Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Juliette]

Kas tas par sasodītu vājprātu?
Dmi apstājās kā pret mietu atdūries.
Mister tefteli, aizvāciet lūdzu savus taustekļus no manām domām! Es atsakos ticēt šai paranormālībai.
Ja vīrietim būtu pa rokai kāds pagarāks miets, viņš Simonu pabakstītu ar to kā laboratorijas trusīti.
Netīra būšana. Dmitrijs pievirzījās tuvāk Trēlai.

[Mattiass]

— Mister klimpa, pieturiet savu muti, un, ja jūsu prāts ar jums nedraudzējas, nepiniet tajā citus. Kā jau teicu, mums te ir pietiekami nopietna situācija, lai psihi dotos atpūsties. Tā kā esiet tik laipns, mister klimpa, kā es jūs turpmāk laikam sākšu oficiāli saukt, un saņemiet sevi rokās, ja esat rīcībspējīgs. Ja esat ievērojis, jūs šobrīd atrodaties pašā vidū šai, kā jūs izteicāties, paranormālībai, ko sauc par apburto dārzu. Un tālāk būs tikai trakāk, tādēļ izbeidziet savus bezjēdzīgi smieklīgos mēģinājumus mani sakaitināt un pievērsieties svarīgākajam, — tas viss tika pateikts gana izsmejošā tonī, lai Dmitrijam kļūtu skaidrs, ka pēkšņā pāreja uz jūs attiecībā uz viņu bija tikai kārtējā pavilkšana uz zoba.

Simonam šobrīd jau rokā bija kas līdzīgs mietam (spieķa apraksts ATD), un viņš izskatījās visai gatavs pārmācīt ar to Dmitriju, ja būtu nepieciešamība. Taču, visticamāk, būtu ticis galā arī tāpat, vismaz sejas izteiksme pauda šādu pārliecību — kā jau minēts, Simona acīs Dmitrijs bija tikai kārtējais pakaļa, ar kādiem jau bijušas darīšanas. Tajā pašā laikā viņš nejauca tajā Trēlu — viņa nebija vainīga, ka atnākusi ar šādu subjektu.

— Nestāviet, pilsoni, ejam, ejam, domāju, jūs nevēlaties te pavadīt vēl septiņus gadus, — Simons noteica. Ja Dmitrijam bija smadzenes, viņam derētu ieklausīties.

[Massacre]

Sārasprāt, tas bija vējš, nevis koku sarunas savā starpā. Kurš gan normāls cilvēks spētu līdz kam tādam aizdomāties?
Ieraudzījusi diezgan bēdīgo un pagalam neiederīgo šeit, dubļu vannu jeb drīzāk izbijušu dīķīti, Sāra izdomāja labāk sameklēt kādu veidu kā to apiet pa pievilcīgāku ceļu un to arī darīja.

[Pūķēns Sāra]

Trēla lūkojās uz trolli, kurš tik tikko bija runājis, Tā ir statuja, vai kas? Neizpratne bija liela, bet no tās novērsa abu vīriešu ķīviņa turpināšanās. Pie pēdējiem abu jaunekļu vārdiem, gaišmate iesmējās, novērsusies no troļļa - Kā vec pāris. Vīrieši tiešām mēdz būt amizanti.

-Te ir vairāki dārzi?- Trēla ar smaidu uz lūpām pievērsās Simonam, -Un uz kurieni jūs mūs vedīsiet?- Kamēr skatiens laipni kavējās pie Simona, jaunā sieviete satvēra Dmitrija plaukstu, tā norādot, lai viņš nemaz nevārsta muti un dodas līdzi, jo bija aizdomas, ka viņš ir ne tikai ar asu mēli, bet arī ar lielu spītu, bet sekot vienai Simonam nebija drosmes.

