Muižas gūstā., [C] Un spēle var sākties.. ^_^ Opcijas

[Nīcele]

LS „Muižas gūstā.”

(IMG:http://content5-foto.inbox.lv/albums64362279/iewuxiite/06-04-2008/013f2f21230739bd145112343f82b960.jpg)

Vietas apraksts.

Muiža, kurp dodas tūristi, atrodas Taimiras pussalā. Precīzāk – Čeļuskina zemes ragā. Pat reiz ir rudens. Silts. Pat ļoti.
Muiža ir milzīga. Tajā ir 24 guļamistabas. Katram tūristam būs iespēja izvēlēties savu istabu. Istabas atrodas otrajā un dažas trešajā stāvā. Durvis uz torņiem ir slēgtas. Muižas teritorija atrodas mežā. Visapkārt ir viens vienīgs zāliens.
Ieejot muižā paveras liela halle. Nedaudz pa labi no ieejas durvīm, kuras tūristiem ierodoties atvērās, atrodas lielas kāpnes, kas ved uz otro stāvu. Tieši priekšā ir garš, tumšs gaitenis. Pa kreisi plaša telpa – dzīvojamā istaba. Izejot cauri dzīvojamajai istabai, kurā ir „apaļais galds”, kam apkārt vairāki dīvāni, ir iespēja nonākt senā bibliotēkā. No lielās istabas ved vēl vienas durvis – uz virtuvi. No virtuves ir iespējams nokļūt lielā pieliekamajā, kurš ir pilns ar ēdienu. Pārējo muižas iekārtojumu paši laika gaitā iepazīsiet.

Dalībnieku sākuma pozīcijas.

Tikšanās vieta tūristu grupai pie Muižas vārtiem. Posmā no vārtiem līdz muižas durvīm ceļa nav – tikai zāliens. Visi tiekas ārpusē – pie vārtiem, pl. 16.30. Katrs līdz muižas vārtiem tiek kā vēlas. Brīdī, kad visi ir klāt (visi 13 cilvēki) vārti atveras.
Kas notiks tālāk – redzēsiet.

Dalībnieki, kas piedalās spēlē no sākuma.
-Sagaida vārtu atvēršanu, kas notiek, kad visi ir klāt!.

smaidīgā.
mesmers
Tējas lapa
washulis
Elony
Samāra.
Pūķēns Sāra
Ného
Hworang666
storyteller
Hermiiione
Alija
krelle

Brīdinu, ka spēles laikā jums varētu kāds pievienoties!
Veiksmi spēlētājiem.

Sāksim! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

[Džezā tikai Meit...]

Vīrietis, kurš parādījās kāpnēs vairāk nekā pārsteidza Šarloti. Tas izsita viņu no sliedēm. Sieiete bija gaidījusi nežēlīgu slepkavu, tumšu stāvu, kas viņus vai nu uzreiz piebeigtu, vai arī kaut kur vestu, līdz paši nomaldītos. Bet tas izrādījās kāds apalītis, kurš asociējās tikai ar ziemassvētku vecīti. Viņa svešajam sekoja un pārsteigta vēroja to un telpu, kurā galu galā visi bja nonākuši. Tā bija visnotaļ mājīga. Kad vīrs viņu vedināja tālāk, Šarlote paspēra soli uz priekšu un jautāja.
- Es atvainojos, kas jūs esat? Vai jūs nezināt ceļu ārā? - Nu viņai bija gana. Jātiek pēc iespējas ātrāk no šīs mājas laukā, savādāk viņa sajuks prātā.

[Nīcele]

Dens pagriezās un uzlūkoja meiteni ar neizpratnes pilnu skatienu,
-Ārā? Kur ārā?
Ar katru izteikto vārdu omulīgais vīrs kļuva aizvien izbrīnītāks un ik pa laikam viņa acis iepletās pārsteigumā.
Viņš pagriezās un iekārtojās ērtāk negaidot atbildi un nesapratnē noburkšķēja, mani brīdināja, ka nebūsiet krievi, bet nedomāju, ka ārzemnieki ir tik.. dīvaini.
Viņš klusu pie sevis nočukstēja nepievērsdams sev īpaši lielu uzmanību. Vīrs paņēma balto avīzi un sāka.. lasīt.

