Viņš brīdināja..., Vasilijs Sokolovs par Džordžu Orvelu Opcijas

[ils]

Apbrīnojamā veidā šogad ir sagājušas kopā vairāku literāru darbu, to autoru un žanru jubilejas.
Sākumā pateiksim, ka termins "antiutopists" radās tieši pirms 140 gadiem, bet žanrs "antiutopija"
kā tāds ienāca literatūras apritē pēc gadsimta. Raksturīgi, ka tas sākumā radās PSRS un pēc
tam pārcēlās uz miglainās Albionas krastiem...
Autors Vasilijs Sokolovs. [Raksts no "Sekretnije materiali XX veka" šī gada 18. numura.]

Pagājušais gadsimts.
Pirms 90 gadiem revolucionārais romantiķisDžons Rīds rakstīja par "Desmit dienām, kas satricināja
pasauli."
Nevar nepiekrist sacītajiem vārdiem, ar kuriem viņš raksturoja šos notikumus:
"Oktobra revolūcija pagrieza pasauli pasauli ar kājām gaisā un pa ceļam, nejauši deva spēcīgu
grūdienu tāda literāra žanra attīstībai, kā antiutopija."
Pēc kvēlā komunista, kurš nomira Maskavā, 1920. gadā no tīfa, dokumentālās grāmatas, tai sekoja
vesela mākslas darbu rinda, kas, maigi sakot, aizveda gaišas nākotnes cēlājus nedaudz citā virzienā.
To autori - tāpat kā Džons Rīds - paredzēja jaunās pasaules dzimšanu. Taču tādas, kādu viņi gan
negribētu redzēt. Atcerēsimies kaut vai Jevgeņiju Zamjatinu un Andreju Platonovu ar viņu romāniem
"Mēs" (1920.) un "Čevengura" (1929.).
Mums ir pilnas tiesības lepoties, ka XX gadsimta sākuma krievu literatūra ir tā intelektuālā augsne,
no kuras izauga pasaules antiutopija.Oldosa Hakslija "Brīnišķīgā jaunā pasaule" radās tikai 1932. gadā...
Antiutopijas karogu, kuru 1920. gadā pacēla padomju rakstnieki, turpināja nest viņu Rietumu kolēģi.
[Piebildīšu. Toreiz Zamjatina romānu Krievijā nenopublicēja un tāpat nākošos darbus, pret rakstnieku
tika izvērsts īsts terors, par laimi viņam ar Maksima Gorkija atbalstu 1931. gadā izdodas emigrēt. - ila
piezīme.]
Bez Hakslija var nosaukt vēl ne vienu vien desmitu autoru, kas aizrāvās ar šo žanru. Atcerēsimies kaut vai
tādus literatūras gigantus kā: Rejs Bredberijs "451 grāds pēc Fārenheita" (1953.), Nobela prēmijas laureāts
Viljams Goldings "Mušu pavēlnieks" (1954.), Entonijs Bērdžess "Mehāniskais apelsīns" (1962.) un desmiti
citi autori.
Taču arī mūsu zemē šis ļoti pievilcīgais un politiski bīstamais žanrs plauka. Jāatzīst, ka galvenokārt disidentu
darbos, kuru starpā jāpiemin: Ābramu Tercu (viņš arī Andrejs Siņavskis), Vladimirs Voinovičs, Jūlijs Daniels,
Aleksandrs Zinovjevs.
Mūsu dienās tāpat autori ar prieku strādā šajā žanrā, kaut arī no viņu spalvas ne tik bieži rodas šedevri.
[Ja atklāti, neesmu šī žanra piekritējs, man tas viss ir pārāk drūmi, turklāt bieži vien, vai nu beigas ir sliktas,
vai varonis - sliktais. Nepatīk un viss! Taču - pats raksts ir interesants, tāpēc tulkoju. - ila piez.]
Tatjana Tolstaja, Vjačeslavs Ribakovs, protams, brāļi Strugacki, Kirs Buličevs, Mihails Vellers... Un, protams,
mūsdienu jaunajiem lasītājiem zināmais Sergejs Lukjaņenko.
Taču, lai cik bēdīgi tas arī nebūtu, toni daudziem nopietniem pašmāju autoriem uzdeva ārzemju rakstnieks.
( pēdiņās atzīmēšu, ka krievu rakstnieku rindā nomaļus stāv padomju fantasts Ivans Jefremovs. Viņš ar
sajūsmu apdziedāja cilvēces nākotni. Taču jau 1960-tos gados saprata, ka utopiskā līksmošana ved mūs
strupceļā. No "Andromēdas miglāja" viņš nonāca līdz "Vērša stundai". Šajā romānā viņš paredz nebūt ne
"brīnišķīgo jauno pasauli".
PSKP CK politbirojs, kas visu bija pieradis ņemt uz sevi, aizliedza romānu publicēt, aizliegums bija spēkā
veselus 18 gadus! Taču tā vienkārši bija godīga rakstnieka, savas Dzimtenes īsta patriota grāmata...)
[Īstenībā Jefremovs tur kritizēja maoismu, taču... arī tad, kad grāmata beidzot iznāca, vēlāk uzzinājām, ka
apgraizītā veidā. - ila piez.]

