Muižas gūstā., [C] Un spēle var sākties.. ^_^ Opcijas

[Nīcele]

LS „Muižas gūstā.”

(IMG:http://content5-foto.inbox.lv/albums64362279/iewuxiite/06-04-2008/013f2f21230739bd145112343f82b960.jpg)

Vietas apraksts.

Muiža, kurp dodas tūristi, atrodas Taimiras pussalā. Precīzāk – Čeļuskina zemes ragā. Pat reiz ir rudens. Silts. Pat ļoti.
Muiža ir milzīga. Tajā ir 24 guļamistabas. Katram tūristam būs iespēja izvēlēties savu istabu. Istabas atrodas otrajā un dažas trešajā stāvā. Durvis uz torņiem ir slēgtas. Muižas teritorija atrodas mežā. Visapkārt ir viens vienīgs zāliens.
Ieejot muižā paveras liela halle. Nedaudz pa labi no ieejas durvīm, kuras tūristiem ierodoties atvērās, atrodas lielas kāpnes, kas ved uz otro stāvu. Tieši priekšā ir garš, tumšs gaitenis. Pa kreisi plaša telpa – dzīvojamā istaba. Izejot cauri dzīvojamajai istabai, kurā ir „apaļais galds”, kam apkārt vairāki dīvāni, ir iespēja nonākt senā bibliotēkā. No lielās istabas ved vēl vienas durvis – uz virtuvi. No virtuves ir iespējams nokļūt lielā pieliekamajā, kurš ir pilns ar ēdienu. Pārējo muižas iekārtojumu paši laika gaitā iepazīsiet.

Dalībnieku sākuma pozīcijas.

Tikšanās vieta tūristu grupai pie Muižas vārtiem. Posmā no vārtiem līdz muižas durvīm ceļa nav – tikai zāliens. Visi tiekas ārpusē – pie vārtiem, pl. 16.30. Katrs līdz muižas vārtiem tiek kā vēlas. Brīdī, kad visi ir klāt (visi 13 cilvēki) vārti atveras.
Kas notiks tālāk – redzēsiet.

Dalībnieki, kas piedalās spēlē no sākuma.
-Sagaida vārtu atvēršanu, kas notiek, kad visi ir klāt!.

smaidīgā.
mesmers
Tējas lapa
washulis
Elony
Samāra.
Pūķēns Sāra
Ného
Hworang666
storyteller
Hermiiione
Alija
krelle

Brīdinu, ka spēles laikā jums varētu kāds pievienoties!
Veiksmi spēlētājiem.

Sāksim! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

[Nīcele]

Tik pat pēkšņi kā bija aizcirtušās durvis visapkārt iededzās laternas. Iepriekš neviens tās nebija pamanījis, jo laternas bija mazas un smaklas, un atradās griestu un sienu savienojuma krustpunktā, kur tās nebija iespējams saskatīt neiedegtas. Lukturi izgaismoja visu torni un rūpīgākai apskatei atklājās vēl vairākas gleznas, kuras atradās pie griestiem!
šo visu varēja uzskatīt par neaprakstāmu skaistumu, atbaidošu ļaunumu vai pārsteidzošu brīnumu.
Pēkšņi bija saklausāmi smagi soļi, kas nāca no torņa smailes.

[Moriartijs]

Oho, gaisma. Paldiesiņš, Džeroms nodomāja pirms izdzirdēja soļus nākam no torņa viņa gala. Nolicis piezīmju bloku atpakaļ kabatā, viņš turpināja vērot gaiteni gaidot, kas notiks. Celties kājās viņš i nedomāja, lai tie 'pavēlnieki' vispirms ierodas un savāc savu trakos kaķus...

Dzirdat?

