Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Roviela]

Endrjū, pagrozījis sēnes cepuri, konstatēja, ka to var noņemt. Protams, viņš gribēja zināt, kas tur ir, un cepuri nocēla.

[Pūķēns Sāra]

-Cūku?- Trēla pārsteigti pajautāja, Pie velna, kādu cūku? Viņa, kā izskatās, patiesi nebija ieklausījusies Dmitrija un Simona sarunā pietiekoši labi, palaižot garām sarunu par cūku.
Jau sekojot Simonam, joprojām turoties Dmitrija tuvumā, bet tai pašā laikā arī tur pat blakus Simonam, gaišmate viņam jautāja. -Cik, tad ilgi Jūs te īsti uzturaties?-

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū ieraudzīja, ka sēnes kāts ir dobs un tajā paslēpts tieši tas, ko viņš meklēja. Tiesa, rokturis izskatījās pamatīgi aprūsējis no ilgas nelietošanas.

[Juliette]

Trēlas pirksteļiem iekļaujoties Dmitrija ķetnā, viņš pārgrieza acis, tomēr tā bija pilnīgi skaidra norāde uz to, ka viņa nevēlas klausīties divu kulinārijas izstrādājumu ķīviņā. Viņš nolēma sekot izlēcējam, gatavs samizot Simonu par jebkuru tuvošanos mēģinājumu viņa pavadāmajai - patiesībā jau, gatavs samizot viņu joka pēc vien. Prasītos tikai pāris litri alus un kāds bāra krēsls, kā tas notika parastos apstākļos.

Šo rakstu rediģēja Juliette: 16.10.2008 21:07

[Roviela]

Endrjū klusi iesvilpās un mēģināja pagriezt krānu. Šā un tā, un pamazām, un mazliet paklapējot, lai izkustinātu no rūsas, bet ne tā, lai salauztu.

[essy]

Par laimi Amandai, arī pēc notīrīšanas strūklaka palika tāda pati, kāda bija bijusi jau no sākuma - no akmens un nekustīga.

Ēdod garšīgās zemenes, viņa vēroja arī briedi, kas bija atteicies no tām, un nu savās domās iegrimis klejoja pa pļaviņu. Pa to laiku Endrjū bija atradis strūklakas krānu - lielajā sēnē! Tātad arī tā nerunāja un bija tāda, kāda veidota- nedzīva.

Iztīrījusi krūzīti, Amanda to atkal ielika somā un piecēlās kājās, gatava palīdzēt Endrjū.

[Massacre]

Priecīga par to, ka pagaidām tiek cauri sveikā un ir tīra, Sāra turpināja ceļu pa taciņu, ar interesi vērodama pēdas. Tas bija dīvaini, šitik skaidri iestaigāta dzīvnieku taka?

Šo rakstu rediģēja Massacre: 17.10.2008 12:12

[Ungaarijas ragas...]

Simons, Dmitrijs un Trēla.
Trijotne, pa Simonam vien zināmām takām un taciņām devās dziļāk parkā, kamēr nonāca pie vietas, kur koki pailka retāki, taču biezi jo biezi bija saauguši krūmi.

Endrjū un Amanda.
Krāns izkustējās, no sākuma pagalam negribīgi un skaļu čerkstošu skaņu, pirms padevās pavisam. Čūskas iekšienē kaut kas ieburbuļojās, tā kā nosprauslojās un no kroņa sāka tecēt vājas ūdens strūklas, sprauslodamas un burzguļodamas. Ūdens sākumā bija duļķains, tā strūklas vājas, bet ar katru brīdi tās kļuva arvien stiprākas, kamēr pēc kāda brīsniņa kļuva pavisam spēcīgas un dzīvespriecīgi šāvās uz augšu. Kronis vietās, kur to skāra ūdens šaltis, zeltaini ievizējās, tāpat kā čūskas ķermenis, kas nu vizēja tumšā krāsā ar zaļganu spīdumu, pat čūskas acis likās atdzīvojamies.
Tiesa, pagaidām ūdens vēl skaloja laukā smiltis un rūsu.

Sāra sekojot pēdām priekšā ieraudzīja vecu jasmīnkrūmu, aiz kura skanēja visnotaļ skaļa krākšana.

[Roviela]

Endrjū mazliet domīgi vēroja nosmērētās plaukstas un rūsainos pirkstus.
Toties strūklaka tagad izskatījās pēc strūklakas.
Viņš piegāja pie baseina, kas pamazām sāka pildīties ar ūdeni, un sāka ar rokām grābt laukā smiltis, kas skalojās laukā no čūskas kroņa, lai baseins būtu tik tīrs, cik vien iespējams. Rokas, protams, noskalojās šajā procesā.

[Massacre]

Sāra mazliet sabijās izdzirdējusi krākšanu un gribēja doties tālāk, bet ziņkārība uzvarēja un viņa uzmanīgi palūkojās kas tur krāc.

