Muižas gūstā., [C] Un spēle var sākties.. ^_^ Opcijas

[Nīcele]

LS „Muižas gūstā.”

(IMG:http://content5-foto.inbox.lv/albums64362279/iewuxiite/06-04-2008/013f2f21230739bd145112343f82b960.jpg)

Vietas apraksts.

Muiža, kurp dodas tūristi, atrodas Taimiras pussalā. Precīzāk – Čeļuskina zemes ragā. Pat reiz ir rudens. Silts. Pat ļoti.
Muiža ir milzīga. Tajā ir 24 guļamistabas. Katram tūristam būs iespēja izvēlēties savu istabu. Istabas atrodas otrajā un dažas trešajā stāvā. Durvis uz torņiem ir slēgtas. Muižas teritorija atrodas mežā. Visapkārt ir viens vienīgs zāliens.
Ieejot muižā paveras liela halle. Nedaudz pa labi no ieejas durvīm, kuras tūristiem ierodoties atvērās, atrodas lielas kāpnes, kas ved uz otro stāvu. Tieši priekšā ir garš, tumšs gaitenis. Pa kreisi plaša telpa – dzīvojamā istaba. Izejot cauri dzīvojamajai istabai, kurā ir „apaļais galds”, kam apkārt vairāki dīvāni, ir iespēja nonākt senā bibliotēkā. No lielās istabas ved vēl vienas durvis – uz virtuvi. No virtuves ir iespējams nokļūt lielā pieliekamajā, kurš ir pilns ar ēdienu. Pārējo muižas iekārtojumu paši laika gaitā iepazīsiet.

Dalībnieku sākuma pozīcijas.

Tikšanās vieta tūristu grupai pie Muižas vārtiem. Posmā no vārtiem līdz muižas durvīm ceļa nav – tikai zāliens. Visi tiekas ārpusē – pie vārtiem, pl. 16.30. Katrs līdz muižas vārtiem tiek kā vēlas. Brīdī, kad visi ir klāt (visi 13 cilvēki) vārti atveras.
Kas notiks tālāk – redzēsiet.

Dalībnieki, kas piedalās spēlē no sākuma.
-Sagaida vārtu atvēršanu, kas notiek, kad visi ir klāt!.

smaidīgā.
mesmers
Tējas lapa
washulis
Elony
Samāra.
Pūķēns Sāra
Ného
Hworang666
storyteller
Hermiiione
Alija
krelle

Brīdinu, ka spēles laikā jums varētu kāds pievienoties!
Veiksmi spēlētājiem.

Sāksim! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

[washulis]

Un jau atkal Luiss zināja atbildi un rada saprotamu un loģisku izskaidrojumu un sav\a veidā arī turpmāko rīcību plānu. Ar viņu Monai bija viegli. Viņa bija vienmēr pieradusi , ka viņai jāpaļaujas tikai uz sevi, un tas viņu vienmēr nogurdināja. Bet Luiss.. Ar viņu viss bija tik vienkārši. Mona nespēja noturēties un vienkārši smaidīja. Lūkojoties viņam sejā. Spērusi dažus soļus uz priekšu, viņa iesoļoja tonī, pakaļ Luisam.

[Tējas lapa]

Man nekas nekait, tikai mazliet atsitu galvu. Viņš atbildēja Elvīrai un sekoja pārējiem tornī. Viņš gāja tuvu sienai, ja nu kāds krīt lejā paspētu paiet malā un pats neciestu. Dažreiz viņš bija ļoti liels egoists. Šādās situācijās, bija jāpieskata tikai pats sevi un varbūt arī kads cits. Puisis paskatījās uz Elvīru.

[Moriartijs]

Džeroms ar vienu aci vērodams abus ņaudētājus devās pakaļ pārējiem uz torni. Plānu maiņa. Durvis jau vaļā, tātad atliek vien atrast Viktoriju un tad var meklēt izeju no šī balagāna. Un tad vēl jau bija plāna pēdējais punkts, viņš vēlreiz apskatījaš uz abiem kaķiem.

[smaidīgā.]