[Tējas lapa]

Leonardo saglabāja vēsu prātu un nesāka stresot par to, ka durvis bija aizcirtušās. Tas jau bija gaidāms. Viņa acis jau bija mazliet apradušas ar tumsu, bet tad negaidīti ieslēdzās gaisma un viņš samiedza acis. Palūkojies apkārt puisis ieraudzīja neskaitāmas gleznas, kas karājās pie griestiem. Kādam laikam traki patīk māksla. Leo noteica, bet tas apklusa, jo atkal bija dzirdami soļi.

[Nīcele]

Kāds arvien lēnāk un lēnāk tuvojās tūristiem, bet kas bija šis kāds, vēl nebija nosakāms. Abo kaķi savstarpēji mijoties uzskrēja pa trepēm augšā un nozuda aiz pagrieziena. Soļi tuvojās un kaķi atsāka ņaudēt, bet tad bija noprotams, ka kāds apklusina kaķus. Viens mirklis un iestājās nāvīgs klusums. Soļi vēl joprojām tuvojās, šķita, ka tas Kāds, kurš tuvojās nāk no tālēm zilajām, jo soļi nerimās, bet atnācējs vēl joprojām nebija redzams.

[Džezā tikai Meit...]

Ieslēdzās gaismas. To sieviete juta pat caur aizvērtajiem plakstiņiem. Atverot tos, viņa kādu mirkli pārsteigta lūkojās apkārt, jo visur redzamās gleznas savādi aizrāva. Tās radīja patīkamu, taču dīvainu sajūtu. Skaisti.. viņa nodomāja, nopētot arī pie griestiem esošos mākslas darbus. Pēkšņi atskanēja soļi. Viņa jau gadīja svešinieka tuvošanos, taču tas tikai nāca un nāca, radot troksni, kurš sitās pa viņas nerviem, radot nepacitību.
- Nu cik ilgi var kāpt! - Šarlote neizturēja un iesaucās, balsī atskanot uzjautrinājumam un nedaudz šausmām. Bija tik paredzami. Nu visi bija kopā, taču laukā no mājas viņi netika. Beidzot abi kaķi pazuda un tika svešā apklusināti. Vismaz tas bija uz labu.

[krelle]

Mhm... meitene nomurmināja, kad Pedro tai sekoja pa pēdām. Abi jau bija līdz pusei lejā pa trepēm, kad Andželika satrūkās no pat tur dzirdamās durvju aizciršanās. Ceru, ka tās nebija torņa durvis... viņa neizpratnē palūkojusies uz blakus stāvošo puisi noteica un turpināja ceļu lejā pa kēpnēm.

Šo rakstu rediģēja krelle: 13.05.2008 17:28

[Malduguns]

Pedro palūkojās uz meiteni, kura izskatījās satrūkusies.
-Dzīvosim, redzēsim,-viņš sacīja un kopā ar Andželiku iegāja virtuvē.
-Mēs varētu kaut ko uzkost. Ir pietiekoši labs laiks vēlāk brokastīm.

[krelle]

Bet tiešām, uzkost. Dullie kaķi visu savandīja un nu ir palicis gandrīz uz pusi mazāk ēdiena...! Andželika, apsēdusies nopūtās. Vai tev arī nav tāda dīvaina sajūta sperot kaut soli šajā mājā? Gandrīz vai šķiet, ka viss te, mājā... varētu glabāt kādus noslēpumus. meitene vaicāja, skatīdamās uz Pedro, kas meklēja ēdamo.

[smaidīgā.]

Ilgi?: Man nemaz te nelikās ilgi...Cik daudz laika tad ir pagājis? Viktorija neizpratnē jautāja, kaut patiesībā labi zināja. Kā par brīnumu, viņai patiešām negribējās ēst. Varbūt notievēšu. Un par to eksperimentu...Šaubos, vai mums vajadzētu tajā visā iesaistīties un ļaut, lai tas vīrs mūs izrīko.Vai vispār ir droši zināms, kas viņš patiesībā ir?Viktorija jautāja pagriezusies pret pārējiem.

