Muižas gūstā., [C] Un spēle var sākties.. ^_^ Opcijas

[Nīcele]

LS „Muižas gūstā.”

(IMG:http://content5-foto.inbox.lv/albums64362279/iewuxiite/06-04-2008/013f2f21230739bd145112343f82b960.jpg)

Vietas apraksts.

Muiža, kurp dodas tūristi, atrodas Taimiras pussalā. Precīzāk – Čeļuskina zemes ragā. Pat reiz ir rudens. Silts. Pat ļoti.
Muiža ir milzīga. Tajā ir 24 guļamistabas. Katram tūristam būs iespēja izvēlēties savu istabu. Istabas atrodas otrajā un dažas trešajā stāvā. Durvis uz torņiem ir slēgtas. Muižas teritorija atrodas mežā. Visapkārt ir viens vienīgs zāliens.
Ieejot muižā paveras liela halle. Nedaudz pa labi no ieejas durvīm, kuras tūristiem ierodoties atvērās, atrodas lielas kāpnes, kas ved uz otro stāvu. Tieši priekšā ir garš, tumšs gaitenis. Pa kreisi plaša telpa – dzīvojamā istaba. Izejot cauri dzīvojamajai istabai, kurā ir „apaļais galds”, kam apkārt vairāki dīvāni, ir iespēja nonākt senā bibliotēkā. No lielās istabas ved vēl vienas durvis – uz virtuvi. No virtuves ir iespējams nokļūt lielā pieliekamajā, kurš ir pilns ar ēdienu. Pārējo muižas iekārtojumu paši laika gaitā iepazīsiet.

Dalībnieku sākuma pozīcijas.

Tikšanās vieta tūristu grupai pie Muižas vārtiem. Posmā no vārtiem līdz muižas durvīm ceļa nav – tikai zāliens. Visi tiekas ārpusē – pie vārtiem, pl. 16.30. Katrs līdz muižas vārtiem tiek kā vēlas. Brīdī, kad visi ir klāt (visi 13 cilvēki) vārti atveras.
Kas notiks tālāk – redzēsiet.

Dalībnieki, kas piedalās spēlē no sākuma.
-Sagaida vārtu atvēršanu, kas notiek, kad visi ir klāt!.

smaidīgā.
mesmers
Tējas lapa
washulis
Elony
Samāra.
Pūķēns Sāra
Ného
Hworang666
storyteller
Hermiiione
Alija
krelle

Brīdinu, ka spēles laikā jums varētu kāds pievienoties!
Veiksmi spēlētājiem.

Sāksim! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

[Džezā tikai Meit...]

Sieviete piebēra tējai karotīti cukura un samaisījusi to, pielika krūzīti pie lūpām un padzērās. Siltums no iekšpuses patīkami padarīja Šarloti mierīgāku un lika justies nedaudz labāk.
- Nu jā.. pagaidām mēs zinām tikai Janu. Bet ja nu ir vēl kāds? Labāk par to nedomāt, vai ne? - Viņa domīgi jautāja.
- Nu ko tad mēs tavuprāt tagad varam iesākt? Vecajiem nav ne jausmas, kas tagad notiek un viņi nevar mums palīdzēt. Mēs paši ko saprotam no šīs mājas? Nē! Laikam vien atliek pakļauties notikumu gaitai.. - Viņa nopietni atbildēja Leonardo.
- Varbūt vienīgi varētu piesiet to Janu pie krēsla un ar varu izvilkt visas atbildes.. - Viņa domīgi piebilda.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 20.05.2008 15:16

[Moriartijs]

Noķer tuvāko kaķi un tiksi laukā. Tik piedabū šo ņaudēt, Džeroms nosmīkņāja.

Nez vai te vēl būs kāds cits. Cik viena Muiža var būt liela? viņš jautāja Šarlotei un Leonardo

[Tējas lapa]

Labprāt noķertu to kaķi un... Tālāk viņš neturpināja tikai ar rokām sāka žņaugt gaisu. Ja jau šis tornis ir tik ietilpīgs es labāk negribu zinār cik liela ir visa pārējā muiža. Un es tev nepiekrītu par to pakļaušanos, jo es to netaisos darīt.