Džordža Orvela dzimšana.
Tieši pirms 60 gadiem anglis Ēriks Artūrs Blērs sarakstīja grāmatu, kuru viņam Lielbritānijā izdevās publicēt
tikai pēc gada: vajadzēja pārvarēt progresīvo izdevēju pretestību un strīdēties ar antifašistiskās cīņas biedriem.
Šajā laikā autors bija paguvis pārskatīt savus politiskos uzskatus...
Dažus vārdus par šo cilvēku.
Ēriks Blērs piedzima 1903. gadā Indijā, britu ierēdņa ģimenē. Mācījās Ītonā. Pēc tam piecus gadus, līdz 1927.
gadam dienēja Birmas (tagadējās Mjanmas) koloniālajā policijā. Taču policists no viņa neiznāca: jauno cilvēku
darbs neinteresēja un draugu vārdiem sakot: "viņš negribēja apcietināt nevainīgos".
Viņš sāka braukāt pa Lielbritāniju, klejot pa Eiropu, rakstīt publicistiskas grāmatas, rakstus un aprakstus avīzēm
un žurnāliem, sacerēt žilbinošas esejas. Taču - nevarēja iegūt, ne slavu, ne naudu.
Taču 1935. gadā viņa dzīve izmainījās. Ēriks Blērs izvēlējās pseidonīmu, kas palika kopā ar viņu visu viņa īso
mūžu un padarīja viņu nemirstīgu. Viņš kļuva par Džordžu Orvelu.
Jau pēc gada rakstnieks atrodas Spānijā un protams, republikāņu pusē.
vairāk nekā trīs gadus ar ieroci rokās viņš cīnās pret frankistiem armijas rindās, kas sastāvēja no Spānijas, Eiropas,
Amerikas un padomju Krievijas antifašistiem. Šie spēki bija pārāk raibi, lai efektīgi pretotos spēkus vairojošai
fašistu kara mašīnai.
Otro pasaules karu viņš pavada strādājot radiokorporācijā BBC, kur vada pats savu antifašistisku raidījumu, kas
paredzēts viņam labi zināmajai Indijai, Birmai un citām tā reģiona britu kolonijām.
Tūlīt pēc kara beigām viņš saraksta slaveno pamfletu "Dzīvnieku ferma", kas veltīta PSRS attīstībai vai degradācijai!
Šo darbu pie mums iemīlēja spārnoto teicienu dēļ, tikai - 40 gadus vēlāk kā pārējā pasaulē.
Rakstnieks bija pārliecināts, ka pasaules gaita ir "apstājusies 1936. gadā". Tāpēc nākošais etaps viņam ir "1984."
Orvels necentās dot precīzu politisku norādi. Vienkarši, pārveidoja grāmatas tapšanas gadu - 1948.
Par to, kā viņš beidza savu dzīves ceļu, pastāstīsim mazliet vēlāk. Tagad par to, kāpēc viņš "nodeva" savas idejas?

Turpinājusm sekos.

[ils]

„Jaunatnes antidzimtes savienība” sāpīgi atgādina labi pazīstamas, it kā patriotiskas organizācijas, kurām mīlestība ir tikai sakars ar tīri reproduktīvu raksturu: valstij ir vajadzīgi strādnieki un karavīri...
Bet „iekšējās partijas”, kas mūsu valstī ir kļuvušas par kastu jau tālajos 30-tajos, ne tikai ir saglabājušās, bet vairojas arī citās civilizētajās zemēs...
Tiesas un spēka struktūras (šis termins jau no mūsu laikiem!) cīnījās un c’turpina cīnīties ar „divdomību”, tik izplatītu mūsu laikos, un ravē laukā iepriekš minētos „domnoziedzniekus”.
Tur tām palīdz patiesības ministrija, kas bez stājas pārraksta vēsturi.
Šis process daudzās valstīs nenorimst vēl līdz šim...
[Te nu autoram nav ko plātīties, tieši tagad vēsture tiek pilnā sparā pārrakstīta arī pie viņiem. – ila piez.]
„Niknuma piecminūtes” ir kļuvušas par labu tradīciju visdažādākajos mītiņos visiem pret visiem.
Un lūk, jau niecīgā Īrija ar vienu knipi sagrauj Eiropas Savienību. Polija un pēc tam Lietuva ar prieku aizliek priekšā Krievijai kāju, lai tā neiekļūtu Vispasaules tirgū.
Bet niecīgā Beļģija, visas Eiropas sirds kuru katru mirkli var sašķīst divās naidīgās valstiņās...
Vai tad jau nav ieviesies tā sauktajā civilizētajā pasaulē „okeāniskais” skats uz „fiziķiem un līriķiem”?
„Nevar ignorēt fiziskus faktus. Filosofijā, reliģijā, ētikā, politikā divreiz divi var būt pieci. Taču, ja jūs konstruējat lielgabalu vai lidmašīnu, divreiz divi var būt tikai četri.”
Tas ir: domājiet, ko gribat un kā gribat, taču mēs rīkosimies pēc savas taisnības dzelžainajiem likumiem! [Pārmest pārējai pasaulei tieši to, ko dara pati Krievija? To nu gan vajag spēt! – ila piez.]
Un vēl viens likums, kas īpaši skaidri iezīmējas mūsu realitātē:
„Ja tu nepārkāp sīkos likumus, tad mierīgi vari pārkāpt lielos.” Īpaši, ja tu esi „iekšējās partijas” biedrs...
Taču viens no šausmīgākajiem Orvela paredzējumiem ir „jaunvalodas” rašanās, kas ir iekarojusi literatūru un masu informācijas līdzekļus, kas noteikti seko likumam: „Jo mazāka vārdu izvēle, jo mazāka vēlēšanās domāt.”