Nu ko, būs vien jāiet. Tas viss bija tik ļoti noslēpumaini... Viktorija dega nepacietībā uzzināt, kas tas par noslēpumu. Var jau pildīt lorda prasības, nekas slikts taču nenotiks. Meitene vienīgi nespēja saprast, kurš ir tas ļaunais - lords vai Jans? Nu nekas, to es droši vien drīz noskaidrošu. Viņa devās ārā no mazās istabiņas un sāka kāpt lejup pa kāpnēm. Pēkšņi viņa izdzirdēja pazīstamas balsis.

Šo rakstu rediģēja smaidīgā.: 11.05.2008 14:57

[washulis]

Mona kāpa pa mazajiem pakāpieniem. daudzās gleznas viņai udzena šermuļus. vioņa neviļus saķēra Luisa roku. sākumā tas likās jocīgi, bet tad viņa nemaz netaisījās to laist vaļā. Tā tomēr drošāk. Viņa nosprieda.

Gandrīz nogāzdamās no pakāpiena dēļ augstajiem papēžiem, viņa sev apzvērēja, ka turpmāk, kamēr būs šajā namā, viņa nevilks augstus papēžus, jo kas lai zin, kur viņai būs jālien.

Šo rakstu rediģēja washulis: 11.05.2008 17:08

[Elony]

Kad Mona pieķērās pie viņa rokas, Luiss sākumā nedaudz samulsa.
Nu ja, viņai ar augstpapēžu kurpēm bija grūti kāpt augšā. Palīdzība bija vajadzīga un Luisam nebija pretī to dot. Viņš uzmanīgi veda meiteni augšā.
Tomēr reizē domāja, ka Mona to laikam nedarītu, ja viņi nebūtu pārgulējuši. Likās, ka tas uzliek viņam kaut kādus pienākumus. Un tas, ka viņam nebija pretī Monai palīdzēt, Luisu nedaudz biedēja.
Arī tagad var teikt, ka viņš bija priecīgs, ka Mona vēlējās sadoties ar viņu rokām. Viņš pats nebaidijās, un tāda rīcība traucētu viņam saskatīt briesmas, ja tādas būtu. Un tomēr priecājās, ka var viņai palīdzēt, ka viņš ir Monai vajadzīgs.

[Tējas lapa]

Un tādēļ man nepatīk iet pa trepēm no aizmugures cilvēkiem kam ir aukstpapēžu kurpes. Leo nodomāja, kad Mona viņam gandrīz uzvēlās virsū. Kā man šis jau ir apnicis. Kur gan ir mana atpūta? Nolaista renstelē kopā ar Entoniju kuru es nožmiegšu kad atkal satikšu. Viņu atkal pārņēma īgnums un dusmas, tāpat kad viņiem vajadzēja gaidīt, lai kāds atvērtu vārtus. Kaut kāda skaņa piesaistīja viņa uzmanību, tādēļ puisis uz īsu mirkli apstājās un ieklausījās. Man liekas, ka es sadzirdēju soļus. Leo uzrunāja biedrus un turpināja kāpt pa šaurajām trepēm.

[Džezā tikai Meit...]

Šarlote gāja visiem pa priekšu, domājot par to, kā viens cilvēks var tā pazust un nedomāt ar galvu, kad šajā ēkā notiek tik daudz lietu. Ja nu ar viņu kas notiek? Sieviete nepaina pazudušo, taču viņa nekad nevienam nenovēl ļaunu. Neieklausījusies pārējo sarunās, viņa veiklā solī kāpa pa mazajiem pakāpieniem, ik mirkli nedaudz attālinoties no pārējiem. Pēkšņi atskanēja tādi kā soļi. Likās, ka kāds kāpj pretī, lejā pa pakāpieniem.
- Hei!! Vai te kāds ir? Vai tā esat jūs? Viktorija? - Viņa iesaucās un sāka kāpt nedaudz ātrāk, lai pēc iespējas drīzāk nokļūtu pie sievietes.

[smaidīgā.]

Un Viktorija viņus ieraudzīja. Daļa no viesiem kāpa augšup pa kāpnēm. Un tur bija vēl kāda meitene, ko Viktorija nepazina. Nu ko, laiks nelielam teātrim. viņa pie sevis nodomāja. Sveiki! Ko Jūs te darāt? Kad lejā biju pēdējoreiz tās stulbās durvis nevērās vaļā! Meitene niknojās un vēroja biedru sejas. Jāpaprasa, kas tā tāda par svešo. Ē...Un kas Jūs būtu? Viktorija uzrunāja svešo sievieti, cenzdamās jautāt to pieklājīgi.

