Ugunsmēles Opcijas

[novemberunge]

Seibelkrākes Saules tempļa priesteriene Aurinko stāvēja tempļa puspavērtajās durvīs un ar bažīgu skatienu pētīja pamalē sadugušos negaisa mākoņus. Viņas vīrs, Mēness priesteris Kuu jau bija brīdinājis par gaidāmo vētru, taču jaunā meitene nekādi nespēja tam noticēt - visu dienu saule bija dāsni lējusi savus zelta starus pār pilsētu, gaiss, piebriedis smags ar tempļa puķu un ziedu smaržām, patīkami reibināja, un no austrumiem bija iegriezies maigs vējš. Bet tagad... Augšā pats debesu dievs kailām rokām stumdīja mākoņu grēdas, celdams tumšus cietokšņus, kuros dārdēja viņa varenās taures un bungas.
Aurinko acu priekšā noplaiksnīja šķelta zibens pātaga, un viņa pat nepaspēja noskaitīt līdz viens, kad tai sekoja varens pērkongrands. Skaidra lieta, - Seibelkrāke atradās tieši vētras acī, un tas nebūt nenozīmēja mieru. Vēl jo vairāk, Aurinko satraucās, ka viņai nepietiks spēka palīdzēt izmirkušajiem un nogurušajiem varoņiem, kad tie ieradīsies, jo visu dienu priesteriene bija gatavojusies gaidāmajiem vīna dieva svētkiem, rotājot tempļa zāles un gatavojot cienastu.

Kad pērkons nodunēja jau trešo reizi, viņa aizvēra durvis un nolēma pagaidīt iekšpusē, plašajā telpā, ko tikko bija izgreznojusi ar sarkanām rožu vītnēm un vīnogām, ko tieši šiem svētkiem no dienvidiem bija atveduši grāfienes sūtņi. Basās kājas klusi aiztecēja līdz tuvākajai marmora kolonnai pret kuru Aurinko atspiedās, atļaudamās smagi nopūsties.
Viņa bija pavisam jauniņa, mazāk kā divdesmit vasaras veca, augumā ļoti īsa un smalka kā bērns, taču sprigana un nevaldāma, gaiša gara pilna. Priesteriene daudz laik pavadīja tempļa dārzos, tādēļ gludā āda bija iedegusi siltā bronzas tonī, viņas mati bija saules gaismas pielieti - zeltaini kā kvieši tie sīksīkās sprogās krita Aurinko pār kailajiem pleciem un spožajām, zaļajām acīm. Tērpusies viņa bija vienkāršā smilšu krāsas priesteru tērpā, basām kājām. Katru viņas kustību pavadīja glāsmainas zvārgulīšu skaņas,- jaunekle bija piemirsusi novilkt ap kāju aplikto ķēdīti pēc ikrīta saules sveikšanas rituāla.

Ik pa brīdim tukšajā zālē atbalsojās negaisa troksnis un drīz vien priesteriene juta vēsumu un lietu kā nelūgtus viesus ieklīstam caur plašajiem, nestiklotajiem logiem un izmērcējam daļu bāli dzeltenās akmens grīdas. Citu reizi viņa būtu pasaukusi kādu no elementālistu skolotājiem, lai tie ar savām burvestībām aizklāj logus un neļauj lietum sabojāt viņas rotājumus, taču tagad meitenei bija svarīgāks uzdevums- viņai bija jāgaida varoņi. Ne tikai! Drīz vien bija jāierodas pašai grāfienei, taču nez vai lēdija šādā laikā grasījās kaut mazo pirkstiņu bāzt laukā no savas pils.

