LS „Muižas gūstā.”

Brīdinu, ka spēles laikā jums varētu kāds pievienoties!
Veiksmi spēlētājiem.

Sāksim!

Pie vārtiem piebrauca neliela, sarkana mašīnīte un tās aizmugurējās durvis atvērās, liekot no tās izplūst smieklu gūzmai, kuru iepriekš, par spīti plaši atvērtajiem logiem, bija nolsāpējusi motora rūkšana. Atskanēja vēl pēdējās atvadas, kas jāpiezīmē tiem, kas saprata krievu valodu varētu likties ne īpaši pieklājīgas, bet tie tak bija jauni cilvēki, no mašīnas izkāpa neliela, bet smalka auguma meitene, gaišās, bet brīvās drēbēs. Vēl dzidri iesmejoties, aizverot durvis un pamājot mašīnā sēdošajiem, gaišmatainā sieviete atgāja no mašīnas. No tuvākā mašīnas loga izlīda divas meiteņu galvas, kas viņai sauca vēl pēdējos vārdus, kad sāka mašīna attālināties un pazuda skatam.
Vēl brīdi Sarja lūkojās uz vietu, kur aizbrauca mašīna, kad pagriezās pret vārtiem, tos atzinīgi novērtējot, kā arī skatu to, kas pavērās aiz tiem. Varbūt šīs pāris dienas nebūs nemaz tik sliktas, viņa nodomāja, pieejot tuvāk vārtiem, tā liekot platajām piedurknēm un biksēm noplīvot.

Nil, pagriezies šeit pa labi. Leo teica savam šoferim. Melns džips piebrauca pie muižas un no tā izkāpa melnādains vīrietis baltā T-kreklā, baltos šortos. Izņēmis somu no mašīnas Leonardo pievērsās savam šoferim. Nil es tev vēlāk piezvanīšu un pateikšu kad rezervēt biļeti atpakaļ uz Ņujorku. Labi? Nils pamāja ar galvu un sāka braukt prom. Leo pagriezās pret muižu un pasmaidīja. Beidzot varēšu kārtīgi atpūstos. Klusumu pārtrauca telefona zvans. Ko atkal vajag. Puisis nodomāja un izvilka no kabatas mobīlo. Jā klausos... Jā tikko atbraucu. šeit izskatās lieliski esmu priecīgs, ka tevi paklausīju un paņēmu atvaļinājumu... Jā labi vēlak piezvanīši... Labi čau. Ielicis atpakaļ kabatā telefonu Leo nolika uz zemes somu un gaidīja kad tiks atvērti vārti.

Kā parasti, esmu drusku par agru, pie sevis nodomāja Viktorija Belingtone. Viņa tikko bija izkāpusi no tēta mašīnas un atvadījusies, saņemot veselu kaudzi ar viņaprāt noderīgām, bet simtreiz dzirdētām pamācībām. Tā nu viņa stāvēja te, skaista zāliena vidū, tēpusies melnos džinsos un dzeltenā topiņā jeb tajās drēbēs, kas no rīta pirmās bija pagadījušās pa rokai. Uz zemes bija nolikts viņas tumšzilais ceļojumu koferis uz riteņiem, bet rokā meitene turēja palielu, sportiska izskata somu. Tā bija visa viņas bagāža.
Viktorija nolika somu zemē, un palūkojās apkārt nedaudz kārtīgāk. Vismaz viņa nebija pirmā. Netālu no vārtiem stāvēja vēl kāda meitene, šķiet, vecāka par viņu. Un tur jau kāds kāpa ārā no liela, melna džipa. Varēja redzēt muižu. Pat no attāluma šķta, ka tā ir milzīga. Šī ir skaista vieta, meitene nodomāja, droši vien šīs būs jaukas brīvdienas.
Viktorija pasmaidīja, un apņēmīgā solī devās vārtu virzienā.

Pulkstens jau rādija viens. Laika nebija daudz, jo vajadzēja vēl sakravāt mantas, bet kamēr vēl ar autobusu līdz Čeļuskina zemes ragam aizbrauks. Deivs steidzīgi soļoja no vienas istabas puses līz otrai. Vakar vajadzēja jau visu salikt. Es varu uztaisīt tik lielu haosu pat tad, kad nav īpaši daudz mantu.
Tad māte ienāca istabā un uz palodzes nolika karstu tēju uz sviestmaizi, jo zināja, ka dēlam nebūs laika pabrokastot. Pasteidzies. Viņa nomurmināja.