[Džezā tikai Meit...]

Nu protams, mani viņa neatpazīs.. Šarlote pie sevis nosmēja un teica.
- Esmu Šarlote. Bija viese šajā muižā kādu laiciņu pirms jūsu ierašanās.. Mēs devāmies jūs meklēt, lai beidzot varētu doties prom no šīs nolādētās vietas. - Viņa paspēja pateikt, pirms pārējie būtu sākuši skaidroties.

[krelle]

Labprāt... Andželika atbildēja Pedro un klusībā pasmīnēja. Viņa apsēdās uz gultas, tam blakus un nolūkojās puisī. Viņa atbalstīja galvu pret sienu un aizvēra acis...
...Andželika bija aizdomājusies un, šķiet, arī nedaudz iesnaudusies. Tagad meitene atsēdās ērtāk un ieklausījās apkārt notiekošājā - mistiskie telefona zvani laikam bija aprimuši, taču piecēlusies kājās un izgājusi gaitenī, viņa sadzirdēja balsis no torņa puses. O, šķiet, viņi dabūjuši vaļā tās nolādētās durvis un dodas meklēt Viktoriju! meitene noteica, bet tomēr jutās par laisku lai glābējiem pievienotos. Viņa iesoļoja atpakaļ istabā un palūkojās uz pamestajiem traukiem. Es nonesīšu. viņa nomurmināja un devās lejā uz virtuvi.

[Malduguns]

Pedro kādu brīdi vēroja meiteni miegā un pats izvilka savas mutes harmonikas, lai tās nospodrinātu. Kad Andželika atkal pamodās un pieteicās nest projām traukus, Pedro uztrūkās kājās.
-Pagaidi, taceries, ka pa vienam staigāt apkārt nevajadzētu, es iešu tev līdzi,-jauneklis sacīja un tipināja meitenei pakaļ.

[Elony]

"Mūs šurp sūtija kāds, kas piezvanīja pa telefonu." Luiss skaidroja Viktorijai.
"Tie, kas mūs šeit tur, vēlējās, lai tevi atrodam. Nezini kāpēc?"
Viņam tas viss likās ļoti aizdomīgi, jo nevarēja saprast, kāds ļauns iemesls (bet ka ļauns, par to viņš bija pārliecināt) licis šiem cilvēkiem norādīt uz torni.
Tad viņam kas ienāca prātā.
Luiss pagriezās uz aizmuguri un uzrunāja tos, kas tornī iegāja pēdejie.
"Pieskatiet durvis! Mēs taču nevēlamies arī tikt ieslēgti šeit, vai ne?"

[smaidīgā.]

Likt mani meklēt? Tad nu gan. Ja kāds zvanīja pa telefonu, šim zvanītājam būtu jābūt kaut kur tuvumā, lai zinātu, kas īsti notiek. Kaut gan patiesībā nekas nenotiek. Augšā ir galīgi neinteresanti. Vienas vienīgas gleznas un šaurība. Ko vēl es esmu palaidusi garām? Viktorija ierunājās. Likt meklēt? Vai tas varētu būt Jans vai viņa palīgi? Meitene vairs nezināja, kam ticēt. Bet bija skaidrs, ka pārējie nemūžam nenoticēs, ka viņa gulējusi savā istabiņā. Būs jāizdomā kas cits.

Šo rakstu rediģēja smaidīgā.: 12.05.2008 16:41

[September]

Keita pamodās un izdzirdēja, kā visi mājas viesi par kautko čalo. Tās skaņas nāca no torņa puses, kur daži pa laiciņam aizstagāja. Keita saģērbās, kā viesiem pieklājas un devās no istabiņas ārā, bet pirmstam paņēmusi traukus, no kuriem bija ēdusi. Tad vaiņa izgāja uz gaiteņa un redzēja, ka torņa durvis ir vaļā, tad viņa piegāja klāt un redzēja, ka visi ir sapūlcējušies starp pazudušo Viktoriju, kura pirms neilga laiciņa pazuda tornī.-Sveika, Viktorija!- Keita uzsauca Viktorijai.