[novemberunge]

Pareģis pakratīja varenbiezo, garo bārdu un pieslējās kājās, atbalstīdamies pret spieķi, kas visu laiku bija stāvējis atbalstīts pret galdu.
-Jūsu ir pietiekami daudz, lai sadalītos. Taču tas jums jādara pašiem. Vienīgais, kas mani interesē - kā jūs grasāties nokļūt līdz Akadēmijai? Caur kalniem taču neiesiet, tas aizņems vairākas dienas, pat nedēļas! Jāizmanto teleports. Un vienīgais šīs pilsētas teleports atrodas grāfienes pilī, kurā šobrīd ieeju varu garantēt tikai es. Nevaru taču sadalīties uz pusēm! Es varu parādīt, kur dzīvo lēdija Maibranēla un veiksmīgi nogādāt jūs Aibrā. vecais vīrs nokrakšķināja muguru, mazliet izstaipījās un palūkojās uz Udrinu.
-Puisim taisnība! Šajos laikos neko nevar zināt - lai gan nav pasniedzēju garā daudz ceļot, mācību gads drāhiem tuvojas beigām, darba paliek aizvien mazāk... Lai gan es joprojām neizprotu, kā viņi jums varētu palīdzēt.

Ar vienu garu, līku un neiedomājami krunkainu pirkstu pasācis kasīt zodu, pareģis mirkli vērās tukšumā, it kā steidzinādams visus sadalīties, it kā domādams, tad svarīgi nočāpstināja lūpas un pasmaidīja.
-Ja jums tas šķiet svarīgi... es varētu lūgt grāfienei atļauju jūs ielaist Glorbaus pils privātajos apartamentos.

[Elony]

"Fluss varētu lidot, taču piekrītu, ka pat grifs nevar nest cilvēku mūžīgi." Lanidurs piekrita.
"Un iespējams, ka neko īpaši svarīgu uzzināt neizdosies, tomēr tas ir jāpārbauda. Nedrīkst ignorēt vietu, kur viņs pavadīja tik daudzus gadus. Tāpat kā viņa istaba. Par šo iespēju, domājams, būsim pateicīgi visi." viņš pieliecās vecā vīra priekšā.
"Kā jau var saprast, es personīgi vēlētos doties uz akadēmiju un būtu pateicīgs par portālu." viņš noteica paregotājam, tad pievērsās pārējiem. " Es varu doties viens, bet ja kāds vēlas doties ar mani, es neiebildīšu. Kā sadalīsieties jūs - jūsu ziņā. Kā satikties pēc tam, tad jau sazināsimies. Akadēmijā magu netrūkst."
Lanidurs bija izklāstījis savas domas un domāja, ka laiks runāt, pagājis, vismaz viņam.
Viņš bija gatavs doties prom uz savu mērķi un sākt darboties.

[Andromeda]

Visu šo laiku Borns bija klusējis. Sarunās viņš neiejaucās tikai uzmanīgi ieklausījās.
Kā jau pirms brīža teicu majestātei, es esmu par sadalīšanos grupās un man šķiet es varētu doties pārbaudīt noziedznieka izteikto versiju, bet visupirms es gribētu pats aprunāties ar šo noziedznieku pirms triecos to gaisa gabalu uz Dūnesgāli. Ja kāds vēlas var man piebiedroties.

[Džezā tikai Meit...]

Ofēlija vairs īpaši sarunās neiejaucās. Pārējie tāpat izteica arī viņas domas, tādēļ sievietei nebija gluži ko teikt. Viņa paskatījās uz Torusu un tad uz uz kādu vīrieti, kurš domāja doties uz akadēmiju.
- Es varētu jums doties līdzi. Ja neiebilstat pret manu kompāniju.. - Viņa ieminējās un spēra soli uz priekšu.

[Corvus]

Nebūtu slikti pakratīt to noziedznieku. Kaut kas aiz ādas viņam noteikti ir. Un es zinu dažus jaukus paņēmienus, kas viņam liktu atcerēties pat to, kā viņš piedzima.

Nejauki pasmīnējis, Nihils sāka savās domās pārcilāt labākos spīdzināšanas paņēmienus, kādus viņam bija gadījies redzēt. Kaut, bet nenokaut - tas savulaik bija bijis vienīgais nekromants prieciņš.