Izkā```` no autobusa, puisis uzkāra mugursomu pāri plecam un devās tieši pie vārtiem. So beautiful .. Viņš tur bija viens no pirmajiem.

Muižas tuvumā atskanēja soļi. Pāri zālienam nāca kāds pagarš stāvs. No Ipoda austiņām skaļi skanēja mūzika. Pusis čukstot ar lūpām dziedāja līdzi vārdus. Vismaz piedziedājuma. Pēc tam, atklājis, ka aptuvenā vārdu dziedāšana veido pārāk muļķīgus un nesakarīgus domu graudus, viņš čukstot dziedāja līdzi vien piedziedājumam. Vīrieša seju daļēji aizklāja melna cepurīte ar nagu, sazīmēt precīzas ķermeņa kontūras traucēja paliela ceļasoma. Bet vīrietis neizskatījās pēc pasaules apceļotāja, drīzāk gan pēc kārtīga cilvēka, kas kaut kur aizbraucis un atļaujas atpūsties pēc sirds patikas. Ceļotāja zābaki viegli čabēja atduroties pret zālīti, kas auga pretim muižai un puisis ar acīm izsekoja tam, ka pirms viņa ierodas vēl kāds. Kāda... Sarkanā mašīnīte bija tik tikko pazudusi no redzesloka, kad arī citas mašīnas sāka mest ārā tūristus. Piektais pēc skaita, Valters stāvēja pie muižas vārtiem. Lai netraucētu meitenei, kuru bija redzējis ierodamies pirmo, izvilcis no kabatas ārā melno Ipodu, viņš to vienkārši, bezceremoneāli paslēdza klusāk, ieslidināja atpakaļ kabatā un izvilka ārā vienu austiņu, lai dzirdētu, ja sieviete ko jautātu. Pēc ilgstošas pārdomu vētras, ka realitātē nebija ilgāka par 2,5 sekundēm, viņš centās iesākt sarunu ar Sarju un iejautājās: nice day, isn't it?

Nu jau apmēram pusstundu Andželīna domīgi sēdēja taksometra aizmugurējā sēdeklī. Kaut gan ne pirmo reizi būdama ārpus valsts, viņa prātoja par mājām. Nolādēts, vai es atkal neesmu kaut ko aizmirsusi? Tā nedaudz vieglprātīgajai meitenei gadījās itin bieži, bet neko aizmirstu tā arī neatminēdamās, viņa pamanīja, ka taksometrs ir nogriezies uz kāda grantēta ceļa, kas, šķiet, veda uz muižu, kurā viņai bija paredzēts apmesties.
Jā, nu viņa ieraudzīja milzīgos muižas vārtus, un bariņu cilvēku stāvam pie tiem. Taksometrs apstājās pie pašiem vārtiem un viņa, pirms tam pateikdamās šoferim, izkāpa. Paņēmusi savu koferi un dziļi ievilkusi elpu, viņa devās pie tā paša cilvēku bariņa, ko bija iepriekš redzējusi.
Sveiki... viņa nedaudz mulsi pasmaidot sacīja.

Sarja bija nolikusi savu ne īpaši lieko un ne īpaši mazo apmēra somu, kurā šoreiz ātradās ne tik daudz lietas paredzētas treniņam, bet vairāk parastai atpūtai, izbaudīja savādo mieru visapkārt, kad sāka ierasties arī citi nama viesi.
-Sveika,- silti uzsmaidot, viņa atbildēja Andželīnai, kad jauneklis, kas atradās tur pat blakus, likās, ka arī uzrunāja viņu. Šoreiz sejā parādījās mulss smaids, kad viņas tumši brūnās acis pirms vītietim atbildēt to novērtēja.
-Tur jāpiekrīt, un vienīgi jācer, ka tā arī paliks.- Sarja pievērsa skatienu Andželīnai, tai pajautājot, -No kurienes esat, ja drīkst jautāt?- ar gandrīz nemanāmu akcentu viņa izdvesa, -Un Jūs?- šoreiz tas tika veltīts jauneklim.

