Apbrīnojamā veidā šogad ir sagājušas kopā vairāku literāru darbu, to autoru un žanru jubilejas.
Sākumā pateiksim, ka termins "antiutopists" radās tieši pirms 140 gadiem, bet žanrs "antiutopija"
kā tāds ienāca literatūras apritē pēc gadsimta. Raksturīgi, ka tas sākumā radās PSRS un pēc
tam pārcēlās uz miglainās Albionas krastiem...
Autors Vasilijs Sokolovs. [Raksts no "Sekretnije materiali XX veka" šī gada 18. numura.]

Pagājušais gadsimts.
Pirms 90 gadiem revolucionārais romantiķisDžons Rīds rakstīja par "Desmit dienām, kas satricināja
pasauli."
Nevar nepiekrist sacītajiem vārdiem, ar kuriem viņš raksturoja šos notikumus:
"Oktobra revolūcija pagrieza pasauli pasauli ar kājām gaisā un pa ceļam, nejauši deva spēcīgu
grūdienu tāda literāra žanra attīstībai, kā antiutopija."
Pēc kvēlā komunista, kurš nomira Maskavā, 1920. gadā no tīfa, dokumentālās grāmatas, tai sekoja
vesela mākslas darbu rinda, kas, maigi sakot, aizveda gaišas nākotnes cēlājus nedaudz citā virzienā.
To autori - tāpat kā Džons Rīds - paredzēja jaunās pasaules dzimšanu. Taču tādas, kādu viņi gan
negribētu redzēt. Atcerēsimies kaut vai Jevgeņiju Zamjatinu un Andreju Platonovu ar viņu romāniem
"Mēs" (1920.) un "Čevengura" (1929.).
Mums ir pilnas tiesības lepoties, ka XX gadsimta sākuma krievu literatūra ir tā intelektuālā augsne,
no kuras izauga pasaules antiutopija.Oldosa Hakslija "Brīnišķīgā jaunā pasaule" radās tikai 1932. gadā...
Antiutopijas karogu, kuru 1920. gadā pacēla padomju rakstnieki, turpināja nest viņu Rietumu kolēģi.
[Piebildīšu. Toreiz Zamjatina romānu Krievijā nenopublicēja un tāpat nākošos darbus, pret rakstnieku
tika izvērsts īsts terors, par laimi viņam ar Maksima Gorkija atbalstu 1931. gadā izdodas emigrēt. - ila
piezīme.]
Bez Hakslija var nosaukt vēl ne vienu vien desmitu autoru, kas aizrāvās ar šo žanru. Atcerēsimies kaut vai
tādus literatūras gigantus kā: Rejs Bredberijs "451 grāds pēc Fārenheita" (1953.), Nobela prēmijas laureāts
Viljams Goldings "Mušu pavēlnieks" (1954.), Entonijs Bērdžess "Mehāniskais apelsīns" (1962.) un desmiti
citi autori.
Taču arī mūsu zemē šis ļoti pievilcīgais un politiski bīstamais žanrs plauka. Jāatzīst, ka galvenokārt disidentu
darbos, kuru starpā jāpiemin: Ābramu Tercu (viņš arī Andrejs Siņavskis), Vladimirs Voinovičs, Jūlijs Daniels,
Aleksandrs Zinovjevs.
Mūsu dienās tāpat autori ar prieku strādā šajā žanrā, kaut arī no viņu spalvas ne tik bieži rodas šedevri.
[Ja atklāti, neesmu šī žanra piekritējs, man tas viss ir pārāk drūmi, turklāt bieži vien, vai nu beigas ir sliktas,
vai varonis - sliktais. Nepatīk un viss! Taču - pats raksts ir interesants, tāpēc tulkoju. - ila piez.]
Tatjana Tolstaja, Vjačeslavs Ribakovs, protams, brāļi Strugacki, Kirs Buličevs, Mihails Vellers... Un, protams,
mūsdienu jaunajiem lasītājiem zināmais Sergejs Lukjaņenko.
Taču, lai cik bēdīgi tas arī nebūtu, toni daudziem nopietniem pašmāju autoriem uzdeva ārzemju rakstnieks.