[Elony]

"Es neiebilstu." atteica Lanidurs, pagriezies pret Ofēliju.
Mietene nekromants. Lai nu būtu. Viņam pašam jau bija vienalga.
Lanidurs pasmīnēja un vēl piebilda:
"Izsaku cerības, ka arī akadēmiķiem iebildumu nebūs. Jo man nav ne jausmas, kādas ir viņu atiecības ar nekromantiju."
Tad kareivis pievērsās atkal vecajam vīram, gaidot, ko viņš teiks. Vēl viņš vēlējās, lai arī pārējie izlemtu ātrak.

[Massacre]

"Esmu par sadalīšanos un labprat došos pie viņa mīļākās, kamēr vēl viss ir svaigā atmiņā." Amedeo vienkārši paziņoja. "Kas vēlas, var doties līdzi."
"Kur viņa pašlaik atrodas un kā tur ātrāk nokļūt?" rituālista skatiens pievērsās pareģim.

[Džezā tikai Meit...]

Meitenes sejā arī parādījās viegls smaids.
- Nedomāju, ka viņiem varētu būt iebildumi. Būšu klusa un centīšos nevienam īpaši netraucēt..ar savu maģiju.. Ne jau par mani būs runas.. - Viņa it kā sev noteica, un viņas acis mazliet iemirdzējās.
- Es atvainojos, bet kur atstāt Torusu? Kamēr būsim akadēmijā.. Nevēlos, lai ar viņu kas notiek.. - Lai gan viņš psts prot par sevi parūpēties.. Ofēlija jautāja vairāk priesterienei un piebilda. (OOC: ja viņa vēl ir telpā)
- Un kur es ātri varētu pārvilkt drēbes? Nebūtu pieklājīgi šādā paskatā tur ierasties.. - Viņas vaigos iezagās neliels sārtums, jo tagad Laniduram būs viņas dēļ nedaudz jāpagaida. Ceru, ka tas ies ātri.. Viņai nepatika, ja uz viņu bija jāgaida.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 07.05.2008 06:28

[mr Bl@ck]

Enlils pamāja ar galvu par vecā pareģa vārdiem. Viņam bija jāpārdomā`vecā vīra vārdi, bet šo lietu viņš atstāja uz vēlāku laiku. Šobrīd bija citas lietas kam būtu jāpievērš uzmanība.
es domāju es pievienošos Nihilam, lai apcoiemotu gūstekni es domāju vajag dabūt zināt, ko šis vīrs zina. Domās viņš vēl piemetināja: Un ja viņš neatcerēsies es domāju, ka Nhils palīdzēs man likt viņam atcerēties.

[Corvus]

Enlils ies ar mani... Izdevība jau laba. Paurķēšos pa viņa dzīvību... Nihils nodomāja, piemiedzis acis. Nopētījis Enlilu, viņš ieminējās: "Ir divi varianti - vai nu tas pabira melo, vai neizstāsta visu līdz galam. Es domāju, ka mēs no viņa izkratīsim vajadzīgo. Un tad - kur jau viņš norādīs. Ja norādīs uz viltus ceļu, lai labāk izdara pašnāvību.

[novemberunge]

OOC: atvainojos par tādu bremzēšanu. esmu slinka & man ir māte - diktatore. cerams neļaunosieties par to, ka pavelku notikumus uz priekšu. tagad, lai nebūtu lielas neskaidrības ierosinu postiem pieškirt krāsas. tie, kas izvēlās izpratināt noziedzinieku cietumā posto zilā krāsa, tie, kas dodās pie lēdijas Maibranēlas - sarkana, bet tie, kas apciemo pili - zaļā. līdz ar to mēs aiztaupīsim liekas problēmas, un jums būs vieglāk uztvert manus postus.