[Roviela]

Sekodams briedim Endrjū tomēr atrada laiku, lai ar melodisku svilpienu atbildētu putnelim. Nu jā, jā, es jau eju projām, tas nozīmēja, neuztraucies, drīz tavu teritoriju vairs neapdraudēšu! Tu skaisti dziedi! Labāk par mani!
Interesanti, kurp mēs ejam? puisis domāja. Nu taisni kā Alises piedzīvojumos, kad nevar zināt, kas notiks aiz nākamā koka. Vienīgais, kas viņi mazliet mierināja, bija doma, ka viņu saimnieces, kas noteikti ir burves, lai cik savādi tas nešķistu, negrasās viņus nomērdēt badā, teiksim. Cik viņš paspēja apskatīt Efiju un pēc tam mazliet pamanīt virssulaiņa pārvēršanos par Arfeju, protams, ja viņš viņas nesajauca, tad viņas bija visai glītas abas divas, un māja bija skaista, un Ednrjū nespēja iedomāties, ka viņām varētu patikt tik vulgāras izklaides kā nejauši ievilinātu cilvēku nobeigšana. Vismaz viņš neko nebija dzirdējis par to, ka viņas būtu vampīri vai kas tāds, nē, tāda slava par viņām neklīda. Kā par izjokotājām - jā, tas bija dzirdēts.
Puisis nemaz neiedomājās, ka fakts, ka viņš šeit vairāk saskatīja izklaidi sev, nekā apvainojumu vai ko tādu, ir viņa audzināšanas rezultāts.
"Nekas tā neatšķir īstu džentlmeni, kā tas, ka viņš staigā, kur viņam iepatīkas". Čestertons.
Un te beidzot bija iespēja padzīvot pasakā! Pastaigāt pa to. Vai nav aizraujoši?

[essy]

Kas to būtu domājis - burvju māja. Neko tādu tak par muižas īpašniecēm nebiju dzirdējusi
Amanda lēnām gāja nopakaļus Endrjū un briedim, jo citu ceļu pamanījusi nebija. Viņa klausījās, ko puisis briedim teica un mazliet brīnījās par Endrjū uzmesto skatienu. Varētu padomāt, ka es pateicu ko ļoti dīvainu, ja uz mani tā jāskatās, viņa sprieda. Pielikusi soli, meitene uzsauca abiem priekšā ejošajiem: Hei! Atvainojiet, Zarugalvas kungs, vai šis dārzs ir liels?
Pieskrējusi tuvāk, Amanda pamanīja, ka Endrjū šādi piedzīvojumi patīk. Vismaz tā varēja spriest pēc viņa smaidiņa.

[Roviela]

Endrjū uzsmaidīja meitenei un piemiedza mazliet ar acii:
- Aizraujoši, vai nav tiesa? Nu, es domāju, līdz brīdim, kad sagribēsies ēst. Pēc tam paliks neomulīgāk. Amanda, tev tas neatgādina klasiskās literārās pasakas? Man, nu ļoti pat. Dzīvās skulptūras bija grāmatās par Mēriju Popinsu, apburtie dārzi - par Alisi, džungļi ar pirātiem - Pīterā Penā, nē, teiksim, ar pirātiem satikties man īsti negribētos gan, - viņš atzinās, bet viegls smaids nepazuda.
- Tas tāpēc, ka kauties gan es neprotu un gribēšanas to darīt arī nav.
Viņš mazliet paklusēja, pirms domīgi turpināt:
- Tikai, ja saimniecēm ir tādas spējas, tad kāpēc viņām vispār vajag pārvaldnieku? Jā, un vēl mani mazliet interesē, kāpēc viņas mani nelaida iekšā? Man bija citas izklaides paredzētas? Ja pamanīji, es ierados pa sētas durvīm.

[Ungaarijas ragas...]

Sārai tad nācās paiet atpakaļ un apmest līkumu krūmiem. Tiesa pretējā pusē kāds bija izlauzījis krūmus un izveidojis ceļu, bet tad bija jābrien pāri dīķim vai jāmēģina to apiet gar pašu maliņu.