[Malduguns]

Pedro tik tiešām meklēja iekožamo.
-Tas ir savādi, protams, tomēr cilvēki ar laiku iemācās izdzīvot jebkārdos apstākļos. Tici man, šis nav tas trakākais,-viņš sacīja un atrada divas bļodiņas, kuras veikli izskaloja.
-Cerams, ka pankūkas tu ēd?-puisis vaicāja, kādā citā bļodā jau kuldams nepieciešamās sastāvdaļas plānajām pankūkām.

[Džezā tikai Meit...]

Šarlote klusi iesmējās.
- Nē, tas nebija domāts Jums.. mēs jau paši zinām, ka eksperimentos nebūtu labi piedalīties, tādēļ arī nācām tevi meklēt, lai dotos prom.. To svešiniek sauc Jans.. savā veidā, viss šķiet ļoti ieintriģējoši.. - Viņa atgrūdās no sienas, pret kuru bija atspiedusies un pakāpās uz augšu.

[Tējas lapa]

Soļi vēljoprojam tuvojās, bet pašu soļotāju neredzēja. Leo nosēdās pie sienas uz zemes, viņā iekšā virmoja dusmas, īgnums, apjukums un vēl daudzas citas sajūtas. Viņi tāpat mūs nelaidīs prom no šīs muižas, kamēr tas eksperiments būs galā. Beidzot puisis ierunajās.

[CityCat]

Man viņš nemaz neliekas intriģējoš. Viņš ir tikai kaut kāds uzpūtīgs āzis, kurš no sevis sazin ko ir iedomājies. Elvīra pikti noteica. Nu kurā tik ilig var kāpt pa tām noladētajām kāpnēm! elvīra noteica un uz pārējiem nepaskatījusies ātri kāpa pa kāpnēm uz augšu. Ja jau mēs netiekam tālāk, tad nevajag jau arī turēt rokas saliktas klēpī. viņa nodomāja un viena turpināja kāpt augšā.

[Elony]

"Kaķi apklusa. Es ceru, ka viņš tos piebeidza." noteica Luiss.
Viņš bija mierīgāks. Šis nācējs bija tas iemesls, kāpēc viņi ir šeit. Un šis viss - lai iebiedētu.
Galvneais bija nezaudēt galvu. Saprast, ko tas grib un rīkoties tā, kā pareizāk viņiem pašiem.
"Mierīgi, viņi grib, lai mēs satraucāmies." Luiss teica. "Būsim prātīgi, ne tā kā ar tām durvīm."

[September]

Keita izdzirdēja soļus no torņa smailes un sacija-Es arī dzirdu, to pašo ko Leonardo!- Tas liekas tik savādi, tie taču atkal nevarēja būt kaķi, viņi taču uzskrēja augšā, turklāt viņi nav tik apaļi. viņa nodomāja.

[Tējas lapa]

Elvīr, nāc atpakaļ. Ja viņiem kaut ko vajag no mums tad, lai nāk paši. Nesagādāsim viņiem baudu ievelkot mūs dažādās klapatās. Leo uzsauca sievietei kura sāka iet pretī tam, kas kāpa lejā pa trepēm. Piecēlies kājās, viņs nopurināja putekļus no biksēm un gadīja, kas notiks tālāk.

[Nīcele]

Ap stūri parādijās vīrieša augums, kurš lēni un līgani tuntuļoja lejā pa kāpnēm.
Kaķi viņa apkārtnē nebija manāmi.
-Sveiki, mani sauc Dens, viņš, būdams apaļīgs cilvēks, izskatījās jauks un, varētu pat teikt, piemīlīgs. Dens nedaudz palieca galvu un ar smaidošu seju uzlūkoja tornī esošos, - Vai es jūs pazīstu? Ak, piedodiet, kā es ,muļķis, varēju aizmirst. Nu, tad, viņš nedaudz, tā kā izstiepās un pagriezās, lai dodos atpakaļ, Ejam! Domāju, ka no manas puses nebūtu pieklājīgi likt jums stāvēt koridorā.
Denam mugurā bija mājas čības un melns ar baltām svītrām - halāts. Viņš atgādināja, kādu mājas ruksīti, kurš dzīvo savā mazajā, ideālajā pasaulītē un ir ar visu apmierināts.