[krelle]

Ēdu gan. viņa jauki uzsmaidīja puisim un devās palīgā. Andželika no apakšējā plauktiņa izvilka palielu pannu un uzlika to uz plīts. Tātad, kas vēl man jādara? viņa, piegājusi Pedro, vaicāja. Šķita, ka rosīšanās virtuvē tai nav sveša lieta. Cerams, ka pārējie neīgņosies par mūsu vientuļajām brokastīm, meitene pasmīnējusi nodomāja.

Šo rakstu rediģēja krelle: 16.05.2008 21:08

[Malduguns]

Pedro pasmaidīja un teju vai nenovaldījās, lai iedotu meitenei buču. Bet pēdējā brīdī aptvēra, ko grasās darīt un atkal iztaisnojās, pamatīgi pie sevis nokremšļojies.
-Varbūt sameklē ievārījumu?-puisis lūdza, uzlējis uz pannas pirmo pankūku porciju.

[Džezā tikai Meit...]

Šarlote savādi paskatījaš uz vīriņu.
- Kā ārā. Nu.. prom no šīs mājas, prom no šejienes? Jūs nezināt kas ir ārs?? - Viņa jautāja, ar katru mirkli kļūstot aizdomīgāka. Pats interesantākais bija tas, ka viņš paņēma vienu no avīzēm un izlikās to lasam. Baltu lapu. Nu tā, kas tagad te notiek? Viņa sev jautāja, esot pat nedaudz uzjautrināta.

[krelle]

Sarunāts... Andželika noteica un devās uz nedaudz drēgno pieliekamo. Brīdi pakrāmējusies viņa uzgāja pat vairākas burciņas. Ko tu saki, melleņu vai brūkleņu? Neko savādāku gan nevaru atrast. meitene apvaicājās. Vēlāk gan būs jāpasāk kas interesants. Vai jāizvelk no istabiņām pārējie. Piemēram Leo vai Elvīra. viņa klusībā nodomāja.

Šo rakstu rediģēja krelle: 16.05.2008 21:39

[Malduguns]

-Skaties kāds tev pašai labāk garšo,-Pedro atsaucās un uzmeta čupiņā uz šķīvja kārtējo pankūku. Virtuvē jauki smaržoja pēc silta ēdiena un Pedro bija pagalam labā noskaņojumā.
Drīz vien arī visa pankūku mīkla bija izcepta un puisis uzlika šķīvi uz virtuves galda. Tika sameklēti arī šķīvji un karotes, krūzītēs ielieta tēja un viss glīti noformēts.
-Labu apetīti,-puisis pasmaidīja un novēlēja Andželikai.

[Elony]

"Vai arī jūs esat šeit ieslodzīti, tāpat kā mēs?" ierunājās Luiss.
Dīvaini gan likās, cik šie mierīgi dzīvojas. Bet te viss bija dīvaini. Upuri, vai daļā no spēles plāna? Varbūt gan viens, gan otrs?
"Lai arī ir ļoti agrs, tēju es dzeršu." viņš turpināja runāt, apsēzdamies.
"Man ar pienu, lūdzu."
Viņš nolēma izturēties nepiespiesti, brīvi. Kaut kāda agresija un tieša runa līdz šim nekādus rezultātus nedeva.

[krelle]

Andželika paņēma melleņu burciņu un devās atpakaļ virtuvē. Meitene nolika burciņu blakus uzceptajām pankūkām un palīdzēja sameklēt galda piederumus. Tev tāpat! viņa uzsmaidīja un iekodās siltajā pankūkā. Lieliski... tev tiešām ir talants pankūku cepšanā. viņa nopriecājās un iemalkoja tēju. Bet man tu ļausi nomazgāt traukus! viņa pēc brīža iesmējās.