( pēdiņās atzīmēšu, ka krievu rakstnieku rindā nomaļus stāv padomju fantasts Ivans Jefremovs. Viņš ar
sajūsmu apdziedāja cilvēces nākotni. Taču jau 1960-tos gados saprata, ka utopiskā līksmošana ved mūs
strupceļā. No "Andromēdas miglāja" viņš nonāca līdz "Vērša stundai". Šajā romānā viņš paredz nebūt ne
"brīnišķīgo jauno pasauli".
PSKP CK politbirojs, kas visu bija pieradis ņemt uz sevi, aizliedza romānu publicēt, aizliegums bija spēkā
veselus 18 gadus! Taču tā vienkārši bija godīga rakstnieka, savas Dzimtenes īsta patriota grāmata...)
[Īstenībā Jefremovs tur kritizēja maoismu, taču... arī tad, kad grāmata beidzot iznāca, vēlāk uzzinājām, ka
apgraizītā veidā. - ila piez.]

Džordža Orvela dzimšana.
Tieši pirms 60 gadiem anglis Ēriks Artūrs Blērs sarakstīja grāmatu, kuru viņam Lielbritānijā izdevās publicēt
tikai pēc gada: vajadzēja pārvarēt progresīvo izdevēju pretestību un strīdēties ar antifašistiskās cīņas biedriem.
Šajā laikā autors bija paguvis pārskatīt savus politiskos uzskatus...
Dažus vārdus par šo cilvēku.
Ēriks Blērs piedzima 1903. gadā Indijā, britu ierēdņa ģimenē. Mācījās Ītonā. Pēc tam piecus gadus, līdz 1927.
gadam dienēja Birmas (tagadējās Mjanmas) koloniālajā policijā. Taču policists no viņa neiznāca: jauno cilvēku
darbs neinteresēja un draugu vārdiem sakot: "viņš negribēja apcietināt nevainīgos".
Viņš sāka braukāt pa Lielbritāniju, klejot pa Eiropu, rakstīt publicistiskas grāmatas, rakstus un aprakstus avīzēm
un žurnāliem, sacerēt žilbinošas esejas. Taču - nevarēja iegūt, ne slavu, ne naudu.
Taču 1935. gadā viņa dzīve izmainījās. Ēriks Blērs izvēlējās pseidonīmu, kas palika kopā ar viņu visu viņa īso
mūžu un padarīja viņu nemirstīgu. Viņš kļuva par Džordžu Orvelu.
Jau pēc gada rakstnieks atrodas Spānijā un protams, republikāņu pusē.
vairāk nekā trīs gadus ar ieroci rokās viņš cīnās pret frankistiem armijas rindās, kas sastāvēja no Spānijas, Eiropas,
Amerikas un padomju Krievijas antifašistiem. Šie spēki bija pārāk raibi, lai efektīgi pretotos spēkus vairojošai
fašistu kara mašīnai.
Otro pasaules karu viņš pavada strādājot radiokorporācijā BBC, kur vada pats savu antifašistisku raidījumu, kas
paredzēts viņam labi zināmajai Indijai, Birmai un citām tā reģiona britu kolonijām.
Tūlīt pēc kara beigām viņš saraksta slaveno pamfletu "Dzīvnieku ferma", kas veltīta PSRS attīstībai vai degradācijai!
Šo darbu pie mums iemīlēja spārnoto teicienu dēļ, tikai - 40 gadus vēlāk kā pārējā pasaulē.
Rakstnieks bija pārliecināts, ka pasaules gaita ir "apstājusies 1936. gadā". Tāpēc nākošais etaps viņam ir "1984."
Orvels necentās dot precīzu politisku norādi. Vienkarši, pārveidoja grāmatas tapšanas gadu - 1948.
Par to, kā viņš beidza savu dzīves ceļu, pastāstīsim mazliet vēlāk. Tagad par to, kāpēc viņš "nodeva" savas idejas?

Turpinājusm sekos.

Piektā kolonna.
Lielais Puškins brīdināja: "Vienos ratos iejūgt nevar zirgu un trauslu dambriedi..." [Atvainojiet, bet Puškinu iztulkot
man nav pa spēkam! - ila piez.] Tā bija arī Spānijā 30-tos gados...