Kamēr Ofēlija pārģērbās, pārējiem tika dota Saules priesterienes svētība un sveiciens no viņas vīra, kā arī solījums parūpēties par visiem varoņu dzīvniekiem, kas tiktu atstāti nopakaļ. Pareģis īpaši garās runās vairs neielaidās, ik pa brīdim pašķielēdams uz Laniduru, kas, acīmredzot, viņam šķita ļoti aizdomīgs tips. Jeb tā bija kāda nojauta, kāda pareģa sajūta, kas nelika mieru - Mēness vien zina.

Kad prāvais pulks pameta templi, pērkona negaiss bija beidzies, vien ik pa brīdim attāli uzplaiksnīja zibens un tukšās Seibelkrākes ielas skaloja vienmuļš, vēss lietus. Gaiss bija drēgns un pamazām satumsa, šur tur dega pāris gaismas. Pareģis savai vecumama nepierasti straujā solī, uz spieķa balstīdamies, veda viņus kādas lielas, no pelēkiem akmeņiem celtas ēkas virzienā - pēc vienkāršās arhitektūras un restotajiem logiem, kā arī grāfistes karoga, kas plīvoja cietokšņa vienīgajā tornī varēja spriest, ka tas ir pilsētas cietums un Lari iecirknis. Tiem, kas vēlējās nopratināt noziedzinieku večuks novēlēja veiksmi un aicināja vēlāk pievienoties viņam pilī, pārējie devās tālāk.

Cietuma priekštelpā pie ozolkoka galda pār pergamentu noliecies strauji ar spalvaskātu skribelēja kāds sargu bruņās tērpies stāvs, ik pa brīdim paceldams acis uz vēl trijiem, kas otrā telpas galā ar lielu aizrautību spēlēja kārtis. Aiz viņa atradās smagas, restotas durvis, caur kurām vīdēja zemē izveidota lūka, kas noteikti veda uz pagrabstāvu. Savukārt kāršu spēļmaņi it kā uzmanīja platus akmens pakāpienus, kad veda augšup.
Pagāja labs mirklis līdz sargs pacēla skatienu no dokumentiem un garlaikoti nopētīja ienākušos. Viņš lēni piecēlās kājās, atklādams, ka uz viņa virsbruņu apmetņa uzgleznots pilsētas ģērbonis un Lari simbolika - tātad vīrietis bija šeit galvenais. Pie sāniem viņam grabēja atslēgu saišķis un zobens.
-Labvakar, labvakar. Kādi vēji jūs šeit atpūtuši? sargs rupjā balsī vaicāja un sakrustoja rokas uz krūtīm.

Tikmēr pārējie izmeta nelielu līkumu kādā nomaļākā pilsētas ielā un apstājās pie visai greznas koka ēkas, kuras skatlogos bija redzami dažādi audumi, kleitas un citi tērpi. Virs otrā stāva logiem rēgojās galīgi nobružāta, blāva un neskaidra veikala izkārtne. Pareģis paskaidroja, ka lēdijas Maibranēlas pamāte un bija šuvēja, kas nereti apkalpoja pašu grāfieni, saprotams, pirms viņas dēls izdomāja sapīties ar viņu meitu. Tāpt viņš ierosināja klauvēt pie sētas durvīm, ja nu kas, un tāpat kā tos, kas bija devušies uz sardzes namu, aicināja pēcāk iegriezties pilī.

Uz klauvējieniem atbilde neatskanēja tūlītēji. Visās istabās nedega gaisma, iespējams, ka visi gulēja, taču nē, pēc pārdesmit minūtēm durvis atvērās un no savas virtuves pustumsas dubļainajā, peļķainajā pagalmā izlīda jauna dāma - auguma visai sīka un smalka, taču neticami iedomīga pēc skata. Viņas kraukļa melnie mati bija sasieti augstā mezglā, lūpas sakniebtas teju tādā pašā manierē kā iepriekš grāfienei, sejas vaibsti auksti un nepielūdzami, zaļās acis - caururbjošas. Bez tam, dāma bija neiedomājami bāla un izskatījās slima, iespīlējusies melnā (it kā) sēru terpā.
-Ko jums vajag? Vai tiešām nav miera! Skatlogā ir rakstīts - VEIKALS IR SLĒGTS, lieciet mani mierā! sievite nokliedzās un, savus negaidītos viesus pat nenopētījusi aicirta viņiem deguna priekšā tās pašas durvis.

