantot kādā no saviem romāniem, viņa sevi uzmundrināja, bet kur lai noliek to tējas krūzi? Sasodīta ķeza. Amanda ar acu skatienu centās atvilināt sulaini ar visu paplāti.

[Ungaarijas ragas...]

— Ar lielāko prieku, Efijas jaunkundz! — noteica sulainis, visi varēja nojaust šķietami tēvišķo prieku un lepnumu par to, ka viņš pazīst šādu personu.
Paklanījies Efijai, sulainis ierunājās: — Cienījamie kandidāti, lūdzu, sekojiet man!
Taisns kā mietu norijis, viņš devās uz durvīm aiz trepēm, garām Endrjū, pa ceļam apstādamies un paskatīdamies uz viņu: — Labdien, Jūs arī, kungs.
Tālāk sulainis devās jau pa to pašu gaiteni, pa celiņu, virs kura stiepās lapene, līdz metāla vārtiņiem, kura metāla rotājumi atgādināja filigrāni veidotus ziedus, kas likās kā dzīvi. Abpus vārtiņiem stiepās metāla pīķu sēta, kuru arī no ārpuses apvija un ieskāva vīteņaugi lielām lapām, kas aizsedza skatu uz dārzu. Sulainis atvēra vārtiņus un nostājās malā, ļaudams pārvaldnieka amata kārotājiem ieiet pa tiem dārzā.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 14.10.2008 10:24

[Massacre]

Oho! Pārbaudījums izklausījās daudzsološi. Sārai bija vienalga ko būs jādara, jo šodienas garastāvoklis ļāva un atļāva avantūras un visu ko citu. Protams, tikpat labi varēja izrādīties, ka vārds "pārbaudījums" ir ta pati "intervija", tikai noformulēta tā, lai viņi mazliet izbītos.
Nu, viņa gaidīja, kad sulainis viņus pavadīs uz dārzu.
Sāra droši sekoja un pētīja to, kur tiek vesta un droši devās iekšā pa vārtiņiem Gluži kā mājās.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 14.10.2008 12:49