Šo rakstu rediģēja Nīcele: 14.05.2008 05:23

[Elony]

"Ejam." klusi ieteicās Luiss pārējiem.
"Izskatās, ka tur, no kurienes viņš nāk ir bagātīgi pārtikas krājumi." tas bija pietiekams motīvs, lai ietu.
Protams, arī tas viss bija daļā no spēles, tomēr bija jācenšas spēlēt pēc noteikumiem un reizē virzīt lietas savās intersēs.
Šoreiz - iet tam līdzi, kā viņš grib, bet reizē parūpēties, lai pārtikas ziņā viņi nebūtu atkarīgi no muižas saimniekeim.

[Nīcele]

Kad kāpnēs stāvošais cilvēku bariņš lēnā garā, mīcīdamies uzgāja augšā, tornī pavērās mājīga atpūtas telpa. Tā bija iekārtota brūni oranžos toņos un radīja kalna namiņa iespaidu.
Netālu no ieejas atradās kamīns, kurā kūrās ugunkurs, tam blakus liels kubkrēsls, uz kura bija nevīžīgi nomestas avīzes. Tās nebija nedz krievu, nedz angļu vai kādā citā valodā. Tās tur vienkārši bija. Avīzes. Avīzes lapas. Bez teksta.
Dziļāk telpā atradās mazs tējas galdiņš, kur bija apklāts ar rakstainu galdautu. Uz tā bija trīs tējas tasītes.
-Farī, mīļumiņ, mums ar trīs tasītēm nepietiks. Cik jūs esat? Un kurš vispār vēlas tēju? attapies, ka aizmirsis pajautāt šo svarīgo jautājumu, apaļīgais vīrs nedaudz nosarka un uzlūkoja sievu.
Netālu no galdiņa atradās viens mazs divvietīgs dīvāns. -Piedodiet, vīrietis ielika vienu roku kabatā, ar otru pakasot pakausi, šķiet, ka visiem mums tev vietas nepietiks. Laikam vajadzēs doties uz ēdamistabu. Viņš aizgāja līdz istabas galam, paejot garām dažām dīvaina izskata gleznām, izbāztām aļņu un lāču galvām, Dens atradās virtuvē. Tā bija iekārtota ļoti līdzīgi kā atpūtas telpa un tās nebija atdalītas ar sienu. Arī te vēl jo projām bija jūtama šī mājīgā atmosfēra, kas valdīja dažus soļus atpakaļ. Blakus mazai skapīšu sekcijai atradās neuzkrītošas durvis. Viņš iegāja istabā un ar izveicīgu žestu norādīja, ka viesi var te iekārtoties. Mēs tevi gaidīsim te, dārgumiņ, vīrietis nedaudz atliecās atpakaļ uz virtuves pusi, apvienodams to ar vietu ierādīšanu.
Viņš apsēdās vistuvāk durvīm un vēroja tūristu darbību.

[September]

Tad Keita devās līdzi bariņam, kas gāja uz torņa smaili. Tad, kad viņi bija uzkāpuši aukšā viņa ieraudzīja mājīgu vietu, kas izskatījās, kā kalna namiņš. Te meitenei patika, traucēja tikai tas, ka te bija viss piebāzts ar visādām gleznām, un dzīvnieku izbāzeņiem.-Sveiki!Šeit ir patiesi omolīgi.-Keita sacīja mājas saimniekam. Diez pa kuru laiku viņi šeit iemitinājās, es viņus pat ne dzirdējusi neēsmu. Meitene pie sevis nodomāja.