Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Ungaarijas ragas...]

— Te nav tādu vārtiņu, kas vestu ārā, — briedis noteica, — vismaz ne tādā izpratnē, kādā tu to varētu iedomāties.

[Roviela]

- Ō! Tas paliek interesanti! - puisis aizdomājās. Viņš juta, ka patiešām kļūst interesanti.
- Tad mums vienkārši klīst tālāk un tad jau redzēs, pareizi? Man gan būtu gribējies, lai būtu kāds ceļa rādītājs, kaut netiešs, bet kad nav, tad nav.

[essy]

Cik ļoti skaista ir kļuvusi strūklaka! Nevar ne atpazīt to, kā te bija sākumā,Amanda priecājās. Tev ir talants, Endrjū!

Man šķiet, ka jāaiztaisa acis un vienkārši jāsper soli kādā virzienā. Varbūt tas tad arī būs īstais virziens, meitene ieteicās, kad Endrjū ar briedi sāka apspriest virzienus, kur doties tālāk.

[Ungaarijas ragas...]

— Ceļa rādītajs parasti esot mūsos pašos, — briedis domīgi noteica, — Tā ka tava ideja, Amanda, no šādas puses skatoties ir visai laba.

[Roviela]

- Hmm... piekrītu! Ja tā padomā, tad ideja nemaz nav slikta, - Endrjū atbalstīja Amandu.
- Jau sākumā gājām uz labu laimi, un skat' ko esam ieraudzījuši un sastapuši - gan satikām godājamo Zarugalvu, gan tagad - strūklaku notīrījām. Un tas viss tiešām sagādā prieku piedevām.
Viņš saberzēja tagad tīrās rokas.
- Būs jāiet papētīt, ko vēl te var padarīt! To - vispirms. Man kaut kāpēc vispirms gribas apskatīties, vai te nepaliek kaut kas aizaudzis, kaut kas, kam ar mūsu spēkiem varētu atgriezt sākotnējo skaistumu, tādu, kāds tas bijis sākumā iecerēts. Vienīgais - viņš pasmējās, - es ceru, ka tādu lietu nav tik daudz, ka viss mūžs te būs jāpavada, vai arī tik lielas, ka mums nekādi netikt galā. Tas tā kā būtu par daudz.

[essy]

Tad kurš spers to soli?, Amanda pavērās Endrjū. kādam būs tā atbildība jāuzņemas. Varētu jau abi kopā, bet ja nu mēs katrs speram to soli savā virzienā..., meitene aprāvās.
Gan jau mūsu saimnieces zina, cik daudz un ko mums būs šajā dārzā jādara, viņa pasmaidīja. Bet lai nu kā - man patīk tavs optimisms.
Hmm....tas par to sākotnējo skaistumu man patika. Varbūt viņš ir dzejnieks? Bet to jau mēs noskaidrosim turpmāk.

[Roviela]

- Mēs varam darīt tā - sadoties rokās, aizvērt acis un spert soli, - Endrjū ierosināja.
- Tad vismaz būs skaidrs, ka neesam gājuši dažādos virzienos. Ja mūsu saimnieces tā gribēs, tad mēs tāpat katrs nonāksim kaut kur citur.
- Vienīgi ceru, ka tur gluži nebūs sagruvušas pils drupas, kas pēc apjoma līdzīgas, teiksim, Versaļai!
Viņš tēlotās šausmās iepleta acis un samirkšķināja.
- Optimisms kur optimisms, bet padomā! Tādu darbu!

[Massacre]

"Viņa runā!" Sāra, kura nepaspēja sevi novaldīt un pārsteigumā, kā arī tādā kā bērnišķīgā priekā, iesaucās. Tad attapdamās, ka viņai ir uzdots jautājums, sieviete noblisināja acis un atrunājās: "Ak, piedodiet, ja iztraucēju Jūsu mieru, es tikai garām ejot sadzirdēju kādu šeit un nolēmu paskatīties. Es Jūs vairāk netraucēšu, bet došos tālāk. Vēlreiz atvainojos!" cik dīvaini bija šādi runāt ar dzīvnieku. I think I'm going mental. viņa vēl nodomāja, saprotot, ka tik pat labi tā mežacūka varēja tikai nourkšķēties, bet viņai tā izlikusies kā runāšana. Jebkurā gadījumā Sāra devās tālāk, pa taciņu, kur jau bija gājusi.

[Ungaarijas ragas...]

Zarugalva tikai klausījās, ko Endrjū un Amanda runāja savā starpā.

Taciņas tālāk nebija, jo tā bija aprāvusies pie jasmīnkrūma. Bet, ja Sāra tik un tā kaut kur devās, tad izdzirda aiz muguras tusnīšanu un šņaukāšanos, kas skanēja vienā unisonā ar klusu soļu skaņu. Mežacūka viņai sekoja.

[Massacre]

"Atvainojos, Jūs man sekojat?" Sāra apcirtās uz papēža un palūkojās uz mežacūku ar uzrautu uzaci. "Ja tā, tad es gribētu zināt vai tas ir labu nodomu vadīts iemesls, vai sliktu?" Velns viņu zina, ko dzīvnieki darīja un kādas bija viņu taktikas. Sāra zināja, ka mežacūkas ir bīstamas, apmēram nojauta kā tas izpaužas, bet detaļas bija miglā tītas.