[Malduguns]

Pedro piešķieba galvu. Viņa pirksti bija ar pankūku eļļu un viņš rokā turēja pusapēstu pankūku. Ar dakšiņu un nazīti ķēpāties vienkārši negribējās.
-Ja tu man atālusi noslaucīt,-viņš smaidot sacīja.

[Nīcele]

Tornī.

-Ā, piedodiet, vecums nenāk viens, vīrietis gardi nosmējās un piecēlies, devās prom no šīs telpas. Viņš dažus no tuvāk esošajiem pastūma virtuves virzienā un pieveda viņus pie sievas, Viņi vēlas ārā.
Sieviete, kura bija stipri tievāka par vīru sirsnīgi uzsmaidīja atvestajiem jauniešiem un sāka doties uz torņa kāpņu pusi. Pēkšņi viņa nogriezās un ieveda viņus milzīgā telpā, ārs, viņa lepni noteica un ar plašu žestu norādīja uz plašo, tukšo telpu, vieta, kur sapņi piepildās, ai piedodiet, citi to mēdz dēvēt par miega istabu, bet oficiāli tā ir āra. Ārs - no krepišču dzimts valodas - miers.
Viņa paskaidroja un likdama nojaust, ka viņi var te palikt, bet var doties arī prom, viņa pagriezās un devās atpakaļ uz virtuvi pie vīra.

Lejā - virtuvē.

Istabu atkal pieskandināja skaļš telefona zvans.
No aizkamīna izrāpās melnais runcis un pievērsa virtuvē saimniekojošo uzmanību telefonam ar ķepām bangodams pa koka grīdu.

Šo rakstu rediģēja Nīcele: 16.05.2008 23:02

[Elony]

(OOC: Man tāda sajūta, ka manu iepriekšējo postu noignorēja, lai varētu īstenot savu ideju. Vismaz varēja pateikt ka tēja būs vēlāk vai kā. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif) )

Luiss nepalika tukšajā telpā. Viņam tas likās muļķīgs joks bet šie abi - atsvešinājušies no sabiedrības.
Viņš atgriezās virtuvē un apsēdas.

(OOC: Un saka to, ko aprkastīju iepriekšējā postā.)

[Džezā tikai Meit...]

Šarlote jau bija priecīga, ka beidzot viņi tiks projām no šīs mājas, taču, kad sieviņa viņus aizveda uz ''āru'', viņā atkal uzvijās apjukums un nedaudz dusmas. Viņa atgriezās virtuvē un teica.
- Tas nav ārs. Lai kas tā būtu par telpu. Jūs mūs muļķojat? Ārs ir vieta, kur aug puķes, koki, veras bezgalīgs plašums, vējš brīvi šalc.. tas ārs! Vai arī to jūs esat piemirsuši? - Šīs spēlītes sāka sievieti kaitināt. Vai tiešām šie ļaudis neko nezina par to pasauli? Kas notiek? Varbūt viņi tikai izliekas?

[Nīcele]

-Ieslodzīti? Kāpēc ieslodzīti? Mēs te dzīvojam. Šķiet, ka šis būs divpadsmitais gads, kopš te apmetāmies, sieviete piegāja pie tējkannas, uzlēja ūdeni dīvaini zaļai tējai un noteica -piedodiet, piena mums nav, pasniegdama tasi uz virtuvē sēdošā puiša pusi.

-Kā tas nav ārs? Beidziet mani tramdīt. Paši meklējiet. Es neko par tādu āru nezinu. Jūs gan esat tramīgi! Un vēl pie tam izvēlīgi! Nepietiek ar šo, vajag vēl citu! Viņa pie sevis sāka kaut ko klusi burkšķēt par to, ka mūsdienu jaunatne ir tik izvēlīga un nesadzīvo ar to, kas tiek piedāvāts.