Endrjū un Amanda.
— Liels? Daži saka, ka liels, daži saka, ka pārāk mazs, un viss jau te apskatīts. Nāksies iepazīstināt, šis parks ir pārāk mazs, lai ar viņiem nesatiktos, — statuja atbildēja Amandai un pēc tam arī Endrjū.
Briedis apstājās nelielā laukumā, kur auga reti jauni kociņi un gara zāle. Laukuma vidū atradās strūklaka — metrus sešus gara, saritinājusies čūska ar kroni galvā, kronim deviņi zari, no kuriem plūst ūdenim. Tagad tā apaugusi staipekņiem, kas atgādināja zaļu ūdenskritumu. Pati strūklaka jau sen vairs nedarbojās, tās baseins bija pa pusei pilns ar trūdu kārtu, kas izskatījās kā gadu atpakaļ izrakņāta un izvandīta.
Zarugalva uzmeta tai skatienu, skumji nopūtās un tad noliecis galvu ar purnu pašķirstīja garo zāli, kurā vēl jo projām mirguļoja rasa.
— Te ir kaut kādas ogas, zemenes laikam, neesmu ēdis, — briedis paziņoja.
Ja paskatās, tiešām, garajā zālē vīd lielas, sarkanas meža zemenes, kas vēl nav paguvušas paslēpties zem mētrām.

[Roviela]

- Jūs mani interiģējat, - Endrjū paziņoja briedim.
- Es tā arī nesaprotu, kas būtu pieminētie viņi. Vismaz kā viņi izskatās?

Puisis noskatīja strūklaku, apgāja tai apkārt. Žēl, ka tā nedarbojas, droši vien, būtu skaisti.
- Man šķiet, ka te tiešām kādu gadu neviens pats nav bijis, un viss ir tā aizlaists, ka bail! Kur skatās dārznieki, ko?

Viņš pagājās uz brieža pusi un apskatījās, ko tas rāda.
- Jā, tās ir meža zemenes.
- Amanda, vai drīkt lūgt tevi palasīt ogas? Es mēģināšu iztīrīt strūklaku.

Endrjū novilka jaku, lai piedurknes netraucētu, un ķērās pie darba. Vispirms izmēza trūdus un vecās lapas no baseina, pie reizes izpētot, kā te ienāk un tiek projām ūdens, tad sāka tīrīt strūklakas statuju. Tas, protams, negāja ļoti ātri. Tad puisis, mēģinot atcerēties, kā strūklakas bija iekārtotas viņam zināmā parkā, sāka meklēt tuvumā krānu, ar ko strūklaku palaist. Parastu krānu, kādus mēdz noslēpt dekoratīvos krūmos, un kuru dārznieki atgriež un aizgriež pēc vajadzības. Viņam gribējās dzert, un ar ogām slāpes neremdēsi. Izsalkumu gan mazliet var.

[essy]

Amandai patika tas acs piemiedziens. Viņa pat mazliet nosarka.
Jā, ir kaut kas no piedzīvojumu stāstiem. Bet tie pirāti varētu būt no Pītera Pena labāk. Jo tur viņi tādi bailīgi, bailīgi. Vai arī tādi, ko viegli var sasmīdināt un nav jācīnās. Kaut gan stipri šaubos, vai mums uzglūn kas ļoti ļauns, meitene pasmaidīja pretī.
Skaista strūklaka, viņa nedroši ieteicās, nebūdama īsti pārliecināta par sacīto. Tikai man mazliet bail, vai tik tā čūska neatdzīvojas.

Jā, protams, salasīšu.

Kad Endrjū bija sācis tīrīt strūklaku, Amanda izvilka no somas krūzīti. Salasīšu zemenes šeit, lai ērtāk - ja nu jānes līdzi. Zemeņu bija daudz, šķita, ka krūzītē tām vietas nepietiks. Amanda lasīja un lasīja.
Zini, man šis dārzs sāk iepatikties, viņa strādājot teica, Nu jau tas vairs nav baisi noslēpumains, bet kļūst labvēlīgāks. Vismaz man tā šķiet. Pēc kādas pauzes, pagriezusies pret puisi, Amanda ievēroja, ka viņš kaut ko meklē. Ko tu tur meklē?

Šo rakstu rediģēja essy: 16.10.2008 12:40

[Roviela]

Pēc maza brīža Endrjū ierosināja:
- Godātais Zarugalva, vai jūs arī nevarētu palīdzēt, lūdzu? Ja vien jums negribas ēst ogas, protams? Jūs varētu savus brīnišķīgos un stipris ragus paasināt te, pret noaugušajām malām, būtu divkāršs labums - jums, vēl spožāki ragi, bet baseinam - tīras malas.