Sākumā plecu pie pleca nostājās liberālie inteliģenti, anarho-sindikālisti, visu nokrāsu komunisti - no
marksistiski-romantiskajiem, līdz drūmajiem ge-pe-ušņikiem.
Daudzu valstu demokrātiskajiem ideāliem uzticīgie pilsoņi cīnījās ar spāņu fašismu. Viņu vidū bija daudzi īsti
speciālisti, ieskaitot padomju. Taču aizmugures lietu meistari iznīcināja viņus, piesedzoties ar cīņu pret "piekto
kolonnu".
Atgādināsim jaunajiem lasītājiem, kā parādījās šis ļaunu vēstošais vārdu salikums, kas atraisīja rokas uzticīgajiem
Genriha Jagodas, Nikolaja Ježova un Lavrentija Berijas sekotājiem. Oficiāli pilsoņu karš Spānijā ilga no 1936.
gada 18. jūlija līdz 1939. gada 1. aprīlim. Tā kā visi trīs "čekisti" paguva pielikt savu roku "speciālistu" sagatavošanā.
Var domāt, ka terminu ir izdomājis pats Franko, vai to viņam ieteicis kāds pieredzējis vācu padomnieks.
[Te nu autors ir nezinošs. Šo terminu 1936. gadā lietoja frankistu ģenerālis Emilio Mola, pārraidot uzrunu ielenktajai
Madridei un sakot, ka viņa rīcībā ir četras armijas kolonnas, kas dosies uzbrukumā, bet viņu no ienaidnieka aizmugures
atbalstīšot pašu madridiešu piektā kolonna. Mola mazliet pārspīlēja, jo Madride noturējās vēl divus ar pus gadus.
Taču teiciens izgāja tautās un 2. pasaules kara laikā par "piekto kolonnu" sāka saukt nacistu aģentūru iekarojamās
valstīs. - ila piez.]
Gatavojot 1936. gada rudenī uzbrukumu Spānijas galvaspilsētai, viņš skaļi paziņoja, ka Madridei bruks virsū četras
kolonnas no ārpuses. Piektā, kolonna, labi izmācīta un sagatavota, sāks kauju pilsētas iekšienē.
Šis paziņojums atraisīja rokas "rindu tīrītājiem."
Ar "čekismu" izcēlās ne tikai padomju "speciālisti". Atcerēsimies kaut vai franču "biedru" Andrē Martī. Viņa vārdā
Padomju Savienībā nosauca tvaikoņus un rūpnīcas. Pat lielais romāns "Kam skanēs zvans" ilgu laiku tika izdots pie
mums izkropļotā veidā tāpēc, ka Hemingvejs pastāstīja patiesību par šo asiņaino bendi.
Jebkurš pilsoņu karš izceļas ar sevišķu nežēlību. To ātri saprata arī brīvprātīgais Džordžs Orvels...

"Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi..."
Spānijas pilsoņu kara pieredze izpaudās dokumentālajā prozā, ko autors nosauca "Katalonijas piemiņai". Tā
bija epitāfija kritušajiem varoņiem un vienlaikus visu veidu totalitārisma nosodījums.
Tācu, ne jau vienu vien mācību Orvelam atnesa šis karš, kas tika izkarots pirms Otrā pasaules kara. Dosim vārdu
pašam autoram:
"Es jau no bērnības zināju, ka avīzes var melot, taču tikai Spānijā ieraudzīju, ka tās spēj pilnībā falsificēt vēsturi.
Es personīgi piedalījos "kaujās", kurās netika izdarīts neviens šāviens, taču par tām rakstīja kā par varonīgām,
asiņainām batālijām. Un es biju īstās kaujās, par kurām prese neteica ne vārdu, it kā tās vispār nebūtu bijušas.
Es redzēju bezbailīgus zaldātus, kuri avīzēs tika nosaukti par gļēvuļiem un nodevējiem, un gļēvuļus un nodevējus,
kurus avīzes attēloja kā varoņus.
Atgriezies Londonā, es ieraudzīju, kā intelektuāļi būvē no šiem meliem pasaules uzskatu sistēmas un emocionālas
attiecības..."