[Roviela]

Endrjū, meitenes klusēšanu uzskatot par piekrišanu, piegāja pie Amandas un saņēma viņas plaukstu. Pēc tam pagriezās tā, lai vismaz priekšā redzami kādus soļus divdesmit nekā nebūtu.
- Veram ciet acis un ejam septiņus soļus.
Kāpēc septiņus? Tas tāds pasaku skaitlis.
Puisis paskatījās uz Zarugalvu.
- Uz redzēšanos, ja nu mēs pēkšņi kaut kur pazūdam. Lūdzu, brīdiniet, ja grasāmies iekrist, teiksim, baseinā vai ieskriet kokā.

Viņš aizvēra acis, pārliecībā, ka Amanda to izdarījusi, un gāja uz priekšu skaitīdams pie sevis - viens, divi, trīs, četri... septiņi! Un atvēra acis, nezinot, ko ieraudzīs - to pašu vietu, vai citu kādu.

[kukainis ragaini...]

Sigvardam nepavisam nebija vēlēšanās doties dziļāk parkā, gluži pretēji, viņš gribēja tikt ārā, tādēļ turpināja savu ceļ gar žogu, ik pa brīdim apstādamies un aplūkodams kādu tā fragmentu sīkāk, lai garāmejot nepalaistu nepamanītu kādu ērti pārkāpjamu vietu vai arī, vēl labāk, nomaskējušos vārtiņus.

[essy]

Amanda saņēma Endrjū roku, aizvēra acis un spēra septiņus soļus kopā ar viņu. Mazliet mistiski man šķiet. Tāda sajūta, it kā mēs burtos, viņa pasmaidīja.
Bet paspērusi soļus, viņa kādu brīdi acis vaļā nevēra.

[Ungaarijas ragas...]

Sāra.
— Uh, — cūcis tā kā nostenējās, tas laikam nozīmēja jā.
— Tu esi interesanta, smaržo pēc cilvēka, kura tu esi? Arfeja vai Efija? — dzīvnieks vientiesīgi noprasīja, lūrēdams uz augšu, uz Sāru.

Endrjū un Amanda.
Puisis attapās jau labi dziļi parkā, uz pusaizugušas, sen iemītas un vairs neizmantotas taciņas. Klajums bija grūti saskatāms un Zarugalvu ar vairs neredzēja. Likās, ka nez kādā viedā viņi nogājuši nevis septiņus, bet trīsreiz pa septiņiem soļiem.

Sigvards gāja, bet nekas nemainījās — dzeloņplūmes turpināja augt glītā ierindā, nekur nerēgojās iespēja pārkāpt vai iziet cauri. Tikai ik pa laikam kāda taciņa atdalījās un ievijās parkā. Ja Sigvards tā turpināja, tad vēl pēc piecpadsmit minūtēm nonāca pie vietas, kur zemē mētājās lakatiņš, ko viņš bija iesējis zaros.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 21.10.2008 10:08

[Roviela]

Endrjū atkal melodiski iesvilpās.
- Amanda, - viņš vieglītiņām pakratīja sievietes roku, - ver acis vaļā! Mēs esam tikuši visai tālu, itin kā septiņjūdžu zābakos iekāpuši. Te vairs nav ne strūklakas, ne brieža.
Puisis nopētīja taciņu. Ja taciņa, tad laikam jau paredzēts, ka viņi iet pa to.

[Massacre]

Sieviete pasmaidīja par meža cūkas interesi. It kā varens dzīvnieks, bet ļoti vientiesīgs un pat mazliet bērnišķīgs radījums, vismaz šajā gadījumā.
"Neviena no tām, kuras Tu nosauci. Es esmu Sāra. Un kas esi Tu?" jautri! viņa iepazīstas ar mežacūku! Mežacūku! Šī pasaule ir slima vai arī mani ir ne tādu izaudzinājuši.

[essy]

Atvērusi acis, Amanda pamanīja gandrīz nemanāmo, pusaizaugušo taciņu un pavērsa mirdzošo skatienu uz Endrjū: Dodamies uz priekšu, vai ne?
Atskatījusies, viņa pamanīja, ka briedis vairs nav redzams. Jocīgi - sajūta bija tāda, ka sperti nevis septiņi, bet daudz vairāk soļu. Varbūt tas tāpēc, ka tika aizvērtas acis? Uz redzēšanos, Zarugalvas kungs! meitene iesaucās un devās sparīgā solī uz priekšu - cik nu aizaugusī taciņa ļāva.

[Roviela]

- Ejam! - puisis enerģiski atsaucās, un sekoja Amandai. Burvju dārzs! Vai viņš vispār spēja iedomāties, ka kaut kas tāds var pasaulē būt?

[kukainis ragaini...]

Nolāpīts! Šajā ````ajā žogā vispār ir vārti? Sigvards apsēdās turpat zālītē, gan pirms tam novērtēdams, vai neiesēžas gluži kādā dzīvnieka kakā vai peļķē, bet jau pēc brīža pietrūkās kājās un apņēmīgi devās pie tuvākā koka ar mērķi uzkāpt pēc iespējas augstāk — kas zi', varbūt no augšas varēs ko interesantu ieraudzīt.

Šo rakstu rediģēja kukainis ragainis: 21.10.2008 12:04

[essy]

Kamēr viņi soļoja pa pusaizaugušo taciņu, zālei pinoties pa kājām, Amanda ieprātojās Kā diez, klājas pārējiem. Vai ir jau tikuši laukā no dārza, jeb tāpat vēl staigā šeit kaut kur... Viņa pamāja ar roku "kaut kur" virzienā.