Seibelkrākes pils bija vien no skaistākajām visā valstī. Tā bija Rhuīnu kalnu sienā izcirsta, ar kalniem saaugusi, teju kristālbaltā tonī, un slējās neiedomājami augstu, daudzajiem torņiem un tornīšiem duroties sadugušajos negaisa mākoņos. Gar pils logiem plūda kalnu upes un strauti, kas ar lielu spēku tiecās lejup, pārvēršoties simtiem sīkos ūdenskritumos. Pie pils kājām visi šie strauti un upes tika pārvērsti ezerā, ap kuru bija izveidoties fantastiski skaists dārzs.
Taču pārsteidzoši skaistās telpas, kas līdzinājās paša karaļa greznībām, aplūkot laika nebija - atlikušie pa vītņu kāpnēm tika uzvesti neiedomājami augstu - vismaz divdesmit stāvus, kur atradās grāfistes dēla privātās telpas. Pareģis ātri vien no pils personīgās sardzes sadabūja atslēgas un ielaida pārējos iekšā.
Glorbaus guļamistaba bija neizmērojami liela telpa ar balkonu un skatu uz pilsētu - taisni brīnums kā ko tādu bija iespējams izkalt akmenī. Gar sienām plētās daudzi jo daudzi, grāmatām piekrauti skapji, starp kuriem veiksmīgi noslēpies vīdēja viņa rakstāmgalds. Uz paklājiem netālu no durvīm bija nolikts tējas galdiņš un pāris krēsli. Divas durvis veda attiecīgi uz viņa personīgo ģērbtuvi un vannasistabu. Dziļāk telpā, kur nebija neviena loga uz akmens pakāpiena vīdēja milzīga gulta ar baldahīnu, ko no pārējās istabas slēpa vairāku, krāsainu aizskaru kārtas.
-Grāfiene ir devusi jums atļauju pārmeklēt sava dēla personīgas mantas, tikai, lūdzu esiet uzmanīgi! pareģis bilda un pats apsēdās kādā no krēsliem, iegrimdams dziļās pārdomās.

[Massacre]

ooc: nekas, būs labi, pārdzīvošu.^^

Amedeo, klusi iedams tur, kur jāiet, ar skatienu kavējās pie pilsētas arhitektūras, zirgu atstādams templī, kājām kliedzot pēc pastaigas pa tik jauku, pēc-negaisa laiku. Nopētījis veikaliņa skatlogā redzamās kleitas ar rūpību un sīkumus uztverošu skatienu, rituālists atzinīgi pamāja un pieklauvēja pie druvīm.
Milēdijas izskats Amedeo nekādi neietekmēja. Šādas izturēšanās maskas viņs bija redzējis pa pilnam, tās viņam nepatika, taču savādāk vīrietis neizrādija nekādas emocijas. Durvju aizciršana likās smieklīga izdarība no jaukundzes puses, Amedeo pat vēlējās pabiedēt sievieti, vienkārši ieslīdēdams caur durvīm veikala telpās, taču novaldījās un pieklauvēja vēlreiz, sākot stingri, nopietni un skaļi taču labvēlīgā tonī, teikt:
"Mana visaugstā milēdij, mēs šeit esam ieradušies pašas grāfienes sūtīti, bet jūs aizcērtat durvis mūsu deguna priekšā, pat nepajautājusi. Es to nesauktu par uzvedību, kuru drīz aizmirsīšu, jo tā ir reti smieklīga."
Pēc šis runas, Amedeo gaidīja vai sievietei pietiks prāta šoreiz reaģēt adekvāti un atvērt durvis, ielaižot viesus iekšā.