Pasmaidījis puisis viegli pamāja ar galvu. Jā, tik tiešām ceru, ka nekas nemainīsies... Laiks patiešām nebija slikts. Lai gan, ja anglim būtu pilnībā godīgi jāatzīst, nāktos atzīt, ka daudz labāk viņam tīk Londonas miglainie rīti. Viegal atskaņa no 19. gs beigām, kad Apvienotajā Karalistē uzdarbojās maniakālais slepkava Džeks Uzšķērdējs. Jāatzīst, ka pat 21. gs dzīvojošie krimonologi ar lielu interesi seko līdzi ikvienam atklājumam vai jaunam faktam, kas saistīts ar šī slepkavnieka padarīto. Kad meitene uz viņu paskatījās pirms atbildēja, viņš uzreiz pamanīja vērīgumu viņas acīs. Ja nāc no izbijušas aristokrātu ģimenes un tavā namā, kas ir arī tava pils, bieži tiek uzņemti sabiedrībā pazīstami cilvēki, tad vērtējošais skatiens ir tas, kuru nevar nepamanīt sarokojoties ar dučiem cilvēku. No Apvienotās Karalistes, jeb, lai āriešiem būtu vieglāk, Lielbritānijas! Un no kurienas jūs, ja var jautāt? Puisis pasmaidot pajautāja. Kreisajā austiņā vēl arvien skanēja mūzika. Un tā it nemaz nelīdzinājās vecajiem klasiķiem...

No vecās, labās Amerikas, ja tā drīkst teikt., viņa nedaudz pasmīnēdama teica. Kādu brīdi viņa pavēroja Sarju un šo angļu puisi pļāpājam, bet tad kautkas nozumēja Andželīnas kabatā, un viņa, uz laiciņu novērsdamās no pārējiem, izvilka savu mobilo telefonu. Tā bija īsziņa na viņas labākās draudzenes Sāras. kaa naakas, ka tikai tagad uzzinu par tavu aizbraukshanu, draudzeniit? lai nu kaa - izdari kas daraams, atpuuties un nepaarspiilee ar saviem jocijiem! es zinu uz ko tu esi speejiiga! , viņa izlasīja displejā. Eh, Sāra...! viņa nodomāja, un atkal pievērsās pārējiem ceļotājiem.

Deivs, aplūkojis apkārtni, devās tuvāk vārtiem. Pie tiem jau pulcējās pāris cilvēki. Sveiki. Viņš smaidoši un diezgan optimiski noeica. Puisis uzlūkoja ceļa biedrus.
Muiža izskatijās skaista, bet tās apkartne vēl labāk. Amerikā tik daudz zaļojošus kokus nevar redzēt. Pilsētas dzīve viņu ir nogurdinājusi un šāda atpūta Deivam nāks par labu.
Puisis no mugursomas priekšējās kabatiņas izvilka mobilo tālruni, lai paskatītos cik pulkstenis un cik daudz ir atlicis līdz norunātajam laikam.

Ielikusi atpakaļ kabatā telefonu, Andželīna izdzirdēja kāda sveicienu. Balsī sazīmējusi nedaudz Amerikānisku pieskaņu, viņa pacēla galvu un paskatījās uz atnākušo puisi.
Sveiks. viņa tik pat smaidoši atbildēja.

Sveiki. Leonardo pamāja ar galvu puisim, kas tiko pienāca pie vārtiem. Skaista vieta vaine? Viņš jautāja Deivam un vēlreiz palūkojās uz muižu. Pieliecies Leo no sporta somas kurā bija viss nepieciešamais viņš no tās izvilka minerālūdens pudeli un iedzēra mazu malku.

Visbeidzot piebrauca maza melna mašīna. No tās iskatījās, ka jaukā dāma mazliet nokavējās. Viņu sauca Keita MacDreame. keitai payīk jokoties un smieties. Viņa ir jauka un pieklājīga. Keitai bija brūnas pusbikses un jauks, piemīlīgs brūns krekliņš, un jauki brūni paīsi zābaciņi. keita izkāpa no mašīnas un piesevis nodomāja woow šis nugan ir jauks nams. Un visbeidzot Keita izkāpa no mašīnas un teica Sveiki visiem.

Sveiki, sveiki!Viktorija ierunājās pagriezusies vairāk pret tikko atbraukušo meiteni, bet reizē uzrunādama arī pārējos. Ceru, ka drīz varēsim doties iekšā, tur droši vien ir jauki.
Viktorija apskatījās apkārt. Šķiet, man ir padaudz līdzi paņemto lietu, salīdzinājumā ar citiem, viņa nodomāja. Meitene sāka kļut nedaudz nepacietīga. Viņa ļoti vēlējās apskatīt muižas iekšpusi un izvēlēties savu istabu.