Lielais Brālis izsekoja viņu.
Kad Orvels pielika punktu romāna beigās, iekšējās un ārējās politikas perspektīvas bijušo sabiedroto nometnē pilnīgi noskaidrojās.
„Lielais brālis” jau tad parādījās un ne tikai sociālisma nometnē!
2007. gadā atslepenotie britu pretizlūkošanas materiāli liecina: rakstnieku 20 gadus (!) novēroja operatīvie darbinieki. Slepenajos dosjē viņš tika raksturots kā „simpatizējošs komunistiem”. Viņam piešuva pat aiziešanu no birmiešu policijas „ideoloģisku motīvu” dēļ.
1942. gada janvārī kāds seržants Jūings ziņo priekšniecībai: „Šis cilvēks izplata komunistiskus uzskatus. Gan darbā, gan mājās atpūšoties viņš ģērbjas bohēmiski.”
Vai ju’ms neko neatgādina šie nosodošie vārdi?
Angļu čekists turpina: „Viņš tērē laiku, lasot franču presi. Piemēram, avīzi l’Humanite.” Un turpat liekulīgi nopūšas: „Taču kontakti ar franču komunistiem nav manīti.”
Interesanti, ka britu MI-5 dokumentos Orvels sākumā minēts ar „pseidonīmu” „E.A. Blērs”, tas ir, zem sava īstā vārda.
Slepenais dosjē jau no 1936. gada raksturo, kā „simpatizējošu komunistiem”. Pēc Spānijas pilsoņu kara beigām pretizlūkošanas darbinieku acīs viņš kļūst par „daļēju anarhistu”, kas atrodas kontaktos ar ekstrēmistiem.
Orvela lieta, kurai noņemts slepenums, satur datus arī par viņa vecākiem, paša rakstnieka vārdisku portretu un viņa pases datus. Un, protams, ir plaši aprakstīta un fotogrāfijām bagātīgi ilustrēta rakstnieka biogrāfija.
Specdienesti pat nav kaunējušies ievietot faktus par to, ka 2. pasaules kara laikā viņa materiālais stāvoklis „patiešām bija slikts.”
Specdienestu uzmanība pret Orvelu atslāba pēc tam, kad viņš bija publicējis romānus „Lauva un vienradzis” un „Kreiso nodevība”. Viņi konstatēja: „Blēram, protams, ir noturīgi kreisie uzskati. Taču viņš stāv tālu no ortodoksālā komunisma.”
Pēdējais ieraksts slepenajā dosjē paziņo, ka 1950. gada 21. janvārī rakstnieks mirst no tuberkulozes. Taču nav ne vārda par to, ka gadu pirms savas nāves Džordžs Orvels pagūst nopublicēt – tomēr, ne antiutopiju, bet gan romānu-brīdinājumu, kas, diemžēl, vēl ilgi kalpos par ceļvedi mūsu, tālu vēl ne brīnišķajā pasaulē.

[Skaidrs, ka varam just to, ka autors cenšas visu slikto uzvelt uz Rietumu pleciem. Kā lai te neatceras parunu: „Citam skabargu acī redz, bet sev baļķi neredz.” Taču, nobeigums sekos. Pievienošu citu rakstu no „Latvijas Avīzes”, par to kā tiek pārtaisīta vēsture mūsdienās. Pa īstam pārtaisīta! Un tās nav nekādas „bumbas” mūs vēsturnieku dārzā, kas pastāstīja PSRS laikā noklusēto patiesību par represiju faktisko apjomu. Toties Krievija tagad varēs ieskaitīt Solžeņicinu fantastikas rakstnieku skaitā, jo pēc viņu „vēstures” traktējuma „Gulaga arhipelāgs” ir tikai fantastika alternatīvās vēstures žanrā, ja jau nekas tāds Krievijā īstenībā nav noticis. Līdz šim minētajam romānam pārmeta galvenokārt to, ka tur minētie skaitļi esot falsificēti, palielinot vairākas reizes represiju lielumu. Pierādīt jau vairs neko nevar, jo visi materiāli atkal ir slepeni. Bet tagad tas būs tikai fantastika. Skaisti, vai ne! - Ila piez.]


Šo rakstu rediģēja ils: 09.09.2008 21:25