[Džezā tikai Meit...]

Šarlote skanīgi iesmējās par abu puišu izteikumiem.
- Nu, arī tā ir ideja, kuru varētu pat realizēt... Tikai vai tiešām kaķi spēj atvērt durvis? Un ja tā, tad vai mēs tiešām vēl atrodamies tajā tornī? Es kaut kā nespēju iedomāties, ka tik mazā būvē var būt šādas telpas..
- Es šajā mājā biju tikai kādu nedēļu un arī iesprostota bunkurī.. Māja var būt neizdibināmi liela. Tai taču var būt visādi maldīgi tuneļi un vēl kas.. neko nevaram zināt. - Sieviete klusi teica.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 20.05.2008 15:32

[Nīcele]

Tornī.

Pēkšņi istabas sarunas pārtrauca pēkšņa elektrības raustīšanās, līdz mirklim, kad visi istabā esošie palika sēžot tumsā.
-Domāju, ka rīt notikumi turpināsies.
To teica kāda nepazīstama balss. Tomēr apjukumā par pazudušo elektrību, neviens neievēroja, ka to teica kāds, kas līdz šim nav atradies viņu vidū..

Istabā.

Virtuvē izdzisa gaisma, pēc tam sekoja lielā istaba, halle un augšējā stāva gaitenis.
Māju ieskāva pilnīga tumsa.
Visapkārt bija dzirdami vien kaķa mierīgie soļi un dažreiz bija manāmas melnā runča baisās acis.

[Tējas lapa]

Jā forši tagad vēl mūs tumsā atstās. Leo noburkšķēja un palūkojās apkārt. Un kur mēs gulēsim? Uz grīdas? Viņš jau tā jutās galīgi draņķīgi. Kādi vēl notikumi? Es netaisos no šī krēsla kustēties prom kamēr man kāds nepaskaidros, kas notiek. Un mani neviens nepiespiedīs darīt kaut ko pret savu gribu. Puisis mēģināja saredzēt to, kas bija kaut ko teicis, bet tumaā ne velna neko nevarēja redzēt.

[Džezā tikai Meit...]

Pēkšņi iestājās tumsa. Atskanēja vēl kāda balss, kura nelikās dzirdēta, taču tam Šarlote nepievērsa uzmanību. Viņa sarāvās krēslā. No viņas puses atskanēja baiļpilna nopūta.
- Lūdzu ieslēdziet atpakaļ gaismu.. - Viņa klusā, nedaudz drebošā balsī ierunājās. Pirms tam, sieviete nebija tik ļoti domājusi par tumsu, taču pēkšņi kļuva ļoti neērti. Kas tajā varēja notikt? Ja nu kāds uzrodas un..

[Tējas lapa]

Ja tas būtu iespējams es to izdarītu, bet varu mēģināt. Leo teica Šarlotei un piecēlās no krēsla, un tumsā taustoties gāja meklēt gaismas slēdzi. Pagriezies uz to pusi kur pēc viņa domām vajadzēja atrasties sienai viņš sāka taustīties uz to pusi pa ceļam sasitot kāju pret kaut ko cietu. Skaļi nolamājies puisis piegāja pie sienas. Pārmeklējis sienu tik daudz cik to varēja jauneklis taustījās atpakaļ pie krēsla kurā pirmstam sēdēja. Nevaru atrast gaismas slēdzi. Varbūt viņiem tāda nemaz nav? Leonardo ieminējās un apsēdās krēslā.

[Moriartijs]

Nav? O, lieliski. Džeroms izvilka no kabatas šķiltavas un aidedzināja. Labāk?

Pārbaudi durvis, viņš teica Leo piecēlies no krēsla. Tad devās caur tumsu. Erm. Cik pulkstenis? Tas ir cik palicis līdz ausmai? Un vai šeit ir kādi logi, es nepamanīju...

[Džezā tikai Meit...]

Šarlote nodrebēja.
- Gan būs labi.. varbūt būtu jādodas gulēt.. Kādēļ man liekas, ka tas iespējams bija kā mājiens? Nedomāju, ka šeit ir logi. Ja jau šie cilvēki nezin par ārpasauli, tad logi nevar būt. Pa tiem viņi to ieraudzītu.. - Sieviete teica Džeromam.