[Elony]

Lanidurs nolēma pagaidām Flusu atstāt priesterienes gādība. Pilsēta, jo īpaši pilī, staigāt ar grifu pie sāniem nav ērti.
Viņš atkal uzvilka kapuci, kas noslepa seju un kā tumšā sutanā tērpts mūks, sekoja pravietotājam.
Lanidurs bija ar mieru vispirms apskatīt istabu un tikai pēc tam doties uz Akadēmiju.

Viņš lēnām iegāja Glorbaus istabā un gar grāmatskapju rindu devās pie rakstāmgalda.
"Kad viņš pēdējo reizi šeit bija? Glorbaus?" pētot to, kas redzams, vai neredzams uz raksāamgalda, Lanidurs jautāja vecajam vīram. Viņš arī cenās paskatīties, vai kaut kas ir rakstāmgalda atvilknēs.

[Džezā tikai Meit...]

Ofēlija sagaidīja priesterienes atļauju, lai dotos uz kādu iztabu pārģērbties. Viņa paķēra somu un sekoja kādai saules meitai, lai tā viņu aizved. Toruss tika atstāts drošās rokās. Par to viņa bija pārliecināta, kaut ļoti nevēlējās grifu atstāt. Viņa iegāja norādītajā telpā un parakājās pa savām mantām. Meitene uzvilka skaisti krītošu, tumši zaļu kleitu, kura turējās uz tievām lencītēm. Tā sniedzās līdz ceļgaliem, cieši piegūla tievajam viduklim, apņemot to ar zeltainu lentu, sasietu mugurpusē. Viņa izpurināja un izķemmēja nu jau sausos matus, ļaujot tiem brīvi krist un ieskaut smalko seju. Kājās viņa uzvilka ērtākas, melnas kurpītes. Ap roku viņa apsēja asinssarkano lentu.
Beidzot esot gatava, viņa devās atpakaļ pie pārējiem. Uzsākās ceļojums uz cietumu, ēku, kur dzīvo lēdija Maibranēla un visbeidzot viņi jau atradās grāfienes dēla iztabā. Visu šo laiku Ofēlija izbaudīja pēclietus sajūtu. Visi putekļi no ceļiem bija noskaloti, koku lapās un zaļajā zālītē mirdzēja lietus lāsītes. Gaiss likās svaigāks un patīkamāks. Viņa neko neteica un pacietīgi gaidīja mirkli, kad varēs doties uz akadēmiju, tomēr arī ar interesi nopētīja guļamiztabu, mēģinot palīdzēt atrast kādu pavedienu.

[mr Bl@ck]

Enlils izgāja laukā un plaši atplētis rokas ievilka elpu dziļi krūtīs. Gaiss pēc negaisa vienmēr smaržoja pēc viņa stihijas. Brīvas un nesavaldītas. Dēmons savās važas ilgpilni stiepās pretim tālajiem zibeņiem. Ja kāds redzētu Enlila auru tā mirdzētu neizsakāmās ilgās un priekā, kas bija gan Enlila paša gan viņa gūstekņa. Acis Enlilam mirdzēja kā zibens lodes kad viņš pavērās uz debesīm.
Viņi gāja Enlils uzmanīgi vēroja apkārtni un ik pa mirklim uzmeta vērtējošus skatienu katram ceļabiedram. Viņš bija piesardzīgs.
Lekss sēdēja elementālistam uz pleca darīdams viņa izskatu biedējošāku.
Beidzot viņi ienāca Lari iecirknī. Skats laikam nebija patīkams, jo ienācēji noteikti izskatījās biedējoši.
Enlils veltīja nicinājuma pilnu skatienu diviem sargiem. Tad viņš no kapuces apakšas uzlūkoja Lari Priekšnieku ar zibeņu pildītu skatienu. Mēs nācām apciemot cietumnieku. Enlils pavēstīja klusā balsī, kas atgādināja klusumu pirms vētras.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 18.05.2008 22:30