Un kā vēl. Amerikā nav tik krāšņa daba. Deivs palūkojās uz Leonardo. Diez cik šī muiža ir veca?
Puisis vēlējās ātrāk nokļūt iekšā, nolikt smago somu un iekārtoties. Tikko viņiem pievienojās vēl viena sieviete. Sveiki. Viņš jauki uzsmaidija.

Tieši tā, man arī ļoti gribas apskatīt kas tad ir šajā noslēpumainajā mājā, kas kauko slēpj. Keita uzrunāja abus līdzās stāvošos puišus.

Piekrītu Amerikā nav tādas dabas. Nolicis pudeli atpakaļ somā Leo noteica. Izkatās diezgan veca. Ja kas mani sauc Leonardo Santāns, bet vari saukt par Leo. Viņš sniedza roku Deivam.

Luiss negribēja ķēpāties ar Krievijas ceļiem, viņs pilnā nopietnībā tos ienīda, pat ja mašīnu vadīja kāds cits.

Nostāk no muižas nolaidās transporta helikopters un no ta izkāpa Luiss Stouns, virs uzvalak uzģērbis siltu ādas jaku. Viņam līdzi bija divi čemodāni.
Helikopetrs devās prom, tā pilots bija priecīgs par Luisa iedoto kukuli, lai tas atvestu viņu šeit.
Pasaules malā.
Lai gan te izskatijās labāk kā varēja gaidīt... Pat ceļš likās tīri pieņemams.

Ar saviem čemodāniem viņš devās pie bariņa, kuru redzēja pie vārtiem.
Jau pa gabalu viņš samanīja, ka viņā paziņas šeit nav. Tas Luisu darīja īgnāku.
"Sveiki, esmu Luiss." viņš angliski ierunājās, piegajis tuvāk un nolicis čemodānus zemē.
"Liekas, ka visi šeit esam viesi un neviens nav tās viesnīcas darbinieks?"

Starpcitu man arī prieks iepazīties ar visiem jums! Paskaļāk uzsauca Keita.

Saule spīdēja kā negudra un Andželīna nolēma novilkt savu jaku. Viņa apsēdās uz kofera un neuzkrītoši aplūkoja visus, kas bija ieradušies.
Viņa palūkojās arī uz tikko ieradušos, nedaudz snobiskā paskata vīru, kas bija nolaidies ar helikopteru un, nu jau diezgan garlaikota, meitene knibinājās gar saviem sarkani lakotajiem nadziņiem.

Sveiki. Neviens viesnīcas darbinieks te tiešām nav redzēts. Man tas liekas pat drusku dīvaini, jums, pārējiem, ne?meitene ierunājās.
Viktorija palūkojās apkārt. Nevienu nākam nemanīja. Tad viņa piegāja pie meitenes, kas tikko bija apsēdusies uz sava kofera, un uzrunāja viņu:Kā tevi sauc?

...Andželīna. Andželīna Leira. , viņa pacēlusi galvu atbildēja un uzsmaidīja meitenei, kas bija pienākusi pie viņas.

Deivs sarokojās ar Leo. Deivs Ārmstrongs.
Tad tu arī esi no Amerikas?
Ik pa brīdim pulciņam piebiedrojās arvien jauni cilvēki. Deivs tikai uzmeta sveicinošu skatienu.
Cerams ceļojums attaisnos cerības. Viņš optimiski iesmējās un turpināja pētīt muižu, tikai šoreiz centās ieskatīties logos.
Tad viņš uzlūkoja kādu meiteni. Nu gan jau drīz atnāks. Šķiet vēl nav norunātais laiks.

Keita gribēja tuvāk pieiet pie vārtiem un netīšām uzskrēja Deivam virsū. Ē.. atvaino es netīšām uzskrēkju tev virsū. Tiešām atvaino. Keita nokaunējusies sacīja.

Jauki. Prieks iepazīties. Es esmu Viktorija. Viktorija Belingtone meitene atbildēja, pagriezās un vēlreiz palūkojās uz muižu. Tā šķita tik veca un noslēpumaina. Man gribētos zināt, kas šeit agrāk noticis, meitene nodomāja.
Viņa nopētīja pārējos. Laikam visi bija vecāki par viņu. Nākamreiz būs jāpainteresējas, kas vēl brauc, viņa nodomāja.
Viktorija pamanīja nelielo starpgadījumu pie vārtiem. Tā meitene izskatījās patiešām nokaunējusies. Nu ja, es nebrīnos, meitene iedomājās, man arī nebūtu īpaši jauki.