[Moriartijs]

Nav jau tā ka nezin.. Kā gan Dens zināja ka Jans braucis it kā uz Briseli? Vai nu viens vai otrs zina kaut ko vairāk. Džeroms atbildēja Šarlotei, kamēr devās pie durvīm.

Tad pagriezās atpakaļ. Hmm.

[Džezā tikai Meit...]

Šarlote mirkli apdomājās.
- Nu, viņi varbūt zin TIKAI to, ko pasaka Jans. Viņš pasaka, ka dodas uz Briseli, pasaka, ka tas ir mazs ciematiņš kaut kur netālu, un vecāki neiebilst, ka viņš turp dodas.. Iedomājies cik ilgi viņi nav bijuši ārpasaulē! Tikai šajā istabiņā pavadīt tik daudzus gadus! Iespējams viņi jau par to ir aizmirsuši! Par visām tām lietām, kas tur notiek.. - Viņa teica un nemierīgi sagrozījās krēslā.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 20.05.2008 20:00

[Moriartijs]

Džeroms nopūtās, jā, tā varētu būt. Bet vajadzētu vēl kādu reizīti ar Denu parunāties. Saproti rakstniekam ir tas viss ir šausmīgi interesanti. Un ja viņš patiešām dzīvo tikai šeit, šaurībā... Cilvēka raksturs, psihe, uzvedība mainās.

Nedaudz padomājis piebilda, bet vai uz ļaunu vai labu?

[Džezā tikai Meit...]

Šarlote pasmaidīja. Džeroma šķiltavu liesmiņas mestajā gaismā varēja redzēt viņas acis iemirdzamies.
- Jā.. būtu tiešām interesanti noskaidrot viņa viedokli, papētīt kā šis viss viņu iespaidojis.. Domāju, ka tas ir abejādi. Gan labi gan slikti. Viņš nav piedzīvojis to postu un ļaunumu, ko cilvēki pasaulē tagad radījuši. Piesārņojums, vardarbība.. bet viņi vabūt ir atpalikuši no pieņemtajām normām un atsvešinājušies.. bet nelikās, ka kļuvuši par vientuļniekiem.. - Viņa domīgi teica un izstaipījās. Runājoties kaut kā kļuva labāk.
- Tu esi rakstnieks? - Viņa pēkšņi pārsteigtā un ieintriģētā balsī jautāja.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 20.05.2008 21:13

[Moriartijs]

Esmu jūsu rīcībā, Džeroms imitēja paklanīšanos. Esmu rakstnieks gan. Un pētījumi vienmēr ir aizraujoši.

Un ja pareizi atceros tu esi fotogrāfe? Vai ne? Tu iepazīsti cilvēku kamēr tas ir sastindzis. Tu iegūsti mirkli cilvēka dzīves uz filmiņas. Tas ir burvīgi...

[krelle]

Abi jaunieši jau bija pusceļā augšup pa kāpnēm, kad piepeši visur nodzisa gaismas. Sasodīts... Andželika sašutusi nomurmināja, bet turpināja ceļu pa kāpnēm un pēctam - gaiteni. Viss kļūst ar vien dīvaināks. viņa nodomāja, aši pametusi skatu atpakaļ un palūkojusies vai Pedro joprojām ir tur pat.

[Malduguns]

Pedro mazliet satrūkās un sanerzovzējās, kad izdzisa gaisma.
-Paliek arvien jautrāk,-viņš nomurmināja. Kabatā ar labo roku tika sataustītas mutes harmonikas. Bet kreisā saņēma Andželikas plaukstu.
-Piedod,-viņš nomurmināja,-bet tas ir tādēļ, lai tu man nepazustu.

[Džezā tikai Meit...]

Šarlote atkal klusi iesmējās un viņas acis tumsā mēģināja notvert Džeroma skatienu.
- Tiešām.. un kāds ir tavs žanrs, ja drīkst vaicāt? Par ko pārsvarā ir tavi garadarbi? - Sieviete jautāja un pārlika kāju pāri kājai un ērtāk atgāzās krēslā. Smalkie pirksti turēja tasīti ar silto tēju, kura viņu nomierināja un sildīja.