[Nīcele]

-Ieslodzīti? Kāpēc ieslodzīti? Mēs te dzīvojam. Šķiet, ka šis būs divpadsmitais gads, kopš te apmetāmies, sieviete piegāja pie tējkannas, uzlēja ūdeni dīvaini zaļai tējai un noteica -piedodiet, piena mums nav, pasniegdama tasi uz virtuvē sēdošā puiša pusi.

-Kā tas nav ārs? Beidziet mani tramdīt. Paši meklējiet. Es neko par tādu āru nezinu. Jūs gan esat tramīgi! Un vēl pie tam izvēlīgi! Nepietiek ar šo, vajag vēl citu! Viņa pie sevis sāka kaut ko klusi burkšķēt par to, ka mūsdienu jaunatne ir tik izvēlīga un nesadzīvo ar to, kas tiek piedāvāts.

[Elony]

"Labi, iztiksu arī bez piena." pieklājīgi, bet nedaudz ērcīgi noteica Luiss un bažijās, kādu gan tēju tur vāra.
"Mēs domājam, vai jūš varat iziet ārā no šīs muižas un doties prom, ja vēlaties? Jo mēs to nevaram. Pareizāk, izlausties jau varētu, bet nav transporta, kas aizvestu. Vai jums šeit ir telefons vai rācija, lai sazinātos ar citiem cilvēkiem?"

[Tējas lapa]

Kā gan šajā tornī var ietilpt tik daudza telpas. Leo mazliet pabrīnījās un sekoja vīrelim, kurš viņus aizveda pa kāpnēm uz virtuvi. Apsēdies uz krēsla viņš atteicās no tējas, jo tādu puisis nedzēra. Leonardo neizkustējās no vietas, tikai sēdēja un vēroja apkārtni. Jūs varētu paskaidrot ,kas īsti šeit notiek? Jo es ne vella nesaprotu. Puisis vērsās pie sievietes, kura pasniedza pārējiem tēju.

[Nīcele]

-Atkal ārā! Es katru dienu aizeju līdz ārai. Man tur patīk. Bet prom no šejienes?! Muļķības! Ko tad es citur iesākšu? Viņa pasniedza tēju un turpināja brīnīties par šiem apgalvojumiem, rācija? Telefons? Priekš kam? Mums ir labi arī bez šīm.. šiem.. rīkiem.? Cilvēkiem? Ēm, piedodiet, Citiem Cilvēkiem? Nē. Viņi paši ar mums sazinās. Un.. jā. Man ir jāiet.
Sieviete pagriezās un devās uz to pusi, no kuras visi bija ieradušies un nozuda pie tūristu skatam.

[Tējas lapa]

Jūs nevarat tā aizet vienkārsi prom. Pakaidrojiet ko jūs vēlaties no mums. Leo teica, bet vārdi nesasniedz sievieti, jo viņa jau bija prom. Uzlicis elkoņus uz gald viņš atpieda galvu pret plaukstām.

[washulis]

Mona neko nesakot, gāja uz priekšu. Gaismu ieslēgšanās viņu nedaudz pārsteidza, bet tā vismaz bija vieglās saskatīt pakāpienus. Kādas neglītas gleznas. Vienmēr esmu necietusi tās gleznu izstādes. Viņa pie sevis nodomāja un nopētīja to Denu, kas bija ieradies. Turpinājusi klusēt, jo nezinādama ko teikt, jo te uzrodas ar vien jauni un jauni cilvēki, kas jocīgāki viens par otru, viņa sekoja pārējiem.

Nonākusi nākošajā telpā, viņa teica: Vai nav tāds kā neīstāis laiks dzert tēju? Viņa uzrunāja apalīgo cilvēku. Un mūs neinteresē, ko jūs darīsiet ārā, ārpus muižas. Galvenais ir tas, ka mēs būsim ārā un varēsim tikt prom no šīs nolādētās vietas! Viņa ar katru vārdu sāka runāt skaļāk un arī pati sāka justies slikti. Tas tik vēl trūka. Te iesprostoti ar kaut kādiem trakajiem, kas lasa tukšas avīzes un iet uz "āriem" vai vēl sazin ko!