Grāmata "Katalonijas piemiņai" sākas ar Orvela tikšanos ar itāļu kaujinieku-internacionālistu Ļeņina kazarmās Barselonā.
"Kaut kas viņa sejā dziļi skāra mani. Tas bija cilvēks, kuru nekas neaizkavētu nogalināt kādu, kurš nekavējoties
atdotu dzīvību drauga dēļ.
Tieši tādus mēs varētu iedomāties anarhistus. Kaut arī viņš visdrīzāk bija komunists.
Viņa seja bija atklāta un nikna. Vēl bez tā, tur bija cieņa, ko izjūt mazizglītots cilvēks pret cilvēkiem, kas viņu ar kaut
ko pārspēj..."
Pagāja gadi un esejā "Atceroties Spānijas karu" Orvels atkal atgriežas pie vienkāršā puiša, kas brīvprātīgi dodas
cīnīties pret fašismu, tēla.
"Domājot par likteni, kas sagaidīja šo itāli, ir rūgti, un uzreiz vairāku iemeslu dēļ... Viņš, acīmredzami, bija vai nu
trockists, vai anarhists. Bet mūsu neparastajā laikā tādus cilvēkus noteikti nogalina - ja ne Gestapo, tad GPU..."
Rakstnieka politiskie uzskati neizmainījās uzreiz. Lūk, kā par to raksta pats Orvels grāmatā "Katalonijas piemiņai":
"Protams, tajā laikā es vēl neapzinājos pārmaiņas, kas notika manā domāšanā. Kā arī visi man apkārt, es pirmām
kārtām jutu garlaicību, karstumu, aukstumu, dubļus, utis, ciešanas, laiku pa laikam - briesmas.
Tomēr tagad viss izskatās citādi. Tagad tas periods, kas likās tik bezjēdzīgs un garlaicīgs, ir ieguvis priekš manis
jaunu nozīmi.
Tas tik ļoti nelīdzinās manai iepriekš nodzīvotai dzīvei, ka ieguvis tās brīnumainās īpašības, kas parasti piemīt
daudzu gadu seniem notikumiem..."
Tieši Orvela dzīves un daiļrades "Spānijas periods" ierosināja viņu sarakstīt "Dzīvnieku fermā" frāzi, ar kuru
pietiktu, lai viņa vārds paliktu nākošajās desmitgadēs: "Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi. Bet daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki
par citiem"!

Turpinājums sekos.

Pēc Čerčila receptes.
1946. gada 5. martā, Fultonā Vinstons Čerčils teica savu slaveno runu.
Neskatoties uz daudzām cēlām un jebkuram veselam saprātam pilnīgi pieņemamām domām, faktiski tā pauda angļu-amerikāņu pretenzijas uz valdīšanu pār pasauli un paziņoja par ārpus likuma esošu bijušo antihitleriskās koalīcijas sabiedroto. [Autors izliekas nezinām, kāpēc tas notika. – ila piez.]
„Uz pasaules ainu, kuru pavisam nesen apspīdēja sabiedroto uzvara, ir kritusi ēna. Neviens nezina, ko Padomju Krievija un viņas starptautiskā komunistiskā organizācija gatavojas darīt tuvākā nākotnē un kādas ir robežas, ja tādas ir, viņu ekspansijai un ievilkšanas tendencei savā ticībā...”
Viegli pieņemt, ka tieši šī runa pamudināja Orvelu radīt „1984.”
Izteikšu no pirmā acu uzmetiena ķecerīgu pieņēmumu. Ja „Dzīvnieku ferma” bija tieši un tikai pretpadomju pamflets, tad „1984.” Bija brīdinājums pirmā kārtā tieši Rietumu pasaulei, kas brīdināja par viņai draudošajām briesmām.
Rakstnieku nevarēja neskart daudzas Fultonas runas pasāžas – gan pozitīvas, gan negatīvas. Varbūt pēc tās izstudēšanas Orvelam radās ideja par „divdomību”.
Vēlreiz pievērsīsimies seram Vinstonam:
„Var atgriezties Viduslaiki. Un uz zinātnes mirdzošajiem spārniem var atgriezties akmens laikmets. Un tas, kas šodien var nest cilvēcei bezgalīgus materiālos labumus, var novest arī pie tās pilnīgas iznīcināšanas...”