[Mattiass]

— Jā, lielu, sarainu cūku, kas te mīt un mērķtiecīgi izvairās no manis jau… pietiekami ilgu laiku. Atšķirībā no dažiem citiem kuiļiem, kas vēl nav izmācīti, —
Iedams, viņš kādā brīdī atskatījās uz Dmitriju un sejā pavīdēja ļauns smīns. Viņš pats neatteiktos sadot pa kupolu tam uzpūtīgajam knariņam. Tiesa, tas varētu radīt nevēlamu priekšstatu par viņu cilvēkiem, tādēļ viņš nevarēja vien nociesties, kad Dmitrijs norausies no ķēdes.
— Domāju, piekritīsiet, ka pēc septiņiem gadiem šis dārzs var būt nāvīgi apnicis?

Kad viņi nonāca pie krūmāja, Simons pamāja ar roku tā vidus virzienā.
— Cik man zināms, tur ir viņa miga. Jāapiet apkārt, tur būs ieeja, — viņš klusu noteica, — cerams, ka saimnieks mājās.
Simons uzsāka gājienu apkārt krūmiem. Savu spieķi viņš turēja kaujas gatavībā.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū. Vēl pēc kāda brīža ūdens izskaloja visu, kas bija sakrājies caurulē un tagad plūda dzidrs un vēss, jautri čalodams un mirguļodams rīta saulē. Dīvaini, rītausma likās iestrēgusi un saule nekāpa augstāk, bet palika karājamies virs koku galotnēm.

Sāra. Zem jasmīna rēgojās kaut kas tumšs un sarains, kas pa miegam omulīgi nošmakstinājās un turpināja krākt tālāk.

Simons. Krūmos valdīja aizdomīgs klusums.

[Massacre]

Sāra uzmanīgi pielīda tuvāk, lai varētu saprast kas tas ir. Ja meža cūka, tad jālaižas lapās vai jākāpj kokā. Ar tiem dzīvniekiem labāk jociņus nedzīt.

[Roviela]

Endrjū vēl mazliet pašļakstinājās pa baseinu, tad kārtīgi nomazgāja rokas un seju, un beigās ar baudu padzērās.
- Amanda, re, mums tagad ir ūdens, bet dārzam ir skaista strūklaka ar baseinu! - viņš jautri noteica.
- Godājamais Zarugalva, paldies par palīdzību!

Puisis aizgāja nolikt vietā sēnes cepuri. Pirmīt viņš to nebija izdarījis.
- Kā jūs domājat, uz kurieni iesim tālāk?

[Mattiass]

Vairs īpaši neinteresēdamies, vai viņam seko vai nē, Simons, apstaigājis apkārt, ielīda krūmos, tikai, lai no turienes atskanētu pāris izmeklēti lāsti, adresēti mežacūcim.
— Kā parasti, ````!

Viņš no tiem atkal parādījās.
— Šķiet, ka sarainais ķēms nav mājās. Atkal vazājas apkārt, nolādēts. Vai jūs esat vienīgie, kas iegāja šajā dārzā?
Jādomā, ka citādi, pēc tam, kad Dmitrijam jau būs ierādīta viņa īstā vietā, nebūs palikuši pārāk daudzi sadarbības kandidāti. Lai gan, protams, te jau vēl bija Trēla.

[Ungaarijas ragas...]

Nākamajā brīdī Sāra attapās, ka uz viņu skatās pāris dzeltenbrūnu acu un ir iestājies klusums.

Zarugalva cēli pamāja ar galvu Endrjū par zīmi, ka pateicību pieņem.
— Jūs gribējāt tā kā dzert, tad es jūs vedu uz vietu, kur var dabūt ūdeni. Tā kā strūklaku atdzīvināji, mans mērķis ir izpildīts, tāpēc par jūsu tālāko ceļu nemācēšu teikt, — briedis domīgi atbildēja Endrjū.

[Massacre]

Pamanījusi, ka uz viņu skatās, Sāra arī sastinga un apstulbusi skatījās, nespēdama izlemt, ko darīt tālak, jo šī noteikti izskatījās pēc meža cūkas. Nezinot vai tas ir īpaši loģiski, viņa lēnām sāka kāpties atpakaļ, cerot, ka kaut kā dzīvnieku neizprovocēs.

[Roviela]

- Paldies vēlreiz, - Endrjū atteica briedim, - Man, īstenībā, bija diezgan liels prieks nodarboties ar strūklaku, jo man patīk skaistas lietas, un ja jau tāda te bija, tad kāpēc lai tā nepriecētu tos, kas to ierauga? Tādam mērķim nav žēl pastrādāt.
- Tagad mums būtu vēlēšanās tikt no dārza ārā, vai jūs nevarat mums ko ieteikt šai sakarā?

[Ungaarijas ragas...]

Sāra.
— Kas tu tāda? Un ko tev no manis vajag? — mežacūka nedraudzīgi noprasīja.

Endrjū.
— Es varu ieteikt tikai vienu — sameklēt izeju, — briedis iesmējās.

[Roviela]

- Nu jā! - puisis iesmējās, - Tik daudz prāta man ir pašam, es tikai mazliet naivi cerēju, ka jūs man varētu ieteikt, uz kuru pusi labāk doties un ko tieši meklēt. Redziet, vārtiņi, pa kuriem mēs ienācām, nomaskējās par sienu, kas apaugusi ar dzeloņplūmēm. Tas izskatījās ne visai viesmīlīgi, un es nospriedu, ka tie ir vārtiņi, kas ved iekšā. Mums derētu tādi, kas ved ārā.