WOW.. Deivs sajuta negaidītu grūdienu. Ātri vien pagriezies, viņš pamanīja Keitu. Nē, nekas. Viņš lūkojās uz viņu un pasmaidija. Tu esi nedaudz nosarkusi.

"Lielisks servis." sarkastiski noteica Luiss un apsēdās uz sava kofera.
Viņš nopūtās un pacēla mobilo.
"Protams, šajā kaktā zonas nav. Jācer, ka vienīcā ir rācias telefons." viņš īgin vēroja, kāda publika salasījusies.
Daži uzvedās nedaudz nesabiedriski, bet šeit jau bija Krievija.
Ieklausijies sarunā, viņš pasmaidīja.
"Vai tiešām šī ir tik laba viesnīca, ja dazi dodas šurp no Štatiem?"

Sveiki! esmu informēta, ka no šejienes nākušas labas atsauksmes. Es esmu no Romas. Es gan nezinu neko sīkāk par šo neparasto, bet jauko vietu.ceru ka mēs visi kļūsim draugi. Keita izskaidroja.

Meitene palūkojās uz to pašu vīrieti ādas jakā, kas bija uzdevis jautājumu.
Un lai nu kā - vai izskatās ka kāds no mums šit ir bijis iepriekš? viņa nedaudz smīnīgi tam atvaicāja.

Būs jāpajautā vai visi Itāļi ir tik naivi. parasti tik jaukā Andželīna sarkastiski nodomāja par meitenes atbildi.

Es šeit neesmu bijis un par šo vietu nekad neesmu dzirdējis. Viņš atbildēja Luisam. Kāds kolēģis ir dzimis Krievijā un ieteica šeit atbraukt. Deivs atkal nolūkojās uz muižu. Es labprātāk būtu braucis uz Nicu, bet.. Galvenais jau ir kompānija. Vīrietis pat nezināja vai priecāties par izvēli, bet kas darīts darīts. Kūrorts jau nav.

Esmu par šejieni dzirdējusi tikai par internetu lūkojos uz tur bija tikai daži komentāri, ka vaidzētu aibraukt! Tā arī atbraucu, un liekās ka šī ir piemērota vieta jauka, un veselīga atpūtai! Noteica Keita pasmaidīja un palūkojās uz blakusstāvošajiem cilvēkiem.

Gan jau šeit būs jauki. Tik skaista vietā visam jābūt labi. meitene teica, pagriezās pret meiteni no Romas, pasmaidīja un teica: Kāda ir Roma? Es tur nekad neesmu bijusi. Vai ir vērts uz turieni braukt?
Viktorija vēroja no Itālijas atbraukušo meiteni. Laimīgā, viņa nodomāja, tur vienmēr ir silti un saulaini.

Andželīna atmeta visas, pēkšņi uzradušās, nīgrās domas, piecēlās un devās nedaudz izlocīt kājas.

Jā tur ir tiešām jauki un saulaini. Ir ir vērts uz turieni braukt! Izpētitvisus muzejus un visu citu. Starpcitu tur ir ļoti forši, esmu sajūsmā par Romu! Keita atteica smaidīgajai un laipnajai Viktorijai un uzsmaidīja viņai.

Prieks iepazīties. Jā esmu. Precīzāk sakot no Ņujorkas. Leo noskatījās kā daži cilvēki apsēžas uz saviem koferiem. Viņš izvilka no kabatas telefonu. Jā zonas šeit galīgi nav. Man šo vietu ieteica kads draugs tādēļ izdomāju atvaļinajumu pavadīt šeit.

Arī es esmu no Ņujorkas, tikai man vēl šis tas šeit jāpaveic darba sakarā. , sarunai pievienojās Andželika.
Vieta protams šķiet tāda.... senatnīga un intriģējoša.

Jā, tiešām es pie sevīm domāju arī ka vieta ir intriģējoša un visnotaļ omulīga. Uzsmaidīja tiko atnākusij meitenei.

Varbūt nākamvasar mana ceļojuma mēķis būs tieši Itālija, Roma... Viktorija atteica. Tad viņa saprata, ka stāvēt kājās ir nogurdinoši.
Viņa nolēma apsēsties zālienā. Viktorija palika apakšā no somas izvilkto paveco, violeto jaku, kura tomēr viņai ļoti patika. Meitene izvilka no somas mobilo un iedomājās par savu draudzeni, kura šobrīd atpūtās Londonā. Būs jāaizsūta kāda īsziņa Flērai, nodomāja Viktorija un sāka rakstīt...