OCC: tātad es arī tajā tornī esmu? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

Šo rakstu rediģēja Hermiiione: 12.05.2008 17:02

[Nīcele]

(piedodiet, ja es kaut ko jaucu vai izbojāju jūsu plānus, bet jūs visi esat pusceļā uz torņa smaili, izņemot tevi, krelle)

Durvis ar milzīgu blīkšķi aizcirtās atstājot visus tūristus pustumsā. Telpu izgaismoja gleznas, jo daļa no tām bija aprīkota ar atspīduma efektu, kas pilnīgā tumsā radīja nojausmu par to, kas atrodas tās tuvumā.
Kaut kur starp atpūtnieku kājām vazājās melnais runcis un varēja nojaust, ka te pat netālu atrodas arī baltā kaķene. Šobrīd viņi bija klusi.

Šo rakstu rediģēja Nīcele: 12.05.2008 16:59

[Džezā tikai Meit...]

Blīkš! Durvis ar lielu sparu aizcirtās, liekot Šarlotei pārsteigumā salēkties un piespiesties sienai.
- Par vēlu! Esam jau te iesprostoti! Nolādētie kaķi! - Viņa teica, mēģinot iespert melnajam runcim.
- Liekas, neko daudz palaidusi garām gan neesi. Tikai to, ka naktī ieradās dīvains vīrietis kaut ko stāstot par spēli, esam viņam kaut kādam eksperimentam vajadzīgi un vēl puse, vai lielākā daļa pārtikas ir pazudusi, jeb vienkārši sapuvusi. - Viņa bija pievērusi acis, cenšoties atstāt mierīgu balss toni, kaut iekšā viss vārījās. Nolādēts! Man vajadzēja Teo atteikt, nevis lauzties šeit ar varu.. kā es tagad tikšu projām!

[Elony]

"Lieliski, patiešām lieliski!" zobus griežot noteicsa Luiss.
"Viņi mūs noķera lamatās kā pilnīgus idiotus! Man pārak vēlu pielēca, ko viņi grib!"
Luiss skatijās apkārt, centās saprast, kāda tam jēga.
"Nu, un ko tālāk?" viņš skaļi un dusmīgi uzrunāja neredzamos spēles vadītājus. "Ne jau šeit ieslēgt mūs gribat. Mēs jau esam jūsu gūstekņi. Kas ir šajā tornī, ka jūs mūs te ieslēdzāt, ko?"
Luiss jau īstenībā atbildi negaidīja. Bet dusmas prasījās kaut kā izpausties.

[CityCat]

Nekliedz! Tas šobrīd nepalīdzēs. Elvīra pilnīgi pretēji Luisa kligšānai, klusi noteica. Kaķis noglaudās Elvīrai gar kāju un viņa nedaudz sabijās. Viņa piecēlās un paņēma kaķi rokās. Lēnām sāka to glaudīt un prātot, kā lai tiek laukā. Viktorij, ko tu tik ilgi darīji šeit? Viena pati? Tu droši vien esi izbadējusies, ne? Ēdams te diez vai, kaut kas bija...

[Moriartijs]

Vieni paši tumsā. Intriģējoši... Sēde beidzās un priekšsēdētājs devās atpakaļ uz vietu, kur viss sākās. Uz kāpņu augšgalu. Pie svečtura un vizmojošā pleķa uz grīdas/ Vai šajā tornī ir kāds vizmojošs pleķis? Nonācis kāpņu laukumiņā viņš pārsteigts atklāja, ka svečturis joprojām dega. Maģija vai vienkārši gara dagts? Viņš devās tālāk pa gaiteni, garām pleķim uz gaiteņa tumšo galu. Pēc pāris metriem labajā pusē iedegās vēlviens svečturis. Tātad maģija, nodomāja priekšsēdētājs un paātrināja soli. Nonākot pie zirnekļu tīkliem klātajām durvīm viņam aiz muguras dega tieši 13 svečturi. Priekšsēdētājs pasiepa roku uz durvju pusi...

Džeroms āpsēdās pret torņa gaiteņa sienu un izņēmis no kabatad lukturīti un savu piezīmju bloku turpināja rakstīt savu stāstu, kamēr pārējie centās izprašņāt Viktoriju un Torņa 'pavēlniekus'.

Šo rakstu rediģēja mesmers: 12.05.2008 22:21