[Corvus]

- Jebkuri mūsu aizkavējumi vai traucējumi rīkoties tiks uzskatīti par noziegumu pret valsti. Tāpēc palūgšu Jūs, priekšnieka kungs, aizvest mūs pie noziedznieka, pie kura pirms neilga laika pabija grāfiene, un Jums pašam it veicīgi nozust, jo šis noziedznieks varētu zināt informāciju, kas saistīta ar valsts nodevību.
Nihils raudzījās priekšnieka acīs ar gandrīz vai naidu. Neko jau viņš nodarījis nebija, bet nekromantam viņš nepatika. Tā kā Nihils nebija lēnīgas dabas, nokaitināt viņu jau bija paspējusi priekšnieka nedaudz augstprātīgā rīcība. Viņi bija grāfienes izraudzīti varoņi, nevis kaut kādas pabiras.
Krauklis izplēta spārnus un noķērcās. Priekš viņa šī bija gandrīz vai ideāla vieta.

[Semijs]

Kamēr Nihils izteica savi draudīgo runu, Udrins nostājās starp Nihilu un Enlilu, pilnīgi izslējies savā augumā, turēdams vienu roku uz zobena rokturi. Caur ķiveri spīdēja naidpilna skatiens un atskanēja draudīgs rūciens no Udrina puses.
Karavīrs vēl paskatījās tālāk uz trijiem, kas aizrautīgi spēlēja kārtis un tad atkal pievērsās sargam. Viņam nepatika sarga tonis, bet šo viņš vēl piedeva viņam, taču Udrins bija gatavs ar savām kailajām rokām salauzt visus kaulus sargam, ja viņš izdarīs kaut ko nepareizi, to jau varēja redzēt pēc viņa stājas un acīm.

[Miss Doherty]

Tas, ka Amadeo pievienojās gājienā pie grāfienes dēla mīļākās [nu, sauksim taču lietas īstajos vārdos] bija visnotaļ jauki un iepriecinoši, bet drīz vien šis eksemplārs pierādīja kādu senu patiesību - izcils visās jomās nevar būt. Lai cik izcils rituālists viņš būtu [un Annea svēti ticēja, ka viņš ir visizcilākais, vismaz no jaunās paaudzes], priekš sarunāšanās ar jaunām, iedomīgām dāmām viņš nederēja itin nemaz.

Pirmkārt, pieminēt grāfienes vārdu! Ja Annea būtu šīs augstprātīgās jaunkundzes vietā, viņa ienīstu veco raganu. Turklāt viņa bija pārliecināta, ka arī savā vietā dāmīte dara tā pat.
Otrkārt, nosaukt viņas rīcību par muļķību! Nevienai dāmai [īstai vai pašpasludinātai] nedrīkst likt manīt, ka viņas rīcība ir muļķīga. Kur nu vēl tādā gadījumā, ja nāc kā lūdzējs. Un tieši tā mēs šoreiz nākam. Var ja būt, ka nepatīkami, bet Annea bija pieradusi, ka jāliek lietā visi līdzekļi, ja dzīvē grib kaut ko sasniegt, bet augstprātība jāatstāj mājās kaktā.

Iecitīgi uzsmaidījusi Amadeo, Annea klauvēja vēlreiz. Mēs nākam Glorbaus sakarā.

[novemberunge]

Sieviete atvēra durvis vēlreiz, lūpās uzbūrusi cinisku smīnu. Šoreiz viņai rokās bija galvaskauss, ko tā kā mazu zīdaini auklēja rokās, ik pa mirkli uzmetot tā tukšajiem acu dobumiem daudznozīmīgu skatienu.
-Ak, pašas grāfienes sūtīti? viņas balss bija spalga un uzspēlēta. -Kāds prieks, kāds milzīgs prieks! dāma dramatizēja, iespiezdama rituālistam rokās galvaskausu. Nododiet vecajai kraķei manus vissirsnīgākos sveicienus, un nosūtiet viņai atpakaļ viņas iepriekšējo spiegu, labi? Ar kārnu pirkstu pamājusi uz iepriekšējā spiega sastāvdaļu, kas tagad gulēja Amadeo rokās, viņa atkal aizcirta durvis pārējiem deguna priekšā.