- Jā, esmu gan fotogrāfe un ļoti mīlu savu darbu. Mēdzu aizrauties arī ar zīmēšanu, bet tikai lai atbrīvotos no kādām nospiedošām emocijām..
Cilvēku fotografēt ir grūti.. tā iekšējā pasaule mainās ik mirkli un tas parādās arī sejā. No tik daudzām bildēm tikai viena var būt īstā, tā, kurā tiešām var saskatīt šī cilvēka dvēseli, ielikto domu, izjūtas..
Citi saka, ka nofotografējot cilvēku, var nozagt tā dvēseli.. Sava daļa taisnības tur ir. Es nozogu tā mirkļa emocijas, izveidoju bildes.. es domāju, ka tad nav vairs tik daudz jādomā par to mirkli un mēs spējam to pilnībā atcerēties tikai ieraugot attēlu, kurā tas parādīts.. - Viņa domīgi stāstīja, lūkojoties savā tasītē.

[Moriartijs]

Tā ir gan. Džeroms piebalsoja Šarlotei joprojām stāvot tumsā vienas šķiltavu gaismiņas apmirdzēts.

Ko es rakstu? Heh. Neko salkanu. Tā to varētu noraksturot. Pēdējā laikā fantāzija modernajā pasulē ir mans lauciņš. Bet pirms tam postmodernisms. Tas ir ļoti vispusīgs, var pat teikt eklektisks stils. Ak, un eklektisms ir arī viena no postmodernisma pazīmēm.

Kāpēc? Tas ļauj tev rakstīt ārpus rāmjiem. Nav jāseko kanoniem un standartiem. Tu esi brīvs.

[Nīcele]

Tornī gaisma nedaudz noraustijās, izdzisa, atkal sāka raustīties un pazuda pa visam uz dažām sekundēm bija kļuvis pavisam kluss, līdz no durvju puses atskanēja sanīga balstiņa,
-Ū-ū.. Vai jūs šeit esat?
Balss izklausijās nedaudz dreboša, bailīga un ziņkārīga.
-Hmm, gaisma, gaisma, gaisma, runātāja bija aizgājusi tālāk no istabā sēdošajiem, tāpēc viņas balss izklausijās klusāka, nekā bija iepriekš. Varēja just, ka viņs ir nomierinājusies un apradusi ar tumsu.
Pēc mirkļa torni izgausmoja divtik spoža gaisma un sieviete no 'āra' iesaucās,
-Jes! Es atradu!
Viņa nedaudz pārspīlēti priecīga atgriezās istabā,
-Domāju, ka tagad viss būs kārtībā, viņa pavēzēja rokas gar sāniem un gaidīja, kad kāds kaut ko bildīs, bet izlēma runāt pati, -šķiet, ka ir jau vēls. Varbūt labāk būtu, ja jūs tagad dotos gulēt. Ierādīšu, kur jūs varēsiet apmesties, ja Dens to vēl nav izdarījis, runātāja bija Dena sieva un viņa ar rokas mājienu aicināja visus sev līdz un devās cauri 'ārai', līdz pat istabas stūrim, kur atradās iepriekš, neviena nemanītās, trepes, nepieļaudama liekus jautājumus, viņa ātri uzgāja augšā un skaļā balsī, lai dzirdētu arī tie, kas vēl nebija atnākuši, -šeit jūs nakšņosiet.
Tā bija plaša jumta istabiņa. Izskatījās kā nedaudz veca, ar atmiņām un pārdzīvojumiem, pilna galerija.
Gar tās sienām bija saliktas gultas. Izskatījās kā gultu veikalā, jo neviena gulta nebija vienāda. Tās atradās viena no otras vienādā attālumā, starp tām vēl bija novietots trīsstūrveida skapītis un uz tā smailes atradās poga. Katrai gultai viens skapītis. Katram skapītim viena poga. Gultas tur bija atrodamas visdažādākās.
Sākot ar modernākajām - melnā krāsā un dažādiem papildus dizaina knifiņiem, beidzot ar Viktorijas laiku gultām. Istabā, kā visā šajā mājā, izskatijās mājīgi un jauki.

Šo rakstu rediģēja Nīcele: 22.05.2008 05:31