- Nu neko, ja atdzīvosies, tad atdzīvosies, - Endrjū prātnieciski noteica Amandai. - Varbūt viņai gribas atdzīvoties un pakustēties mazliet?
- Es tagad meklēju krānu, ar ko ieslēgt strūklaku. Tādi parasti ir tuvumā baseiniem.

[Massacre]

Sāra mēģināja dīķīti apiet gar pašu maliņu. Viņai tomēr bija smukas drēbes un tā kā negribējās tās uzreiz sasmērēt, kaut arī brist cauri dubļiem viņai nebija nekādu pretenziju, tikai ne šoreiz.

[essy]

Zarugalvas kungs, nu lūdzu,palīdziet, un Amanda uzsmaidīja briedim vissiltāko no saviem smaidiem.

Godīgi atzīšos, man kā kārtīgai meitenei no čūskām ir bail, Amanda uzmeta mulsu skatienu Endrjū, vecmāmiņa stāstīja kā viņas bērnībā kāda sieviete esot nohipnotizēta un aizvesta. Bet nu es ceru, ka šī ir draudzīgā čūska. Varbūt pat čūsku karaliene, jo kāds skaists kronis viņai uz galvas!

Paskatījusies apkārt, Amanda papurināja galvu, Nē, nekādu tādu krānu neredzu. Varbūt tas atradīsies, kad tiks notīrīta arī strūklakas mala.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū zālēs ieraudzīja resnu akmens sēni pusmetra augstumā. Un netālu no tās vēl divas.

— Viens sevi dēvē par Visbriesmīgāko cūku visā parkā, — briedis rāmi noteica, — otru es neņemšos raksturot.
Varēja redzēt, ka statujai ne visai patīk domāt par otru pieminēto personu. Un, lai izvairītos no atbildes, Zarugalva sāka ar ragiem saudzīgi berzēt nost sūnas no baseina malām.

Sāra. Dīķa mala bija visai sausa un botas nosmērējās pavisam nedaudz. Taciņa bija no vienas vietas nosēta ar nelielu šķeltu nagu nospiedumiem, kāds te bija staigājis un ļoti aktīvi staigājis. Tiesa, tālāk no dīķa, kur zeme bija cietāka un zālēm vairāk klāta, pēdas vairs nevarēja saskatīt, vien pašu iemīto taku.

[Roviela]

Pagaidām atmetis krāna meklēšanu, jo tiešām Amandai var būt taisnība, un tas atrodas tepat, basena malā zem kādas plāksnes, Endrjū atkal iekāpa baseinā, tagad patīrīt tā malas un vēl mazliet čūskas ķermeni.

- Es pirmo reizi dzirdu, ka čūskas hipnotizē, - viņš teica, berzdams asti, - čūskām nav plakstiņu, tās nemirkšķina, un tāpēc šķiet, ka viņas kādu cenšas hipnotizēt. Nē, un viņas nav glumas, viņas ir sausas un vēsas, un viņām ir patīkami pieskarties.
To puisis nestāstīja, kā pats reiz bija neganti pārbijies, kad kāds no viņa draugiem gluži negaidīti viņam uzkāra kaklā savu pieradināto boa čūsku. Toties tagad viņš zināja, kā tur īsti ir ar tām čūskām.
- Jā šis vai šī tiešām varētu būt čūsku ķēniņiene vai ķēniņš. Izskatās jau arī karaliski. kad notīrīsim pavisam, būs vēl skaistāk. Derētu, lai iztīrās kroņa ūdens caurumi, bet tur vajag ūdeni no iekšpuses.

- Ā! Tad šis, pirmais, varētu te būt parakņājies. Manīju līdzīgas pēdas, - puisis atteica briedim.
Tā, beržot, Endrjū pamanīja ārpus baseina, malā, kaut ko līdzīgu sēnēm.
Turot rokā beržamo šalli, viņš izkāpa no baseina un gāja izpētīt. Notupās un pieskārās ar pirkstu lielākajai sēnei.
- Labdien, Sēnes kundze! - viņš pa jokam teica.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 16.10.2008 13:13

[essy]

Nu var jau būt, ka tā bija tikai vecmāmiņas pasaka. Bet tad es biju maziņa un nobijos pavisam pamatīgi, Amanda atzinās, tik pamatīgi, ka vēl tagad baidos. Amanda pietuvojās strūklakai. Un tiešām – šķita, ka tā nav no akmens. Var jau būt, ka tās ir tikai manas iedomas.
Pagriezusies sānis, viņa pamanīja sēņu pudurīti. No kurienes tad tās te uzradušās? Un tu vēl viņas sveicini? meitene iesmējās. Nē nu, vispār jau interesanti – sarunāties ar sēnēm.
Un tad kā atcerējusies, piebilda Tās atstātās pēdas ir lielas?