Ak vai! Mūsdienu pasaulē arvien vairāk redzam jaunu Viduslaiku atgriešanās pazīmes.
Kā tad Čerčils aicināja cīnīties ar šo parādību:
„Es tādēļ aicinu jūs, esiet modri. Varbūt laika jau ir par maz. Neļausim notikumiem iet savu gaitu, kamēr nebūs par vēlu.
Ja mēs gribam, lai būtu tāda brālīga savienība, par kuru es tikko runāju, ar visu to papildus varenību un drošību, kuru abas mūsu valstis varētu no tās iegūt, izdarīsim tā, lai šī lielā lieta kļūtu vispārzināma un nospēlētu savu lomu pasaules miera pamatu nostiprināšanā.
Labāk ārstēt sākotnējos simptomus, nevis pašu slimību...”
„Slimības iepriekš diagnosticēšana” izvērsās nepārtrauktu karu virknē: Koreja, Vjetnama – divas reizes, Āfrika, Āzija, Latīņamerika.
Pat vecā, bagātā Eiropa saskārās ar to, sākot ar pilsoņu karu Grieķijā un beidzot ar mūsdienu Balkāniem, miers bija tikai retus gadus.
Taču atgriezīsimies pie romāna „1984.”

Salīdzinošās analīzes mēģinājums.
Ja neskaita nelegāli ievestos ārzemju izdevumus krievu valodā un „samizdatu”,
Tad „1984.” Pie mums tika izdots gadu – pusotru pēc PSRS sabrukuma.
Un no tā laika kritika vienbalsīgi uzskata, ka angļu rakstnieks ir attēlojis tieši padomju sabiedrību.
Nekā tamlīdzīga! Orvels ir attēlojis visu mūsu pasauli, parādot, ka demokrātija nav panaceja pret totalitārisma izpausmēm. [Tad nu gan atklāj Ameriku! Liekas, ka tas pats Čerčils ir teicis, ka demokrātija ir slikta, taču neko labāku cilvēce nav izgudrojusi. – ila piez.]
Paskatīsimies uz dažiem Okeānijas dzīves faktiem un salīdzināsim ar tos ar mūsu dzīves reālijām.
Sāksim ar vienkāršāko: 1984. gada Okeānijā cilvēki ēd pretīgas lietas, smēķē riebīgas cigaretes, dzer sliktu alkoholu.
Bet mūsu pasauli pārpludina ģenētiski modificēta pārtika. Veseli Zemes reģioni cieš no bada.
ASV ražo cigaretes, uz kurām rakstīts: „Pārdošanai aiz ASV robežām” – tāpēc, ka tās neatbilst ASV standartiem. Pārējiem cilvēķeļiem – pašā laikā...
Neizslēdzami teleskrīni jau vairākus gadus seko Londonas iedzīvotājiem, tāpat kā Orvela romānā. Protams, tie pagaidām nav ielauzušies londoniešu dzīvokļos, taču, kas zina...
Okeānija ved permamentus karus, nemitīgi mainot sabiedrotos. Vai tas pats nenotiek pasaulē pēc 1948. gada?
Afganistāna, Irāka ar Irānu, Tuvie Austrumi, Āfrika, Latīņamerika. Bet Balkāni, kur Eiropas demokrātija ir salaulāta ar Kosovas bandītiem? Kur par premjeru ir kļuvis cilvēks, kas ir tirgojies ar serbu iedzīvotāju iekšējiem orgāniem... [Interesanti, no kurienes tāda ziņa? - ila piez.]
Turklāt tagad visas planētas iedzīvotājiem ir parādījies „Lielais Brālis”, kurš „nepārtraukti skatās uz tevi”.
Amerikāņu prezidenti apstiprina to, paziņojot par vienpola pasauli, kurā VISS un VISUR ietilpst ASV interešu sfērā.
Un Eiropas valstis paklausīgi nodod CIP savus cietumus, lai bez tiesas izmetinātu noziedzniekus no trešās pasaules valstīm. „Domnoziedzniekus”, pēc Orvela...