Kad pie klauvēšanas un runāšanas ķērās Annea, Maibranēlas jaunkundze pat nepapūlējās atvērt durvis, un salkanā balsī vienkārši dūdoja aiz tām. -Protams, ka jūs nākat Glorbaus sakarā, mīļie, bet man par Glorbaus vairs nav, ko runāt. Un pēc šiem vārdiem viņas kurpju papēži noklikšķēja dziļāk mājā.

Amadeo piešķirtais galvaskauss iekrekšķējās, noklakšķināja kaula žokli un greizi ieķiķinājās. -Velti jūs to velna meitu mēģineit pielabināt. Viņa ir vēl spītīgāka par pašu grāfieni! Un lieliska nekormante, kā redziet. Es biju grāfienes labākais kalps, pats uzticamākais - viņai atlika ar mazo pirkstu pamāt, kad attapos miris un viņas grāmatu plauktā noglabāts. Ar viņu nav vērts ņemties. Spītniece! Neteiks ne vārda. Bet kaut ko... kaut ko jau viņa zina.

-Grāfiene teica, ka varētu ierasties pāris svešinieki, taujādami pēc cietumnieka, taču kādēļ lai es jums uzticētos? sargs nelikās ne zinis par vīriešu naidpilnajiem, nepatīkamajiem skatieniem, galu galā, viņš taču strādāja cietumā un katru dienu saskārās ar veselu baru bezkauņu un pabiru, kas bija vēl trakāki apr šiem trim.
-Atvainjoiet mani, kungi, bet šie ir savādi laiki, un ne visiem var uzticēties. Kā lai zinu, ka neesat atnākuši cietumniekam palīgā?

Pareģis salecās savā krēslā un pārlaida piedurkni pār acīm kā no miega uztraukts, viegli satraukts un sabijies.
-Pirms piecām naktīm. No rīta viņš bija kopā ar lēdiju Maibranēlu, pavadīja viņu līdz mājām, tad atgriezās. Uzkavējās kādu mirkli... un tad vairs viņu neviens nav redzējis. viņš attrauca, mirkli vēroja Laniduru un tad, kaut ko atcerējies, takal salecās. -Glorbaus bieži rakstīja savai lēdijai vēstules. Īsts romantiķis. Varbūt viņa rakstāmgaldā ir saglabājusies kāda atbilde? Kāds melnraksts? Neviens šeit nav bijis. Mēs tikai tagad iedomājāmies, ka kādas pazušanas pēdas varētu būt arī te, viņa guļamistabā.

Ja kārtīgi pārmeklēja galdu, tad vēstules varēja atrast, taču tās visas bija rakstītas dīvainā, nesalasāmā valodā. "alenarbiam ajidel alim" ļoti greizā, ačgarnā rokrakstā vēstīja pirmās rindas, kas, šķiet, bija rakstītas no labās puses uz kreiso.
Pareģis pakasīja sirmo pakausi un paraustīja plecus. Tādu valodu es nezinu. Bet viens ir skaidrs - starp abiem ir bijis kāds noslēpums, ja reiz viņi sarakstījušies šādi.

[Miss Doherty]

Ragana! Amadeo, manuprāt, nav vērts šeit šķiest laiku. Es nemaz nebrīnītos, ja šī padauza būtu izvārījusi un apēdusi savu mīļoto, lai tikai ieriebtu grāfienei! Dažiem vajag ilgāk, dažiem mazāk ilgi, bet kādreiz visu pacietības kauss ir pilns. Šī ragana to pārlēja pāri malām vienā rāvienā.