Taču par saimniecēm runājot, es pagaidām atturētos izteikt jel kādus spriedumus. Jo man šķiet, ka viņas zina, kas šeit notiek – ko mēs darām un ko runājam Amanda piesardzīgi iečukstējās. Lai nu kā - nāc mazliet atpūties un uzēd kādu zemeni, lai ir spēks turpināt darbu. Runājot viņa bija paklājusi zālē kabatlakatiņu un uz tā nolikusi krūzi ar zemenēm.

Vai Jūs, Zarugalvas kungs, arī nebūtu tik laipns un pievienotos mums? Amanda uzrunāja stalto dzīvnieku.

[Roviela]

- Nē, ne ļoti lielas pēdas, toties negantas, - Endrjū atteica, joprojām pētot sēni.
- Nu, tādas kā mežacūkām mēdz būt, ne lielākas.
Par Amandas bažām, ka saimnieces visu dzird, viņš pasmējās.
- Nu ja, ka dzird, kā savādāk? Kam tad mūs te ielaida, ja ne lai noskaidrotu, ko katrs esam vērts? Tu tikai neuztraucies, lūdzu! un uzvedies, kā vienmēr, tad viss būs kārtībā.
Puisis šķelmīgi ieslīpi paskatījās uz jauno sievieti:
- Pagaidām, cik es zinu, neko nosodāmu sastrādājusi neesi.
- Paldies par zemenītēm! Bet kāpēc lai es nesarunātos ar tādu skaistu sēni?

[essy]

Hmm...ko tad es pa šo mazo brītiņu varētu sastrādāt jums nezinot? Apmest kūleni un sasmīdināt to lielo sēni? Amanda smējās.
Jā, šī nosacītā savvaļa Amandai lika mainīt garastāvokli no jautrības uz bailēm un atkal atpakaļ pavisam īsā laika sprīdī. Vienā mirklī viņa baidījās no čūskas, otrā, savukārt, smējās par piedzīvoto. Viņa vēl nebija izlēmusi, cik nopietni pret apkārt notiekošo izturēties.
Varbūt, kamēr neesam ar to pēdu īpašnieku sastapušies, pirms laika nedomāt, kas tas par zvēru? viņa ierosināja. Jo fantāzija var izstrādāt visādus stiķus un niķus, bet beigās nebūt ne tuvu īstenībai.

Varbūt uzcienāt man to sēni ar zemenītēm?, Amandai iešāvās prātā. Meitene notupās pie lielākās sēnes un tai pavaicāja Vai nevēlaties kādu zemenīti, Sēnes kundze? Un tās divas sēņu jaunkundzes?

[Mattiass]

— Vairāki, jā, vismaz es tā domāju, — atsaucās Simons, — Ja neiebilstat, mums derētu atrast to nolādēto cūku. Dosimies?

Un Simons uzsāka iet dārza centra virzienā, līkumodams pa labirintveidīgajām takām. Vai nu viņš zināja, kur iet, vai arī izlikās, ka zina.

[Ungaarijas ragas...]

Endrjū pētot sēni nokonstatēja, ka tās cepure ir noņemama. Visādi citādi sēne palika vēss akmens veidojums.

Tās bija Amandas iedomas, strūklaka tiešām bija no akmens.

— Paldies par uzaicinājumu, bet atteikšos, — briedis atbildēja Amandas uzaicinājumam un, kamēr Endrjū ar Amandu nodarbojās ar zemeņu ēšanu un savstarpējām sarunām, staigāja apkārt klajumam, brīžiem ieklausīdamies viņam vien zināmās skaņās, brīžiem iebāzdams galvu garajā zālē, tā ka ragi vien bija redzami.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 16.10.2008 20:36