[Nu, ko te lai saka! Laikam Orvels autoraprāt, ir varenāks pareģis par Nostradamusu, ja jau savā romānā to visu ir paredzējis un brīdinājis. Vai vispār ir korekti, paņemt kādu, konkrētā situācijā radītu darbu, un analizēt to no mūsdienu viedokļa? Katrs daiļdarbs ir sava laikmeta produkts. Tāpēc tas jāanalizē, izejot no tā laika pasaules reālijām. Cita pieeja ir vienkārši nekorekta. Kad Blaumanis rakstīja savu stāstu par Edgaru un Kristīni, viņš nevadījās pēc 2007. gada alkohola patēriņa datiem Latvijā. Šekspīrs „Hamletā” ar varoņa tēva garu nebrīdina tā laika Angliju par televīzijas kaitīgo ietekmi uz jaunatnes prātiem, lai gan TV mums spēj parādīt mirušus cilvēkus dzīvus un pat ļaut viņiem izteikt savas domas. Viņš rakstīja par savu laiku, tāpat kā jebkurš cits rakstnieks. Nav iespējams balstīties uz to laiku pieredzi, kas vēl nav iestājušies. Paralēles, kuras šeit meklē autors liecina tikai par to, ka gadi iet, bet cilvēce mainās lēnāk, kā gribētos, un visu laiku kāpj uz viena un tā paša grābekļa. Labi, turpinājums sekos un tad jau redzēsim, ko vēl var teikt šajā sakarā. – ila piez.]

„Jaunatnes antidzimtes savienība” sāpīgi atgādina labi pazīstamas, it kā patriotiskas organizācijas, kurām mīlestība ir tikai sakars ar tīri reproduktīvu raksturu: valstij ir vajadzīgi strādnieki un karavīri...
Bet „iekšējās partijas”, kas mūsu valstī ir kļuvušas par kastu jau tālajos 30-tajos, ne tikai ir saglabājušās, bet vairojas arī citās civilizētajās zemēs...
Tiesas un spēka struktūras (šis termins jau no mūsu laikiem!) cīnījās un c’turpina cīnīties ar „divdomību”, tik izplatītu mūsu laikos, un ravē laukā iepriekš minētos „domnoziedzniekus”.
Tur tām palīdz patiesības ministrija, kas bez stājas pārraksta vēsturi.
Šis process daudzās valstīs nenorimst vēl līdz šim...
[Te nu autoram nav ko plātīties, tieši tagad vēsture tiek pilnā sparā pārrakstīta arī pie viņiem. – ila piez.]
„Niknuma piecminūtes” ir kļuvušas par labu tradīciju visdažādākajos mītiņos visiem pret visiem.
Un lūk, jau niecīgā Īrija ar vienu knipi sagrauj Eiropas Savienību. Polija un pēc tam Lietuva ar prieku aizliek priekšā Krievijai kāju, lai tā neiekļūtu Vispasaules tirgū.
Bet niecīgā Beļģija, visas Eiropas sirds kuru katru mirkli var sašķīst divās naidīgās valstiņās...
Vai tad jau nav ieviesies tā sauktajā civilizētajā pasaulē „okeāniskais” skats uz „fiziķiem un līriķiem”?
„Nevar ignorēt fiziskus faktus. Filosofijā, reliģijā, ētikā, politikā divreiz divi var būt pieci. Taču, ja jūs konstruējat lielgabalu vai lidmašīnu, divreiz divi var būt tikai četri.”
Tas ir: domājiet, ko gribat un kā gribat, taču mēs rīkosimies pēc savas taisnības dzelžainajiem likumiem! [Pārmest pārējai pasaulei tieši to, ko dara pati Krievija? To nu gan vajag spēt! – ila piez.]
Un vēl viens likums, kas īpaši skaidri iezīmējas mūsu realitātē:
„Ja tu nepārkāp sīkos likumus, tad mierīgi vari pārkāpt lielos.” Īpaši, ja tu esi „iekšējās partijas” biedrs...
Taču viens no šausmīgākajiem Orvela paredzējumiem ir „jaunvalodas” rašanās, kas ir iekarojusi literatūru un masu informācijas līdzekļus, kas noteikti seko likumam: „Jo mazāka vārdu izvēle, jo mazāka vēlēšanās domāt.”