Par ko Jūs strādājat, ja varētu jautāt? Leonardo pievērsās Anželikai, kas bija pievienojusies viņu sarunai. Es jau teicu Nilam, ka jabrauc vēlāk. Tagad man te jāsēž un jāgaida kamēr kāds attaisīs tos vārtiņus. Viņš domās sevi bāra.

Esmu žurnāliste. Pavisam nesen sāku strādāt žurnālā MOJO, droši vien esat tādu dzirdējis. Andželika pievērsās Leo. Mani šeit atsūtīja, tā sakot... pierādīt savu spējīgumu. Nu, tepat, tuvējā pilsētā notiek pasākums, par kuru man jāveido raksts. Ja viss izdosies, iespējams tikšu paaugstināta. viņa stāstīja.

Esmu dzirdējis, bet es žurnālus nelasu. Dažreiz palasu kādu avīzi un viss. Ja ko vajag, to uzzinu no interneta. Leonardo paberzēja ar plaukstu pakausi. Dabūšu vēl saulesdūrienu. Jau kuro reizi viņš pieliecās un attaisīja somu un no tās izvilka baltu cepuri ar nagu. Varēja redzēt, ka puisism ļoti patīk balta krāsa. Pats es esmu bokseris.

Keita aizgāja apsēsties pie savāvām somām viņas bija veselas trīs. Viņa no vienas izvilka savu jauno telefonu un apskatījās vai nav zona. Ak velns.. nav zona, cerams mēs ātri tiksim iekšā. Keita pie sevis nodomāja.

Diez cik ilgi vēl jāgaida? Pirmos cilvēkus viņi jau varēja ielaist. Peejot tālāk palika auksti, jo rudens vējš nebija labvēlīgs, bet stāvot saules stari stipri karsēja.
Un kas tas ir par pasākumu, par kuru tev nāksies rakstīt?

Viktorija mēģināja nosūtīt īsziņu, bet...atklāja, ka nav zonas. Šausmas!, viņa nodomāja. Viktorijai telefons vienmēr bija vajadzīgs saziņai. Ja te nav zonas, nāksies iztikt. Interesanti kā vēl te nav, viņa pie sevis diezgan īgni nodomāja, palūkodamās apkārt. Nākamreiz zināšu, ka tik agri ierasties nav nepieciešams. Viktorija sāka domāt par Franciju. Tur jau arī neviens īpaši nesteidzas. Mani ieskaitot, meitene nodomāja atceroties vairākas tikšanās, un pie sevis pasmaidīja. Būs vien jāpagaida.

Nu tik ilgi nebiju gaidījusi šeit stāvēt un garlaikoties. īgni noteica Keita.

Luiss reti nonāca kompānijās, kur būtu kaut vai vienā vecumā ar citiem, parasti viņs bija jaunākais. Jo biznesā darbojās tie, kas vecāki par 30 un 40 gadiem.
Bet šeit - neviens nelikās vecāks par 30!
Vesels bars tūristu no dažādām zemēm, šajā vietā, kur nevajadzētu būt nekā, kā akmeņu un klinšu... dīvaini, pavisma dīviani.
Un kur ir kompanjons? Kāpēc tas izdomāja tikties šeit?

Viņš parasti vienmēr kontrolēja situāciju un pārzināja vidi.
Bet tagad Luiss bija pasaules malā, nezinot, vai tikšanās vispār notiks un pat netiekot viesnīcā!

Garlaicības mākts, Luiss klausijās sarunas apkārt un izdzirdeja ko dīvainu.
"Tuvākā pilsēta? Šeit, aiz polārā loka?" viņš jautāja ņujorkietei Andželikai. "Šeit labi ja kāds ciems būs... Lai gan, ja godīgi, tad te pat muižai nevajadzēja būt..."

Cik tev gadu? jautāja Keita.

No vārdu puses atskanēja čerkstoša skaņa, kas vēstīja par to, ka vārti veras vaļā.
Milzīgo vārtu grabēšana un čīkstēšana atskanēja pat tālumā.
Viss beidzās tik pat ātri kā bija sācies. Pieeja muižas teritorijai vēl joprojām bija liegta.
Vārti bija atvērušies tik vien kā kaķim izlīst.

Beidzot. atskanēja Keitas trīcošā, pārsalusī balss. Aj, bet nedrīkst it iekšā žēl. A kas tur..