Lielais Brālis izsekoja viņu.
Kad Orvels pielika punktu romāna beigās, iekšējās un ārējās politikas perspektīvas bijušo sabiedroto nometnē pilnīgi noskaidrojās.
„Lielais brālis” jau tad parādījās un ne tikai sociālisma nometnē!
2007. gadā atslepenotie britu pretizlūkošanas materiāli liecina: rakstnieku 20 gadus (!) novēroja operatīvie darbinieki. Slepenajos dosjē viņš tika raksturots kā „simpatizējošs komunistiem”. Viņam piešuva pat aiziešanu no birmiešu policijas „ideoloģisku motīvu” dēļ.
1942. gada janvārī kāds seržants Jūings ziņo priekšniecībai: „Šis cilvēks izplata komunistiskus uzskatus. Gan darbā, gan mājās atpūšoties viņš ģērbjas bohēmiski.”
Vai ju’ms neko neatgādina šie nosodošie vārdi?
Angļu čekists turpina: „Viņš tērē laiku, lasot franču presi. Piemēram, avīzi l’Humanite.” Un turpat liekulīgi nopūšas: „Taču kontakti ar franču komunistiem nav manīti.”
Interesanti, ka britu MI-5 dokumentos Orvels sākumā minēts ar „pseidonīmu” „E.A. Blērs”, tas ir, zem sava īstā vārda.
Slepenais dosjē jau no 1936. gada raksturo, kā „simpatizējošu komunistiem”. Pēc Spānijas pilsoņu kara beigām pretizlūkošanas darbinieku acīs viņš kļūst par „daļēju anarhistu”, kas atrodas kontaktos ar ekstrēmistiem.
Orvela lieta, kurai noņemts slepenums, satur datus arī par viņa vecākiem, paša rakstnieka vārdisku portretu un viņa pases datus. Un, protams, ir plaši aprakstīta un fotogrāfijām bagātīgi ilustrēta rakstnieka biogrāfija.
Specdienesti pat nav kaunējušies ievietot faktus par to, ka 2. pasaules kara laikā viņa materiālais stāvoklis „patiešām bija slikts.”
Specdienestu uzmanība pret Orvelu atslāba pēc tam, kad viņš bija publicējis romānus „Lauva un vienradzis” un „Kreiso nodevība”. Viņi konstatēja: „Blēram, protams, ir noturīgi kreisie uzskati. Taču viņš stāv tālu no ortodoksālā komunisma.”
Pēdējais ieraksts slepenajā dosjē paziņo, ka 1950. gada 21. janvārī rakstnieks mirst no tuberkulozes. Taču nav ne vārda par to, ka gadu pirms savas nāves Džordžs Orvels pagūst nopublicēt – tomēr, ne antiutopiju, bet gan romānu-brīdinājumu, kas, diemžēl, vēl ilgi kalpos par ceļvedi mūsu, tālu vēl ne brīnišķajā pasaulē.

[Skaidrs, ka varam just to, ka autors cenšas visu slikto uzvelt uz Rietumu pleciem. Kā lai te neatceras parunu: „Citam skabargu acī redz, bet sev baļķi neredz.” Taču, nobeigums sekos. Pievienošu citu rakstu no „Latvijas Avīzes”, par to kā tiek pārtaisīta vēsture mūsdienās. Pa īstam pārtaisīta! Un tās nav nekādas „bumbas” mūs vēsturnieku dārzā, kas pastāstīja PSRS laikā noklusēto patiesību par represiju faktisko apjomu. Toties Krievija tagad varēs ieskaitīt Solžeņicinu fantastikas rakstnieku skaitā, jo pēc viņu „vēstures” traktējuma „Gulaga arhipelāgs” ir tikai fantastika alternatīvās vēstures žanrā, ja jau nekas tāds Krievijā īstenībā nav noticis. Līdz šim minētajam romānam pārmeta galvenokārt to, ka tur minētie skaitļi esot falsificēti, palielinot vairākas reizes represiju lielumu. Pierādīt jau vairs neko nevar, jo visi materiāli atkal ir slepeni. Bet tagad tas būs tikai fantastika. Skaisti, vai ne! - Ila piez.]